— Reālisms pēc postmodernisma

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, pateicoties Latvijas Zinātnes padomes atbalstam, no 2025. līdz 2027. gadam īsteno projektu par reālismu latviešu literatūrā. Projekta nosaukums – Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi – nepārprotami aicina notraukt putekļus no reālisma jēdziena un estētikas. Tas nebūt nav vienkārši, ņemot vērā, ka padomju mantojuma dēļ reālisms daudziem saistās ar vecmodīgu un represīvu pieeju literatūrai, mudinot to stingri nošķirt no tādiem eksperimentāliem kultūras fenomeniem kā modernisms un postmodernisms. Tomēr reālisms nepieder nedz Balzakam un Deglavam, nedz Gorkijam un Upītim. Mūsdienu pētnieki uzsver – reālisms ir cilvēciska vēlme literatūru tuvināt materiālajai un sociālajai īstenībai, to dažādi atdarinot un modelējot un atzīstot tās mainīgo dabu. Reālismu šodien dēvē par “mimētiski ievirzītu performatīvu konstruktu”, kas ir pašrefleksīvs, radošs un nebeidzams mēģinājums attēlot cilvēka pieredzi un apstākļus.¹ Reālismam šādā izpratnē ir vieta metamodernajā laikmetā, kad vēsturi atkal iekustina politiskas un ekoloģiskas problēmas un kultūrā mazinās postmoderno impulsu spēks: arvien retāk sastopam izteikti ironisku un cinisku skatījumu uz dzīvi un mākslu, arvien biežāk gribam ticēt, ka ir iespējams kaut kas īsts un patiess, kaut kas nesamocīts un jēgpilns.² Šajā nelielajā rakstā – kuram vēlāk sekos citu pētnieku ielūkošanās reālisma prozā – piedāvāju savu versiju par to, kā reālismu uztvēra postmodernisms un kā tas atgriežas. Latviešu postmodernie autori 20. gadsimta 80. un 90. gados, iedvesmodamies galvenokārt no latīņamerikāņu, amerikāņu un franču avangarda literatūras, aktīvi vērsās pret reālismu kā dogmu, proti, pret priekšstatu, ka literāram darbam ir jāseko lineārā laika modelim un precīzi jāattēlo īstenība, lieki nelauzot galvu par to, kas vispār ir īstenība un valoda. Kā teikusi Ausma Cimdiņa, ““prasības pēc reālisma” [..] latviešu literatūras psiholoģijā ir atstājušas traumatiskas sekas”, taču saprotama ir arī “mūsu cerība uz reālismu”.³ Vissparīgāk šīm prasībām pretojās Guntis Berelis, publicēdams kritiskas apceres un eksperimentālus stāstus, tāpēc raksta turpinājumā pievērsīšos tieši viņa intervencēm, kas pēc tam kalpos par kontrastu mūsdienu literatūras interesei par pieredzi un vēsturi.

1989. gada esejā Interpretatīvā daudznozīmība viņš norāda, ka “[l]iterāti rada specifisku vārdu pasauli, lielākoties vairāk vai mazāk noslēgtu struktūru”, reizē atzīstot – kādām saiknēm ar īstenību tomēr jāpastāv, lai darbs nepārvērstos “beznozīmībā”.⁴ Lai atbrīvotos no sociālistiskā reālisma dogmām – vispirms jau no vārda kā ideoloģijas ieroča pretstatā vārdam kā “pasaules radītāj[am]”⁵ –, Berelis gluži vietā atgādināja, ka 20. gadsimta literatūrā “[r]akstnieks aizvien piesardzīgāk izturas pret nedrošo īstenību, it īpaši tāpēc, ka zudusi arī ilūzija, ka valoda spēj būt īstenības atspoguļotāja”.⁶ Atvadoties no šīs ilūzijas, prozai uzreiz rastos plašākas un daudznozīmīgākas iespējas. Var teikt – Bereļa kā kritiķa un rakstnieka darbība, apgūstot strukturālisma idejas un aizņemoties dažādus paņēmienus no rietumu modernistiem un postmodernistiem, bijusi vērsta uz aprobežota reālisma noliegšanu par labu prozas valodas atjaunināšanai. Kritiķa un rakstnieka skatījumi apvienojās metaliteratūrā – literatūrā par literatūru, pēckara avangarda paveidā, kuru īpaši izkopa amerikāņi un izmēģināja arī daudzi citi. Vienā no debijas krājuma Mitomānija (arī publicēts 1989. gadā) labākajiem stāstiem Berelis raksta: “Dievs ar to – ar rītu, cilvēks no rīta nav sagatavots attiecību stiprināšanai ar īstenību; jau sevi viņš uztver miglaini un sadalīti, neprazdams vadīt un valdīt pār apziņas patvaļīgo, bezmērķīgo urķēšanos un rosīšanos – tāpat kā pār locekļiem pirmajos atmodas mirkļos, kur nu vēl noskaidrot mūžā krātos rēķinus ar īstenību…”⁷ Stāstītājs ir nesen kā pamodies, un viņa atrašanās starp miegu un nomodu, protams, ir metafora postmodernajai prozai, kas bijusi pārņemta ar ontoloģiskiem jautājumiem, proti, pastāvīgi – vairāk nekā modernismā – akcentējusi esamības nestabilos pamatus.⁸ Konkrētajā darbā apziņas plūsmas forma piepildīta ar postmodernām pārdomām, turklāt tas noslēdzas ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem sākās, ieslogot lasītāju tekstā. Berelis šādi prozas valodā apstiprina to, ko ir paudis arī vienā no savām esejām, – cilvēks postmodernajā laikmetā ir apmaldījies starp dažādiem īstenības modeļiem un tāpēc šaubās, “vai šajā vārdu un tekstu jūklī saglabājusies jel kāda īstenības atlūza”.⁹ Rakstniekam nekas cits neatliek, kā maldīties starp šiem modeļiem, neticot nevienam.

Nenoliedzami – šāda pieeja literatūrai bija ne tikai vēsturiski neizbēgama, bet arī radīja virkni īpatnēju eksperimentu, kurus latvieši, taisnību sakot, ir pētījuši salīdzinoši maz. Bereļa populārzinātniskajai grāmatai par postmodernismu latviešu prozā¹⁰ nav sekojis daudz akadēmisku tuvlasījumu, savukārt citi autori 21. gadsimta sākumā atzinušies nogurumā no postmodernisma, nodēvējot to “par pārsvarā nebaudāmu literatūru”.¹¹ Lai gan varētu teikt, ka šodien nepietiekami novērtēts ir arī postmodernisms, es vēlos vairāk uzmanības pievērst tam, kā reālisms atgūst savas pozīcijas pēc postmodernisma. Taču precīzāk – reālisms atkal ir dienas kārtībā nevis kā noteicošā estētika, bet kā uzticības īstenībai atgūšana, kā pretenzijas uz mimētisku (ciktāl iespējams) attēlojumu, kurā ir mazāk vietas tekstam par tekstu un vairāk cilvēka pieredzei un pasaules izjūtai. Šķiet, reālisms šādā izpratnē nenozīmē postmodernisma atklājumu ignorēšanu – postmodernisms reālistiski parādījis, kā uzbūvēta literatūra, savukārt mūsdienu proza arvien biežāk izvēlas valodas iekšējos mehānismus piesegt, lai radītu imersīvu pieredzi. Visuzskatāmāk tas redzams vēsturiskajā prozā, kas pēdējos gados plaukusi un zēlusi. Gundega Repše, pamatojot vajadzību pēc šādas prozas, asi norāda, ka pētīt vēsturi ilgi traucējusi latviešu “[p]ieticība un sevis nicināšana”,¹² kas, viņa vedina domāt, izpaudusies arī reprezentācijas un romāna apšaubīšanā vīriešu postmodernistu vidū. Viens no viņiem, Egīls Venters, no prasta reālisma bēga caur franču avangarda prozas antinaratīvismu,¹³ romānu salīdzinot ar lidināšanos “no vienas metaforas uz otru”¹⁴ un tā atbrīvojot tekstu no atbildības sekot reālisma tradīcijai un mehāniski sakārtot dzīvi. Tomēr radikāli postmoderna literatūras izjaukšana pa daļām nav bijusi ilgtspējīga, un Repše pati ir piedāvājusi piemēru, kā stiprināt reiz vājināto valodas un īstenības saikni.

Romānā Bogene (2016) sākuma daļā viņa spilgti attēlo padomju deportāciju ainu: vilciens apstājas, jauno sievieti “Loti izgrūž pa vagona durvīm, saķer, pārķer, grūž, velk”, dzirdamas sargu “[l]amas, ko viņa nesaprot”, viņu notriec “uz kaut kā cieta, šķiet, skabargaina”, viņai “[m]utē pakulas, varbūt resni striķi”, bet prātā vēl atmiņas par nakti, kad “viņu drāza un mīcīja, šķiet, vairākas stundas”, īpaši izceltas smakas – “[s]mird sperma, piesviedrēti, diennaktīm nemainīti krekli, samazgu elpa un jūnija nakts”.¹⁵ Repšes stāstījumā Lote nesaprot vārdus un precīzi nezina, kas notiek ar viņas ķermeni, taču šī nenoteiktība palīdz tuvoties tam, cik traumatiska varētu būt bijusi deportācija. Arī citās brauciena epizodēs Repše izmanto kustību apzīmējošus darbības vārdus un ķermeņa sajūtas izsakošus īpašības vārdus un lietvārdus, lai uzzinām, ka Lote “aizver acis, pierauj kājas cieši klāt zem sevis”, ka viņas miesa “[s]ūrst un smeldz”, ka “[s]mirdoņa kāpj pāri pār galvu” un ka sargi “bļaudami bļauj”, kad jāatgriežas vagonā.¹⁶ Tas ir viens no senajiem stāstījumu uzdevumiem – radīt priekšstatu par to, kā tas ir – kādam pieredzēt konkrētus notikumus, un rakstnieki to ierasti panāk, aprakstot pieredzē iesaistītos materiālos spēkus, to saikni ar maņām un iespaidu uz cilvēka prātu. Naratologi ir izzinājuši, kā lasītājs – ja stāstījums ir detalizēts un simulē telpas uztveri – pārceļas no saviem reālajiem apstākļiem uz tekstā aprakstīto vidi, iegūstot tādu kā virtuālu ķermeni, kas zināmā mērā rezonē ar stāstītāja vai varoņa juteklisko pieredzi.¹⁷ Viens no šādu mentālu ceļojumu vērtīgākajiem efektiem, bez šaubām, ir empātija – nevis identificēšanās, kas traumatisku notikumu gadījumā uzskatāma par neētisku,¹⁸ bet atsevišķu otra cilvēka pieredzes aspektu iztēlošanās reizē ar atšķirību pamanīšanu. Atgriežoties pie Repšes romāna – ja stāstītāja ar postmodernām refleksijām apšaubītu valodas spēju pieskarties īstenībai, tad lasītāja uzmanības centrā vairs nebūtu vēsture, bet gan plaisa starp pagātni un tagadni, tā pati plaisa, kuru Berelis apcerējis stāstā Cilvēka muzejs (1997), nemitīgi uzsvērdams – vēsture ir nekas vairāk kā kopiju izstāde.¹⁹ Protams, arī Lotes pieredzi veido ne tikai vēsturiskā realitāte, bet arī Repšes iztēle, taču lasītājs, iepazīstot viņas traumu, ir aicināts uz mirkli aizmirst, ka literatūra nav īstenība.

To teikdams, es nebūt neapgalvoju, ka Repšes romāns pieder reālismam kā stilam, proti, ka rakstniece nekritiski atdarinātu 19. gadsimta autorus, radot bezgaumīgu kiču. Būtisks ir viņas žests – izmantot tādus klasiskus reālisma paņēmienus kā detalizēts materialitātes apraksts, sociālās vides iezīmēšana un trešās personas stāstījums, lai lasītājs pamestu savu “omulīg[o] tagadn[i]”²⁰ un kaut daļēji izjustu padomju okupāciju. Ja Bogenē ir reālisms, tad blakus no modernisma aizgūtam subjektīvismam, kurā saklausāmas autores dusmas par represijām, un fragmentāram rakstības veidam (traumu attēlojošos darbos tas priviliģēts, lai simbolizētu traumas postošo iespaidu). Mūsdienu prozā dažādu stilu kombinēšana bez pastāvīgas ironizēšanas par tiem gluži vienkārši ļauj literatūrai turpināties, apgūt jaunas pieredzes un būt sabiedriski aktīvai. To redzam arī pasaules prozā, kur, piemēram, dekoloniāliem centieniem lieti noder reālisma tiešums un precizitāte vai šķietami postmodernas rotaļas ar laiku ļauj labāk saprast iepriekšējā gadsimta vēsturi un šodienas nemieru par klimata pārmaiņām, temporālu līmeņu sajaukšanu no pašpietiekamas spēles padarot par ētisku stratēģiju. Formāli paņēmieni, kurus mēs tradicionāli asociētu ar Balzaku vai Deglavu, pārceļ lasītāju uz citu pasauli, savukārt kāda postmoderna tehnika var traucēt pārcelšanos – abos gadījumos mēs drīzāk vērtēsim paņēmienu funkcijas konkrētā darba kontekstā, krietni mazāk raizējoties, vai tehnika ir jauna vai veca literatūras vēstures perspektīvā. Postmodernistiem ir taisnība – “[ī]stenībā viss ir vienlaikus”,²¹ taču tas vēl nenozīmē, ka mūsdienu literatūra ir nolemta bezmērķīgai klaiņošanai savas pagātnes labirintos (Berelim patiktu šī metafora, tikmēr Venters darbojās ““second hand” valstībā”²²). Šāda nolemtība, ja mēs to ieraudzītu kādā 2026. gada romānā, noteikti atgādinātu kiču, it īpaši salīdzinājumā ar pavisam īstajām šausmām, par kurām katru dienu lasām ziņās.

Šis raksts ir tikai mēģinājums uzsākt sarunu par reālismu pēc postmodernā laikmeta – turpmākām diskusijām netrūkst nedz literatūras piemēru, nedz analīzes instrumentu. Postmodernisms ir tikai viens no iespējamajiem foniem reālismam kā performatīvam konstruktam, bet 21. gadsimta sākums – tikai viens no reālisma vēsturiskajiem laikiem. Tā literatūra, kas top tagad, arvien retāk balstās Bereļa formulētajā idejā, ka, “ja arī [teksts] kaut ko atspoguļo [..], tad tikai tos principus, kuri izstrādāti, lai veidotu mītu par īstenību”, un ka “literārā pasaule [līdz ar to] izspiež no cilvēka apziņas īstenību”.²³ Citi projekta Atgūstot latviešu reālismu pētnieki pievērsīsies arī agrākiem periodiem – kopumā ņemot, gaidāmie raksti ieskicēs reālisma estētikas attīstību latviešu literatūrā no 19. līdz 21. gadsimtam, skatot prozu saistībā ar kultūras un sabiedrības parādībām. Raksti būs izdevušies, ja iedvesmos lasītājus un kritiķus citādi paraudzīties uz reālismu.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta programmas ietvaros (projekts “Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi” (lzp-2024/1-0341)).

1. Göttsche D., Mucignat R., Weninger R. Introduction. Landscapes of Realism: Rethinking Literary Realism in Comparative Perspectives, Volume I: Mapping Realism. Eds. D. Göttsche, R. Mucignat, R. Weninger. Amsterdam: Johns Benjamins Publishing, 2021. P. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
2. van dek Akker R., Vermeulen T. Periodising the 2000s, or, the Emergence of Metamodernism. Metamodernism: Historicity, Affect, and Depth after Postmodernism. Eds. R. van den Akker, A. Gibbons, T. Vermeulen. London: Rowman & Littlefield, 2017. Pp. 2–3.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Cimdiņa A. Reālisms kā problēma latviešu literatūrā. Teksts un klātbūtne. Rīga: Atēna, 2000. 125. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Berelis G. Interpretatīvā daudznozīmība. Literatūra un Māksla. 2. sept. 1989. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Berelis G. Kas tas ir: sociālistiskais reālisms… un ko tas izdarīja ar latviešu literatūru. Karogs. Nr. 11. 1994. 156. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Berelis G. Interpretatīvā daudznozīmība. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Berelis G. Rakstnieks. Vārdi. Mitomānija. Rīga: Liesma, 1989. 85. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Sīkāk sk.: McHale B. Postmodernist Fiction. London: Methuen, 1987. Pp. 58–60.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Berelis G. Mīts par īstenību. Klusums un vārds. Rīga: Daugava, 1997. 33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Berelis G. Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra. Rīga: Atēna, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Bankovskis P. Neskaidrie nolūki. Satori. 21. janv. 2009. Pieejams tiešsaistē: https://satori.lv/article/neskaidrie-noluki [skatīts 06.05.2026].  (atpakaļ uz rakstu)
12. Repše G. Mūsu redzējums prozas valodā. Jansone I. u. c. Mēs. XX gadsimts. Rīga: Dienas Grāmata, 2011. 6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Romāna Melanholijas skaidrojošā vārdnīca (2000) priekšvārdā atrodam atsauci uz “avangarda literatūru no pēckara Francijas” (Venters E. Melanholijas skaidrojošā vārdnīca. Rīga: AGB, 2000. 10. lpp.), tātad uz franču nouveau roman virzienu, kas reālisma brutālākajai izpausmei – sociālistiskajam reālismam – pretstatīja literatūru, kas kalpo tikai un vienīgi valodai un tamdēļ, protams, uzrunājusi arī latviešus (sk.: Robs-Grijē A. Par dažiem novecojušiem jēdzieniem. Grāmata. Nr. 7. 1990. 33.–36. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
14. Venters E. Melanholijas skaidrojošā vārdnīca. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Repše G. Bogene. Rīga: Dienas Grāmata, 2016. 17.–18. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Turpat, 18., 23., 58., 61. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Sīkāk sk.: Caracciolo M., Kukkonen K. With Bodies: Narrative Theory and Embodied Cognition. Columbus: The Ohio State University Press, 2021. Pp. 24–27.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Lakapra D. Rakstot vēsturi, rakstot traumu. Tulk. S. Meškova. Rīga: Jānis Roze, 2025. 102. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Sīkāk sk.: Berelis G. Cilvēka muzejs. Mīnotaura medības. Rīga: Atēna, 1999. 291.–304. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Repše G. Mūsu redzējums prozas valodā. 6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Berelis G. Cilvēka muzejs. 296. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Venters E. Melanholijas skaidrojošā vārdnīca. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Berelis G. Mīts par īstenību. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)