— Dzīvības enerģija

Par Ingas Gailes dzejoļu krājumu bērniem Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs (liels un mazs, 2026; ilustrējusi Elīna Brasliņa)

 

Būsim godīgi – vairums cilvēku Latvijā neprot dusmoties. Mēs esam nianšu, balss toņu, žestu eksperti, kas pārvalda pasīvo agresiju teju dievišķā līmenī. Kultūra, ko apgūstam jau no mazotnes, vērojot, kā komunicē pieaugušie. Ingas Gailes grāmata Reiz divas meitenes, mamma un priecīgs dievs piedāvā ko svaigu un nebijušu – tā piedāvā dusmoties. Vai vispār vajag dusmoties? Vai nebūs par tiešu, par rupju, par netaktisku? Dusmas ir dzīvības enerģija, kā saka terapeitu aprindās. Un dzīvības enerģija ir grāmatas virzītājspēks. Grāmatā ir ietilpinātas gana daudz dusmas, gan slēptas, gan neslēptas, un tām kājas aug mūsu sabiedrībā, kur esam pieraduši “likties mierā” un nejaukties citu dzīvēs. 

Krāšņajās lappusēs slēpjas Mammas dusmas par bērnu mīlestību pret ekrāniem un nespēju tos atraut. Tiem pašiem ekrāniem, kas pirkti, jo nav iespējas, vēlmes veltīt bērniem laiku. Spēcīgi jūtamas dusmas par vīriešu nespēju uzņemties atbildību par saviem bērniem. Dusmas par vecāku nespēju veltīt bērniem laiku, jo izrādās, ka nauda un mantas nav tā vērtīgākā valūta. Bērnu dusmas pret skolu, kas iespiež tos savos rāmjos. Dusmas par to, ka bērni jāaudzina bez tēva. Lai cik nepatīkami būtu, tomēr arī es pazīstu cilvēkus, kas nekad nav bijuši savu bērnu dzīvē vai aktīvi cenšas izvairīties no tēva lomas. Tās ir tās drupas, uz kurām visbiežāk sievietes spiestas būvēt “laimīgo bērnību’’. Šo nedaudz klaustrofobisko un nestabilo telpu jūtu cauri krājumam, tie ir bērni, kas izvelti no gultas uz kreisās kājas. Vienlaikus sabiedrība ne tikai sagaida, bet pieprasa pilnu atbildību no mātes. Tā ir ainava, kas tik nemanāmi kļuvusi par mūsu ikdienas fonu, ka to pat īsti nepamanām, tas šķiet pilnībā normāli. Tomēr grāmatas varoņi nav padevušies sliktajam liktenim, tie turpina spirināties un dzīvot, jo par spīti visam ģimene turpinās.

Man šķiet, ka Inga Gaile nereti ir “atrāvusies” par spēju (pamatoti) dusmoties un kustināt dažādus aktuālus, bet ne vienmēr ērtus tematus. Vai “lielajiem” un  “smagajiem” jautājumiem jābūt bērnu grāmatās? Domāju, ka pārāk bieži nenovērtējam bērnu spēju saprast un iedziļināties. Vienlaikus jāsaka, ka bērnu krājumam sākt karināt, šķietami, smagu zīmogu, šķiet bezatbildīgi no manas puses, jo grāmata nekliedz, kliedz manis paša domas.

Svarīga tēma grāmatā ir skumjas par pieaugšanu, bērni nemanot ir kļuvuši neatkarīgi, tiem ir savas intereses, un maģiskā burvība, kurā vecāks ir bērna pasaules centrs, sāk zust. Ko iesākt ar jauno stāvokli, kā izdzīvot jaunas formas haosu, kur bērnam ir ne tikai savi jautājumi, bet arī iebildumi un viedoklis? Krājums veiksmīgi skatās mazliet šķībajā īstenības spogulī, kur netrūkst arī īsta ģimeniska siltuma, īstuma, kas bieži nav viegli pārnesams ne uz lapaspusēm, ne citu pieredzēm. Nevar nepamanīt, ka dzejoļu telpā ir maz vīriešu, tie ir šķīrušies, vāji, aizņemti vai cenšas konkurēt ar Mammu, lai kļūtu par to labāko vecāku, bet ne jau paša bērna dēļ. Tomēr grāmata nav piepildīta politiskiem saukļiem vai aicinājumiem iznīdēt vīriešus. Vienlaikus nevar nedomāt par reālo situāciju, kur tūkstošiem tēvu nemaksā uzturlīdzekļus  un/vai nepiedalās bērnu audzināšanā.

Lai arī temati nav viegli, tie nav depresīvi bezcerīgi. Par spīti maniem aprakstiem, grāmatu paturu prātā gaišos toņos, par ko daļēji jāpateicas Elīnas Brasliņas ilustrācijām. Ilustrācijas nav tikai dzejoļu scenogrāfija, tās turpina, izvērš tekstā iesākto pasauli, ļaujot, tai sākt jaunu dzīvi jau ārpus rakstītā teksta. Kā silts apskāviens tās ievīstījušas Ingas dzejoļus krietni vien krāsainākā un pozitīvākā vilnas segā. Dzejoļi var mirdzēt krāšņi, krāsaini un raibi, jo tie tik veiksmīgi sajūgti kopā ar Elīnas ilustrācijām. Tās izskatās kā mīloša vecāka klātbūtne pat tad, kad lido drēbes, mēbeles un čipšu pakas. Atļaušos minēt, ka, lasot tekstu bez ilustrācijām, noskaņas jaustos smagnējākas.

Veiksmīgākais tēmu šķīdinātājs ir valoda. Tā vijas, atskaņu bagātināta, bet izvairās no glupas paredzamības, pilna pārsteigumu un skanīgas enerģijas. Atsperīgi, noslīpēti un labi slīdoši teksti, kas ir grāmatas sliktāk glabātais noslēpums.

Sociālo tīklu kūrētā realitāte mums bieži rada nepareizu priekšstatu par to, ko īsti nozīmē dzīve ar bērniem. Ja ciemojamies tikai svētku reizēs, var likties, ka visiem citiem ir tā īstā un pareizā dzīve, kur katrai krūzītei ir sava vieta plauktā, kur katra zeķīte izgludināta un bērniņš saka “lūdzu” un “paldies”.

Reālā situācija, protams, ir pavisam citāda – savandītas istabas, pusēstas pusdienas, čipsi, džankfūds, nemazgāti trauki un drēbju kaudzes. Pārāk daudz ekrāna laika, pārāk maz laika kopā, pārāk maz sarunu, un pārāk bieži paceltas balsis, bet, kas svarīgāk, – tas nekas. Drīkst būt katram savas ģimenes (ne)kārtība, jo svarīgāk, lai mājās valda mīlestība. Dzejoļa krājuma haosam cauri tek neliels, bet spēcīgs mīlestības motīvs, kas liek domāt, ka, plīstot visiem striķiem, tomēr ir kāds, uz ko paļauties. Lai arī ir reizes, kad esi viens (kā trakoti dusmīgi skumjajā dzejolī EEG 13. lpp.), tomēr ir cilvēki, kuriem rūp. Vecāki ne vienmēr zina, ko dara, droši vien, ka visai bieži tie nezina, bet viņi ir pieaugušie un nevar tādi nebūt. “Es esmu piedzimis kā spēks, lai būtu jums par lielu’’ (14. lpp.) – tas labi raksturo daudzu vecāku sajūtu, jo pat Instagram perfektie vecāki tikai izliekas, ka saprot, ko viņi dara, lai arī viņu darbošanās var radīt biedējošu pārliecību.

Ja neesat pamanījuši, tad nav tādas lietas kā “normāla ģimene”. Atminos, ka bērnībā, ciemojoties pie draugiem, mani pārsteidza, cik dažādi, neparasti, šķietami nepareizi darbojās viņu  ģimenes. Un man gribējās teikt – vai tad jūs neredzat, cik šis viss ir jocīgi? Dzejolis Jaunā gada vēlēšanās tik veiksmīgi runā par šo dīvaino realitāti, kurā, mazliet padomājot, mēs visi esam bijuši. Par pa-vectēviem, pusmāsu pusmāsām, tēvu bijušajām sievām, kas ir jaukas. Man arī bija pavectētiņš, patēvs, otrās pakāpes pusbrālēns, neskaitāmas tantes un pat neīsta vecvecmāmiņa un viņas māsas. Bērna acīs visi šie zvēri var eksistēt vienā plaknē, par spīti tam, ka vecākiem viss liekas sarežģīts un traumējošs.

Kāds tad ir sausais atlikums? Vecākiem nav laika, tie ir izdeguši, aizņemti, ne tikai cīnoties ar savām (ne)pareizajām izvēlēm, bet arī cenšoties sevi ieraudzīt, varbūt saglabāt kā personību. Vai vajag pārmest, ka vecāki atļauj bērniem sēdēt telefonā? Vai manas paaudzes vecāki nedarītu to pašu, ja vien būtu pastāvējusi šāda iespēja? Grāmata veiksmīgi runā gan ar bērnu, gan ar svaigi radušos pusaudzi un arī vecāku, kam šī grāmata, ticamāk, būs pašam jānopērk. Neturot pie rociņas, bet arī neatstājot vienu bezcerības tumsā, jo tā dod cerību, ka ģimene (uz sievietes pleciem) visā savā krāsainībā izdzīvos.