— Noklusējums

2025. gada 9. novembris. Plkst. 11.15.

“Viņa ir mirusi,” Ulrika ieraksta savā dienasgrāmatā un aizver tās koši rozā vākus. Ar nagiem klabina pa galda virsmu un caur baltu aizkaru skatās uz kaimiņu māju. Bet nejūt atvieglojumu.

Pakrūtē virs aizvainojumiem un pāridarījumiem kā rūgta želeja vibrē smagums. Tam bija jābūt desertam.

Ulrika neraudās. Neraudās! Bet paskatoties uz Deivu, izslīd biezas asaras. Žēl viņa, žēl sevis, žēl… Viss varēja būt citādi.

Ulrikai notirpst kreisā roka, kreisā sejas puse un gar acīm lēkā melni punktiņi. Viņa iedzer ceturto daļu Lexotanil tabletes.

–  Mans dēls ir pelnījis smukāku, gudrāku un bagātāku! Es viņu neaudzināju kurai katrai garāmgājējai, un vēl ar tik vieglprātīgu vārdu un švaku veselību! – Ulrikas ausīs skan Ārijas vārdi.

Ulrika ir izvairījusies no šīs sievietes piecpadsmit gadu, bet šodien viņa brauc līdzi Deivam uz slimnīcu pēc izraksta un izziņas par nāves cēloni. Galvenā māsa izsniedz maisiņu ar personīgajām mantām un īpaši rūpīgi sagatavotu, aizlīmētu paciņu. Protēzes. Tās mulsina visvairāk. Ko iesākt ar protēzēm, lai būtu ētiski? Viņi ar Deivu saskatās, un ieliek tās pie drēbēm.

–  Zinu, ka tev sāp mugura, bet es esmu Deiva māte un man ir tiesības zināt, vai mans dēls ir laimīgs. Kādās pozās jūs guļat? – Ārija piezvanījusi Ulrikai, lai uzdotu tieši šo jautājumu. Ulrika jūt, kā viņa klausules otrā galā smīn.

 

Vakarā Ulrika ir nogurusi un snauduļo dīvānā, tad pēkšņi attopas, ka jāatrod drēbes, ko rīt vest uz morgu. Viņi ar Deivu atkal kāpj mašīnā un brauc uz Ārijas dzīvokli. Uz noplukušu divistabu dzīvokli, kuru viņa tik ļoti sargāja. Skandēja, ka tā dēļ Ulrika gaida viņas nāvi.

Ceļš ved pa līkumotu meža ceļu. Skaistu ceļu, kura burvība Ulrikai sen ir zudusi. Viņa nekad nespēs to izbraukt bez satraukuma un miklām plaukstām. Atmiņas seko atmiņām, un Ulrikai ir grūti elpot. Runāt negribas. Arī Deivs klusē.

– Kam manam dēlam tāda kā tu? Ne tev naudas, ne izglītības. Un komplektā tava nelabvēlīgā ģimene. Tu noteikti Deivam biji pirmā sieviete, tādēļ viņš iekrita un staigā rozā brillēm! – Ārija kārtējo reizi tiranizē Ulriku.

– Jums šķiet, ja ģimenē ir trīs bērni, tad tā ir nelabvēlīga? Un man ir augstākā izglītība! – Ulrika izbrīnīta mēģina iebilst.

– Maksas izglītība nav īsta izglītība. Mans Deivs izmācījās par brīvu. Maģistrs! – Ārija no lepnuma ir manāmi piesārtusi.

– Bet jums pašai ir tikai vidusskolas diploms.

– Kurš tev devis tiesības ar mani tā runāt? Pievaldi muti! – Ārija agresīvi noskalda.

Viņa ir mirusi. Beidzot? Beidzot viņai tas izdevās?

Ārija mira kopš brīža, kad Ulrika viņu iepazina. Kā apmāta piedēvēja sev visas slimības un taisījās atstāt šo pasauli ikreiz, kad kaut kas nenotika pēc viņas prāta. Mira ar sirdi, ar aknām, ar nierēm un dažādiem audzējiem. Bet patiesībā ziedēja kā pojene. Brauca ar riteni, peldējās līdz oktobra beigām un Ziemassvētkos ar cirvi rokās gāja uz mežu pēc eglītes.

Pirms Ulrikas un Deiva kāzām Ārija rīkoja histērijas un izspēlēja nervu lēkmes. Ulrikai nācās uzklausīt aizskarošus apvainojumus, bet Deivam izmisīgus lūgumus neprecēties. Taču kāzās Ārija bija zvaigzne.

– Ko es domāju par savu vedeklu? Nūūū… mums ir bijušas lielas domstarpības, un man viņas dēļ bija ļoti smagas veselības problēmas, – Ārija, piemeklējusi vajadzīgo sāpju grimasi un balss tembru, sūdzas Ulrikas draugam, kurš filmē kāzu video. – Bet, Dima, skat, nofilmē manas jaunās kurpes, nofilmē! – Un viņa virpinās kā maza meitene, putekļu rozā krāsas kostīma brunčiem plandot.

Ārija nav atstājusi aiz sevis tukšumu, bet četras apzināti un rūpīgi dubļos iemītas dzīves. Viņas nāve atmet Ulriku pagātnē. Sirds pakausī dzen asas naglas. Prāts ceļ un ceļ ārā vārdus, dialogus un situācijas.

– Kā apprecējāties, tā slūžas vaļā, ko? – Ārija izsmējīgi jautā un ar nepatiku skatās uz Ulriku. Viņi ar Deivu tikko paziņojuši par Ulrikas grūtniecību.

Nākamajā dienā Ārija ir ievietota slimnīcā. – Šoreiz gan ir kaut kas ļauns, –  viņa trīcošā balsī un iestudētos drebuļos kratīdamās klāsta Ulrikai un Deivam, kuri stāv pie mirējas gultas.

Deivs slēdz vaļā dzīvokļa durvis. No otrajām ārdurvīm pretim lūkojas milzīgs plakāts ar Deivu. Ulrika no šoka piešauj mutei priekšā plaukstu. Viņa zināja šīs sievietes apsēstību ar savu vienīgo dēlu, bet ko šādu ir redzējusi tikai filmās. Dažāda lieluma fotogrāfijas un plakāti ar Deiva seju rotā ne tikai sienas, televizora galdiņu, plauktus un virtuves darba virsmu, bet arī visas iekšdurvis. Slimi. Ulrikā uzbango ledains vilnis. Raudiens iesprūdis kaut kur starp krūšu kurvi un kaklu. Dzīvokļa smarža uzsit nelabumu un atrauj vecas, bet līdz galam neaizvilkušās brūces.

– Lūdzu, noņem šo visu! – Ulrika izmisusi skatās uz vīru.

Deivs sāk ar durvīm. Skrubina nost dzeltenīgās līmlentes, ar kurām piestiprināti ģīmetņu stūri.

– Es te nākšu, kad gribēšu! Te dzīvo mans dēls! – viņa paziņo, kad kārtējo reizi ierodas pie Ulrikas bez brīdinājuma.

– Nē, jūs nedrīkstat nākt, kad jums ienāk prātā! Es tak tā nedaru! Mums ir savs režīms, sava dzīve un plāni, – Ulrika ir nikna.

– Drīkstu! Es esmu Deiva māte!

Un viņa bez mazākās kautrēšanās staigā pa istabām, izcilā ne tikai ledusskapī saliktos produktus, bet arī netīrās veļas grozu vannas istabā. Nokaunina Ulriku par nesaimnieciskumu, nepareizu bērnu audzināšanu un nevēlēšanos cept kūkas. Viss Ulrikas gatavotais ir par sāļu, cietu vai viņas ēšanas paradumiem neatbilstošu.

– Kāpēc tad Deiva tēvs no jums izšķīrās, ja esat tik laba saimniece? – Ulrika nespēj ciest klusu.

– Kāda necieņa! Neuzdrošinies ar mani tā runāt, nekaunīgais skuķi!

Ulrika stāv pie vecā, čīkstošā koka skapja un mēģina atrast drēbes, kuras vest uz morgu. Nav nekā piemērota. Dažas puķainas kleitas, zaļš, savēlies vilnas džemperis, tumši zilas velveta bikses un sadzeltējusi apakšveļa. Toties astoņi mēteļi un padsmit pāru kurpju. Pieskaršanās viņas drēbēm prasa lielu piepūli. Deivs ir apjucis.

Ulrikai izdodas atrast melnus svārkus, sudraba diegiem cauraustu tuniku un zeķbikses. Pēc tam viņa vannasistabā rūpīgi mazgā, mazgā un mazgā rokas.

Vecā, rūsas saēstā vanna. Tajā Ārija lika bērnus, kad tie tika atstāti viņas aprūpē kaut uz dažām stundām. Ulrikai norij vilnas kamolu.

– Es jums lūdzu, lai neliekat Ellu pa dienu vannā! Viņa tikko izslimoja bronhītu un mums vēl jābrauc mājās, – Ulrika knapi valda dusmas.

– Kas tur traks? Elliņa gribēja paplunčāties. Vai ne, Elliņ?

Ellai gandrīz līdz asinīm apgriezti roku nagi un nocirpti mati uz pieres.

– Kādam tas bērns bija jāsakopj! Šīs ir manas mājas, mans mazbērns, un es varu darīt, ko gribu, – Ārija svarīgi nosaka.

– Tad Ella pie jums vairs netiks atstāta! – Ulrika sakož zobus.

– Nu, nu, nu, nedraudi! – Viņai kā vienmēr pieder pēdējais vārds.

Istabā Ulrika skatās uz cieto dīvānu, kurā pati reiz sēdējusi, uz spoguli ar noapaļotiem stūriem, vairākām šķebinoši saldu smaržu pudelītēm un izbalējušu bižutēriju ādas lādītē. Skatās uz nezināmu mākslinieku ķēpīgām gleznām masīvos rāmjos, veciem, tautiskiem spilveniem un kristāla glāzēm. Veco iedzīvi klāj baltu putekļu kārta. Ulrikai gribas visu nodedzināt.

– Mīļo vedekliņ, atnes, lūdzu, no virtuves kūku, – Ārija saldi čivina savu radu un draudzeņu ielenkumā. – Paldies, meitiņ, vēl dakšiņas piemirsu, – viņa sirsnīgi izrīko Ulriku, bet nevar sagaidīt, kad viesi aizies. Tad viņa izlaidīs nagus un izprovocēs skandālu. Sāksies īstās svinības.

Ulrika ieiet virtuvē. Arī te nekas nav mainījies. Nožēlojams vellatas ķēķis. Palodze nokrauta ar neskaitāmām zāļu kastītēm. Pie ledusskapja pielīmēta, bet jau atlobījusies Ellas pirmās klases fotogrāfija. Ulrika to uzmanīgi noplēš.

– Tu mazgā traukus? Kur tas redzēts, ka vīrietis mazgā traukus? – Ārija sašutusi izrauj Deivam no rokām trauku lupatu. – Vīrietim virtuvē jāienāk, lai paēstu!

– Un tu to pieļauj? – viņas aizkaitinājums jau sasniedzis Ulriku.

– Man patīk mazgāt traukus! – Deivs saka. – Ko tu ņemies?

– Tu necieni ne mani, ne manu dēlu!  Tu neesi viņu pelnījusi! – Ārija iegrūž smirdīgo lupatu Ulrikai rokās un izgrūž Deivu no virtuves.

Šis ir briesmoņa miteklis. Ulrikas šausmu kambaris. Konfrontācija ar pagātni, kura iemiesojusies katrā šeit esošajā atomā un molekulā.

Mājās Ulrika saprot, ka bērēšanai atlasītās drēbes ir pārāk briesmīgas. Viņa izņem no skapja vienreiz vilktu peļu pelēku kleitu, melnas zeķbikses un apakškreklu. Lai jau tiek pienācīga pēdējā kārta. Bet kā šai kundzei nav normālu drēbju?

Ārija bija neliela, bet spēcīga auguma. Stiegrainām kājām un platām pēdām. Gaļīgu seju un taukainām, tumši rozā krāsotām lūpām, kuras runājot nenosedza sliktos apakšzobus. Mazas, brūnas, ļaunuma pilnas acis zem noslīdējušiem plakstiņiem. Koši, vienmēr cieti ieveidoti, kastaņbrūni mati. Iestudēts, augstprātīgs smaids. Un svarīga, tipinoša gaita ar augsti paceltu galvu. Puķu rakstu kleitas plīvoja un rotas grabēja! Šika un šiverīga! Vienmēr uzmanības centrā.

Pārāk īsi apgrieztie nagi bija perlamutra rozā. Tie Ulrikā izraisīja riebumu. Ulrika bija pārsteigta, kad nejauši atklāja viņas vizuālo līdzību ar aktrisi Elzu Radziņu. Tikai Radziņa bija kalsnāka un asākiem vaibstiem. Arī manierīgums bija identisks. Ārija atdarināja Elzu Radziņu!

– Mātei nekas nederēs! Viss būs trīs reizes par lielu, – saka Deivs. – Viņai nebija vairāk par četrdesmit kilogramiem, kad aizvakar apciemoju.

Apbedīšanas birojā Ulrika izvēlas zārku, šķidrautu, kremācijas datumu un aizpilda nepieciešamās veidlapas. Deivs tikai parakstās. Viņš ir samulsis. Sniedzot maisiņu ar drēbēm, Ulrika palūdz, lai piemeklē atbilstošākās, jo ielikusi vairākus variantus, arī savu kleitu. Darbinieces brūnās acis pārsteigumā ieplešas.

– Tā nedrīkst! Ņemiet ātri ārā! Zārkā nedrīkst likt neko no dzīvajos palikušajiem. Ne drēbes, ne fotogrāfijas, ne ko citu.

Ulrika nodrebinās un paklausīgi izņem savas mantas.

– Es arī par to iedomājos, – nočukst Deivs, paņem miršanas apliecību un ieliek to tumši zilā mapē.

Ulrika samaksā, jo viņš nevar atrast bankas karti.

– Mana dēla nauda ir mana nauda! – sarkana no niknuma, Ārija vicina Ulrikai gar degunu pirkuma čeku, kuru atradusi Deiva biksēs. – Ziepes, dezodorants, šampūns… Tev nav kauna, ka mans dēls pērk tev ziepes? Nav kauna? Es pazīstu tādas kā tu! Tā ir mana nauda! Iegaumē! – viņa sašutumā drebēdama meklē baldriāna tinktūru un, piespiedusi labo roku pie kreisās krūts, iekrīt gultā.

Katra ciemošanās beidzas ar konfliktu. Ja Ulrika izrāda pretestību, kundze apvainojas, nerunā un mēra asinsspiedienu. Un Ulrikai ar Deivu jāiet nolūgties. Ar ziediem un dāvanām, kuras parasti nepatīk.

Strīdi Ārijai sagādā gandarījumu un baudu. Tāpat kā citu bēres. Tādā veidā viņa barojas un uzņem enerģiju.

Ulrika atceras, kā sākumā mēģināja izdabāt, tad sadzīvot, bet vēlāk jau iebilda, aizstāvējās, nepakļāvās, bet lēnām bruka. No bezspēcības un nemitīgiem strīdiem.

 

*

 

2010. gada aprīlis.

Ellai ir vienpadsmit, bet Betiņai tikko palikuši trīs gadiņi. Mazā sēž tualetē uz poda un gaida, kad Ulrika nāks noslaucīt dupsi.

– Tūliņ, meitiņ, tūliņ! – Ulrika sauc no virtuves, apmaisīdama uz pannas sēņu mērci.

Pa to laiku Deivs jau aizgājis pie meitas. Kamēr viņš apkopj bērnu, Beta sāk stāstīt. Pasaka tikai dažus teikumus, tikai pāris detaļas…

Ulrika stāv pie plīts pārakmeņojusies. Viņa nejūt ne kājas, ne rokas. Viņa neelpo. Parādās Deiva krīta baltā seja.

Knapi spēdami slēpt satraukumu, viņi sausām mutēm mēģina uzdot Betai dažus jautājumus. Ulrika ir tuvu histērijai, bet bērna klātbūtnē nevar to atļauties, tikai kampj gaisu. Viņi ar Deivu skatās viens uz otru un nezina, ko iesākt. Deivam jābrauc uz darbu. Viņš, joprojām bāls, sabučo Betiņu, samīļo Ulriku un iečukst ausī: “No rīta būšu mājās, saulīt, tad visu izrunāsim.’’

Labi, ka Ellas nav mājās. Ulrika trīcošām rokām liek sev un Betai šķīvī kartupeļus, sēņu mērci, marinētu gurķu šķēles. Bet nespēj norīt ne kumosa. Kad bērns paēdis, Ulrika nosēdina viņu pie televizora, ieiet vannasistabā, iespiež seju vislielākajā dvielī un raud. Viņa cenšas elsot pēc iespējas klusāk. Ķermenis raustās spazmās. Ulrikai šķiet, ka viņa raud asinis.

Ulrikas prātā sāk likties kopā visi mazie, iztrūkstošie puzles gabaliņi. Visas neizprotamās nojautas un dīvainās bailes. Aina iezīmējas arvien skaidrāka un briesmīgāka. Ellas noslēgtība, stingums un dusmas, kad bija palikusi pa nakti pie omes, nakts murgi un regulāri iekaisušās ģenitālijas. Ulrika tagad saprot savu nevēlēšanos atstāt viņai meitas, izprot to pretīguma sajūtu, kad Ārijas strupie pirksti viņai pieskārās, bakstīja pienpilno krūti, kad viņa zīdīja bērnus. Apjēdz Ārijas skriešanu pie pārtinamā galda un neveselīgo interesi, kad Ulrika mainīja meitiņām pamperus. Ulrika bija noticējusi pediatram, ka slikti sapņi ir bieži sastopama un normāla bērna attīstības daļa. Iekaisumi – tikai alerģiskas reakcijas uz higiēniskajiem līdzekļiem vai apģērbu.

Ulrika šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Vai tāda ir sajūta, kad cilvēks jūk prātā?

Ulrika dzer vienu, divas, trīs Somnol tabletes, bet iemigt neizdodas. Viņa izmisīgi šķirsta un pārlasa gadiem rakstītās dienasgrāmatas, un atloka stūrus tām dienām, kad bērni bijuši atstāti šīs sievietes aprūpē. Nav daudz, bet pietiekami, lai salauztu un iznīcinātu. Viņa vēl nenojauš, ka Ellas dzīve jau ir neatgriezeniski sadragāta. Nenojauš, ka visam būs jāiziet cauri vēlreiz.

Vienā naktī Ulrika ir novecojusi par vairākiem gadiem. Deiva acis ir iekritušas un skatienā sastingušas skumjas. Delikāti uzvedinošiem jautājumiem viņi mēģina kaut ko uzzināt no vecākās meitas Ellas, bet viņa tikai rausta plecus. Psihoterapeits vēlāk paskaidros, ka pašsaglabāšanās instinkts ir izdzēsis traumējošās atmiņas.

Parasti Ulrika ir tā, kura savācas krīzes situācijās un māk visu sakārtot, bet šoreiz viņa nespēj normāli funkcionēt. Deivs arī ne.

Deivs neraud, bet spiež sev klāt Ulriku un mierinot glauda viņas galvu. Nākamajā dienā viņi abi sēž Deiva brālēna ginekologa kabinetā.

–  Es jums neticu! – viņš strupi nosaka, kad ir uzklausījis stāstu.

–  Viss, man jāiet strādāt. Savāc savu sievu! – viņš uzsauc Deivam, kad Ulrika sāk raudāt.

Dienu pēc pazemojošās vizītes, ginekologs telefonā bļauj uz Deivu: “Piezvani savai mātei, viņai ir ļoti slikti! Un aizved Ulriku pie ārsta. Tikai nevesels cilvēks var izdomāt šādus apmelojumus!’’ Zvana vēl Deiva mātes brālis un māsīca.

Neviens viņiem netic. Viņi paši tam vēl netic. Iet uz policiju ar iesniegumu? Sūdzēt tiesā? Nē, tā tas nestrādā! Nestrādā! Deiva naudīgie radinieki viņus noslaucīs no zemes virsmas. Labākajā gadījumā ieliks Ulriku trakomājā.

Atliek izdzīvošanas režīms un jebkādu sakaru pārraušana ar Deiva māti un viņas radiem.

Ir jāturpina dzīvot klusējot, imitējot normālu dzīvi, izliekoties, ka nekas nav noticis. Atklāsmei, ka seksuāli varmākas nav tikai vīrieši, ir grūti noticēt.

 

*

 

2010. gada vasara.

Naktīs Ulrika neguļ, bet turpina pārlasīt dienasgrāmatas. Viņa izskata fotoalbumus un trīcošām rokām nogriež vai izgriež Āriju no visām fotogrāfijām. Pa dienu Ulrika mēģina nomierināties, kopā ar Betiņu krāsojot poniju krāsojamās grāmatas, un iet garās pastaigās. Un dzer zāles. Skatoties uz meitiņām, viņa jūtas kā koks rudenī, kuram lēnām birst lapas. Gribas viņas cieši piekļaut sev klāt un nelaist vaļā.

Deivs māk atslēgt un pārslēgt domas, neizrādīt satraukumu un dusmas, bet Ulrika redz viņa klusās raizes.

Toties Ārijai enerģijas, entuziasma un izdomas netrūkst. Pasaule liesmās, bet viņa krāso lūpas! Ulrika nespēj izprast, kā darbojas viņas prāts.

Ārija nemitīgi vaktē Ulriku, Deivu, bērnus, dauzās pie viņu durvīm, ārdās, slimo un mirst.

– Deiviņ, Deiviņ, laid mani iekšā! – viņa skandalē kāpņu telpā.

Bet Ulrikai izklausās: “Dieviņ, Dieviņ…”

Ziemā, kad Deiva vadītā automašīna stāv pie sarkanā gaismas signāla, Ārija izmetas uz ceļa braucamās daļas, pieplok pie mašīnas durvju stikla, rausta rokturi un kliedz: ‘’Manas mīļās meitiņas, mīļās meitiņas!’’ Meitenes ir pārbijušās. Ulrika ar Deivu nekustīgi skatās tālumā. Ārijas rīcība ir neprognozējama. Un viņas draudzenes ar pārmetumiem vajā Deivu sociālajos tīklos.

Ulrika vairs nespēj izturēt spriedzi. Baidās iziet no mājas un saraujas pie katra telefona zvana. Viņai nav, kur paslēpties. Ulrika netiek galā. Bēdas kondensējas fiziskās sāpēs.

 

– Visi šie stāsti ir triviāli, mīļā! Tev jāmēģina viņu saprast. Viena, Deivs vienīgais dēls, – Ulrikai mīļu padomu sniedz draudzene pie svētku galda, kad tiek runāts par vīramātēm.

Ulrikā sabiezē krēsla un eksplodē klusēšanas pienākums. Seju rokās paslēpusi, viņa skaļi elso un stāsta…

Vai viņai kļūst vieglāk? Nē. Tas nav vēdera vīruss vai angīna. Ulrikai ir izrauta sirds, dvēsele un amputētas visas maņas. Arī tas ir triviāli?

Toties Ulrika ir visus samulsinājusi. Sastindzinājusi. No jaukās un bezrūpīgās pasaules ierāvusi savā tumsā. Neviens negrib runāt. Negrib dzirdēt. Klusē. Noklusē.

 

*

 

2025. gada 12. novembra agrs rīts.

Uz Ulrikas naktsgaldiņa antidepresanti un miegazāles. Viņa ar labo roku berzē pieri un caur baltu aizkaru skatās uz kaimiņu māju. Bet nejūt atvieglojumu. Zemi klāj skaista, bieza migla. Ulrika grib, lai ātrāk viss beigtos.

Viņa ir mirusi. Beigta. Pagalam. Nav. Bet Ulrika nomira pirms piecpadsmit gadiem. Visi senie pārdzīvojumi sitas sejā kā satrakojušies naktstauriņi.

Ulrika skatās uz savu mīļo Deivu, un viņai sāp. Liela mīlestība viņai dota komplektā ar lielām sāpēm.

– Kā tu jūties? – viņa jautā Deivam, uzlikdama roku uz viņa ceļgala, kad iekāpuši mašīnā.

– Divējādas izjūtas, – nosaka Deivs. – Mana mamma, bet galvā jaucas dažādas domas. – Slimnīcā nespēju viņu apskaut un sabučot. Nespēju.

– Mēs visi esam neatgriezeniski salauzti, – Ulrika nosaka un skatās uz garām zibošajiem kokiem baltās miglas zeķēs.

– Varbūt tev kārtīgi jāizraudas? – Ulrika vaicā.

– Man negribas raudāt. Es tikai nezinu, kā justies.

Arī Ulrika nezina. Viņa tā arī nav spējusi rast mieru. Laiks nedziedē.

Pēc nepilnas stundas brauciena Ulrika ar Deivu ir krematorijā. Ir tikai viņi abi un Ārijas aukstās miesas. Deivs saviem radiem par mātes nāvi nav paziņojis.

Viņš iet pirmais. Ulrika nojauš, ka zem līķauta ir ļoti maz aprišu. Viņa stāv aiz Deiva muguras un neskatās uz galvgali. Vien pēc brīža palūdz, lai Deivs aizklāj mirušās seju.

– Ne man tevi tiesāt, – Ulrika pirmo un pēdējo reizi mūžā uzrunā viņu uz tu. – Lai tagad augstāki spēki spriež tavu tiesu. Es tikai gribēju mierpilnu dzīvi. Bet paldies par dēlu! Es viņu turpināšu mīlēt un vienmēr būšu blakus. Mūsu trīsdesmit gadu karš ir beidzies. Tevis izdomātais karš.

Ulrika raud. Ulrika ir pieradusi raudāt viņas dēļ. Tikai viņa nesaprot, vai raud tādēļ, ka Ārijas vairs nav, vai tādēļ, ka viņa ir bijusi. Un ieliek ar gaiši pelēku linu drapētajā zārkā baltu krizantēmu.

Ulrikai atkal notirpst kreisā roka, kreisā sejas puse, gar acīm lēkā melni punktiņi un miglojas redze. Jo vairāk Ulrika berzē acis, jo vairāk tās miglojas.