— Dzejoļi no ziemas

 

cilvēks meklē vairākas izejas
kaut durvis ir vienas
un logs divdesmitajā stāvā

 

***

ja arī gribas būt taisniem
zemeslode ir līka
un brīžiem aizsnieg
tai nav izpalīga

un tomēr es mugurai čukstu
nenes to savu krustu

bet tas ko es nesu
arī es esmu

 

***

galvu vijoles pametušas
bungas kušinu

varbūt beigt sirdi
no spaiņa ar ūdeni dzirdīt

lai šūpuļa šūpas
sašvīkā lūpas

 

***

vai kāds ir ielūkojies zivju acīs
skumju jūra
un bailes
no jūras nokļūt
sauszemē
kur staigāju es
skumdams pēc jūras
kā zivs

 

***

vienmēr jau uzkuļas
tieksme parādīt muskuļus
it īpaši ziediem
lai baumas par vājumu kliedētu

 

***

tas kas notur virs ūdens
nav laiva kā sauszemes citāts
bet kādas zivtiņas sapņi
par izkļūšanu no izsmeltas vides

 

***

atomu kodolus lobu
un gremoju
miers
dod man samierināties ar to
satrauktā traukā
viļņojas ūdens
viļņi jau tevi atradīs
nosusinātā smilšu graudā
dod man samierināties ar mieru
nemiers vienmēr ir mierīgs
par savu nenovēršamo spēku

 

***

izspiesto citronu
vajag turpināt spaidīt
līdz viņš sāk smaidīt
tikai tas viņu glābs
citrons aizmirsīs
ka reiz bijis skābs

 

***

šī mīlestība uz cilpu
tā tikai kaklarota
drīz jau iztaisnosies
un stīdzēs kā lielceļš
pāri apvārsnim
elpai ir pārlieku subjektīvs viedoklis
turpretī gaiss tiek veiksmīgi ietaupīts
un pateicas

 

***

joprojām šai pasaulē goros
un tagad pieminu Noru
it visos visumos tukšums
un zeme drīz pārsprāgs pušu
varbūt ka tas tomēr pāries
un kari tukšumu pārries
līdz kaklam būs pasaule pilna
bet kāpēc es tajā vēl zvilnu

 

***

ja tu meklē iemeslu
atradīsi
kaut vai autiņos
bet jau tēvu

 

***

durvis mani skoloja
kā izgāzties
pamāt sveikas eņģēm
nečīkstēt uz atvadām
vairs nekad neaizcirsties
un tā piemirsu
kurp es vedu
ko es nelaidu iekšā
un pat neatminējos
kāju spērienus
tikai rokturi
nestāja kustēties
bet pie tā pierod
tomēr neaizbēgu uz izgāztuvi
pārrados durvju ailē
bet tā mani nelaida iekšā
neizgāz vēderu
apmeklētāj