— Suņi, nāve un apčurāts koks

Par Luīzes Pastores un Svena Neilanda komiksu Te tu esi! (liels un mazs, 2026)

 

Ir bērni, kas uzsēžas uz nāves tēmas. Mana draudzene, četru gadu vecumā uzzinājusi, ka viņai kādu dienu būs jāmirst, pārmeta vecākiem, kāpēc viņi vispār viņu laiduši pasaulē, ja tāds ir iznākums. Man šāda krīze laikam izpalika, toties atceros daudzos gājienus uz kapiem ar Liepājas omi. Te guļ viņas mamma, te tētis, te mazais brālītis, te opis Zigis. Un, kad gulētājiem pievienojās arī mīļais onkulis Jānis, tā vienkārši bija paredzamā lietu kārtība. Literatūras par šo tēmu man bērnībā nebija, un Bembija māte tika nošauta aizkadrā. Attiecīgi pirmo bērnu grāmatu par nāvi ieraudzīju tikai Mākslas akadēmijā – Valdis Villerušs mums atnesa tolaik vēl netulkoto Volfa Erlbruha Pīli, nāvi un tulpi, un tā neviļus kļuva par atskaites punktu visām turpmākajām “nāves grāmatām”, kas nokļuvušas manās rokās.

Par spīti mūsu bagātīgajām kapu tradīcijām, nāve, šķiet, nemaz nav tik bieži cilāta tēma latviešu bērnu grāmatās, sevišķi pašiem jaunākajiem lasītājiem, taču šai nišā nepārprotami iederas nupat iznākušais Luīzes Pastores un Svena Neilanda komikss Te tu esi!. Galvenais varonis, mazais, oranžais sunītis, zaudē savu vecāko brāli – lielo, brūno suni. Stāsts iziet cauri visiem neizbēgamajiem, sāpīgajiem posmiem – sākumā ir brāļu dauzīšanās un ķildas, laimīga bērnība, kuru negaidīti pārcērt vēzis, kas stipro, talantīgo brāli padara arvien vājāku. Seko smags ārstēšanas process, bēres un dzīve pēc zaudējuma, kad mazais suns mēģina saprast, vai kādreiz vēl drīkstēs aušoties un pikoties un kas notiks, kad brāļa džemperis vairs nesmaržos pēc viņa.

Mana sešgadīga meita komiksu vispirms vien piesardzīgi pašķirstīja (“Nāve? Nē, paldies.”), taču, uzzinājusi, kas ir “recenzija”, uzstāja, ka mums Te tu esi! jāizlasa ne vien tovakar, bet arī nākamos trīs četrus vakarus. Tas izrādījās vērtīgi, jo Luīzes Pastores grāmatās parasti ir vairāki līmeņi, atvilktnes ar dubultiem dibeniem un īpaša vērība pret niansēm, tāpēc nav brīnums, ka dažas detaļas mans sagurušais prāts saslēdza tikai atkārtotos lasījumos. Skaidrs, ka stāsts ir par suņiem, jo oža ir viņu spēcīgākā maņa, spēcīgāka par redzi, tāpēc brāļa smarža grāmatā ir atsevišķs tēls, koša kā uzplaiksnījums termiskajā kamerā. Dzeltenie taureņi, kas sāk parādīties suņu mājās pēc brāļa aiziešanas, laikam ir sinekdohas (vai tomēr metonīmijas?), jo dzeltens tauriņš taču bija brāļa iecienīts aksesuārs. Koks, kurā suņu brāļi rāpās, spēlējot paslēpes, ir tas pats koks, kuru mazais suns iztēles ainā apčurā un nobendē, jo viņam, kā pats apgalvo, “riebjas nāve”. Tādu pašu likteni piedzīvo sniegavīrs, kas, iespējams, tika uzvelts līdz ar pirmo sniegu, kas atnesa ziņu par brāļa nāvi slimnīcā. Vai runa ir par nolemtības sajūtu – čurā virsū vai nečurā, tāpat visam reiz pienāk gals? Vai arī par dusmām uz koku, kas turpina zaļot, kad brāļa vairs nav? Ticu, ka pieļaujami abi lasījumi.

Šai komiksā vispār ir – atļaušos tā teikt – apsveicami maz teksta, jo autori uzskatāmi saprot un izmanto šīs vēstījuma formas priekšrocības, proti – rādi, nevis stāsti. Šeit mani pārņem neizturama ziņkāre ielūkoties virtuvē, jo šo to zinu, bet šo to tikai nojaušu. Ar Luīzi Pastori esam mainījušās komiksiem, runājušas par komiksu teorētiķa Skota Makklauda idejām un pārspriedušas dažādus komiksu rakstīšanas un skicēšanas knifus. Pa ausu galam dzirdēju, ka viņa šīs grāmatas manuskriptā sīki un smalki uzrakstījusi, kam jāparādās katrā panelī, tostarp kādā rakursā. Lai arī nav viena pareizā piegājiena divu autoru kopdarbam pie komiksa, no pieredzes arī zinu, ka šī sadarbība ir daudz ciešāka nekā, piemēram, starp bilžu grāmatas rakstnieku un ilustratoru. Skaidrs, gan jau katrs jaunais mākslinieks reiz ir sēdējis ar rakstnieku kafejnīcā, uzklausot viņa domas par to, kā ilustrēt tekstu, kuram tēlam ir mati, kuram nav, taču ar gadiem tas notiek arvien retāk – tā drīzāk ir stafete, nevis komandu sports. Komiksā šāda nošķirtība īsti nav iedomājama – komiksa autors lielākoties domā kā režisors, raksta kā scenārists un dažbrīd pat uzskicē māksliniekam priekšā kadrējumu. Un, salīdzinot ar bilžu grāmatu, komiksa melnraksts visdrīzāk izies krietni vairāk labojumu kārtu, jo vēstījuma sadalīšana paneļos ir gluži kā filmas montāža. Attiecīgi jūtu cieņu pret rakstnieci, kas spēj režisēt grāmatu no aizkulisēm, saprotot, ka lasītājs varbūt neapzināsies un nenovērtēs, cik daudz neredzamā darba viņa tur ieguldījusi.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka ilustrators tāpēc nav marionete, viņš drīzāk ir kā lokans vingrotājs – no pieredzes zinu, ka, pat saņemot visprecīzākās norādes par tapināmo zīmējumu, ilustrators mācēs godīgi izpildīt uzdoto, vienlaikus izlokoties starp rindiņām, lai uzzīmētu tā, kā pašam patīk. Tāpēc tā ir liela veiksme, ka grāmatas mākslinieks ir Svens Neilands, kurš manu sirdi iekaroja ar ērmīgo zvēru galeriju Egila Zirņa dzejoļu krājumam Kas zoodārzā notiek naktī? un ir tupinājis cītīgi kopt savu rokrakstu lakoniski ekspresīvā virzienā, sevišķi piedomājot pie košu krāsu laukumu un dzīvīgas līnijas saspēli. Man patīk kārtot ilustratorus pa ģimenēm, tāpēc ieceļu viņu par norvēģietes Māri Kanstas Junsenas otrās pakāpes brālēnu.

Tā kā grāmatas centrālā tēma ir nāve un sēras, turklāt varoņi ir sunīši, māksliniekam itin viegli varētu paslīdēt kāja, trāpot vai nu tumšā bēdu dūkstī, vai saldsērīgas cukurvates pikucī, vai pat abos reizē. Svens Neilands veikli noturas uz laipiņas – zīmējumi ir sirsnīgi, smieklīgi un patiesi. Lielākoties lappusēs uzmirdz košas krāsas – oranžais, zaļais, dzeltenais un zilais. Tās pieklust vien tad, kad pienāk bēru aina vai skumjas nakts vidū. Pie tumšajām izvadīšanas bildēm meita nepamirkšķina ne aci, viņa ne reizi nav bijusi bērēs, taču mudina pāršķirt lappusi, kur tauriņš nosalst, – tas ir pārāk bēdīgi. Smarža, kā minēju, arī ir tēls – dzelteni zila, pulsējoša aura, brāļa ķermeņa turpinājums, te vilnis, te roka, te kaķis, te brāļa spoks –, tā uzkavējas vēl ilgi pēc viņa aiziešanas. Atvērumā, kur smaržas ceļš izlokās pa naksnīgajām pilsētas ielām, mana meita velk līdzi ar pirkstu, prātojot, kurā vietā iestājas nāve. Suņu sejas izteiksmes ir precīzi nolasāmās, iegarenās ačteles zib, uzacis saraujas un paceļas, un ķermeņu valoda pastāsta visu, kas mums jāzina, – mazais, oranžais varonis, tērpies brāļa zilajā džemperī, saliektu muguru sakņupis sniegā, pie sevis domā – slikts suns! Viņš tikko blēņojās, bet tad atminējās, ka brālis taču ir miris, un tagad jūtas vainīgs (meita, redzot šo attēlu, tā satraucās, ka nejauši iespēra blakus guļošajam tētim). Un jau minētie rakursi nudien ir svarīgi, vai tas būtu putna (tauriņa?) skats no augšas uz futbola laukumu vai skats no zārka kājgaļa – brāļa augšup paslietais purniņš, kas rēgojas pāri zārka malai, droši vien saraudinājis ne vienu vien lasītāju.

Laikam pienācis brīdis minēt Šjamalana cienīgo pavērsienu, tāpēc, ja gribat saglabāt pārsteiguma sajūtu, šo rindkopu izlaidiet. Tātad – stāsts nemaz nav par suņiem. Kaut kur šīs grāmatas pasaulē ir mazs puisītis, kurš ir zaudējis brāli. Viņš no rīta pamostas, ieritinājies starp vecākiem, un runājas ar savu oranžo rotaļu sunīti. Tas viss laikam bijis sapnis. Drīz viņš celsies, vilks mugurā brāļa zilo džemperi un dosies uz bērnudārzu, jo dzīve turpinās un mirušais brālis ir visur – džempera smaržā, tauriņa lidojumā, futbola laukumā, strūklakā, lietusgāzē. Skaidrs, kāpēc šāds nobeigums ir nepieciešams – jo kaut kur pasaulē ārpus šīs grāmatas ir īsti bērni, kas zaudē brāļus, māsas, vecākus un vecvecākus, bērni, kas baidās no nāves vai vienkārši mēģina to pamazām aptvert. Un, lai cik ļoti man liktos, ka jebkuru stāstu, sākot no Eposa par Gilgamešu un beidzot ar Deloveja kundzi, varētu pārstāstīt suņu versijā un tas no tā tikai iegūtu, mazie lasītāji sevi drīzāk atpazīs cilvēka, nevis suņa vaibstos. Un tomēr – kas zina, vai cilvēkbērns atmodās no sapņa par suni vai otrādi? Un, ja sēras ir smarža, kurš no viņiem saož spēcīgāk? Man neliek mieru ķīniešu filozofs Džuandzi, kurš reiz sapņoja, ka ir tauriņš, bet varbūt tauriņš sapņoja, ka viņš ir Džuandzi… Pat ja Luīze Pastore negribēja apzināti mani aizvest pa šo ceļu, manas pusaizmigušās smadzenes, knapi saņēmušās pēdējam vakara priekšlasījumam, tur tomēr aizmaldījās – un tas arī kaut ko pasaka par šo grāmatu.

Nobeigumā gribu pastāstīt epizodi, kuras detaļas atceros samērā miglaini, taču sajūtas tobrīd bija spēcīgas. Grāmatu svētkos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika tikšanās ar trim spožam autorēm un māksliniecēm – tur bija Kotrīna Zīle, Sasafrasa de Bruina un Kitija Krauzere. Prezentācijas bija iedvesmojošas, pusotra stunda paskrēja nemanot un klausītāju jautājumiem laika, protams, pietrūka. Luīze Pastore pacēla roku, viņas teikto vārds vārdā diemžēl neatceros, bet “sausais atlikums” bija apmēram šāds – man ir grāmata par nāvi, ko nu? Kā nenobiedēt lasītāju? Sekoja daudzi rosinoši ieteikumi, tostarp neizvēlēties specifiski taisīt grāmatu par nāvi, ļaut, lai tēma pati atnāk, un tā joprojām. Luīze pateicās par atbildi, taču mani nepameta sajūta, ka atbildēts ir uz drusku citu jautājumu – par grāmatu, kas vēl tikai taps, nevis tādu, kas jau ir lielā gabalā vai pat gatava. Lai nu kā, man šķiet, ka lasītājiem nudien no šīs grāmatas nav jābaidās. Jā, tā ir grāmata par nāvi, bet tā ir sanākusi sirdsgudra, smieklīga un dzīvespriecīga – kā koša, piparota svētku torte ar vairākiem līmeņiem. Un ar apčurātu sniegavīru.