— Savs kaktiņš, savs stūrītis pagrabā

Par Georgija Gospodinova romānu Skumju fizika (no bulgāru valodas tulkojis Dens Dimiņš; Jānis Roze, 2025)

Skumju fizika (Физика на тъгата, 2012) ir viens no starptautiski atzītā bulgāru rakstnieka Georgija Gospodinova romāniem, kas postmodernā un labirintveidīgā stāstījumā apvieno autora biogrāfijas elementus ar mitoloģiju un filozofiskām atkāpēm. Gospodinovs pēta cilvēka atmiņu un eksistenci, dažreiz aizraujas ar visu lietu būtības izpēti, it kā nemanāmi, tomēr dabiski no visiem noslēdzies savā literatūras istabā, varbūt pat aizmirsis, ka otrpus grāmatas durvīm ir arī kāds lasītājs. Vai arī viņš ļoti apzināti izmanto tieši to, ka romānus, ko господин Господинов saraksta, tulko un lasa visā pasaulē, tāpēc var atļauties aizpļāpāties, tekstā virpinot dažādu epizožu, pastāstu un pat izteikumu driskas un virtenes.

Es gan neņemu ļaunā Skumju fizikas fragmentārismu, jo šī autora literārā istaba, kurā, kā jau minēju, viņš ir ieslēdzies, atrodas pagrabstāvā: pa sienā izcirsto nelielo lodziņu viņa vēstītājs bērnībā caurām dienām novēro vien garāmejošo cilvēku kājas. Tā, piešķirot redzētajam raksturus un stāstus, pagrabs top par literatūras pirmsākuma simbolu. Pagrabs kā cilvēces konservējumu un noslēpumu telpa, tavas un arī manas omītes burciņu un kartupeļu pasaule, vieta, kur tētis un vectēvs aizstiepj noglabāt vecu gultu, velosipēdu vai ragavas, vispieejamākā laika kapsula.

Pētot šo pagraba tumsu bulgāru oriģinālā, jādomā, tulkotājam Denam Dimiņam tas varēja sagādāt nelielas galvassāpes, jo Gospodinovam ir vismaz trīs dažādi pagraba apzīmējumi:

1) мазе – vienkārši pagrabs;
2) маза – arhaiskāks/dialektālāks variants;
3) подземие/подземен – pazeme, pazemes telpa pilī, kurā ieslodzīts Mīnotaurs.

Tā kā latviešu valodā nākas iztikt ar vienu visierastāko pagrabu, jāsecina, ka tulkojot ir nācies savdabīgi “apvienot” Mīnotaura mītiskā laika pagrabu ar pirmspadomju velvēm un padomju ēkas pagrabu, un galu galā ar kaut ko līdzīgu autora mājieniem par zemapziņu. Tāpēc romāna lasītājam, šķiet, ir īpaši jāpielieto sava inteliģence šī tēla simbolisko slāņu nolasīšanai katrā konkrētā situācijā. Protams, jādomā, vai katrai lasītāju paaudzei nav savs pagrabs un vai autoram kopā ar tulkotāju būs izdevies reabilitēt pagraba ne pārāk gaišo reputāciju.

Gospodinova pagraba tumsu izgaismo galvenā personāža superspēja iemiesoties dažādos cilvēkos, būtnēs un pat kailgliemežos, just līdzi un saprast. Tiesa, šī bērnībā konstatētā “patoloģiskā empātija” ar laiku izzūd, liekot vēstītājam kļūt par svešu, paradoksālu vai pavisam ikdienišķu stāstu kolekcionāru un pircēju.

Tā, piemēram, pagrabā rodas dzimtas noslēpumu stāsti: necaurredzama, kaitīga tumsa Otrā pasaules kara izskaņā darīja aklu ungāru atraitnes izglābtu bulgāru karavīru – vēstītāja vectēvu. Pagraba tumsa netraucēja precētajam bulgāram un ungāru atraitnei ļauties kaislei un radīt slepenu pēcnācēju. Tumsa netraucē pēc gadiem arī satikties “likumīgajam” un ārlaulības dēliem pie pagrabā glabāta ķiršu kompota krūzes. Šī sižeta pamatā ir viens no iespējamajiem varoņu pagātnes scenārijiem, tomēr saskaņā ar kvantu fizikas likumiem, ko Gospodinovs attiecībā uz eksistenci apskata grāmatas beigās, ja to visu tā redzam un iedomājamies notiekam, tad tā arī visdrīzāk ir prozas patiesība. Neskatoties uz pagraba tumsu.

Var novērot, ka Gospodinova darbiem raksturīgais vieglais autobiogrāfiskums un ģimenisko situāciju melodramatisms brīžiem nospēlē tik spēcīgi, ka var aizmirsties citas viņa tekstu koncepcijas. Piemēram, motīvi, kas teorētiski ir pat svarīgāki par 20. gadsimta vēstures likteņu spēli: Mīnotaurs un empātija. Vai arī katram lasītājam viņa teksta labirintā atrodas sev tuvais pagraba nostūris, vajag tikai pastaigāt apkārt un paprovēt dažādas stāstu vielas, ko šajā romānā-pagrabā-laika kapsulā savācis autors. Arī apmaldīšanās ir dabiska, autors nevar “piedāvāt lineāru stāstījumu, jo neviens labirints un neviens stāsts nav lineārs” (47. lpp.). Klasisks postmodernisms.

Gospodinova romāna ievadposmā piedalās tēli, kuri literatūrā nedaudz negribīgi tikuši dekonstruēti, piemēram, labirintā ieslēgtais Mīnotaurs. Un, lai apliecinātu to, ka Mīnotaura tēls ir ticis veltīgi marginalizēts, autors klasiskās literatūras avotu apskatam velta veselu apakšnodaļu gluži vai Gunta Bereļa 20. gadsimta beigu dekonstrukcijas manierē. Tēseja un Ariadnes izpalīdzīgā diedziņa pavadījumā Gospodinovs aizved lasītāju cauri šim romāna labirinta posmam pie domas, ka Mīnotaurs nav gluži tik vainīgs un briesmīgs, kā mums gribējuši iestāstīt. Mīnotaurs varēja būt vien cilvēces aizmirstais, ārlaulībā un ārpus normām dzimušais bērns, pagrabā iemestais, labirinta bezizejas apjoztais upuris, kas kritis nežēlastībā tikai tāpēc, ka šajā cīņā viņam pretī allaž stājušies visuspēcīgi dezinformācijas avoti, korporācijas un empātijas apdalīti liecinieki. Un pati doma, ka Mīnotauram katru gadu gribējās aprīt septiņus jaunekļus un septiņas jaunietes… Vērši taču ir zālēdāji!

Mīnotauram Gospodinova romānā tiek dota balss, un tas nav tikai skaļais un izteiksmīgais “MŪŪŪ”. Tā ir aizstāvības runa, sauciens pēc mammas. Un, lai gan tā apliecina Skumju fizikas empātijas spēku, tomēr nenostrādā tik pārliecinoši kā godīgā un vientuļā balss, ko Mīnotauram, piemēram, savulaik devis Horhe Luiss Borhess īsajā stāstā Asteriona nams (1964).¹ Kamēr Borhesa Mīnotaurs atklāj savas sirdi plosošās rotaļas tukšā mājā ar iedomu draugiem, Gospodinovs ir pārpilns ar citiem daudz personīgākiem stāstiem, jo viņš pats ir laika kapsula, kura vēlas tikt atvērta agrāk par pēcapokalipsi. Bulgāru autors nevēlas kavēties pie viena motīva, grib doties tālāk, iegremdēt savu Eiropas lasītāju, manuprāt, tajā, ko var dēvēt par vienu no viņa grāmatu galvenajiem mērķiem, – destilētas nostalģijas reibumu. Šādi, bez šaubām, viņš apliecina savu postpadomju (postapokaliptisko?) identitāti,² kuras dēļ viņa grāmatas varētu gūt atsaucību arī Latvijā.

Domājot par Mīnotauru Gospodinova garā, jāatzīst, ka es vairāk novērtētu empātisku izmeklējumu tai mīta daļai, kurā pēc Mīnotaura nogalēšanas Tēsejs pamanās pamest Ariadni. Taču Gospodinovs ir godīgs, un vienuviet viņa empātiskais personāžs atzīst: “Esmu tērpies pusmūža baltādaina vīrieša ķermenī [..], dzīvoju tā saucamo normālo dzīvi, kas ved uz augstākām aprindām.” (194. lpp.) Bet neviens “īpašais” brīdis kā bērnu piedzimšana vai laulības šim asprātīgajam un visnotaļ interesantajam vīrietim neaizvietos to vienkārši grezno un nesasniedzamo sajūtu, ko nodrošina nostalģija jeb teiksmainā atgriešanās vienkāršā, ikdienišķā pagātnē, kur vienkārši varēja eksistēt zem saules, jo “cildenais ir visur” un “nicīgais ir vērtīgs” (188.–189. lpp.). Pirms šīm atziņām gan vēstītājs izjusti, kā vidusšķiras pārstāvim pieklājas, pastāsta par savu šķietami ikdienišķo ceļojumu un viesnīcu pieredzi.

Skumju fizika apvieno ļoti dažādus tematus, problēmas un nianses, kuras ir aktuālas ikvienam mūsdienu eiropietim, arī austrumeiropietim: indivīda un kolektīva pieredze un attiecības, ekokritika un dzīvnieku tiesības, 21. gadsimta romāna naratīvs u. tml. Tās visas būtu grūti recenzijā apskatīt, lai arī Gospodinovs, protams, ir ļoti talantīgs un viegli lasāms rakstnieks, kurš vēl 2021. gadā bija aizkavējies postmodernisma spēlēs, tāpēc Skumju fizika latviešu lasītājam var atgādināt arī par 90. gadu postpadomju literatūras atbrīvojošo brīzi, tikai ar maigu mūsdienu politkorektumu (autors Skumju fizikā, piemēram, uzmanās kādu saukt par resnu un apzinās savas baltādainā vīrieša privilēģijas). Cits jautājums – vai tā nav nostalģija nostalģijā un labirints labirintā laikā, kad par šīm tēmām var runāt bez spēles?

Līdz šim latviski iznākuši divi Georgija Gospodinova romāni: Dabiskais romāns (2005, nupat pārizdots) un Skumju fizika. Tie abi šķiet uzbūves principu ziņā radniecīgi, bet nāk it kā no nedaudz cita ne tik mainīga un “melniem gulbjiem” bagāta laika. Varbūt jātulko kaut kas, ar ko Gospodinovs ir nodarbināts tagad? Diemžēl nedomāju, ka autora jaunākais romāns Nāve un dārznieks (Градинарят и смъртта, 2024) izsauks tik plašu atzinību, jo tas ir pasmags, autobiogrāfisks un Gospodinovs tajā esejistiski apcer tēva nāves tuvošanos un iestāšanos (ne bez rūgtas ironijas un asprātībām). Nāksies vien palikt pie izdomātām pasaulēm, kurās Gospodinovs izmēģina savus mazos, literāros, vēsturiski filozofiskos atomsprādzienus. Lai gan Gospodinovs raksta, ka “dievs ir mazajās lietās”, nevis balvās, gribētos sagaidīt latviešu tulkojumā arī Gospodinova Starptautisko Bukeru saņēmušo romānu Laika patversme (Времеубежище, 2020) – fantasmagoriski episko pasauli par iespēju katram izvēlēties pašam savu nostalģiju. Grūti saprast, kāpēc mēs savos tulkojumu plauktos vēl neesam pie šī romāna tikuši, – skumjas bez fizikas.

1. Borhess H. L. Asteriona nams. Alefs. Rīga: Jumava, 2005.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Boym S. The Future of Nostalgia. New York: Basic Books, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)