— Klaiņojot

 

Prombraucot

Ventspils, 2025

es atgriežos pie tā ģeometrijas
Čārlzs Olsons

Esmu nopircis biļeti, taču vēl kavējos pie savādā lauka, kas vakara pastaigā man pēkšņi atklājās starp mūriem, pie tā ģeometrijas. Piekļāvušies zemei, stiebri sapņo par negaisu, vītols parādās ap stūri kā nosebojies gids, un taciņa aizved uz veciem koka namiem, kur istabas ir plašas un gaišas zem melnajām mākoņu lustrām. Šķiet, pilsēta uzcelta apkārt šim laukam, lai es to ieraudzītu, lai es dotos tam pāri, sekodams vītola lēnajiem soļiem, un neatgrieztos.

 

Vienmuļas arabeskas

Gauja, 2026

Es nācu no ezeriem, un tai vietā, kur atkal sāk grēdoties nami, – proti, kur dārzi veido vienmuļas arabeskas, lēta mūzika sajaucas ar dūmiem un šķiet, kā atvarā mani tūdaļ ieraus pilsoniskā dzīve, – tur apstājos pie ziņojumu dēļa un lasīju: bērnam pazudusi flauta.

 

Aizdomas par manu ārprātu

Kambrija, 181?

Viņš paslēpjas savas dvēseles tumšajos nostūros.
Tomass de Kvinsijs

Klaiņojot man patika sekot vakara gaitai, svešām dzīvēm logos, redzēt ugunis, izkaisītas ainavā, vienas bez kaimiņiem, tad mirklī, kas šķita atdots pūcei, saklausīt māju līksmību vai dažas jūdzes tālāk vērot, kā ļaudis dodas pie miera un istabas iegrimst tumsā. Visbeidzot, izbīties, kad circeņa miegaino valdīšanu pārtrauc baznīcas pulkstenis vai mazas kapelas zvans varenā kalna pakājē, triecot nakts stundu drūmos trokšņus pār ciematnieku kapiem. Tāds bija prieks, ko es guvu pastaigās, taču, ņemot vērā aizdomas par manu ārprātu, jo nabadzīgāk tās aprakstu, jo, iespējams, labāk.

 

Lodžijas

Carnikava, 1994

Laiks novecoja šajās ēnām pārbagātajās telpās uz pagalma pusi.
Valters Benjamins

No savrupā dārza, kur mani ķerstīja suns un pīles, tiku aizvests uz lodžiju ieskautiem pagalmiem ar nesaprotamiem apstādījumiem un tikpat svešām balsīm, bērnu vai putnu, vienmēr smejošām. Iedams mātei pie rokas uz veikalu, es apbrīnoju dīvaini izbīdītās un vīteņiem apaugušās istabas, kas vakaros velti pūlējās izgaismot tām pakļautos mauriņus, pār kuriem no medībām atgriezās kaķi. Kad vēlāk iesāku klaiņot starp namiem, tēvs pārliecās margām un dārdoši sauca manu vārdu, it kā nolemtu zēnu spējam cirtienam. Varbūt tāpēc atmiņā mūsu lodžija atgādina romiešu kaujas ratus?

 

Noteiktība

Carnikava, 2008

Tā bija viena no tām bezvārda ielām, atkusnis vai tiklab lapkritis, kad pēkšņi ieraudzīju pasaulē resnāko taksi, nekustīgi kā skulptūru sēžam uz pamesta nama kāpnēm, un sastingu viņa skatiena laukā. Tam piemita noteiktība, kādu nekad neatradīsim pie cilvēkiem, – dziļa tumsa, kurai svešas ir ilgas un sapņi, un varbūt es joprojām tur stāvu un jūs neesat mani pazinuši, pat nenojaušat, kas esmu.