— Garām ejot

– Viss! Es vairs to eko-šmeko miskasti ārā nenesīšu, es tev oficiāli paziņoju! – Vivita, aizelsusies no straujā kāpiena uz piekto stāvu, uzsauc Ērikai un dusmīgi noliek uz grīdas tukšo atkritumu spaini, no kura zibenīgi izlec šķebinošs puvekļu smārdiņš un dodas sirot pa gaiteni. Vivita aizslēdz durvis, novelk jaku un pakar to uz pakaramā, bet dubļainos zābakus nevērīgi iemet kaktā pie pārējiem apaviem.

– Kas atkal? – Ērika, viesistabā sēžot pie datora, smiedamās jautā, nojaušot, ka tūliņ sekos kārtējais amizantais pastāstiņš no hruščoveņu pagalma kopīgo konteineru uzglabāšanas vietas. Tikmēr Vivita iebrāžas vannasistabā un fiksi skalo smirdīgo atkritumu spaini, pie sevis nodomājot: nu it kā tikai kartupeļu un gurķu miziņas, tomātu dupsīši, vistiņu kauliņi, ādiņas un olu čaumaliņas, bet ož pēc ekoloģiskās katastrofas. Izmazgājusi spaini, viņa to ieliek skapītī zem izlietnes un kārtīgi nomazgā rokas. Divreiz. Viņai riebjas grābstīties gar konteineriem, it īpaši redzot, kādi ļautiņi tajos regulāri meklē dienišķo laimi – citiem vairs nevajadzīgo, bet viņiem vēl noderīgo. Slaukot izberztās rokas mīkstā, zaļā dvielītī, viņa ienāk viesistabā un sāk stāstīt:

– Tu iedomājies? Es tikko vienam ārkārtīgi inteliģentam vīrietim gandrīz radīju psiholoģisku traumu.

– Nu tevi taču nevar laist ārā no mājas! Ko tu šoreiz izdarīji? – Ērika ākstoties baras.

– Es aizeju pie konteineriem, man vajag tikt pie brūnā, bet tam blakus kaut kāds vecis stāv, ko viņš tur ņemas, velns viņu zina, bet skaidrs, ka es negaidīšu Pastardienu, kamēr šis tur iztizlosies. Mierīgi eju pie brūnā konteinera, veru to vaļā un jau grasos tajā iztukšot savu spaini, kad tas onka mani uzrunā tādā nodzertā, rūcošā balsī: “Es atvainojos, dāmīt, jums nebūs nekas pretī, ja es te drusku… nu… tā teikt, atliešu?” Es viņam īsi pasaku: “Nē, nebūs,” – un beru konteinerā spaiņa saturu.

– Kaut kas tāds var notikt tikai ar tevi! Man nekad tā negadās, – Ērika smiedamās iesaucas.

– Tas vēl nav viss! – Vivita daudzsološi nosaka.

– Kas tad vēl?

Ērika ziņkārīgi vēro draudzeni.

– Es tukšoju to spaini konteinerā, tad taisu ciet vāku, bet šis tikmēr gramstās gar bikšu priekšu un tad tādā izteikti aizvainotā intonācijā man uzbrauc: “Nu jūs būtu kaut aizgriezusies, es taču tā nevaru, kā nav kauna!” – Vivita smiedamās nobeidz savu stāstījumu.

Ērika sašutumā iespiedzas:

– Un tu vēl esi vainīga beigu beigās? Nē, nu fantastiski!

– Jā, es esmu vainīga, ka viņš, nabags, nevar! Nu kā jau parasti! – Vivita smīnot rezumē.

Ērika vēl kādu brīdi paķircina draudzeni par viņas veiksmes koeficientu, bet tad atkal pievēršas savam datoram, lai turpinātu darbu, šodien viņa strādā attālināti. Toties Vivitai iekritusi brīvdiena, tāpēc viņa aiziet uz virtuvi, lai pagatavotu ko garšīgu. Ērikai šodien jāpabeidz darbs krietni ātrāk, lai uzspētu uz vizīti pie ģimenes ārstes, pēdējā laikā kuņģa un zarnu trakts pārāk bieži sācis protestēt pret viņas stresaino darbu, pārāk īsajām miega stundām un neirotisko dabu. Bet darbaholisms reizēm mēdz būt smagāks par alkoholismu. Lai gan alkoholu Ērika vispār nelieto. Atšķirībā no Vivitas, kura katras brīvdienas pavada virtuvē, pielejot seju. Arī šodiena nav izņēmums. Ledusskapī jau kopš vakardienas dzesējas četras pudeles vīna – tā ir Vivitas viena vakara norma. Kad Ērika ieminas, ka varbūt vajadzētu piebremzēt ar to bēdu slīcināšanu, Vivitas atbilde ir konstanta: “Tas ir vienīgais veids, kā es varu atslābināties un kaut uz vienu vakaru aizmirsties.” Vivita pirms astoņiem gadiem ir pārslimojusi klīnisko depresiju, dzerot antidepresantus, nemaņā gandrīz izgājusi priekšā braucošai mašīnai, bet laikus attapusies. Tagad viņa skaitās izārstēta, bet depresija ir kā nelaimīga pirmā mīlestība – palaikam tās atblāzma sāpīgi uzplaiksnī visas turpmākās dzīves garumā. Tāpēc Spiritus Sanctus vietā viņai šobrīd ir Spirits and Wine.

Ērika nepaspēj paēst, jo kā parasti pēdējā brīdī visiem pēkšņi kaut ko no viņas ievajadzējies. Tikusi galā ar pēdējo kolēģes lūgumu, viņa taisnā ceļā skrien uz netālo veselības centru, kur atrodas ģimenes ārstes prakse. Ārstei arī nav daudz laika, maksimums desmit minūtes uz katru pacientu, tāpēc, aši izprašņājusi Ēriku par sūdzībām, viņa saraksta nosūtījumus uz analīzēm un endoskopiju. Tad tālāk skatīšoties, kas tur par vainu. Ērika pateicas un iziet no kabineta.

Ērikai izejot no veselības centra, vestibilā ienāk maza meitenīte rozā lietusmētelītī un bēšīgos zābaciņos – kā zemeņu saldējuma bumbiņa vafeļu konusiņā, Ērika smaidot iedomājas, bet nākamajā mirklī viņas uzmanību jau piesaista aina medicīnas iestādes pagalmā: māte uzkliedz savai meitai (visticamāk, tā ir māte ar meitu) un dusmīgi aizsoļo prom, atstājot meiteni pagalmā. Meitene sāk histēriski raudāt un lēnām dodas aizejošās mātes virzienā. Vajag pieiet, pajautāt, vai nevajag palīdzību, – pirmā doma, kas iešaujas prātā. Tomēr ātri vien Ērika apraujas – ko es tur bāzīšos, kas man par daļu, varbūt tā meitene pati ir vainīga, izskatās uz kādiem desmit vienpadsmit gadiem, varbūt vienkārši niķojās un nokaitināja māti, sīkie tā mēdz darīt itin bieži, lai paraud, varbūt sapratīs, ka nevar darīt visu, kas ienāk prātā.

Tikmēr meitene joprojām raud skaļā balsī un lēni velkas uz priekšu pa trotuāru, vienā mirklī viņa pēkšņi saliecas, ātri pieraujot roku pie vēdera, it kā viņai būtu stipri iesāpējies. Varbūt māte viņai iesita, Ērika nodomā, viņa jau neredzēja, ar ko viss sākās. Un tad salti šermuļi pārskrien pār muguru – Ērika atceras senu, saulainu vasaras dienu balta, smaržīga āboliņa pilnā pļavā, kur viņas māte savu sešgadīgo meitenīti rāva aiz matiem, sita ar dūri pa vēderu un pēc tam nogrūda zemē, jo mazā Ērika skrēja pakaļ mammītei, lai viņu pasargātu, baidoties, ka tas onkulis viņu sasitīs, bet mamma pati kārtīgi sadeva naivajai glābējai un aši aizskrēja pazemoties kārtējā piegulētāja priekšā, kurš tobrīd lepni soļoja prom pa taciņu, jo bija sapratis, ka viņam tomēr nevajag tādu paklīdeni ar svešu bērnu. Nē, tomēr jāpieiet pie tās meitenītes, Ērika nolemj, varbūt viņai tiešām vajag palīdzību.

Meitene, joprojām raudādama un skaļi vaidēdama, pāriet ielas otrā pusē, zem viņas soļiem nokraukšķ spilgti dzeltenie kļavlapu čipsi, kas izbiruši pār asfaltu. Gar trotuāra malu sastādītā, svaigi apgrieztā dzīvžoga augšpuse ar tur palikušajām sarkanajām lapiņām izskatās kā notriepta ar ķiršu sorbetu, vārnas bravūrīgi cīnās par kastaņu kumosiem. Ērikai patiešām gribas ēst. Taču vispirms jāpieiet pie raudošās meitenes. Ērika mazliet saminstinās, palēnina soli un jau grasās doties pāri ielai pie nabaga bērna, kad pamana, ka meitenei pretī nāk kāda tantiņa un norūpējusies jautā, vai viss kārtībā, vai nevajagot palīdzību. Ērika lēni brien pār rudens lapu līķiem un uzmanīgi vēro, kas notiks, bet meitene mazliet apraujas, pieklust un šņukstot atbild tantei, ka palīdzību nevajagot. Kundzīte neizpratnē nogroza galvu un dodas savās gaitās. Ērika nodomā – nu, ja jau nevajag, tad nevajag. Bet atmiņas no bērnības, kurā māte sita biežāk nekā apskāva, neļauj tā vienkārši aiziet. Viņa tomēr pāriet pāri ceļam un dodas pie meitenes, uzprasa, kas noticis un vai vajag palīdzību. Meitenes reakcija ir tāda pati kā runājot ar to tantiņu – palīdzību viņai nevajagot. Nu, es vismaz nepagāju garām, Ērika mierina sevi un ašā riksī dodas uz veikalu, mājās viņas ledusskapja plaukts diezgan patukšs, bet apetīte tāda, ka varētu vilku aprīt.

Mājupceļā no veikala Ērikai neiziet no prāta atgadījums ar raudošo meitenīti. Viņa prāto, ka varbūt tik stingra un skarba māte tai pat nāks par labu. Izaugs par stipru, izturīgu un atbildīgu cilvēku, būs jau bērnībā norūdījusies pret visa veida sāpēm. Turpmākajā dzīvē būs vieglāk, būs krampis! Tiesa gan, droši vien viņa nemācēs uzticēties līdzcilvēkiem un ne pret vienu nespēs just kaut kripatiņu mīlestības vai citāda veida siltu un saulainu emociju. Būs kategoriska un neiecietīga pret citu cilvēku sūdzēšanos un gaušanos, jo viņa, redz, izturēja, tika galā ar visu piedzīvoto pīlādžogu sūrumu, tāpēc arī pārējiem ir jāspēj un nav ko te daudz čīkstēt! Nekādas empātijas un līdzpuņķošanās! Pragmatisms un vēss prāts, stratēģija un taktika, garas pastaigas cik nu tur svaigā, bet tomēr gaisā, lai izdzītu no sevis pat visniecīgāko kārdinājumu uz bēdāties gribēšanu. Viņa, iespējams, būs no tām sievietēm, kuras savus bērnus audzinās tikpat stingrā režīmā, jo viņas vecāki bija bargi, toties uzaudzināja kārtīgus, sakarīgus cilvēkus, nevis kaut kādus memmīšus, kuri nespēj tikt galā pat ar niecīgām krīzītēm, uzreiz sapņo par vieglāko risinājumu – nāvi – vai arī stundām gaužas psihoterapeitu kabinetos par to, ka 2004. gada 7. augustā plkst. 16.54 māte viņiem nenopirka to šokolādīti, kuru viņi gribēja.

Ērika pārnāk mājās. Vivitas brīvdiena jau laistās vīnsarkanos toņos. Ērikai gribētos palīdzēt draudzenei, kura savā laikā ļoti izpalīdzējusi viņai – laipni uzņēmusi savā dzīvoklī, jo Ērika vairs nespēja sadzīvot ar māti. Tā kā nedz Ērikas, nedz Vivitas algas joprojām nav tik lielas, lai viņas varētu atļauties katra savu dzīvokli, šāda kopdzīve šobrīd ir vienīgais jēdzīgais variants. Vivitai ir savi pārdzīvojumi, savas sāpes, kuras viņa vai nu spītīgi tur sevī, vai arī slēpj aiz tumšajiem, biezajiem pudeļu stikliem. Viņa gaudo uz mēnesi klusumā un necieš, ja kāds cits to dara skaļi. Pēdējā laikā Ērikai šķiet, ka Vivita izturas tā, it kā pasaule būtu kapsēta ar vienu krustu – viņas krustu – un visi pārējie ir zaudējuši tiesības uz sāpēm. Ērika ir bezgala pateicīga par visu, ko Vivita viņas labā darījusi, un viņa būs līdzās draudzenei, kaut vai nedēļām klusējot, kaut vai aizturot elpu, kad viņas klātesamība otram cilvēkam kļūst nepanesama. Viņa ir līdz bezgalībai lojāla. Tomēr tas viss reizēm smeldz tik dziļi, ka viņa sāk aizdomāties, vai ir tikusi pietiekami tālu prom no savas skarbās, stingrās un sūrās mātes.

Kaut kā tā apetīte galu galā jau ir pārgājusi. Ērika aši sagrūž ledusskapī nopirktos produktus, ielej sev glāzē ūdeni un dodas uz viesistabu, kas vienlaikus ir arī guļamistaba. Aizverot durvis, uz kādu brīdi Ērika gan draudzenei, gan sev var radīt ilūziju, ka viņas šajā dzīvoklī nav.