— Gaudas (Meļķes versija)

Par Marijas Luīzes Meļķes dzejoļu krājumu Gaudu dzejoļi (Neputns, 2025)

Marijas Luīzes Meļķes otrais dzejas krājums Gaudu dzejoļi ierāda pasauli, kurā cilvēcība un cilvēka pieredze uzvar produktivitāti un lietderību. Autore veikli atzīst, ka pievēršas pārdomām, kas piemeklējušas teju katru, tomēr neviens no cilvēkiem, kas jau iepriekš rakstījis par skumjām, iemīlēšanos vai sērām, nav bijusi viņa.

Meļķei otrajā krājumā izdodas kas ļoti apskaužams – cilvēka ievainojamība dzejoļos kļūst politiska un drosmīga. Meļķe iestājas ne tikai par tiesībām skumt, bet arī ievērot sāpīgo un atgūties tikai tad, kad esi tam gatavs, piedāvājot pretindi uzspēlētam optimismam un vajadzībai priecāties tikai par sevis labāko versiju.

Kā recenzijā jau formulējusi Ieva Melgalve, dzejoļi vienlaikus saglabā arī lielu nekonkrētību, iedodot vien tik, lai saprastu, kā no viena punkta nonācām citā, un neuzbāzīgi traucējot mēģinājumiem lasīt krājumu kā hronoloģiski sakārtotu kopumu, kurā sērām, mīlestībai, zaudējumam vai ilgām ir viens skaidrs cēlonis, ko iespējams atstāt aiz muguras, lai tiktu pie nākamās aktuālās lietas. Viens no tādiem mēģinājumiem ir dzejolis ar anonīmu galveno varoni cilvēks viens. Tas izmanto skaņu, pieļaujot lasījumu, kurā tas ir cilvēks, kurš tobrīd ir viens, vai arī cilvēks nr. 1, kura ceļš ārpus dzejoļa nav izsekojams.

Krājuma drosme slēpjas tajā, ka Meļķe nemēģina ironizēt par ļoti godīgām un normāli dramatiskām emocijām. Viņa neizmanto sarkasmu, lai pārliecinātu lasītāju, ka ir smieklīga un neaizskarama, tā vietā droši atkārtojoties un nākot klajā ar pat ļoti vispārdzirdētām frāzēm, tā audzējot pārliecību, ka cilvēka gaudām ir tiesības tikt sadzirdētām un ieraudzītām arī tad, ja tās neslēpjas asprātīgā iepakojumā, kurā par ciešanām vismaz var pasmieties (uz vāka gan ir nodrukāts kādas kundzes teiktais, ka šie dzejoļi ir asprātīgi un dvēselīgi, es neņemos apgalvot, ka tā nav, bet arī man lasījumos tie paši teksti ir izklausījušies mazāk nopietni nekā drukā).

Blakus dzejoļiem kārtojas arī vāzes – tukšas, pilnas, gaišas, tumšas, simetriskas, pāros un vienas. Aiz gara laika vāžu kakliņos un rokturos var mēģināt ieraudzīt kādu saķeri ar tekstu vai atpazīt dažādas formas, piemēram, vāka melnajā vāzē divus bučotājus (varbūt tos no tilta). Krājuma dizainu veidojusi Estere Betija Grāvere, bet ilustrāciju autore ir pati Meļķe.

Lai arī autore vairākkārt intervijās norāda, ka dzejoļi tomēr ir daiļliteratūras, nevis dokumentārs teksts, vienkāršā valoda saķere ar formu itin viegli ļauj iztēloties, ka viss bijis tieši tā, kā uzrakstīts. Piemēram, dzejolis Dzejolis 04:00, kura garākās rindas “es dzirdu visus knakšķus” un “es mīlu tevi un pamazām” (44. lpp.) noteikti ietilpst telefona piezīmju rindiņā, mierīgi varētu būt rakstīts, bažīgi skatoties pār plecu, lai pārbaudītu, vai spīdīgais telefona ekrāns netraucē blakusgulētājam.

Netrūkst arī atsauču un citu autoru pieteikto domu turpinājumu. Skumju bļitkotājs ērti pievienojas tādiem dzejas tēliem kā Friča Bārdas un Kirila Ēča Klusuma mizotājas; līdz ar šo krājumu latviešu dzejā sagrūst ne tikai ūdenstornis, bet arī sieviete-sala. Ja Inga Gaile raksta “viss ir tik sāpīgi / debili / skaisti / viss tik nožēlojami grūti”¹, Meļķei “viss ir skaisti viss ir drūmi” (11. lpp.). Ja Katrīnas Rudzītes krājuma Ērti pārnēsājami spārni liriskajai varonei vientulībā “aiz muguras tagad stāv viesistaba / ar mazu meiteni krēslā un neredzamu klātbūtni aiz tā / vienmēr viņa zina – kad pagriezīsies neviena tur nebūs”², tad Meļķei “meitene klepo un ada / cimdus līdz elkoņiem / līdz mutei / meitene raud un atvainojas / kaut arī istabā jau sen / neviena cita nav” (15. lpp.).

Gaudu dzejoļi lasās kā mērķtiecīgi veidota kopa, kas apņēmīgi turas pie vienota vadmotīva, tomēr jāatzīst, ka reizēm Meļķe atļaujas spert arī dažus sānsoļus. Spilgtākais no tādiem ir dzejolis Esiet aicinātas manā namā, kur trīs lapaspušu garumā izvērsts uzskaitījums, ko ievada īpašības vārds “lepna” un kas visai ātri pārslogo lasītāja iespēju tiešām iztēloties piesauktajos objektos lepnuma īpašību. Sākumā uzskaitījums ir pat ļoti ritmisks: “lepna riepa / lepna takts / lepna diena / lepna zīme / lepna siena / lepna slieka” (51. lpp.). Vēlāk forma zaudē stingrību, joprojām veidojot dažādas saskaņas, bet drīzāk iedarbojoties kā mēģinājums atņemt vārdiem to nozīmi.

Noturīgākā krājuma vide manā lasījumā ir jūra – atsvešinātībā draugi kļūst par pelikāniem, bet krājuma liriskajam “es” negaršo zivis un ir apnicis peldēt; autore piedāvā hipotēzi, ka sviedri ir sāļi, jo cilvēki visos laikos kārtīgi izpeldējušies jūrā; īrētais dzīvoklis atrodas pilsētā pie jūras, bet krājuma liriskais “es” nolemj, ka tas nav gana tuvu un pārvācas burtiski pie pašas jūras. Jūra krājumā kļūst pat cieši violeta, raisot asociāciju par violeto kā tādu, kas parādās, kad saspiež vai nogriež asins plūsmu, skābekli vai ko citu neatliekami nepieciešamu. Arī vāks atgādina pludmali ar sarkanu horizontu vai arī sarkano kā robežu starp jūru un krastu, ja uz to skatās kā uz attēlu no augšas.

Kopumā gan nevarētu teikt, ka pastāv ļoti skaidrs nodalījums starp pilsētas un “īsto” vai jūras dzīvi. Cilvēkam uz zemes ir jāstrādā datorā, jādodas uz veikalu un jāizgāž vāzes. Jūra parādās kā vieta, kur nozust un nosauļoties ar priežu gabaliņiem uz ādas, bet, vienlaikus atzīstot, ka cilvēks tomēr nav abinieks, Meļķes jūra nekļūst par sapņainu utopiju, uz kuras fona sadzīviskā dzīve ar līdzcilvēkiem nav gana laba. Arī pie jūras līdzpastāv sēras, ilgas, vajadzība saprasties ar pelikāniem un mols, uz kuru doties pastaigā ar mīļcilvēku. Un caur šo arī fiziskā telpa krājumā mudina lasītāju būt vērīgam un nepazust nevienā no galējībām – ieraudzīt savas tiesības gan skumt, gan cerīgi jūsmot par mīlētājiem uz pretējā tilta.

1. Gaile I. un varbūt ka mēs visi izdzīvosim. Rīga: Dienas grāmata, 2024. 29. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Rudzīte K. Ērti pārnēsājami spārni. Rīga: Neputns, 2020. 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)