***
krupis pasprūk zem ceļmallapas,
sienāzis ciešāk ieķeras smilgā.
kolhoza traktors apstājies brikšņos,
saule – aiz padebeša pilna.
pil liepa, es atgriežos sētā;
durvis atstātas puspavērtas.
***
pēc darbadienas
apavi pelēkzaļi.
vēl pirkstos motors,
prātā nezāļu mākonis.
konceptkafejnīcā
tie nav ložu caurumi
dekoratīvajā sienas atsegumā.
gar logu maigi zaļās formās
diedz tukuma zēni.
***
aplams sākums,
vēl nesaklāts, jau tukšs.
un pagulte pilna zemes,
un visā zemē ne galvas,
kas apjēgt spētu, ne kāju
to aptecēt, ne roku,
lai uzsākto izlabotu.
vīraks naudas koka podā
smarža treknajās lapās,
drupenā augsnē – pelni.
pēc lietus
kā gliemezis puspavērtā cigoriņa ziedā
es raušos pie jums – iekšup.
***
plīst debesis bez skaņas;
starp aizkaru un sienu
zeme, lauskas.
***
tu nevēlies
agrāko ķidāt
kurš vainīgs
pie kura
aizkrīt durvis
vēl dažas
rūsas zvīņas
no agrāk
zaļa abažūra
***
ne aiz sāpēm puspiecos
vai cikos es mostos
un pāri istabai manu:
saule kāpj ceriņiem cauri,
pār ogļu melno harmoniju
mezdama lapotus zarus.
tad pusnomodā es minu
sēcošas plēšas, sprakšķ mūzika
un neatrisinās, un nesāp.
***
jaunās bikses der kā uzlietas.
es pārloku siksnu un
ielieku kartona aploksnē,
uzlīmēju adresi.
“Zīlītes”–Smārde–Tukums–Rīga
30. jūlijs – 4. augusts, 2025
Publikācija tapusi, pateicoties Tukuma, UNESCO literatūras pilsētas, rakstnieku rezidencei.