— Klavieres

Stāsts nolasīts 2025. gada Prozas lasījumos

 

Vispirms es atceros klavieres.

Es guļu uz grīdas un skatos griestos. Nobružātie parketa dēlīši ir silti. Apaļais griestu spogulis ir sadalīts segmentos, kas manas kustības pavairo tā, ka brīžiem manam atspulgam ir četras rokas. Omamma blakus istabā ir novilkusi priekšautu, noslaucījusi tajā rokas un apsēdusies pie klavierēm.

Es jau zinu, ka tas ir tas brīdis, kad viņu nevajag traucēt. Starp abām istabām ir stiklotas durvis, ko daļēji nosedz balti plānas kokvilnas aizkari. Pa šķirbu stiklā varu vērot Omammu spēlējam un uz brīdi atrauties no spoguļu kaleidoskopa griestos.

Omamma spēlēja klavieres katru dienu – priekšpusdienās, kad pārējā ģimene un kaimiņi darbos, bet rīta mājassolis apdarīts.

Trausls miers, sīki puteklīši virmo gaismas strēlēs, klaudzoši pianīna taustiņi un garāmbraucoša trolejbusa izraisītā mazā zemestrīce ar lustras šūpošanos un stikloto sienasskapju žvinkstoņu reizi pusstundā.

Klavieres – Becker pianīns – bija tumša pulēta koka, apskrambātas, ar izgriezumiem rotātām “kājām”, bet ziloņkaula taustiņi – klaboši un apdzeltējuši. Uz vāka bija divas spīdīgas medaļas, kas, kā Omamma skaidroja, apliecināja instrumenta ražotāja izcilību. Tām bija spīdīgi nopulēti dzeltena misiņa pedāļi. Bet pats interesantākais – tām bija divi, uz tādām kā eņģītēm piestiprināti svečturi, kurus varēja visādi grozīt, pēc vajadzības. Tiesa gan sveces tajos nedrīkstēja dedzināt – parafīns varētu notecēt uz klaviatūras un sabojāt to.

Uz klavierēm atradās trausli iestīvināta aptamborēta sedziņa un mazs, netīri balts ģipša Bēthovens. Man šķiet, vēlāk mēs to nejauši sasitām. Vēl tur bija kaudzīte ar notīm. Grīga miniatūras, Bēthovens, Čaikovskis, Šopēns, Lists, Gļinka – viss juku jukām. No tā visa Omamma spēlēja lielākoties Bēthovena Elīzai – lēnākā tempā, nekā paredzēts, izlaižot pāris grūtākās pasāžas.

Klavieres diezgan ātri noskaņojās. Tāpēc reizi pāris mēnešos nāca skaņotājs. Tas bija pavecs, salīcis vīrs sirmiem, salēkšķējušiem matiem un iepliku pauri, viņam bija arī brilles ieplīsušu stiklu un ar izolācijas lenti piestiprinātu kājiņu. Viņam bija panēsāts tumšs uzvalks ar adītu vesti. Strādājot viņš novilka žaketi, un tad varēja redzēt, ka uz baltā krekla piedurknēm viņam ir tumši raupja auduma uzroči – tie man šķita interesanti, jo nevienam citam tādus nebiju redzējusi. Tas ir, lai nenosmērētu piedurknes, Omamma teica. Agrāk tādus valkājuši grāmatveži.

Skaņotājs nolika blakus klavierēm uz krēsla savu darba koferīti, kurā bija dažādas standziņas, skrūvgrieži, saišķīši ar metāla stīgām. Tad viņš noņēma pianīnam priekšējo paneli un mūsu skatienam atklājās klavieru noslēpumainā iekšpuse. Viņš uzsita vairākus akordus un nospēlēja kādu no vienkāršākajiem arpedžo, šķiet, la minora vai do mažora, un, galvu pieliecis, ieklausījās; šajā brīdī viņš izskatījās pēc noslēpumaina, veca ūpja. Omamma tikmēr, rokas priekšautā ieslēpusi, sēdēja līdzās uz viena no viesistabas lielajiem krēsliem un klusēdama noraudzījās.

Atceros, kad es pirmo reizi pati biju atvērusi klavieru vāku, – man varēja būt trīs vai četri gadi, mana galva tik tikko stiepās līdz klaviatūrai, turklāt vāks vērās smagi, ar piepūli, it kā nevēlēdamies atklāties pasaulei – un no visa spēka sākusi dauzīt ar plaukstām pa neskanošajiem taustiņiem. No virtuves atdrāzās mamma un kliedza, lai es izbeidzu. Bet tie taču neskan; kāpēc klavierēs vajadzīgi tādi taustiņi, kas neskan?

Tu vienkārši nedzirdi.

Citu pēc citas skaņotājs pievilka stīgas – atkal akordi un arpedžo, līdz pat tām divām nedzirdamajām oktāvām. Tad es vēroju skaņotāja darbošanos pilnīgā klusumā, ko izbojāja vien taustiņu sausie klaudzieni un veserīšu mīkstākie piesitieni.

Es drīkstēju būt klāt tikai tad, ja stāvēju klusu un nečīkstināju izmīdīto parketu.

 

*

Kad man apritēja trīs gadi, vecāki izdomāja, ka man vajadzētu iet bērnudārzā. Šķiet, viņus uz šo domu bija pamudinājusi iecirkņa pediatre – lai es socializētos. Vasarā jūrmalas mājā es dauzījos apkārt savā vaļā, rakos pa smilšu bedri pagalmā aiz terases vai arī vandījos pa kāpām. Uz liedagu vienatnē iet bija aizliegts, bet es tomēr to darīju. Kaimiņos nebija bērnu manā vecumā, ar ko es būtu varējusi rotaļāties, taču es nemaz pēc tādiem neilgojos. Omamma tikmēr gatavoja pusdienas vai savā nodabā kaut ko lasīja, un es laikam sajutu, ka arī viņa vislabāk jūtas vienatnē. Laiku pa laikam šajā nošķirtajā pasaulē parādījās kāds no vecākiem, lai atvestu no pilsētas produktus, avīzes un pa kādai bērnu mantiņai vai grāmatai.

Bērnudārzs pienāca rudenī.

Rīti jau bija tumši. Tramvajs bija spilgti dzeltenas gaismas pieliets, un oda pēc mitriem vilnas mēteļiem, degušas dzelzs un gumijas. Uz bērnudārzu mani parasti veda mamma, Omamma – pa retam. Tur vajadzēja iet pa betona plāksnēm izliktu taciņu, kur aiz pāraugušiem krūmiem un dzelzs režģu sētas parādījās baltu silikātķieģeļu ēka – bērnudārzs. Uzreiz aiz tās durvīm uzvirmoja virtuves smaržu mākonis un hlora smārds. Pārģērbties vajadzēja priekštelpā uz koka soliem un virsdrēbes un zābakus ielikt šaurā garā skapītī. Pēc tam māte mani iestūma pa stiklotām durvīm tā saucamajā grupiņā.

Es stāvēju un nesapratu, kas man jādara. Tev jārotaļājas ar citiem bērniem, mamma bija teikusi. Bet es nesapratu, kas tieši man būtu tagad jādara. Jāiet klāt, kaut kas jāsaka? Bet kas? Bērni turklāt nesēdēja uz vietas, tie skraidīja apkārt un izskatījās, ka jau pazīst cits citu. Man neviens nepievērsa uzmanību. Es novērsos no nesaprotamajiem bērniem un sāku apskatīt grupiņas istabu. Vienu pusi aizņēma lieli logi, uz kuriem bija uzlīmēti papīra taureņi un puķes, bet blakus atradās zviedru siena. Tur bija arī vairākas kastes ar mantiņām. Pa vidu – vairāki mazi galdiņi ar jocīgiem maziem koka krēsliņiem. Un tad es ieraudzīju akvāriju – tas bija iepretim zviedru sienai. Man akvārijs šķita milzīgs. Tajā bija inscenēta “zemūdens pasaule” – gliemežvāku veidojums, kas atgādināja pili ar tornīšiem, un vairāki koraļļu zari, tam apkārt plivinājās divas vai trīs zelta zivtiņas. Ūdenszāles veidoja mežu. Tas viss kopā izskatījās aizgrābjoši. Es būtu tur nostāvējusi visu diena, ja viena no audzinātājām nebūtu paņēmusi mani pie rokas un nosēdinājusi pie jocīgā mazā galdiņa, kur, izrādās, bija domāts ēst. Mannā putra man negaršoja, taču kaut kā es to apēdu. Pēc tam audzinātāja mani pieveda pie meitenēm, kas sēdēja pie lielajām kastēm un tur kaut ko darīja ar lellēm – tīstīja tās sedziņās un šūpoja rokās. “Rotaļājies!” Meitenes kaut ko čaloja augstās, smalkās balsīs. Es nesapratu, ko viņas saka. Kluču vai mašīnīšu te nebija. Es apsēdos līdzās un skatījos, bet pie pirmās izdevības aizlavījos atpakaļ pie akvārija. Tā pagāja dienas pirmā puse, tad audzinātājas lika bērniem iet gulēt diendusu – izrādījās, blakus ir vēl viena istaba ar gultiņām. Pēc gulēšanas visiem vajadzēja iet uz tualetes telpu un sēdēt uz baltiem emaljētiem podiņiem.
Nākamā diena bija līdzīga, ar to starpību, ka mūs jau no rīta nosēdināja pie mazajiem galdiņiem, lai mēs zīmētu. Vajadzēja zīmēt priedi un egli. Audzinātāja uz tāfeles uzzīmēja priekšā – priedei zari ir tikai augšdaļā, tie ir līki un čeburaini, un nevienādi, bet egle viscaur ir zaraina un augšējie zari ir vienādi mazāki.

Pēc trim šādi pavadītām dienām es saslimu. Man bija temperatūra, un es drīkstēju palikt mājās.

 

*

Omamma man sarunāja klavierskolotāju. Bentas kundze bija neliela auguma, apaļīga persona tumši brūnā, nedaudz apdilušā trikotāžas kostīmā, kurš izcēla viņas, kā tētis vēlāk ironiski ieteicās, bisti. Bentas kundzei allaž bija balta apkaklīte un dzintara broša, iesirmie mati saņemti copē, kas sasprausta ar matadatām. Dažreiz, kad viņa aizrāvās, man priekšā spēlējot “kā vajag”, taktī klanot galvu, pa kādai matadatai mēdza izslīdēt un izkrist uz grīdas. Bentas kundze bija ārpus vecuma, tomēr, protams, kā man tolaik šķita, – neapšaubāmi, ļoti veca. No kādas sarunas nopratu, ka Omamma pazīst Bentas kundzi no Pēterpils laikiem. Es saspicēju ausis, bet, ievērojot, ka es klausos, saruna aprāvās. Es paliku nezinot, un joprojām varu tikai minēt, kāda ir bijusi viņu saikne. Bentas kundzei bija mazas, gandrīz kā bērnam, smalkas, mīkstas rociņas, gluži kā bulciņas, man allaž gribējās tās pataustīt, vai patiešām tās ir tik mīkstas, kā izskatās. Pār klavieru taustiņiem tās slīdēja viegli un itin kā lidojoši. Pavisam citādi nekā Omammai, kuras rokas izskatījās gluži kā saknes – sarkanas, kunkuļainām pirkstu locītavām, tās kustējās stīvi un kā taustoties.

Bentas kundzes vadībā es apguvu, šķiet, kādas divas trīs klases bērnu mūzikas skolas programmas. Es iemācījos visas galvenās gammas un arpedžo, sākot ar do mažoru un beidzot ar si bemol minoru, kā arī Černi etīdes, tautasdziesmu apdares un Aprīli no Čaikovska Gadalaikiem. Ar Aprīli arī mana klavierskološanās beidzās – es kategoriski atteicos turpināt. Man riebās pareizā, taisnā sēdēšana, pareizais pirkstu stāvoklis un nebeidzamā gammu drillēšana. Pasarg’ die’s sajaukt pareizo pirkstu secību! Bentas kundze mīlēja sist takti ar zīmuli pa klavieru vāku. Metronoma mums nebija, jo Omamma uzskatīja, ka ritma sajūta ir jātrenē pašam. Man gribējās atņemt viņai šo zīmuli un iebakstīt brūnajā bistē tieši pa vidu, tā lai sāp. Protams, es to neizdarīju. Šīs mežonīgās domas es vienmēr aši paslēpu prāta dzīlēs un kaunējos par šādas vēlmes uzniršanu. Vecāki neiebilda, un arī Omamma neko neteica, tikai klusi nopūtās. Bentas kundzi es vairs nesatiku.

Tomēr, kad biju laimīgi tikusi no Bentas kundzes vaļā, turpināju spēlēt klavieres. Savā tempā, nepareizi, es cītīgi plinkšķināju Aprīli, līdzīgi kā Omamma to darīja ar Elīzai. Arī Aprīlī bija šīs dīvainās, nedzirdamās augstās skaņas, un tad es beidzot izdomāju, ko ar tām iesākt. Es tās iztēlojos kā krāstoņus. Zemās skaņas – basi – bija tumšas, pats zemākais kontroktāvas do un pirms tā esošie subkontroktāvas si un la bija darvas melni. Mazā oktāva jau bija kvēloši sarkana, bet pirmā oktāva – spoži dzeltena. Reiz pa televizoru biju redzējusi, kā kaļ dzelzi, kā to karsē, līdz tas kļūst sarkans un pēc tam  nonāk baltkvēlē, līdzīgu krāsu gammu es piemēroju klavieru skaņām. Otrā oktāva bija balti mirdzoša, bet – tā vēl bija acij saredzama krāsa. Bet, sākot ar trešās oktāvas do, kuru es sadzirdēju kā smalki sīcošu, sāpīgu skaņu, tikai ja ļoti stipri uzsitu pa taustiņu, krāsa kļuva caurspīdīga. Tā pazuda tīrā nemateriālā gaismā. Šīs skaņas bija kā kristāla pērlītes, vizuļojoši caurspīdīgi pilieni, kuri it kā bija, taču vienlaikus arī nebija. Taču es zināju, ka tie tur ir un ka tiem vajadzētu atkārtot iepriekšējo oktāvu skaņu rakstu – tikai smalkāk. Tad es varēju droši spēlēt un prātā zināt, kā tas varētu skanēt. Aprīlis manā prātā ieguva gaismas pilnas pļavas veidolu, kur akordi kā pērlītes izkaisās vējā.

Kad Omamma nomira, par klavierēm pārstāja rūpēties. Skaņotājs vairs nenāca. Taustiņi sāka skanēt arvien greizāk, dažs pat pazaudēja skaņu vispār. Es piesēdos pie tām arvien retāk. Tad mamma savāca visas notis un nolika tālāk, skapjaugšā. Tomēr, uzkopjot dzīvokli (kopš četrpadsmit gadu vecuma, kad mamma nonāca slimnīcā “ar muguru” un tur pabija krietnu laiku, putekļu slaucīšana, paklāju sūkšana un grīdu mazgāšana bija mans pienākums), es allaž rūpīgi notrausu putekļus no lakotās virsmas.