***
saposusies
es piecēlos kā Persefone
un devos dziedādama šajā jaunajā pavasarī
skaties augšup – tur ir visa mīlestība
roršaha tests ķiršu ziedos
neatceros
vai šogad esmu raudājusi
uz pleciem
baltas vainaglapas
smaidu svešiem garāmgājējiem
virs tiem
ir visa mīlestība
***
tu auļo bez iemauktiem
vīnes valša ritmā
aiz sevis atstāj
jukās izmētātus oļus
katram placim soli atgriezties
mesties ūdenī
mesties ceļos
ieķept
dūcošā miglā
nebēgt
svīst iesārts rīts
un vārds aizlavās
saule ar noputējušām lūpām
svilpj
tālumā zied opuncija
ik pēc atspēriena
tirda diastole
tā čukst
par izķemmētām krēpēm
un tīriem pakaviem
bet zūd tik ātri
cik zaļais zibsnis
pirms saulrieta
tu esi brīva
kā plosīgs zirgs
***
šis gads ir mani izmazgājis
tibras krācēs
izžmiegta tīra
brēcu ar tām
asakas
skatās vienā punktā
kopā esam prasti ceļinieki
visi krusti uzgriež muguru
***
mēs
kaulaini rādītājpirksti
spēlējam
savu ēnu arfas stīgas
visapkārt
gaisma raujas spraugās
soļi
veido netīšu sinkopi
skan
pēc simts rītdienām
***
laiks slīd
pār krūtīm kā trikotāža
rotaļīgi
irušie diegi kutina ribas
un kaudze vecu joku
krājas ap potītēm
līdz smejies
kā agrāk
atmiņas krīt
biezās krokās
reizēm kodīgi aizķer ādu
bet vairs nesāp
kā agrāk
viss bijušais
saveļas zem kājām
un bezveidīgi saburzās
līdz vairs neatšķir šķiedru no šķiedras
laiks kā netīra veļa
zaigo gultas kājgalī