— Aizmirsu, bet ko?

Ignāts sēž uz platās palodzes, atspiedis muguru pret sienu. Izskatās, ka viņš ārā ieraudzījis kaut ko neparastu, jo viņa acis ar interesi pēta augstos torņus un skaistos arhitektūras šedevrus tā, it kā viņš tos aplūkotu pirmo reizi mūžā. Jā, Moromu ir skaista un daudzveidīga pilsēta. Turklāt vislabākās biznesa idejas un stratēģijas Ignātam radušās, tieši raugoties pa biroja logu. Taču ne šodien. Saule ne tikai cepina pievilcīgo pilsētu, bet arī sāpīgi dursta vecā vīra acis. Ārsts bija izrakstījis viņam labus acu pilienus. Ignāts pakasa zodu un mēģina atminēties, kur tos nolicis. Bet, paga, varbūt Marta atkal izdomājusi tos pārvietot uz tikai viņai zināmu vietu. Johaidī!

– Marta! Marta! – Ignāts skaļi iesaucas, pagriež galvu pret rakstāmgaldu un dusmīgi šņāc. Kur gan tā sekretāre atkal pazudusi? Nekad viņas nav, kad patiešām viņu vajag. Droši vien tup kā jauna beka, rij kārtējo kafiju uz viņa rēķina un gvelž niekus ar draudzenēm.

– Marta, nu kur tu esi? – Ignāts kliedz, cik jaudas. Kā lai citādi tādu spindzeli izrauj no tās sīkpilsoņu pasaulītes? Būtu jāmeklē cita sekretāre, bet Ignāta pieredze rāda, ka atrast labu darbinieci ir grūti: ir tās gudrās, bet pēc skata nekādas. Vai otrādi – skaistules, bet nu galviņas tukšas kā izēsts medus pods.

– Kas ir noticis? – Marta atrauj darbistabas durvis, un Ignāts viņu atzinīgi nopēta. Jaunā sieviete ir tērpusies solīdā bikškostīmā un melnās ādas laiviņās. Uz augšu saņēmusi kastaņbrūnos matus, kurus kopā satur spīdīga, melna sprādze. No abām ausu ļipiņām nokarājas auskari, kas līdzinās nedabīgi izstieptām lietus lāsēm zelta krāsā. Ap jaunās sievietes kaklu saulē iemirdzas zelta kulons. To Marta nēsā vienmēr. Šis kulons jau sen ir piesaistījis Ignāta uzmanību. Nez kādēļ ziņkārība viņu urda kā uzmācīga muša, bet ielaisties sarunās par to, kāda fotogrāfija atrodas kulona iekšpusē, viņš nekad nav uzdrošinājies. Droši vien kaut kāda brūtgāna bilde. Ko tur liegties, nav vērts – vecajam vīram nākas atzīt, ka Marta ir patiešām skaista un kavalieru viņai noteikti netrūkst. Taču, Ignātam pašam par brīnumu, Marta ir sieviete, kuru viņš nekad nav vēlējies pavedināt. Jā, Marta ir pirmā sekretāre, ar kuru viņam nav radusies vēlme parotaļāties uz biroja galda vai uzaicināt uz dārgu viesnīcas numuriņu. Pat šāda doma vien viņam uzdzen drebuļus. Pretdabiski. Tas šķiet pretdabiski. “Vecums nenāk viens,” nodomā Ignāts un paraugās ārā pa logu, ļaujot saulei dzelt acīs. Tās asaro un sūrst. Divas asaru tērcītes mēģina izlauzt sev ceļu pāri sagrumbotajiem vaigiem un dodas katra savu ceļu pār viņa kaklu. Šī pavasara… vai vasaras saule patiešām ir neganta!

– Ē, kas tagad ir?… Vasara vai pavasaris? – Ignāts apjūk. “Būšu pārstrādājies,” viņš domā un spītīgi turpina lūkoties spožajai saulei taisni virsū. Kurš gan spēj pieveikt viņu – Ignātu Kolosoki?

– Ir jūlijs. Vasara, – Marta sakniebj lūpas.

– Un kur tu atkal esi nobāzusi manus acu pilienus? – Ignāts ķeras pie lietas.

– Neesmu acu pilienus redzējusi, bet šorīt atradu pazudušās saulesbrilles, – Marta drūmi pasmaida un, nesakot vairs ne vārda, aiziet. Pēc brīža viņa atgriežas un pasniedz Ignātam brilles ar tumšajiem stikliem.

– Kur tad atkal biji iebāzusi? Cik reižu man tev jāsaka – izbeidz slēpt manas mantas, vai arī es kādu dienu patiešām ņemšu un tevi atlaidīšu. Man arī ir savs pacietības mērs!

– Atradu tavas saulesbrilles ledusskapī! – Marta noņurd un pārbrauc ar plaukstu pāri nogurušajai sejai. Viņa ir skaista, bet noteikti ne izgulējusies.

– Man nav laika stulbiem jociņiem, – Ignāts ar kāju sper pa loga rūti. Ko tas sievišķis no sevis iedomājas? – Un cik reižu man jāsaka, lai izbeidz mani tik fa… nu, uzrunāt tik… – viņš sāk stostīties un bezpalīdzīgi uzlūko sekretāri.

– Familiāri?… – Marta steidzas Ignātam palīgā. – Atvainojos, Ignāta kungs! – viņa nodur galvu. Ignāts uzliek saulesbrilles un caur tumšajiem stikliem atkal pēta šo nekam nederīgo sievišķi. Kaut kas viņā ir noslēpumaini savāds. Ja viņš nezinātu, ka Marta ir viņa sekretāre, tad pat varētu rasties iespaids, ka viņa ir turīga. Klusībā pats par to iesmējis, Ignāts dusmīgi savelk seju un stenēdams raušas nost no palodzes. Stratēģijas un jaunas idejas jāatliek uz vēlāku laiku. Tā ir, ka esi noalgojis cilvēku, kas nemitīgi izsit tevi no sliedēm un tikai pinas pa kājām.

– Vari iet! Pārbaudi, kādas man šodien ir tikšanās, – Ignāts pavēl, un Marta dodas ārā no istabas. – Aizver aiz sevis durvis! Kārtīgi! – Ignāts uzkliedz un sparīgi kaut ko sāk meklēt rakstāmgaldā. Lapas, dokumenti lido uz visām pusēm. Kas, pie velna, notiek ar viņa dzīvi? Te vairs neko nevar atrast!

– Ko… jūs darāt? – pēc neilga brīža Marta atver durvis pusvirus un pabāž galvu. Ziņkārīga spindzele, jā. Ignāts skaļi ņirgtu, ja nebūtu tāda dusma.

– Vai tu… – Ignāts, acis nepacēlis, burkšķ zem deguna, – neesi redzējusi manu laulības līgumu?

Marta ienāk darbistabā un nostājas līdzās Ignātam. Sirmais vīrs notupies uz ceļiem līdzās lielajam galdam un, atrāvis vaļā zilu mapi, rauj no tās ārā papīrus.

– Neesmu, – Marta pasmaida.

– Iedomājies tik! Ruta grib šķirties… – Ignāts saka, paceļ galvu un ieskatās Martas lielajās, brūnajās acīs. Kucēna acis, sasodīts. “Vot, ar tādām acīm var tiešām kalnus gāzt,” Ignāts domā un turpina tajās vērties. Viņš sarauc pieri. Martas acis viņam kaut ko atgādina, bet, ko tieši, – tagad uz sitiena nevar atcerēties.

– Ruta grib šķirties? – Marta nespēj noticēt.

– Jā, Martiņ, viņa vēlas šķirties no manis. Es taču esmu viens no ietekmīgākajiem vīriem pilsētā.

– Neticami! Kāpēc viņa vēlas spert šādu galēju soli? – Martas acīs lēkā ziņkāres un neizpratnes dzirkstelīte. Arī pats Ignāts tagad izskatās pagalam samulsis. Jā, kā gan tas nākas, ka Ruta bija viņam kliegusi virsū un pieprasījusi šķiršanos? Rutas negaidītais untums ir pāršķēlis viņa ego, kā cirvis pārcērt pagali. Vispirms viņam ar to jātiek galā pašam. Kā govij jāsagremo zāle, tā viņam šis gaužām muļķīgais sievas lēmums. Un vismazāk jau Ignāts vēlas par to apspriesties ar kaut kādu sekretāri.

– Un vai esi… kur ir manas mašīnas atslēgas?

– Nezinu, – Marta tikko dzirdami saka. Ignāts pie sevis rūc. Kāds gan viņam labums no skaistās, bet tik nezinošās sekretāres. Čība un vairāk nekas! Neko viņa nekad nezina, visas viņa mantas izmētā un slēpj. Kas, pie visiem svētajiem, te galu galā notiek? Vairs nekādas kārtības!

– Man vakarā jāapciemo mamma. Tā, ka meklē vien rokā… – negaidot Ignāta krūtīs uzjundī kaut kas nostalģisks un sāpīgs, viņa balss aizlūst. Marta istabas vidū apstājas un pagrieztu muguru stāv. – Es tik sen neesmu pie viņas bijis.

– Pameklēšu… Vai uzvārīt jums kafiju? – beidzot Marta tomēr pasaka kaut ko jēdzīgu un savām spējām atbilstošu. Ignāts noslauka no vaiga slapjumu, un viņa plato pieri atkal izdaiļo ierastā dusmu rieva.

– Tam jau sekretāres domātas, – Ignāts aizmet pustukšo mapi un pieceļas kājās. – Pasteidzies! Man šodien svarīga tikšanās.

– Jau eju! Vai šodien gribēsiet melnu kafiju vai ar pienu?

– Kurš normāls cilvēks cūko kafiju, dzerot to ar pienu?

Marta skumji pasmaida un dodas pagatavot kafiju. Kad viņa atgriežas darbistabā, Ignāts, apsēdies pie rakstāmgalda, kaut ko aizrautīgi raksta.

– Jums jāpaēd, – viņa saka un, pabīdījusi uz vienu galda pusi samestos papīrus, noliek Ignātam priekšā paplāti, uz kuras kūp karstā kafija, omlete ar šķiņķi un tostermaize. Ignāts pārstāj rakstīt, nevīžīgi nomet sev līdzās aprakstīto papīru, nosprauslājas un paceļ galvu.

– Es brokastis jau paēdu.

– Varbūt vēlaties vēl? – Marta piesardzīgi jautā un pastumj tuvāk paplāti. Ignāts negribīgi paņem dakšiņu ar nazi un mirkli uz tiem neizpratnē raugās. Tad, izbiedējot gan sevi, gan Martu, nomet uz galda nazi, kas dobji atsitas pret koka virsmu. Noskurinājies un skaļi ieņirdzies, viņš ar dakšiņu sāk sparīgi griezt omleti un tikpat sparīgi to bāzt mutē. Viņš laikam tomēr ir izsalcis kā lācis pirms ziemas miega.

– Padod… to tur… lietu, – viņš izstoma, stūķējot mutē jau otru omletes gabalu. Marta neizpratnē sarauc uzacis. – Nu… – Ignāta pacietība zūd. Mīļais Dievs, nu velns ar’ ārā! Ko tā Marta vispār jēdz? – Bļodu padod, kur… tos saldos graudiņus liek!

– Cukurtrauku, – klusi nosaka Marta un no kafijas galdiņa, kas nolikts pie ādas dīvana darbistabas labajā stūrī, paņem prasīto trauku un noliek Ignātam priekšā. Viņš, visupirms no paplātes noņēmis kafijas tasīti un nolicis blakus šķīvim, lēnām noņem no pirksta arī savu laulības gredzenu. Brīdi to pētījis, viņš ieliek gredzenu cukurtraukā, kuru, pacēlies pussēdus, noliek galda pašā stūrī. Marta viņu klusi vēro.

– Pateicos! – viņš saka un atkrīt atpakaļ ērtajā krēslā. – Vēlāk piezvani Rutai un pasaki, ka šodien aizkavēšos darbā.

– Vēl jau tikai rīta puse. Varbūt dienas laikā visu paspēsiet…

– Nē! – Ignāts ar pilnu muti saka un noraidoši purina galvu. – Nepaspēšu!

– Es jums palīdzēšu. Tā, kas mums te ir… – Marta paceļ no galda lapu, kur Ignāts uzšņāpis ieplānotos dienas darbus.

– Nu, ko tu grābsties? – bļauj Ignāts, mēģinot Martai no rokām izraut pierakstus.

– Izlasīšu, lai zinātu, kā esat ieplānojis mūsu darba dienu, – Marta izstiepj lūpu un raugās uz Ignātu ar savām kucēna acīm. “Neliete zina, kā tādu vērtību dzīvē izmantot,” nodomā Ignāts un piekāpjas. Lai lasa ar! Ignāts atmet ar roku.

– Tikšanās ar Nollendorfu, – Marta skaļi lasa.

– Jā, tas maitasgabals jau skolas laikā vienmēr plātījās, ka viņu pārspēt neviens nevarēs. Un tā arī ir. Neviens, Marta, viņu vēl nav pārspējis. Viņš ir labākais advokāts pilsētā…

– Jā, bet jūs par savu advokāta praksi arī nevarat sūdzēties…

– Nevaru, nevaru, bet, lai kā gribētu to… – Ignāta dakša, uz kuras uzdurts liels omletes gabals, pēkšņi apstājas gaisā. Viņš nekustīgi to tur sev degungalā un minstinās. Marta viņu vēro, viņa gaida, bet pār Ignāta lūpām nespraucas ārā ne vārds.

– Lai kā jūs negribētu to atzīt?… – Marta min.

– Atzīt, nu ja! Kas tas ir, ka man pēdējā laikā sāk zust vārdi? – Ignāta kreisās rokas dūre dusmīgi atsitas pret galdu, bet labā roka steigšus ieliek mutē nākamo omletes gabalu. Tad viņš iedzer lielu malku kafijas un riebumā sarauc seju.

– Kāpēc tu cukuru nepieliki?

– Piedodiet, aizmirsu, – Marta steigšus ieber vienu karotīti ar kaudzīti Ignāta kafijā un to izmaisa.

– Nē, nu govs! Marta! – Ignāta sašutums ir nudien liels. Cik ilgi viņš vēl spēs valdīties, diendienā strādājot ar tādu neprašu! Marta saraujas.

– Kad būsiet paēdis, jums būtu jāuzvelk kaut kas solīdāks, – Martas balss ir piesmakusi, tā ir iejūtības pilna. Ignāts nopēta savu apģērbu un skaļi smejas.

– Velna būšana, neesmu vēl paspējis pārvilkt pidžamu. Tā ir, ka strādā no mājām. Tagad jau tā esot… – Ignāts apraujas un samiedz acis pavisam šauras.

– Jā, jā, tagad tā ir modes lieta, bet tā nav slikta mode.

– Kas var visām modēm līdzi izskraidīt? Labi, jādodas darbos! Cik ir pulkstenis? – Ignāts priecīgi pasmaida, pieceļas kājās un dodas ārā no darbistabas.

– Divpadsmit, – attrauc Marta. Vecais vīrs pie durvīm apstājas, sastindzis stāv un nervozi izvelk dzīves samezglotos pirkstus cauri sudrabotajam matu ērkulam. Viņa pidžamas bikses. Tās ir slapjas. Šekumā. Viņš paskatās uz leju un šausmās apjauš, ka ir pieslapinājis bikses. Kā viņš varēja to nepamanīt? Ignāts kaunīgi paskatās uz Martu, kas, paldies visiem svētajiem, ir pārāk aizņemta, lai pievērstu viņam uzmanību. Fū, viņš ir izsprucis sveikā cauri! Jaunā sieviete uz paplātes ātri saliek pustukšos traukus un ar to rokās paiet garām Ignātam.

– Sekojiet man! – viņa saka, dodoties ārā no darbistabas. Ignāts priecājas, ka viņam nav jāiet ar pieslapinātajām biksēm pa priekšu. Kauna lieta, ja šī jaunā dāma to pamanītu un vēl, nedod Dievs, izpļāpātos kādam svarīgam klientam vai, vēl ļaunāk, – viņa konkurentiem.

Garajā koridorā Marta apstājas pie kādām durvīm. Ignāts nostājas viņai līdzās, joprojām mēģinot stāvēt tā, lai sieviete nepamanītu apkaunojošo misēkli.

– Guļamistabā jau gaida jūsu drēbes, – viņa mierīgi saka, – tumši zilais uzvalks ar pieskaņotu kaklasaiti. – Ignāts paver durvis un ielūkojās istabā. Tumši zilais uzvalks patiešām jau gaida, kārtīgi nolikts pašā gultas vidū.

– Ruta, ak, mīļā Ruta. Viņa vienmēr par visu parūpējas, – Ignāts smaida.

– Jā, kurš gan cits, ja ne… Ruta, – Marta attrauc.

– Bet kur viņa ir? – Ignāts apjauš, ka kopš paša rīta… varbūt jau vakar vakara nav sievu redzējis. Kad viņš pēdējo reizi redzēja Rutu? Kur viņa ir? Un kur ir viņš pats? Ignāts paraugās visapkārt. Laikam taču mājās, nevis savā birojā pilsētas centrā. Nu tak skaidrāk par skaidru, ka viņš ir mājās. Kādās? Vai šīs ir viņa mājas? Pag, vai šī ir tā pati lielā māja, kuru viņš bija nopircis, kad precējās ar Rutu? Ignāts vēlreiz paraugās visapkārt. Kaut kas te izskatās citādi.

– Viņa devās iepirkties, – Marta klusi saka un, uz vienas rokas joprojām turot paplāti, otru uzliek uz sirmā vīra muguras. Ignāts jūt viņas roku. Tā mierina, taču tas nespēj izgaisināt trauksmi, kas kļūst arvien lielāka. Tā, kad Ruta nāks mājās, tad būs runāšana, jo viņa šajā mājā zina visus pakšus un paksīšus.

– Mana Ruta… – viņa acis atkal sāk asarot. “Tagad tie acu pilieni būtu tiešām vajadzīgi,” viņš nodomā un sāk mīņāties. – Esmu viņai neskaitāmas reizes teicis, ka pēc pārtikas viņa var aizsūtīt to…

– Rihardu? – Martas plauksta joprojām glāsta un mierina.

– Jā, viņai pašai vienmēr visu gribas izdarīt. Tā sieviete nevar ne minūti mierā nosēdēt.

Marta ar Ignātu smejas.

– Ejiet nu iekšā istabā! – Marta mudina. – Es tūlīt nākšu!

Ignātu satraukti pamāj ar galvu.

– Bet cik ir pulkstenis?

– Piecpadsmit pāri divpadsmitiem.

– Ak Dievs! Jau tik vēls! Cikos Nollendorfs solījās būt?

Marta domā.

– Pēcpusdienā. Jums vēl ir laiks dušai.

– Es jau biju dušā, – Ignāts attrauc, iesteidzas guļamistabā un aiz sevis aizcērt durvis.

– Aiznesīšu paplāti un nākšu palīgā! – no gaiteņa skan Martas balss, un Ignāts dzird viņas soļus, kas dodas prom. Vecais vīrs vēlreiz paskatās uz leju. Laikam Martai ir taisnība un viņam jāieiet dušā. Kājstarpē ir tik nejauka sajūta. Un jānomazgājas, kamēr urīns nav degunam par sevi licis manīt. Tā droši vien jūtas mazi bērni, kas pieslapinājuši autiņus, tāpēc brēc vienā brēkšanā.

Ignāts apjucis pieiet pie lielā sienas spoguļa un aplūko sevi. Bet viņš taču nav mazs bērns! Cik viņam īsti ir gadu? Pretī raugās krunkains vīrs ar nošmulētu pidžamkreklu, pieslapinātām biksēm un izspūrušiem, sirmiem matiem. Un dziļām, jauneklīgām acīm, kas izmisušas lūkojas pretī. Te viņa uzmanību piesaista kāds vīrietis pie loga. Viņš lūkojas uz Ignātu un plati smaida. Turpat līdzās nostājas kāda jauna dāma un māj Ignātam. Ignāts smaida un māj pretī. Kas viņi ir? Ielūkojoties ciešāk, viņš atpazīst savus vecākus un vēlas pie viņiem skriet. Vēlas ielēkt mammas klēpī un pieglaust galvu viņas vaigam. Grib sajust tēva rokas un ļaut, lai tās viņu uzliek uz stiprajiem pleciem. Viņš griežas riņķī, lai aulēkšiem dietu pie vecākiem, bet viņi pēkšņi izgaist kā nebijuši. Ignāts raugās uz tukšo istabas kaktu pie lielā loga. Mirkli tā nekustīgi stāvēdams, viņš pāršļūc pāri istabai un apsēžas uz gultas malas līdzās uzvalkam. Sagurums. Tik liels, nepārvarams sagurums. Ignāts sajūtas kā izpūties balons. Viņš vārgi smaida, atminoties jaunību. Uh, kā viņš bija skrējis, ātri gājis un atkal skrējis. Ignāts nevīžīgi nomet uz nakstkapīša uzvalku, aizver acis un iekrīt gultā. Viņš nožāvājas, iespiež galvu spilvenā un labo roku iztaisno pāri gultai. Tā atduras pret kaut ko mīkstu. Ignāts paceļ galvu un paskatās uz mīkstuma pusi. Rūdis. Viņam pretī raugās viņa noplukušais lācis. Ignāts satver to plaukstā un piespiež pie krūtīm. Rūdi viņam piektajā dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi krustmāte. Ak, cik toreiz viņš bija laimīgs. Rotaļlieta! Kuram gan pēc kara bija rocība un laika domāt par rotaļlietām, ja svarīgākais bija, ko likt vēderā un vilkt mugurā. Bet krustmāte Ņina viņam bija izgādājusi Rūdi. Ignāts rotaļu lāci piespiež vēl ciešāk pie krūtīm.

Te piepeši atskan smiekli. Tādi, ka gribas saķert vēderu un smieties līdzi. Tos nav iespējams sajaukt ar nevieniem citiem smiekliem pasaulē. Tur smejas viņa mīļā Ruta, ar kuru Ignāts iepazinās universitātē. Viņus savienoja pirmā pieredze, biklums, uzticēšanās un laikam jau tas, ko visi sauc par mīlestību. Taču vēlāk tas viss kļuva par pieradumu, un Ignāts turpināja dzīvot līdzās sievai ar domu – mīlestība izlidojusi pa greznās mājas logu un aizplivinājusies Dievs vien zina kur. Pieradumu pārklāja pienākums pret abām meitām, kuras uz vecāku laulību raudzījās ar patiesu apbrīnu, neviltotu lepnumu. Lielajā mājā viņš bija mīlošais tēvs un vīrs, bet, izejot no tās, viņa kājas slīdēja kā uz agrā rītā apledojuša ceļa. Ignāts klusi iekunkstas. Viņš atminas sievas gadiem pievērtās acis izplestas pavisam platas todien, kad viņa bija pieprasījusi šķiršanos. Atminas tās pašas acis, aizdarītas uz mūžīgiem laikiem pavisam drīz pēc tam. Ignāts redz, viņš atkal izdzīvo to dienu, kad stāvēja pie Rutas zārka un čukstus solījis paņemt līdzi arī savā kapā abu noslēpumu – izirušo laulību. Meitu dēļ. Jā, Ruta, uzzinot par neārstējamo slimību, tomēr bija izlēmusi turpināt izlikties, turpināt dzīvot neīsto dzīvi, kas galu galā bija īstāka par īstu. Mīlestība pret Rutu neaizplivinājās Dievs vien zina kur. Tā joprojām snauda viņā un pamodusies neizpratnē grozīja galvu uz visām pusēm kā uzticams suns, kas pazaudējis saimnieku. Ignāts spiež Rūdi pie krūtīm, cik spēka. Tā, ka nav, ko elpot. Viņš skaļi sēc. Viņš visu vērtīgo bija samīdījis. Viņš dzird… jā, dzird Rutas mazliet dobjos smieklus un jūt rotaļu lācīša mīkstumu. Kas gan šajā pasaulē galu galā ir vērts?

Kāds uzliek roku uz Ignāta pleca. Atkal atgriezies viņa tēvs. Atnācis arī vecais kaimiņu klibiķis, kuram ir tikai viena kāja, jo otru zaudējis karā. Tēvam blakus stāv arī mamma. Ignāta mīļā, tik ļoti nogurusī mamma, kura dzied šūpuļdziesmu un slauka viņa asaras. Ignāts kliedz, viņš spārdās kā zivs uz sauzemes. Mātes dzīves nogalē Ignātam slaucīt mātes asaras nebija atlicis laika, gluži tāpat kā viņa jaunākajai meitai Zuzei nekad nav laika apciemot viņu. Nav laika. Nav laika.

– Ignāta kungs! – starp viņa vecākiem un klibiķi nostājies kāds svešs vīrietis baltā ķitelī. Viņam līdzās stāv jauna sieviete. Laikam jau mazā Martiņa, kuru viņš, pirmo reizi paņēmis uz rokām, bija raudājis kā mazs bērns. Viņa vecākā meita, kas mantojusi no viņa lielo uzņēmību, bet no Rutas – labo sirdi, kura atspoguļojas kucēna brūnajās acīs.

– Tēti, – Marta, notupusies uz ceļiem, satver viņa roku. Ignāts raud un smaida. Viņš pastiepjas pretī saviem vecākiem, kas viņu aicina līdzi. Bet turpat blakus vēl skan Martas klusie šņuksti. Uz kurieni viņam iet? Pie tiem, kuri radīja viņu, vai pie tiem, kurus radīja viņš? Pagātne visiem spēkiem, kā magnēts, kuram nav iespējams pretoties, velk viņu pie sevis. Pat meitas raudas izslīd caur krūtīm kā smiltis pirkstiem. Ignāts aizver acis. Viņš grib paņemt līdzi visu no šejienes.