— Kā uzrakstīt dzejoli desmit un vairāk mēnešos

Aglomerācija. Elēģija. Komentārs

Atmiņu pārradošais blīvums: sklerozes nomocītā nervaudu pavedienā, tā kā tiepdamies gurdenā pēdējā stundā ar mežģītiem vaibstiem, ikkatrs eņģelis tirpušiem spārniem te kritis kā no nepiedodoša svina.

Sardoniskā smīnā izviebtā pilsētā, kurš no viņiem lai tērpj mūsu grēcīgo mīlu tai mētelī melnā? // perifērie sejas vaibsti, kam nepietiek vārdu, ko paust, lai sasniegtu pilnīgu laika atveidi, un tēli, logu atspulgos bailēs izskrāpēti, aprišu zudībā pampst kā pārslogots un neatšķetināms atveids, kuram dāvāta vara, ar kuru mūs šaustīt un pamest bez patveres smīlā; kāda vilkme mūs saista ar pielūgsmi tumsai šai rēgpilnā naktī, kad no dievišķo eņģeļu pulka vien atlicis pilnmēness – draudīgs un salts? Kurp tverdamies stihijā? Tēlainības kaujas lauks – šalts!

Arvien tālāk klīst; klusums – šī bezatminīgā un mūsu saltā trimda, kuras plakanais stils tiecas apvaldīt stingumkrampjus, apzināti slikti pierakstīts. Pulsē ap brūci, kā koks koksnājā vienpatībā kalstaglomerācijā. Ostā atģieda dziest: vai būs gana ar zvērestu mūsu reiz klusēt par klusu ciešanu šo, mājup dodas kad zvejnieks un lūdz.

Arvien vairāk līst. Aukstums niecīgi virmo, retorika bezkaislīgi iezogas, akmens un ūdens diktatoriskais triumfs,

agri dzestrajā rītā
es, kas zināju – tavas,
dievs, baznīcas ir kuģi,
biju alojies.

Vrakus milzīgos vilku
cauri pilsētu šķembām,
pāri pamatiem, kuros
esi maldījies;

devītajā, mēļajā stundā, satriekts pīšļos tornis – figūra, kuras priekšnosacījums kļūst nepasakāms, vienīgi troksnis, nejauši saklausīts, kad noklīdis nomalē – nomelnējušā un noputējušā, lūgumbalss nokaitētā – mīt ruīnu ieskauts, kurās rēgoties, balss, grodi vīta, plūda iekaisusi kā pilsētas kanāls no sīksti slieta minareta: neviendabīga pilnveidība, atmiris epitēlijs. Dominante, sevi izsmēlusi, izčākst. Balanss, kas pārāks par vienprātību. Virma stunda – mēļajā, devītajā,

ja viņas krāšņainība
sastaptos ar tā skatu,
rūdītu, it kā
tas raudzīts caur dzidru
vara caurspīdgleznu,

kas pārtrūka kā pārslogota virve, kvēpu nogurums rotājas ugunskalna pakājē: plēšas histēriķa plaušās kā burās kapteiņa pamestam kuģim. Vēja aplenktā pilsētā liesmās degusī flote // ūdens vai smilts ieņemtabibliotēka. Ievērot klusuma brīdi. Hannibal ante portas!

Ķirķis, Raimonds. Kartes. Rīga: Neputns, 2019. 6. lpp.

 

 

Aglomerācija

2016. gada pavasarī es mācījos 12. klasē un strādāju hostelī aptuveni divas reizes nedēļā 24 stundu maiņās. Tā kā mācījos (nosacīti) un stundas sākās agri, lielākoties strādāju brīvdienās. Vasarā jau pēc absolvēšanas strādāju biežāk, un reizēm darbadienās maiņas bija mierīgas un es varēja lasīt grāmatas, svīstot Alfrēda Kalniņa ielas lepnā īres nama sestajā stāvā. Atceros, ka īsā laikā izlasīju Jāna Kaplinska Tā pati upe (tulk. Guntars Godiņš) un Selīna Ceļojums līdz nakts galam (tulk. Dens Dimiņš) – abi darbi tobrīd uz mani atstāja varenu iespaidu, kaut tagad atmiņā ir vien blāvas noskaņas par to gaisotni. Vakaros nesakncionēti caur bēniņiem kāpu uz jumta smēķēt un noraudzīties saulrietos pār Rīgu, cerēdams, ka tobrīd recepcijā nevienam nebūšu vajadzīgs. Lielākoties, šķiet, nebiju. Un vispār darbs, kaut nereti ar intensīviem nogriežņiem – rezervāciju apkalpošana mulsinoši izstrādātā sistēmā, istabiņu apkopšana, gultu klāšana, virtuves un tualešu tīrīšana, viesu sagaidīšana –, kaulus nelauza. Stresu radīja mana maniakālā kautrība un biklums sarunāties angliski.

Kaut kad ap to pašu laiku vai dažus gadus vēlāk – bet ne vēlāk par 2018. gadu (visdrīzāk 2017. gada agrā pavasarī) – atminos vienu pastaigu ar Mariju Luīzi Meļķi no savas tābrīža dzīvesvietas Maskavas ielā 39 līdz viņas tābrīža dzīves vietai Staļģenes ielā 4. Mūsu ceļš starp Lastādiju un veco Ziepniekkalnu pāri pār manai poētiskajai domāšanai un biogrāfijai svarīgo Salu tiltu bija visai ilgs, jo Luīze mani konfrontēja ar dažādiem jautājumiem par dzeju un mums vairākkārt nācās apstāties, lai varētu ko saprātīgu arī izdomāt. Cik atminos, viņa centās izdibināt, kāpēc es tobrīd rakstīju tik murgainus dzejoļus. Uz ko es centos viņai atbildēt, ka cilvēka psihe ir murgaina un lai viņa nemaz neiedomājas, ka būtu mākslinieciski patiesāk vai ētiski pareizāk rakstīt skaidri saprotamus tekstus, kas vispār ir tāds mikrofašistisks uzstādījums, vai ne? Lūk, un tad pirmo reizi atskārtu un pats sev arī definēju, ka gribu rakstīt dzejoļus par norisēm savā apziņā, neizmantojot pirmo personu, – savā ziņā metaforizēt domāšanas procesu, atklāt līdzības starp priekšmetisko pasauli un tās nospiedumiem, izvērsumiem ķobī. Ja Kārlītis, sakot, ka tāds viengabalains “es” nemaz neeksistē, atļāvās savu krājumu nosaukt Es, tad man šķita interesanti uzrakstīt par “es”, to nelietojot. Vai vismaz izliekoties, ka tāds biogrāfiskais autors ir tikai rīks, caur kura pieredzi dzīves tiešamībā ielaužas teksts. 

Man tobrīd bija visai padaudz nesaturīgu uz dzeju tā kā šķietami velkošu valodas vienību, kuru suverēnu eksistenci es īsti nespēju attaisnot. Jutu, ka daudzajos fragmentos pastāv kas suģestējošs, arī ja ne skaidri izprotams un tāpēc sāku nodarboties ar montāžu. Vai kā vēlāk pats to nodēvēju – aglomerēšanu. Vai ar kaut ko līdzīgu tam, kā biju iztēlojies T. S. Eliotu strādājam pie agrīnajiem darbiem – Dž. Alfreda Prūfroka mīlas dziesmas un, protams, sasodītās Nīkās zemes, ap kuras saulauzīto tēlu jūkļa atdzejošanu biju iesācis knakstīties. Turklāt vēl dažus gadus iepriekš biju sakompilējis nekad nepublicētu dzejoli Mētelis – vairāku nedēļu (varbūt mēnešu) garumā īpaši šim dzejolim iekārtotā kladē es fiksēju lielu daudzumu valodisku vērojumu un impulsu, kurus tad pēcāk sastādīju dzejolī.

Aptuveni šādā kontekstā es sāku strādāt pie teksta Aglomerācija. Elēģija. Komentārs, kas vēlāk kļuva par mana pirmā krājuma Kartes (Neputns, 2019) pirmo dzejoli; sākotnēji tas bija iecerēts kā tituldzejolis, bet gan Kārlītis, gan Laima Slava iebilda pret nosaukumu Aglomerācija. Labi vien, ka tā.

 

Elēģija

Pēc pusnakts, kad bija padarītas visas hosteļa lietas, es kambarī aiz recepcijas letes uz grīdas izklāju kolēģu gadu gaitā izgulētu paplānu matraci, lai liktos uz auss. Bet vienmēr centos vēl nedaudz palasīt. Itin skaidri atminos, kā būros cauri R. M. Rilkes Duinas elēģijām (atdz. Māris Čaklais), kuru eņģeliskās balsis ir atradušas skanējumu arī manā dzejolī.

Tobrīd visai mērķtiecīgi nodarbojos ar klasisko formu un pantmēru studijām. Trohajs un jambs bija bērnu spēlītes, tāpēc īpaši aizrāvos ar dažādu trīszilbīgo metru sniegtajām iespējām. Tā kā zināju, ka daru to tīri amata prasmju apgūšanai, kas kādreiz varētu noderēt vien dzejas tulkošanā, negaidīju, ka atradīšu veidu, kā stingro metriku izmantot savos dzejoļos. Līdz brīdim, kad vienu frāzi nespēju savārsmot ne vairāk un ne mazāk kā septiņās anapesta pēdās. Es diemžēl vairs neatminos un tālaika pierakstos neatrodu konkrēto paraugu, bet, jādomā, tā bija fifīgi poētiska, kičīgi ne 21. gadsimtam piederoša fantāzija, kura šķita tik maksimāli absurda un vienlaikus neredzēta (jo tizla), ka zināju – tur noteikti ir milzīgs potenciāls. Šīs nevajadzīgi oriģinālās apjausmas pārņemts, tobrīd uztriecu dzejas tekstu, kas sastāvēja no vairākām septiņpēdu anapestā rakstītām divrindēm un uzreiz arī skaidri apjautu – tas nav publicējams. Ja vien, protams, neizdomāju sarindot šo dzejas tekstu ritmizētā prozā, atšķaidīt ar čupiņu līdzīgu, tikai nenobrieduša dzejnieka prātā ienākušu ideju gūzmu un pasniegt lasītājam kā aglomerāciju ap šo barokāli nejēdzīgo izgudrojumu – un vienlaikus man ārkārtīgi mīļu līdz šim brīdim glabātu noslēpumu.

 

Komentārs

Šajā dzejolī regulāri iznirst frāzes, kuras it kā komentē pašu dzejoli, tā rašanās norisi. It kā dzejolis pats būtu tā rakstīšanas – aglomerēšanas – procesā apķepējis ar savu suverēnu apziņu, bet nespēj vēl to pienācīgi artikulēt. Nedaudz tā kā Frakenšteina briesmonis – truls, agresīvs, mīlestības alkstošs un izslāpis un tāpēc jo nepārvarami vientuļš; un vientuļš tas savā nodabā kaut ko gārdz un mēģina komunicēt un vienlaikus ar poetizētiem nedzejas līdzekļiem uzrādīt un apliecināt, ka nepārprotama (līdz ar to patiesīga) komunikācija gluži vienkārši nepastāv; vai arī nav sasniedzama tik nepilnīgi iekārtotai pieredžu summai kā cilvēks, kas mēģina izklāstīt savas apziņas norises citai nepilnīgi iekārtotai pieredžu summai.

Man mīļais un vērīgs, zinošs lasītājs pamanīs – šajā dzejolī pēdas atstājušais Vigulītis kādā saviesīgā pasākumā uzvedināja uz Kārļa Dziļlejas pausto ideju par aklajām fantāzijām: “Notiek arī, ka dažs autors, dzīdamies pēc oriģinalitātes, lieto t. s. “aklās fantāzijas” gleznas, t. i., tādus vārdus un vārdu kopas, kur vārdu radītie priekšstati nonāk pretrunā ar jēdzienu loģisko sakarību.”¹ Tālāk Dziļleja, neatsaucoties uz avotu, citē it kā Šopenhaueru: “Vienkāršība ir allaž pazīme ne vien patiesībai, bet arī ģēnijam. Stils dabū savu skaistumu no domām, nevis – kā šķietamiem domātājiem liktos – domām jātop skaistām ar stila palīdzību. Stils taču ir tikai domu atēnojums. Neskaidri vai negaumīgi rakstīt nozīmē truli vai konfūzi domāt.” Es vārdos nespēju aprakstīt, cik ļoti mani tobrīd kaitināja un līdz zināmai robežai aizvien liek sajust pretestību doma, ka mākslinieciskajā daiļradē par kritēriju tiek izvirzīta t. s. “domas skaidrība un precizitāte”. Jā, tai var piegriezt vērību kā izšķiroši svarīgai noteiktās jomās, kā, piemēram, filozofijā, bet, līdzko to kāds vēlējās uztiept arī dzejai, manī radās slimīga tieksme uzrakstīt mākslinieciski interesantu un, cerams, saistošu dzejoli, kurš apzināti iestājas pret šīm vērtībām – jo apziņas procesi galu galā nereti ir truli un konfūzi. Jādomā, ka metafora, un īpaši metonīmija, ir šīs cilvēcīgās domāšanas blakusprodukts, un es labprāt izvēlos to graciozi svinēt – gaumes robežās, nevemstoties.

Dzejolī trīs reizes ir izmantots semikols. Tā līdzās dažādajām komata un domuzīmes kombinācijām, domājams, ir visnedzejiskākā no ikdienā lietotajām interpunkcijas zīmēm (vai jūs maz esat pamanījuši, cik izcili to savā publicistikā ir lietojusi Meļķe?!). Tobrīd kā savas apziņas defektu uzlūkoju īpatnību, ka nespēju izdomāt domas līdz galam, – tās nekad nenoslēdzās un aizvien virmoja pa vidu jaunām domām, tā arī nekad neatrisinātas; gluži līdzīgi ir pārlieku gari teikumi, kur reizēm semikols ir vienīgais sintaktiskais glābiņš. Bet kas glābs mani no domām? Tāpat man šobrīd ir visai attāls priekšstats, ar kādu nolūku ir lietoti slīpsvītru pāri //. Zinu, ka biju ar to paredzējis segmentēt tekstu, un to vizuālā pievilcība un neizdibināmais lietojums šajā dzejolī mani uzrunā aizvien. Bet praktiski – jādomā, ka dzejolis pats zinās, kāds notikums viņam atstājis rētu uz pieres, un, ja pieklājīgi pavaicāsiet, varbūt tas jums to arī izstāstīs.

Šis dzejolis ir viegli hipohondrisks. Tobrīd mani interesēja dažādi gļuki ar valodu un runu – pārteikšanās, pārklausīšanās, stostīšanās, runātās valodas plūduma neatbilstība domas plūdumam un iemesli šai manai nepārvaramajai aizai. Gribēju saprast un uzrādīt psiholoģisko fonu, kas čakarējis (iespējams, iedomāti) manas runas spējas. Un tikai intuitīvi apjaušama, bet šai dzejolī ārkārtīgi būtiska ir atskārta, cik negaidītos veidos pilsētas ģeogrāfija un topogrāfija spoguļo manu visai telpisko domāšanu – vēl vienu aglomerācijas blakusnozīmi. 

Jāatzīstas, ka šobrīd man ir ārkārtīgi sarežģīti pārlasīt šo dzejoli. Tas – spurains un ačgārns – apzināti pretojas būt “labs” dzejolis. Man arī ir neciešami klausīties savu balsi ierakstos. Un te pavisam noteikti ir velkamas paralēles. Un šis dzejolis noteikti turpina uz mani iedarboties jaustos un mazāk saprotamos veidos. Un es cenšos tam ļauties. 

 

Raksts tapis sērijā, kurā dzejnieki izstāsta kāda sava dzejoļa biogrāfiju

1. Dziļleja K. Poētika. Lincoln, Nebraska: Gauja, 1985. 40. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)