— Tulkojums kā nomads

Par Rozi Braidoti grāmatu Nomadiskie subjekti (no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, LLMC, 2026)

 

1

Šķiet, mēs jau zinām, kādai shēmai šī recenzija sekos. Tā apliecinās, ka Rozi Braidoti Nomadiskie subjekti ir svarīga grāmata feminisma kontekstā, ka ir ārkārtīgi svarīga tās iznākšana latviešu valodā (pieminēt vismaz trīs argumentus, kāpēc, censties neieslīgt depresīvā ņaudēšanā). Tā pievērsīsies Rozi Braidoti nozīmei feminismā un citās akadēmiskajās sfērās (pieminēt posthumānismu, tas nekas, ka Nomadiskajos subjektos tā ir ļoti maz!), nedaudz iezīmēs viņas personību (varbūt?). Pēc tam recenzija turpināsies ar tulkojuma izvērtēšanu, reflektējot arī par tādām niansēm kā “redaktors vai zinātniskais redaktors?” un “kas vispār ir akadēmiskais tulkojums un vai šis tāds ir?”, cenšoties pārmēru neieslīgt depresīvā ņaudēšanā vai sarkastiskā kareivīgumā. Recenzijas autores subjektivitāte un pozicionalitāte primāri attiecas uz to, ka recenzētāja pati ir tulkotāja un reizēm redaktore un, no vienas puses, droši vien ir svarīgi pateikt kaut ko kritisku, bet no otras – vajadzētu tomēr atcerēties par koleģialitāti. Un recenziju vajadzētu noslēgt ar kaut ko pozitīvu, ar uzsaukumu potenciālajam lasītājam pirkt un lasīt, kaut kā tā. Šo recenziju var izlasīt jau pirms tās uzrakstīšanas, un viedoklis par šo recenziju eksistē jau pirms tās izlasīšanas.

 

2

Šāda recenzija paredz “oriģināltekstu”, ar kuru salīdzināt tulkojumu, oriģinālu kā kaut ko pareizu un īstu. Šāda recenzija paredz, ka tulkojumam ir jābūt pēc iespējas “neredzamam”. Teksts ar lielo burtu eksistē kaut kādā nemateriālā, teju transcendentā formā, un “oriģināls” ir tā pirmais novilkums, no kura tiek veikti tālāki novilkumi. Šāds Teksts pastāv ārpus laika un telpas un kaut kādā ziņā pat ārpus valodas. Šeit tiek iepriekšpieņemtas hierarhiskas attiecības.

Teksts pāri visam un tad oriģinālteksts, tad autors (autora redaktoru parasti piemirstam), tad tulkotājs (Dens Dimiņš), tad tulkotāja redaktors (Aivars Vaivods), tad izdevējs (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs), un tad kritiķis. (Tādas pozīcijas kā “korektors” (Ildze Jansone) vai “dizainers” (Aleksejs Muraško) šajā sakārtā parasti tiek skatītas nošķirti, jo atgādina par teksta materialitāti, kuru mēs cenšamies aizmirst.) Tulkojuma pēcvārda autors (Anne Sauka) atrodas kaut kādā liminālajā telpā: no vienas puses, protams, tekstuāla lieta, no otras, kārtējais atgādinājumus par to, ka šis ir tulkojums, nevis oriģināls.

Tas, kurš rada, ir aktīvs un ar aģenci, un atrodas hierarhijas augšgalā. Tie, kas uzņem un uztver, ir pasīvi un hierarhijā zemāki. Lai arī šāda hierarhija paredz varas attiecības, tomēr tās iekšienē var notikt nelielas spēku sadursmes: piemēram, tulkotājs var ne tikai drusciņ pamainīt tekstu, bet arī ielikt, piemēram, zemsvītras piezīmi “Braidoti citāts ir aptuvens / visai neprecīzs / ne gluži precīzs”.¹ Šis būtu fallogocentriskās sakārtas paraugs – un liela daļa no Nomadiskajiem subjektiem ir mēģinājumi apzināt šo fallogocentrisko sakārtu un no tās izrauties, piedāvāt ko citu.

 

3

Kārdinājums pievērsties tulkojuma niansēm, protams, ir milzīgs, un recenzijas rakstīšanas gaitā mana visbiežāk pārlasītā frāze ir brīdinājums sievietēm “neieguldīt visu savu laiku un enerģiju vīriešu kultūras kļūdu un pārpratumu labošanā. Labāks un politiski pateicīgāks ieguldījums ir mēģināt izstrādāt alternatīvas sieviešu subjektivitātes formas, darot to procesā, kas tiek raksturots arī kā dzimumdiferences pozitīvisma apliecināšana”.²

Dzimumdiferences feminisms nav man ierastākā feminisma versija – man pašai interesantākā grāmatas lasīšanas daļa bija mēģinājums saprast, kas tas patiesībā ir, kādā veidā es to līdz šim esmu pārpratusi un kādiem mērķiem tas kalpo. Tomēr šīs recenzijas ietvaros es varētu mēģināt neveikli iekāpt šīs pieejas kurpēs, proti, nopietni apsvērt arī to, ka šī teksta autore ir sieviete un es esmu sieviete, un teksta tulkotājs ir vīrietis, un arī redaktors ir vīrietis – un ko šis dzimumsadalījums nozīmē, ņemot vērā to, ka dzimumdiference (kā pastāvīgi atkārto Braidoti) ir asimetriska. 

Es izmantošu arī nomadiskā subjekta ideju: nomads kā klejotājs gan fiziskajā, gan arī ideju telpā un laikā. Nomads nevis kā subjekts “bez saknēm”, bet, tieši otrādi, kā subjekts, kura nonākšana kādā vietā aktualizē tā daudzveidīgo iesaistītību; nomads kā subjekts, kas kļūst par citu, nonākot kaut kur citur. Nomads kā iekšēji fragmentēts, daudzveidīgs un heterogēns subjekts, kurš ir politiski aktīvs un ieinteresēts; nomads kā subjekts, kurš asi apzinās savu pozicionalitāti, savu situētību tieši šajā kontekstā. Nomads kā subjekts, kurš nevis pakļaujas sistēmai vai iekļaujas sistēmas kārtībā, plosoties pa tās iekšieni, bet gan saskata savu atšķirību kā pozitīvu, radošu un ne mazums rotaļīgu. 

Un treškārt: izmantojot grāmatā neuzsvērto, bet Braidoti kontekstā aktuālo posthumānisma pieeju, es arī šim tulkojumam, šai grāmatai pievērsīšos kā citbūtnei (nonhuman) – kā sava veida aģentīvam subjektam. Riskējot ar metaforizāciju, es pievērsīšos šim tulkojumam kā nomadiskam subjektam, kurš ir daudzslāņains un sedimentēts, laikā un telpā ceļojošs un mainīgs, subjektam, kas ir situēts šeit un tagad – šajā valodā, šajā valstī, šajā gadā, šajā kontekstā.

 

4

Šis nomads ir ceļotājs gan laikā, gan telpā, gan valodā. Visi tulkojumi tādi ir, bet Nomadiskie subjekti ļoti izteikti. Tas uzsver savu valodisko daudzmājību jau ievadā, kurā aprakstīti pašas Rozi Braidoti ceļojumi cauri dažādām valodām, kultūrtelpām un valstīm, paralēli vērojot arī savu dažādo situētību, kurā var mainīties gan viņas statuss, gan izcelsmes vieta, kuru viņai pieraksta mītnes zemes iemītnieki; atkarībā no vides var mainīties pat viņas ādas krāsas uztvere. Bet šis teksts ir arī atnācis pie mums no 1994. gada, proti, no Nomadisko subjektu pirmā izdevuma,³ kurš ir saturiski un kompozicionāli stipri atšķirīgs no otrā, 2011. gada izdevuma.⁴ Tas ir cita laika, cita jūtīguma feminisms.

25 gadu laikā starp pirmo un otro izdevumu ir noticis daudz. Vienas no šobrīd uzskatāmākajām pārmaiņām skar attieksmi pret LGBTQ+ kopienu, ietverot arī T burtiņu, kurš allaž ir bijis sarežģīts jautājums tam feminismam, kurš uzsver dzimumdiferenci. (Lai netracinātu satrauktos prātus: Rozi Braidoti 2022. gadā stingri pavēsta, ka feminismam un LGBTQ+ kustībai nav jāstrīdas un “sievietes” definīcija ir nevis mākslīgi sašaurināma, lai tikai kādu izslēgtu, bet, tieši otrādi, paplašināma caur “un, un un, un un”, jo īpaši situācijā, kad radikāli labais spārns šādu kašķi ar lielāko prieku izmantotu savā labā.) Otras būtiskākās pārmaiņas: 2013. gadā Braidoti izdod grāmatu Posthumānais (The Posthuman),⁵ un, lai gan Nomadisko subjektu otrais izdevums noteikti nav posthumānisma mācību grāmata, tajā ir izteiktāks posthumāns jūtīgums. Pirmajā izdevumā Donnas Haravejas (Donna Haraway) kiborgu manifests⁶ bija reāli dīvains feminisma paveids. Braidoti uzskata to par interesantu postmodernu domāšanas veidu, bet jūtami šaubās par tā noderīgumu.⁷ 2013. gadā viņa pārliecinoši noraida šaubas par kiborga tēlu kā problemātisku dzimtes identitātes kontekstā un apliecina, ka tieši “sievietes, geji, lesbietes un citi alternatīvi spēki” spēj gan apliecināt savu varēšanu, gan uzlabot šī posthumānā organisma potenciālu.⁸

Divdesmit piecu gadu atstarpe jaunāko kritisko teoriju kontekstā ir dramatiska; tas ir milzīgs paaudžu lēciens. Šis tulkojums ir ceļotājs laikā, kurš neapzinās, ka pastāv arī kāda cita viņa versija – ne pavisam cita, tikai mainījusies, jo pieredzējusi gadsimtu miju. Mūsu tulkojums ir vienlaikus vecāks un jaunāks nomads; kādam pazīstamāks, kādam svešāks.

 

5

Šis nomads ir ieradies pie mums kā diezgan svešā zemē – vai zemē, kurā viņa līdzinieki mums ir sveši. Akadēmiskie tulkojumi šeit vispār nav plaša parādība, un lielākā daļa no tiem tā vai citādi atbilst fallogocentriskajai sakārtai, kas šim nomadam ir organiski sveša un nepatīkama. Mums dramatiski trūkst Delēza, Irigarē un Kristevas, un vēl veselas virknes domātāju. Bet ir Fuko Seksualitātes vēstures 1.–3. daļa (attiecīgi 2000, 2002 un 2003), Batleres Dzimtes nemiers (2012), un daži vietējie darbi – Janas Kukaines Daiļās mātes (2016) un Viscerālā estētika (2024), Zitas Kārklas Iemiesošanās (2022), kā arī vairākas apkopojošas grāmatas par feminismu. Grāmata tomēr neierodas neauglīgā vietā: feminisms akadēmiskajā vidē ir dzīvīgs un izslāpis. Viens no mūsu nomada dzimšanas punktiem ir laiks un telpa, kurā sievietes akadēmiskajā vidē bija retums; viņš ir nonācis kultūras telpā, kur sievietes ir plaši pārstāvētas (bet ne vienmēr feministes). 

Politiski šis nomads ir ienācis pie mums aizturētas elpas mirklī, un elpa ir aizturēta tieši par tiem jautājumiem, par kuriem nomads grib runāt. Viņš ir nonācis valstī, kurā acīmredzami pierādījies, ka akadēmiskie strīdi nav tikai akadēmiski. Feminisma “dzimtes” atzars ir ietekmējis Stambulas konvenciju un tās tulkojumu pietiekami, lai šis dokuments nerunātu tikai par skaidri nodalītām binārām kategorijām. Savukārt trauksme, kas saistīta ar bināro kategoriju dekonstrukciju, pavēra partijai Latvija pirmajā vietā politisku iespēju rosināt izstāšanos no Stambulas konvencijas. 2025. gada oktobrī par izstāšanos nobalsoja 56 Saeimas deputāti, tostarp Nacionālā apvienība (NA), Apvienotais saraksts (AS), Latvija pirmajā vietā (LPV), kā arī Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), kas tobrīd bija valdībā.

Rosinātā izstāšanās raisīja divas protesta straumes: no vienas puses, LGBT+ aktīvistu iestāšanos par savām tiesībām un savas eksistences atzīšanu un, no otras, feministu iestāšanos par sieviešu aizsardzību. Abas straumes plūst vienā virzienā – par palikšanu Stambulas konvencijā –, bet sabiedrību aizrāva tā daļa, kas pārstāv sievietes kā to dzimumu, kas ir pakļauts vīriešu dzimuma agresijai un kurš no šīs agresijas jāglābj un jāsargā. Dzimtes jautājumi un LGBTQ+ kopienas aizsardzība kārtējo reizi palika labākajā gadījumā pie ratiem, sliktākajā – zem riteņiem.

Bet vai tas, kas te notiek, būtu dzimumdiferences feminisms? Ne tā, kā to saprot nomads: nomads redz sievietes atšķirību nevis tajā, ka viņa ir vardarbības objekts, bet gan tajā, ka viņa ir pilnvērtīgs subjekts. Sieviete ir atšķirīga no vīrieša nevis kā “otrais dzimums”, bet kā pilnīgi jaunas domāšanas, pilnīgi jaunas pasaules izpratnes nesēja. Feminisms, kas uzsver dzimumu atšķirību, lai pozicionētu sievietes kā homogēnu, vīriešiem pakļautu masu, nav nomada feminisms.

Bet vai nomada feminisms atradīs sev vietu pie mums? Izstāšanās no Stambulas konvencijas nav noraidīta, tā ir tikai atlikta uz vēlāku laiku. Sievietēm ir vēl drusku jāpaciešas, jo prioritāte bija ļaut politiķiem “saglabāt seju”. Bet sievietes arī drīkst nedaudz uzelpot, kamēr vēl ļauj. Feminisms ir ideoloģiskā ziņā “dabūjis pa muti” par pārmērīgu sprēgāšanu, pārmērīgu LGBTQ+ tiesību aizstāvēšanu, pārmērīgu atļaušanos, un reālās sievietes, kuras var ciest no vīriešu vardarbības, ir kļuvušas par ķīlniecēm: ja domātāji daudz leksies, tad sievietes dabūs pa muti arī fiziski.

Izrādās, nomadam ir bijusi taisnība, apgalvojot, ka feminisms nevar atļauties nerunāt par dzimumdiferenci. Tos feminisma virzienus, kas ir runājuši par dzimti un tiekušies uz kādu utopisku pasauli, kurā dzimte ir lokana, mainīga, kurā tā pieņem jaunas formas un krāsas vai vispār zaudē savu nozīmi, konfrontē hegemoniskās maskulinitātes sakārta. Nevar vienkārši aizmirst par tiem fallogocentriķiem un darīt kaut ko citu, jo apspiedošās struktūras par atbildi nepieņem “nē”. 

Dzimumdiferences feminisms nav tikai akadēmisks virziens, tā ir arī politiska stratēģija, kurā nenogurstoši jānorāda uz sievietes un vīrieša atšķirīgumu un asimetriju, kurā ir jācīnās ne tikai pret vīriešu veidoto pasaules sakārtu, bet arī pret šai sakārtai ērto un nepieciešamo sieviešu vienādošanu. Tā ir cīņa par dažādām sievietēm, kur katrai ir sava īpašā situācija. Šo situāciju nosaka daudzi citi faktori, ne tikai pierakstītais dzimums. Katra sieviete ir atšķirīga – fragmentēta, daudzslāņaina, daļēji bezapzināta – arī savā patībā. Nomada politiskais projekts ir potenciāli auglīgāks, bet ne vienkāršāks; tikko to mēģina reducēt līdz populistiskiem saukļiem, lai pavilktu līdzi masas, tā tas pazaudē savu būtību un atgriežas tajā pašā fallogocentriskajā sakārtā, no kuras vēlējās izbēgt.

“Tādējādi izejas punktu meklējumi no fallocentrisma turpinās, un turpinās arī feministu nomadiskais ceļojums, jo tas nevar neturpināties,” nomads saka.⁹

 

6

“Izklausās optimistiski,” nodomāju, jo, godīgi sakot, viss pārējais man tā neizklausās. Lai gan ievadā man ir solīti apzināti centieni “sajaukt teorētisko ar poētisko vai lirisko”,¹⁰ “ļaut citu balsīm atbalsoties manā tekstā”,¹¹ solīts, ka “konvencionālāki akadēmiski teksti mijas ar provokatīvākiem”,¹² šī nomada balss šķiet sausa un nīgra. Jā, valodiski ekvilibristiska, jā, ar prasmi žonglēt palīgteikumus. Bet… Es taču pazīstu Rozi Braidoti balsi. Un šim nomadam, kurš pie manis atnācis nomadisko subjektu tulkojumā, nav Braidoti balss. Tam ir vīrieša balss. 

Tam ir vīrieša balss diezgan acīmredzamā aspektā: nevis tajā, kā viņš runā, bet tajā, kā viņš neklausās. Viņš saka “necilvēks” vai varbūt “ne-cilvēks”, lai pateiktu nonhuman – vārdu, par kura tulkojumu akadēmiskajā vidē lielākoties sievietes jau ir daudz runājušas un nonākušas pie pagaidām aprobēta termina “citbūtnes”, apsverot arī “ārpuscilvēcisko” citas versijas, bet “necilvēku” noraidot jau pašā sākumā, jo šī vārda nozīme lat… (Viņš neklausās.) Vai arī, piemēram, abject, ko var tulkot kā “šķērmo” vai “pretīgo”, vai “atbaidošo”, vai “atgrūdošo”, vai varbūt padoties un atstāt netulkotu, bet ne taču kā “nicināmo”, jo šajā divdabī jau ir ielikta prasība nicināt. Psihoanalīzē un poststrukturālismā – divos strāvojumos, kuri Braidoti tekstā ir acīmredzami nozīmīgi, – Jūlijas Kristevas ieviestais apzīmējums abject ir atslēgas vārds, kurš iezīmē reālā – ķermeniskā, fiziskā, miesiskā – baiso konfrontāciju ar simbolisko sakārtu. Varētu taču paskatīties, kā tas ir tulkots līdz šim – kā to ir tulkojušas lielākoties sievietes… (Viņš neklausās.) Nu labi, bet vismaz gender-bending taču var iztulkot labāk? Nu, runājot par akadēmiskām autorēm, kas sašūpo un maina vai pat noliedz dzimtes kategorijas? (Viņš neklausās.) Viņš runā par Lorensu Vitigu un viņas “transvestītisko (gender-bending) sekotāju lesbisko radikālism[u]”,¹³ pat neapdomājot, ka šī frāze ir jau saknē absurda, – kā tad izpaustos radikālu sieviešu transvestītisms? Uzvilkt bikses un nelietot kosmētiku?

Bet atcerēsimies, kas ir teikts par laika un enerģijas ieguldīšanu vīriešu kultūras kļūdu un pārpratumu labošanā.

Produktīvāk varētu būt pievērsties nevis kļūdām un pārpratumiem, bet gan intonācijas atšķirībām, kuras nav pat aplams tulkojums, bet drīzāk tulkojums, kurš strādā vīrieša pasaulskatījumā un balsī. Tāds vārdu savienojums kā raw living matter,¹⁴ kur es būtu varējusi ar grūtībām tulkot raw kā “tīra” vai varbūt pat burtiski “jēla”, bet kuru man pat prātā nebūtu ienācis tulkot kā “neapstrādātu dzīvu matēriju”,¹⁵ tulkojumā ietverot domu, ka matērijas normālforma ir būt (vīrieša) “apstrādātai”. Vai, teiksim, embodiment vienlīdz labi varētu būt “iemiesotība”, kā to parasti tulko sievietes (un kas nu jau ir gluži aprobēts šī vārda tulkojums), vai “iemiesošanās” (kuru Zita Kārkla angliski raksta kā embodied experiences), bet man, piemēram, neienāktu prātā to tulkot kā “iemiesošanu” – tā, kā var “iemiesot ideju”, piemēram.

Būtu triviāli to visu norakstīt uz dzimumdiferenci šī vārda šaurākajā nozīmē, bet ir interesanti redzēt valodas lietojumā iedziļinātos priekšstatus. Vai varbūt varētu tuvlasījumā iegremdēties vēl grūtāk formulējamos intonācijas jautājumos. Tur, kur es Braidoti balsī saklausu ironiju, uzjautrinājumu, vieglumu, rotaļīgumu, apzinātu un šķelmīgu nevērību, tulkojumā teksts bieži kļūst par smagnēju un nīgru pārmetumu akadēmiski daudzstāvīgā un nogurušā teikumā. Tas ir, mani kā lasītāju vairāk apjucina nevis vietas, kur tulkojums šķiet neprecīzs, bet vietas, kurās es nomurmināju “nu nē, Braidoti nekad tā neteiktu” un piekasīgi uzmeklēju anglisko tekstu, lai konstatētu, ka Braidoti tā teica gan, bet pateica pilnīgi citā tonī. Reizēm rodas sajūta, ka mūsu nomads ir tulkojums nevis no angļu teksta, bet gan no kāda (vīrieša rakstīta) Teksta, kuru Braidoti lieki samaitājusi ar savu frivolo attieksmi.

Bet nav taču viss tik nīgri, vai ne? Bija taču tā optimistiskā frāze par ceļojumu, kas “nevar neturpināties”, vai ne? “Thus the quest for points of exit from phallocentrism continues and the feminist nomadic journey goes on, by necessity.”¹⁶ Teikums, kurš divdesmit piecu gadu laikā nav mainījies. Es tā beigu daļu tulkotu kā “feministu nomadiskajam ceļojumam nākas turpināties”, ar visu neveiklo un smago, un latviski neorganisko “nākas”.

Ne jau tāpēc šis mēģinājums izkļūt no fallocentrisma turpinās, ka tas būtu mūsu hobijs vai labākais, ko mēs ar savu dzīvi un laiku gribētu darīt, – ne jau tāpēc, ka pašā ceļojumā ir prieks un piepildījums, un tāpēc tas “nevar neturpināties”. Tas turpinās tāpēc, ka no 1994. gada līdz 2011., līdz 2026. gadam un gan jau vēl ilgāk mums nāksies to turpināt. Skatīties, kā mūsu vārdus nedzird vai iztulko šķībi, ierij fallogocentriskajā sakārtā un pēc tam izspļauj pret mums kādās jaunās, perversās kombinācijās.

Un, nē, “ne jau visi vīrieši” šajā sakārtā spēlē ļaunīšu lomu, vai ne? Viņi arī nāk uz protestu pret vardarbību, viņi nāk, jo sievietes palūdz, sievietes atgādina, ka ir svarīgi pūlī redzēt arī vīriešus. Viņi nāk – priecīgi un lepni par to, ka ir labie tēli, viņi nāk, lai vēlreiz glābtu sievietes no vīriešiem, nāk, jo viņiem ceļojums “nevar neturpināties”. Kamēr sievietēm un LGBTQ+ kopienas cilvēkiem nav variantu – ir jāierodas nevis aiz prieka un lepnuma par sevi, bet by necessity, jo citādi būs sliktāk. 

 

7

Ar tekstiem – un jo īpaši ar nomadiskiem tekstiem – ir tā, ka tie ierodas un kaut ko maina; nomadiskais subjekts, pat ja tas nav cilvēks, ir aģentīvs, tas atstāj pēdas gan ar savu neiederīgumu, gan šķietamo iederīgumu. Tā valoda nekad nav gluži ērta un caurspīdīga – bet, ja tā šķiet ērta un caurspīdīga, tad tas ir tikai māns. Ikviens teksts tulkojumā nav “tas pats teksts”. Tas ir teksts, kuram piemīt nozīmīga atšķirība: nevis kā “hierarhiski zemāka”, bet kā sarežģīti atšķirīga esība. Šī nomadiskā teksta diference ir nevis “kopijas” atšķirība no “oriģināla”, bet gan jauna patība, kas reizumis izmanto mimēzi – pielāgošanos esošajiem diskursiem – kā politisku iefiltrēšanās rīku. Jebkurš tulkojums ir nevis pasīvs, bet subversīvs, un tas ir arī atvērts izpētei un rotaļīgumam. Un daži tulkojumi – jo īpaši akadēmiska teksta tulkojumi valodā, kurā nav daudz šādu tekstu – pieprasa to izmantošanu, tie atsakās būt neredzami un nepamanīti. Bet šajā gadījumā tas ir viltīgs daudzpakāpju slazds.

Nomadisks teksts var pakļauties “izmantošanai”, tas var imitēt pasivitāti. Arī šo tekstu var izmantot slinki un nevērīgi – ja nu kādam studentam vajag fiksi iebliezt citātu, vai kādam feisītī uzvaroši paziņot, ka “arī Braidoti domā, ka saruna par dzimti ir strupceļš!” un “Braidoti teica, ka sieviete ir sieviete jau kopš pirmsākuma, pirms socializācijas, vot!”, un “subjekts bez dzimuma nav nekāds subjekts”. Nav teksta, kas būtu imūns pret šāda veida pārfrāzēšanu vai pārinterpretēšanu, pret tīšu vai netīšu pārprašanu. Tomēr mūsu nomadiskais tulkojums ir tik ļoti cits, ka būtu neprātīgi uz to paļauties virspusēji; tas ir tulkojums, kas prasa tā slāņu atsegšanu. Tas prasa darbu ne tikai ar tulkojumu, bet arī 1. izdevumu un 2. izdevumu, un droši vien prātā veiktu vēl vismaz vienu tulkojumu, un pastāvīgu svārstīšanos starp to, kurš no šiem tekstiem ir “īstais” konkrētajā vietā un laikā. Šis nomads atsakās būt vienslāņains, tas pieprasa daudzkārtīgu tuvlasījumu kā vienīgo adekvāto darba metodi. Laikā, kad “izlasi grāmatu 15 minūšu, nē, 5 minūšu, nē, 30 sekunžu laikā, izmantojot šo ērto MI ģenerēto kopsavilkumu” pamazām kļūst par normu, šis nomads apvērš attiecības ar tekstu: tas nav lietojams, tas ir tikai sarunā iesaistāms.

Un, ja es drīkstu vēl pēdējo zvērināta posthumānista žestu, kas apliecina citbūtnisko aģenci, kas apliecina teksta unikālo subjektivitāti, kas attaisno teksta kā nomada metaforizāciju: neviens, pilnīgi neviens no šī nomada tapšanā iesaistītajiem cilvēciskajiem aģentiem nebija šādu nomadiskā teksta īpašību – nē, rīcību – ne gribējis, ne paredzējis. Neviens nav viņu tādu tīši uztaisījis. Tas vienkārši tāds ir.

 

 

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta programmas ietvaros (projekts “Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā” (Izp-2025/1-0573))

1. Braidoti R. Nomadiskie subjekti. Tulk. D. Dimiņš. Rīga: LLMC, 2026. 363., 367., 369. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 221. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Braidotti R. Nomadic Subjects. Embodiment and Sexual Difference in Contemporary Feminist Theory. New York: Columbia University Press, 1994.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Braidotti R. Nomadic Subjects. Embodiment and Sexual Difference in Contemporary Feminist Theory. New York: Columbia University Press, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Braidotti R. The Posthuman. Cambridge: Polity, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Haraway D. A cyborg manifesto: Science, technology, and socialist-feminism in the late twentieth century. Simians, Cyborgs and Women: The Reinvention of Nature. New York: Routledge, 1991. Pp. 149–181.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Braidoti R. Nomadiskie subjekti. 150.–151. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Braidotti R. The Posthuman. Cambridge: Polity, 2013. P. 96.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Braidoti R. Nomadiskie subjekti. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 61. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat, 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat, 63. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Turpat, 214. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Braidotti R. Nomadic Subjects, 1994. P. 195.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Braidoti R. Nomadiskie subjekti.265. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Braidotti R. Nomadic Subjects, 1994. P. 39.  (atpakaļ uz rakstu)