— Nabassaite

 

Viņi atkal ir pillā.

Sirds sāk sisties straujāk. Pagriežos pret sienu un pārvelku segu galvai. Tā nevar mani pasargāt. Istaba auksta. Ķildīgās balsis tuvojas. Lamāšanās un smiekli. Mamma prasa tēvam, vai esot tādā badā, ka rīšot no cūku spaiņa. Nesaklausu atbildi. Cūkas vairs neturam. Slēdzenē pagriežas atslēga. Durvis ievaidas. Šķirbā zem istabas durvīm parādās blāva gaisma. Viņi iesteberē virtuvē. Čuksti ir skaļi kā kliedzieni. Nobūkšķ apavi, nošalc virsdrēbes. Brr, mamma saka, kas par velna aukstumu. Ievziedu aukstums, tēvs viszinīgi piebilst. Neviens nenāk paskatīties, vai esmu mājās. Domā, ka no aizslēgta dzīvokļa nevar izkļūt. Var. Dzirdu, kā tēvs sodās, cik lētajā desā daudz skrimšļu, uzkodis uz sāpošā zoba. Viss pēc receptes, māte ķiķinot attrauc. Vāra tēju. Cukurs beidzies. Saožu cigarešu dūmus. Neganti kasās kaklā. Ciešos, klusi ieklepojos. Mamma saka, ka jāiet apskatīt puiku. Durvis atveras. Viņa pienāk un noliecas. Rokā cigarete. Saožu dūmus. Patīk. Ieklausās, vai esmu dzīvs. Izliekos, ka guļu. Sapņoju kaut ko skaistu. Mēģinu iztēloties, kas tas varētu būt. Viņa iziet no istabas, klusi pieverot durvis. Guļ, saka tēvam. Protams, ka guļ, ko gan citu viņš varētu darīt. Ir tik auksts, māte atkārto. Nu, tagad jau nekurināsim, tēvs skaļi nožāvājas. Viņi nolemj palikt virtuvē uz tahtas, jo tur siltāk. Saraujos kamoliņā un salīgi ievīstos vatētajā segā. Vecmamma uzdāvināja dzimšanas dienā. Sega ir mana mīļākā lieta mājās. Bez tās es jau būtu beigts.

Vecmammu atkal ielika slimnīcā. Viņi to nezina.

Virtuvē žēli čīkst tahta. Mamma iesmejas, tēvs arī, tad nolamājas. Slāpēta, plikšķoša un slapja skaņa. Līdzīga tai, kad man dod pa pakaļu. Tēvs arī dod mammai pa priekšu un pa pakaļu. Esmu redzējis. Viņš tagad nav nikns. Kad dusmojas, tad sit pa seju. Mamma var izvest no pacietības. Kad izaugšu liels, arī sitīšu. Temps pieaug. Seko stenēšana. Iestājas klusums. Uzrauj sērkociņu, atskan lāsts. Neredzu, bet zinu. Abi aizsmēķē. Divas gaismiņas tumsā. Viena – tētis. Otra – mamma.

Viņi trīs dienas nebija mājās.

 

*

Sparīgi pieklauvēju pie privātmājas durvīm. Uz apspurušas lapiņas rakstīts, ka zvans nedarbojas. Lasīt iemācīja vecāmāte. Dažreiz lasu priekšā. Pārsvarā pilsētas avīzi. Iet kā pa celmiem. Vienmēr jāsāk ar pēdējo lapu – līdzjūtībām un sēru vēstīm. Mūžībā devusies… Pēc smagas slimības mūs atstājusi… Ģimene, piederīgie, kolektīvs, klasesbiedri.

Pie miroņu vārdiem rakstīja tautasdziesmas.

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti;
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.

Nez, kādu dzejolīti izvēlēsies, kad nomiršu? Seģenīte jau nopirkta.

Labi, ka te nav suņu. No tiem man bail. Piedauzu uzstājīgāk. Spārdīt kājām un klaigāt, lai laiž iekšā, nav pieklājīgi. Tēti un mammu mēdz meklēt visādi saulesbrāļi un palaistuves. Dauza durvis, sauc vai klauvē tā, ka liekas – stikli sašķīdīs kā ledus peļķē. Paraustu kliņķi, kazi, durvis vaļā. Ciet. Neviens nemana, ka es grabinos svarīgās darīšanās. Varbūt televizoram uzgriezta skaņa. Tēvs teica, ka mums arī drīz būs televizors. Neticu. To laiku, kad bija televizors, neatminos, ja vien vispār biju piedzimis. Ja vien tāds laiks vispār reiz bijis. Pieaugušie bieži melo.

Durvis atsprāgst un atsitas pret sienu. Satrūcies atsteberēju pāris soļus.

Uz sliekšņa meitene. Esmu viņu jau saticis. Gara, apaļīga, vecāka. Brilles. Brūnie mati bļodiņas frizūrā. Mugurā maisīgi džinsi. Apspīlēts krekliņš ar krāsainiem zīmējumiem un uzrakstiem, ko nesaprotu. Salasu Mickey, otru vārdu aizsedz durvis. Drēbes ir foršas. Droši vien no ārzemēm. Es arī tādas gribētu.

Meitene jautā, ko es vēlos. Zilās acis pēta.

Vari, lūdzu, pasaukt tēti?

Cenšos ielūkoties krēslainajā gaitenī. Nevienu nemanu. Vecāmamma bieži atgādina, cik svarīgi būt pieklājīgam. Tad cilvēki uz mani laipnāk skatīsies.

Meitene saka, ka neviena nav mājās.

Jautāju: kad būs? Esmu neatlaidīgs, jo šiem abiem trubas deg.

Viņa atbild, ka mamma vakarā, paps būs, kad atnāks.

Varbūt tu palīdzēsi? Mums vajag vienu balto. Naudas nav, bet varu atstāt ķīlu.

Ar cerībām jautāju un atpogāju nonēsāto pusmēteli. Iekškabatā, ietīts vilnas zeķē, piesprausts ar drošības adatu, ir tēta laulības gredzens. Izvelku vīstoklīti. Attinu, rādu meitenei. Stīpiņa plata. Īsts zelts.

Meitene lietišķi pastiepj roku. Zinu, kas viņu interesē. Vērtīgiem gredzeniem ir prove. Šim ir. Otrā reize, kad nesu ieķīlāt. Meitene pēta. Saka, lai pagaidu. Aizver durvis. Dzirdu aizkrītam lielo krampi. Baidās.

Raugos apkārt. Dārzs sazaļojis. Dobes izravētas. Zied tulpes un narcises. Gar šķūņa sienu aizlavās svītrains kaķis. Piezadzies drēgnums. Saberzēju plaukstas. Cimdu aizmirsu mājās. Otru pazaudēju. Drīz jūnijs. Ziema beigsies. Uzpūš vējš. Nodrebinos. Zied ievas. Rūgtā smarža ir kā tvans. Tvanu nevar redzēt, bet tas ir indīgs. Ja aiztaisa šīberi pirms ogles izdegušas, var nomirt. Ja aizmirst aiztaisīt, kurināšana vējā un var dabūt pa dirsu. Ja vēlas dzīvot siltumā, jābūt ļoti uzmanīgam.

Mammai no ievziedu smaržas gribas vemt un sāp galva. Gluži kā no baltā.

Ja nu meitene pazūd? Kā pierādīšu, ka iedevu gredzenu? Ja pārnākšu bez baltā un arī gredzena nebūs, mamma nositīs. Simts punkti. Sāku satraukties.

Durvis atveras. Meitenei rokā vīstoklis. Krievu burti izskatās pēc dīvainiem ķeburiem. Zinu tikai dažus sliktus vārdus. Mamma iešāva pa muti, kad reiz pateicu vienu, kas sākas ar B burtu. Sāpīgi. Iekodu mēlē. Raudāju, jo likās netaisnīgi, ka viņi to vārdu lieto, kā saka, priekšā un pakaļā, bet man sit. Mamma apskāva, glaudīja galvu un bučoja pakausi. Nožēloja, stulbene tāda.

Meitene liek pagaidīt, nozūd mājā. Pēc brīža lietišķi pastiepj nobružātu kladi, saka, lai parakstos. Glīts rokraksts. Es arī cenšos, cik nu protu. Apstiprinu, ka pret ķīlu esmu ticis pie baltā. Tēvs tuvākajās dienās atnesīs naudu. Tādus solītājus viņas mājās redz piestaigājam ik dienas. Paņemu pudeli. Sāni ierasti pieglaužas krūtīm.

Atsveicināmies.

Steidzos mājup. Šie gaida balto.

Man rūc vēders. Smaržo ievas.

 

*

Sēžu butkā uz brilles. Aizcietējums. Smako čuras un kakas. Uzmācīgas sūdu mušas gaida, kad pakakāšu. Ņurcu avīzi. Ieskatos onkulim acīs. Labi, ka meitene balto ietina avīzē nevis cietajā, brūnajā papīrā. Reiz sagriezos. Nebija nekā cita, ar ko slaucīt pakaļu. Labi, ka bija aizcietējums. Pa lielam katru dienu nevajadzēja. Nē, vajadzēt jau vajadzēja, bet vairāk par gribēšanu nekas nesanāca. Resnais onkulis uzvalkā ir kāds liels vīrs, bet manas darīšanas arī ir svarīgas. Noslauku pakaļu. Onkulis ielido sūdu bedrē pie korišiem. Man gar dibenu kaut kas nošvīkst. Ceru, ka muša, kas traucas pusdienās. Mušu bērni izaugot kakās. Tam gan es negribu ticēt. Kā kakās var izaugt bērni? Mamma dažreiz runā glupības, it īpaši, kad pillā.

Reiz vecmammas dzīvokļa atejā redzēju žurku. Trīs dienas kļuvu mēms. Nokaitināju vecmammu. Dzirdēju, ka zvanīja uz poliklīniku. Prasīja, ko lai dara, ja bērns pēkšņi pārstājis runāt. Negribēju braukt pie dakteres, jo viņa vienmēr atrod visādas vainas. Čērkstīgā balsī teicu, ka nobijos no žurkas. Žurka var iekost dibenā un nograuzt krāniņu. Varbūt tai jābaro bērni, un tāpēc sēž podā. Gaida, kad dabūs kādu kumosu gaļas. Tētis teica, ka žurkas ēd visu. Redzēju, ka vecmammas grumbainajā sejā atvieglojums mijas ar smaidu. Atvainojās dakterei. Viss kārtībā, puika atkal runājot.

 

Jāiet pastaigāties. Mamma un tētis izdzēra balto, guļ. Labāk netraucēt. 

Agrāk mamma strādāja bērnudārzā. Par audzinātāju, tad auklīti, beigās par apkopēju. Tagad strādā reti. Sāp mugura. Dažreiz dzer daudz tablešu, jo stipri sāp, un tad gandrīz nelieto šņabi. Vajadzētu taisīt operāciju, bet baidās palikt uz gultas.

Tētim ir ne vien zelta gredzens, bet arī zelta rokas. Tas nozīmē, ka viņš prot labi veikt dažādus darbus. Kad nav pillā vai slims no dzeršanas, vienmēr atrod darbu. Bet dzer arvien biežāk un arī slims ir vairāk nekā vesels.

Es gribētu, lai visā pasaulē pazustu baltais, krutka, alus un citi dzērieni, kas man atņem mammu un tēti. Vecmamma drīz nomirs. Jau divas reizes veda uz slimnīcu. Sirds. Vienreiz biju pie viņas. Raudāju aizvilkdamies. Lūdzos, lai mani ņem līdzi, ka gribu kopā braukt uz debesīm. Ko es te, pasaulē viens palicis, darīšu? Vecmamma tic, ka visi, kuri ir dzīvojuši kārtīgu dzīvi, nonāk debesīs pie dieviņa un eņģeļiem. Kapos aprok tikai miesu. Es nezinu, kā īsti ir. Domāju, ka vecmamma arī īsti nevar zināt, jo nekad nav bijusi mirusi. Viņa nomirs pirmā, pēc tam tētis un mamma. Es palikšu viens. Būs jādzīvo bērnunamā. Tur dzīvo visi bērni, kam nav vecāku un kurus neviens negrib. Nesen noklausījos, kā vecmamma pa telefonu ar kādu runāja un teica, ka puikam būs tāds pats liktenis kā tam plencim. Vēl daži gadi un uz bērnunamu. Tie abi ne pa kam neņemot kājas apakšā. Meita esot visa vecajā, tādi gēni, ko padarīsi. Cik ilgi viņa vēl spēšot? Nabaga bērns.

Tētis arī kādreiz bija nabaga bērns. Viņš nekad nerunā par bērnunamu. Pat tad, kad piedzeras un kļūst par gudrāko cilvēku pasaulē. Vai arī lupatu un mudaku. Gadās visādi. Es nezinu, kā ir bērnunamā, bet nevēlos tur dzīvot. Ja vienā mājā ir daudz nabaga bērnu, tad nekas labs tur nevar sanākt.

 

*

Mājās nebija nekā ēdama. Nolēmu aiziet uz Točkas māju, aizņemties naudu. Cik zināju, tobrīd nebijām parādā. Cerēju, ka rubli aizdos, jo nebija nekā vērtīga, ko atstāt ķīlā.

Durvis atvēra meitenes paps. Es zināju, kas jāsaka, jo neskaitāmas reizes biju klausījies, kā mamma un tētis lūdz aizdot naudu. Visbiežāk baltajam, bet parasti pamanījās piepīt arī mani un maizīti, kas jānopērk. Meitenes paps ir tumšmatains, sīka auguma, gados pajauns. Ģērbies zilās treniņbiksēs un melnā džemperī. Kārnā seja neizskatījās laipna. Pēkšņi pasmaidīja un jautāja: vai es gribētu paskatīties multenes? Apstulbu. Viņa arī esot mājās. Sasmērēšot maizītes, uzvārīšot tēju. Pasēdēsim pie televizora. Viņam patīkot multenes, sieva neļaujot skatīties, tāpēc jāslapstās. Rubli iedošot. Kas tad tas ir – viens rublis?

Siltās istabas stūrī sprakšķēdama kurējās liela krāsns. Netālu sakrautas malkas pagales. Es protu atšķirt labu malku no sūdīgas. Galdiņš apklāts ar tamborētu sedziņu. Gaiša sekcija. Liels televizors. Cerams, krāsainais. Maizītes gaidīju vairāk nekā multenes. Istabā ienāca meitene. Sasveicinājāmies. Zili džinsi, balts džemperis. Lielas brilles. Gaļu saodu, pirms ieraudzīju. Sen nebija ēsta. Viņa nolika šķīvi uz galda un aicināja cienāties. Mutē saskrēja siekalas. Neliku sevi ilgi lūgties. Apriju gaļas maizi, tad steigšus nolocīju siermaizi. Ienāca paps. Nolika cukurtrauku. Atnesa kūpošu, spīdīgu patvāri. Izskatījās varens! Paps kaut ko tērgāja, bet es visu uzmanību pievērsu ēdienam un karstajai piparmētru tējai. Sāka mākt gurdums. Istaba tik silta, un vēders pilns. Meitene nebija izsalkusi. Paps dzēra kafiju. Gaidīju multenes. Bažījos, ka tepat neaizmiegu. Jāskatās, cik pulkstens. Man bija stingri piekodināts vēlu vakarā pa svešām mājām nevazāties.

Multenes bija krievu valodā. Pamazām sāku saprast, ko varoņi runā. Dažas jau biju redzējis, varbūt tāpēc šķita, ka saprotu, jo zināju, kas notiks, vēl iekams tas patiešām bija noticis.

Tāpat kā dzīvē.

 

*

Trešajā reizē bijām divatā. Meitenes paps ierosināja paskatīties pieaugušo multenes. Tantes sūkāja un braucīja onkuļiem krāniņus. Onkuļi čamdīja tantēm pupus, bāza pirkstus starp kājām un aiztika vāverītes. Visi ņēmās elsdami un kunkstēdami.

Mājās jau biju redzējis, kā tētis ar mammu darās. Mamma teica, ka abi rotaļājas. Parasti tumsā. Dažreiz sadzērušies arī dienas laikā. Ja esi to redzējis vienreiz, kāda tad nozīme, ja redzi vēl. Dažreiz palaistuves saulesbrāļu krāniņus sūkāja gluži kā cukurgailīšus. Vai garšoja, nezinu, bet onkuļiem patika. Vienīgi tad, ja krāniņi negribēja stāvēt stalti, saulesbrāļi palika bēdīgi un dusmīgi. Dažreiz palaistuves dabūja pa muti un raudāja. Man vairāk traucēja skaļā krākšana, kad nu tā dažkārt gāja vaļā. To neviens pat necentās slāpēt, jo ko gan tur var darīt? Kad esi aizmidzis, tu nezini, ko dari.

Točkas mājā, skatoties pieaugušo multenes, bija jāizģērbjas plikam. Pēc multeņu seansa meitenes paps iedeva trīs rubļus. Skatoties mēdza pārņemt dīvainas domas. Arī tagad. Guļot gultā, iztēlojos, ka pieceļos un pieeju meitenei. Parauju augšā krekliņu, uz kura rakstīts Mickey Mouse, un, nometies uz ceļiem, kodu mazos pupus. Meitene pār plecu turpina skatīties multeni. Saprotu, ka kaut ko daru nepareizi. Nebūtu brīnums. Nekad nebiju aizticis pupus, kur nu vēl ar muti. Pēkšņi atsprāgst durvis, iebrāžas viņas paps. Pierāvis kājās, kliedz, ka nedrīkstu aiztikt meiteni, jo viņa pieder viņam.

Pamodos nosvīdis un pārbijies, ka visu salaidu dēlī.

Dzirdēju, kā virtuvē tētis dod mammai pa pakaļu un viņa klusu kunkst. Čīkst nabaga nojātā tahta. Iebāzu pirkstu nabā un ritmiski kustināju. Sajūta nepatīkama, bet Točkas mājā biju pieradis.

Tahtas atsperes virtuvē apklusa.

Nošvirkstēja sērkociņš.

Aizpīpēju.

 

Autore pateicas AKKA/LAA par piešķirto Autora stipendiju