— Sabiedrības transports

Klasika

“Ooo, kada kompānīja! Uz kuru pieturu tad mēs braucam?”

Piedzēries smīns izspļāva vārdus un iegrīļoja vilciena krēslā tieši aiz muguras. Nu nē. Lūdzu, nē.

“Varbūt gribi parunāties? Takaja krasivaja ģevuška.”

Komplimenti no cilvēka ar retzobu smīnu zem liesmojoši sarkanziliem vaigiem. Ko vairāk var vēlēties? Šī situācija bija tik paredzama, ka mēs varētu mainīties lomām un abi zinātu katru rindiņu.

“Kur tāda smuka ģevuška brauc, ko a?”

Viņš izļodzīja vienu vārdu pēc otra ar jūtamām grūtībām, mēģinot noturēt acu kontaktu ar manu pakausi, kamēr katra acs peldēja kā pienā ievēlusies vabole.

“Davaj tu man te nebaidies, es nekodīšu.”

Es piecēlos un pārgāju uz nākošo vagonu.

“Pačemu ti takaja? Es jau tikai pagavariķ gribēju.”

Klasika.

 

Centrāltirgus pieturas monoizrāde

Viņa nebija pārtraukusi runāt nu jau vismaz piecas minūtes no vietas. Stāv trolejbusa durvīs, izpletusi elkoņus kā nikns putns, un lādās par pasaules netīrību. Sašaurinot – par Rīgas Centrāltirgus rajona netīrību. Viņas vārdi vainoja visus klātesošos.

“Man te nav kāja jāsper, kur viss ar sūdiem pilns. Jūs redzat, kādas man kurpes kājās? Jūs vispār redzat, kas jums apkārt notiek? Atveriet acis.”

Viņa paceļ gaisā dūri un vicina kā veseri gar pasažieru deguniem. Līdz galam tomēr nebija skaidrs, kāpēc viņa ir izvēlējusies mirkli šeit un tagad, lai darītu zināmas savas pārdomas. Bija skaidrs tas, ka klusēt viņa vairs nevarēja.

“Un vēl kas – šitie ten bomži te katrā transportā nosēžas un smird. Un man te šitas viss ir jāelpo iekšā? Tā smaka taču ir neizturama. Asaras acīs nāk. Un tad mums visiem jāpērk biļetes, bet uz viņiem tas, redz, neattiecas. Viņi tā smird, ka neviens kontrolieris tuvumā neiet, un tad šitie vizinās par manu nodokļa maksātāja naudu.”

Viņas dūre ir atgriezusies sānos, bet var just, ka Centrāltirgus pieturas monoizrāde vēl nav galā. Lai kādas simpātijas viņa bija ieguvusi, tās bija tikai mirklīgas un jau nākamajā brīdī viņa atkal tika uztverta vien kā prātā jucis laika kavēklis.

“Jūs visi cilvēki taču akli te vazājaties apkārt, neredzat, ka jūs neciena. A es? Es jums vot pateikšu visu, kā ir. Es pateikšu.”

Neviens nevarēja ne iespraukties monologā, ne izspraukties ārā no tramvaja. Neklausīties nebija opcija. Ja gāja par tuvu, viņa sāka kliegt kā sirēna. Ja kāds izvilka telefonu, viņa to uztvēra personīgi.

“Kad cilvēks runā, viņā ir jāklausās. Kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, ja viens otrā neklausīsies. Pagaidiet, kungs, es runāju! Jūs sagaidīsiet savu kārtu. Tagad es runāšu.”

Pieminētais kungs nemaz netaisījās runāt. Nu jau visi pasažieri bija sapratuši, ka jāpagaida, kamēr viņa būs sevi nogurdinājusi, un tad varēs tikt ārā. Cerams, tas notiks tuvākajās minūtēs, taču cerība no pasažieru acīm bija zudusi.

“Ja jūs mani aiztiksiet, es zvanīšu policijai. Man nav nekādu problēmu policijai zvanīt. Nekādu problēmu. Nebūt man šitā ne pirmā, ne pēdējā reize. Nav ne kā du problēmu.”

Kāpēc šoferis neiesaistījās? Viņš mēģināja, bet tāpat kā visi pārējie pasažieri saprata, ka dažos cilvēkos ir jāieklausās, par spīti saturam un par spīti situācijai. Citādi sakot – arī viņam nākot klāt, runātāja kliedza un draudēja spert. Fizisku spēku jau arī nevienam negribējās pielietot. Visi gaidīja brīdi, kad kāds cits rīkosies. Pasažieri gaidīja glābēju, neviens negribēja spert pirmo soli.

“Es neesmu nevarīga. Nu nē, nē, nē, jaunieši. Es varu. Es varu daudz. Jūs uz mani varat skatīties, varat par mani smieties. Jā, puisīt, varat arī filmēt. Jūs domājat, ka mani tas uztrauc? Nē.”

Viņas stāja un sejas izteiksme gan vēstīja, ka viņu šai dzīvē diezgan daudz kas uztrauc. Kāpēc tieši sabiedriskais transports mudina cilvēkus uz agresiju un domubiedru meklēšanu? Tikai sabiedriskajā transportā kāda iemesla dēļ ir pieņemts bakstīt svešiniekiem ar elkoni vai, slīdot tiem garām, stumdīties, nevis lietot vārdus. Sabiedriskajā transportā visi ir vienlīdzīgi. Mēs visi esam līdzīgi, mēs visi esam viens.

Runātāja pameta rokas gaisā un dusmīgā solī attālinājās no trolejbusa, līdz pazuda cilvēku pūlī.

 

Nekā personīga

“Cienītā, uz kuru pieturu jums jānokļūst?”

“Man uz poliklīniku jābrauc, jo man kāja ir uztūkusi un plaušām rentge…”

“Stop, stop, man nav jāzina visa jūsu medicīniskā vēsture. Uz kuru pieturu jābrauc?”

“Uz poliklīniku. Mani dēls toreiz veda, bet viņš tagad nevarēja, jo viņam sieva no lidostas jāsagaida. Viņa bija komandējumā, un es jau…”

“Cienītā, man arī jūsu ģimenes situācija nav jāzina. Vai nu jūs pasakāt, uz kuru pieturu jums vajag, vai kāpiet ārā no mana autobusa.”

“Bet es taču jums saku, ka man uz poliklīniku jābrauc. Man pieraksts ir desmitos un divdesm…”

“Rīgā ir vairāk par vienu slimnīcu un vairāk par vienu poliklīniku. Vai nu jūs izdomājat, uz kuru jums vajag, vai arī nestāvat durvīs. Cilvēkiem ir jāsteidzas, un man ir jāievēro grafiks.”

“Jaunais cilvēk, jūsu vecumā nepieklājas ar vecāka gadagājuma cilvēkiem šādi izrunāties. Es savā laikā…”

“MAN IR JĀIEVERO GAFIKS. Tik, tok, pulkstenis iet uz priekšu, jūs saprotat? Cilvēki gaida.”

“Manā laikā…”

“Sācies ir jauns laiks, un man tas laiks ir jāņem vērā. Jūs nevarat stāvēt durvīs. Vai nu iekšā vai ārā.”

“Bet es jau nezinu, vai jūs braucat tur, kur man vajag, tāpēc es jautāju, vai jūs braucat uz slimnīcu. Man ir pieraksts desmit…”

“Lūdzu, sakiet, uz kuru slimnīcu jums vajag, vai kāpiet ārā no autobusa.”

“Man, rekur, bibliotēka izdrukāja karti. Jums jānogriežas tur, kur kādreiz bija kolhoza priekšnie…”

“Kāda adrese?”

“Jaunais cilvēk, ļaujiet man…”

“Cienītā, lūdzu, kāpiet ārā no autobusa.”

 

Trolejbusa pretpoli atgrūžas

Sēž vīrietis trolejbusā, netīru seju. Netīrām drēbēm. Pretī sēž meitene marcipāna baltumā, ķiršu krāsas vaigiem. Redzu, kā viņš skatās. Tieši. Redzu ievadu.

“Viņš skatījās meitenes sejā. Nepārtraukta uzmanība. Ar saviem netīrības saindētajiem pirkstiem viņš gribēja noglāstīt meitenes gludo ādu. Ar katru pieturu arvien spēcīgāk gribēja. Noglāstīt, iestumt pirkstu viņas vaigā, līdz sāp, līdz jūt. Varbūt pat ieskrāpēt ar nagiem, lai netīrumi iekļūst viņas asinīs. Viņam gribas, lai meitene jūt, kā ir būt daļai no zemes, no peļķēm, daļai no ietvju virsmas. Viņš grib pieskarties ādai, kura ik dienas glāsta mākoņus. Viņš grib pieskārties kam tīram. Maigam. Viņš pats grib mākoņus sajust. Tik skaistus, ka sāp. Viņš arī grib būt tik tīrs, lai pakustoties ap viņu pulsētu šampūna smarža. Tik tīrs, ka citi netīrie skatītos ar skaudību.
Tīrību. Viņš grib tādu arī sev. Pat tad, ja tā jānorauj no kāda cita kā plāksteris.”

Bet vīrietis meitenei nepieskaras. Redzu nepareizi. Viņš izkāpj no trolejbusa. Viņš nevienam nevēl ļaunu. Skumjās acis pazūd aiz trolejbusa durvīm. Meitene atviegloti uzelpo. Nekas nenotiek. Es palieku. Plauksta stingri apvijusies dzeltenajam trolejbusa stienim.