— Kad apgaismība satiek reālismu

Kad kopā ar projekta Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi kolēģiem žurnālā Punctum uzsākām rakstu sēriju, kas veltīta reālismam latviešu literatūrā, bija skaidrs, ka ir nepieciešams ievadīt to ar reālisma priekšvēsturi. Piemērots atskaites punkts jaunākajos pētījumos tam ir protoreālisma interpretācija, kas iztirzāta vērienīgajā kolektīvajā monogrāfijā Landscapes of Realism: Rethinking Literary Realism in Comparative Perspectives (2021–2022). Šajā grāmatā, uzsverot, ka protoreālisma aplūkošana drīzāk ir priekšlikums revitalizēt sarunu, nevis vilkt jaunas robežas un piedāvāt jaunas definīcijas, norādīts uz padziļinātu pievēršanos ikdienas dzīvei un tās trūkumiem kā būtiskām virziena pazīmēm. Tāpat – uz detaļu precizitāti un mēģinājumiem attīstīt uz objektivitāti pretendējošas reprezentācijas, tātad uz literāru ievirzi, kas krietni apsteidz 19. gadsimta vidu – laiku, ar kuru ierasts datēt reālisma pirmsākumus.¹ Kā viens no protoreālisma autoriem šajā pētījumā tiek minēts Šnepfentāles luterāņu mācītājs, racionālists un eksperimentālas mācību iestādes vadītājs Kristiāns Gothilfs Zalcmanis (1744–1811) – vēlīnajā vācu apgaismībā populāru romānu un eseju autors. Zalcmaņa darbi, sākot ar 18. gadsimta beigām, tikuši tulkoti arī latviski, un starp tiem viens no neparastākajiem tekstiem, kas iezīmē pavērsienu reālisma virzienā, ir romāns² Ausführliche Erzählung wie Ernst Haberfeld aus einem Bauer ein Freyherr geworden ist (1805); tā latviešu tulkojums, kuru veic Aleksandrs Johans Stenders, nāk klajā 1807. gadā ar nosaukumu Pilnīga izstāstīšana, kādā vīzē Auzan Ernests no zemnieka par brīvkungu cēlies.

Transformācijas stāsts

Šī ir unikāla grāmata, kuras iespaids uz turpmāko 19. gadsimta literatūru vēl aizvien nav līdz galam novērtēts.³ Latviešu lasītājiem, kuri ir pieraduši pie īsas kalendāru beletristikas, līdz ar šo darbu pēkšņi rokās nonāk vairāk nekā trīssimt lappušu biezs romāns sešdesmit divās nodaļās. Piepeši ir iespējams lasīt par lietām, kas šķitušas ļoti tālu no drukātā vārda – kas notiek apkārt, par ko visi zina, bet par kurām neviens neraksta. Un varbūt šis ir pirmais darbs, kas tik droši raugās acīs sociālajām problēmām, vēstot: neviens no augšas jums nepalīdzēs, jums jāņem dzīve savās rokās. Tā ir grāmata, kas liecina par jauna laikmeta sākumu, varbūt pat aizsteidzas tam priekšā. Ar šo grāmatu vācu vidusšķiras vēlīnās apgaismības proza ielaužas latviešu grāmatu pasaulē, kurā iepriekš (un turpmāk) ir tik daudz eskeipisma un jūtelības.

Auzānu Ernests sasniedz savam laikam plašu lasītāju loku. Ja pieņem, ka grāmata, tipiski 19. gadsimta sākumam, iznāk ap 1500 eksemplāru lielā metienā,⁴) tad var aptuveni aprēķināt, ka 25 gadu laikā tiek izpirkta gandrīz trešdaļa eksemplāru, neraugoties uz augsto cenu.⁵ Laikmetā, kad jaunizdotu laicīgo grāmatu ir maz un tirāžas apritē atrodas vairākus gadu desmitus, šis ir ievērojams rādītājs, kas liecina par romāna popularitāti.⁶ Turpmākajos gadu desmitos tas tiek pārlasīts atkal un atkal.⁷ Ieraksti grāmatās liecina, ka to lasa vēl 1863. gadā, savukārt Johana Frīdriha Stefenhāgena un dēlu grāmatnīcā to var iegādāties pat 1897. gadā.⁸) “Cilvēkam vajadzīgas grāmatas,” kāds lasītājs gadsimta vidū ieraksta romāna eksemplārā.⁹

Daļa no tiem, kas tolaik būtu izlasījuši romānu un vēlētos atstāstīt tā saturu citiem, visdrīzāk stāstītu apmēram šādi: tas ir romāns par jaunu zemnieku Auzānu Ernestu, kurš, ilgodamies pēc vieglākas dzīves, nolemj pamest mājas un doties uz ārzemēm. Jau būdams ceļā, viņš sastop kādu svešinieku, un saruna Ernestu iedvesmo griezties atpakaļ. Taču mājupceļš izvēršas par pārbaudījumu virkni: viņš atrod pamestu zīdaini un nonāk aizdomās, izglābj ģimeni no ugunsgrēka, iemīlas saimnieka meitā, tikai lai atklātu, ka viņa jau saderināta ar kādu citu, izglābj kādu nelaimīgu svešinieku no pašnāvības un palīdz savest kopā izjukušu ģimeni. Apstākļu sakritības beigu beigās noved Ernestu cietumā. Romāns noslēdzas ar laimīgām beigām: pārbaudījumi Ernestu norūda, iemāca savaldību, godīgumu un spēju nezaudēt galvu grūtībās. Šādi Ernests kļūst par brīvkungu – valdnieku pār sevi. Pašdisciplīna pieder centrālajiem birģeriskajiem tikumiem: prasme kontrolēt savus afektus padara cilvēku brīvu. Tas ir transformācijas stāsts un piedzīvojumu romāns ar laimīgām beigām, tikai šoreiz piedzīvojumi notiek nevis tālās zemēs, bet tepat, pašu mājās.

Bet vai tiešām tikai piedzīvojumu romāns? Sentimentālisma elementi, kas lasītājiem labi pazīstami no Vecā Stendera īsprozas un no kalendāru pielikumu stāstiem, kapsētas gotika, klaja didaktika, infantilie sižeta pavērsieni – te satiekas daudzi žanri, virkne sen nolietotu shēmu no 18. gadsimta triviālās literatūras tekstiem. Zalcmaņa darbs pat no 18. gadsimta estētikas viedokļa nav “labi uzrakstīts” romāns, un viņš pats būtu pirmais, kas tam piekristu: bez gewollte Kunstlosigkeit, apzināta nemākslinieciskuma, publiku sasniegt tolaik viņa ieskatā nemaz nebūtu iespējams.¹⁰ Taču līdzās tam ir svarīga viņa izvēlētā stratēģija – stilu daudzveidība, kas sakņojas vēlmē uztvert un reprezentēt laikmeta nemieru.

Nemierīgs laikmets

Te izklāstītajos hipotētiskā lasītāja iespaidos ar nolūku esmu izlaidis dažas svarīgas detaļas. Ernesta galamērķis nav formula “aizej tur, nezin kur”, bet gan Francija. Dažādas avīzes salasījies muižas skrīveris Ernestu romāna ekspozīcijā pārliecina par brīvību un laimi, kas valda Francijā kopš 1789. gada revolūcijas. Napoleona karaspēks, kas ieņem vienu Centrāleiropas teritoriju pēc otras, šķiet, ir piemirsis par Ernesta dzimto novadu, un cerības uz okupāciju ir niecīgas. Konflikts ar vagaru, kurš soda Ernestu par sīku pārkāpumu, kļūst par pēdējo pilienu, un viņš pieņem lēmumu pats doties uz brīvības zemi. Kaut gan Ernests to tā arī nesasniedz, var teikt, ka faktiski nevis viņš, bet gan pirmsrevolūcijas Francija pašu mājās ir romāna galvenā varone.

Zalcmaņa grāmata iznāk nemierīgā laikmetā, kad gaisā vējo bailes no kara. Proti, Franču revolūcija 1789. gadā sākumā ir radījusi eiforiju intelektuālajās aprindās, taču entuziasms izrādās ātri gaistošs. Revolūcijai sekojošā asiņainā vardarbība vāciešiem tik raksturīgo mērenību padara par problēmu un liek ieņemt puses. Par laikmeta modi Vācijā¹¹ kļūst taisnošanās, ka apgaismība un preses brīvība neved pie revolūcijas. Taču neapmierinātība ar režīmu pieaug. Faktiski visu 18. gadsimta pēdējo ceturksni vācvalodīgās zemes piedzīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu, kam merkantilā ekonomika un valsts kapitālisms nespēj turēt līdzi. Iekšējā zemāko sociālo slāņu migrācija šajā laikā sasniedz kulmināciju: aizvien vairāk ir jaunu cilvēku bez nodarbošanās, kas klīst apkārt, meklēdami taisnību, – vagabundi, kas savu apjukumu vēl nav iemācījušies filtrēt caur romantisma pasaules izjūtu un kuriem katras baumas par Franciju skan vilinoši.¹² Ernests ir viens no viņiem.

Un arī Baltijas vācu elitei vēl nesenā atmiņā ir sacelšanās Kauguros un citos reģionos, kas iet roku rokā ar liberālo muižnieku kampaņu landtāgā, aicinot palaist vaļīgāk dzimtbūšanas saites. Savos komentāros romānam Stenders akcentē zemnieku nemierus Vidzemē un Igaunijas provincēs, kad cilvēki “liekas domas no brīvestības un tās apsolītas žēlastības turēdami, valdniekiem liedzās klausīt un labu padomu smādēdami, briesmīgu galu ņēme”.¹³ Taču tā ir tikai daļa no laikmeta problēmām.

Nupat Prūsija ir cietusi sakāvi Jēnas-Auserštetas kaujā, zaudējot pusi teritorijas Napoleona karaspēkam, bet Krievija piesaka karu Francijai un, izmantojot situāciju, drīz vien okupē Somiju. Prūsijas valsts kase un kanceleja tiek evakuēta uz Rīgu, un Kurzemē pieaug franču bēgļu skaits. Baltiju skar zemessardzes izveidošanas vilnis: tiek izplatīti paziņojumi par vairāk nekā 30 000 vīriešu iespējamu mobilizāciju kara gadījumā, un izveicīgi dzejnieki jau sāk sacerēt karavīru dziesmas latviešu valodā. Pastiprinās cenzūras ietekme, pieaug tendence aizliegt grāmatu importu no ārzemēm un kontrolēt publiskās bibliotēkas, varas iestādes sāk ar aizvien lielākām aizdomām skatīties uz brīvmūrniekiem un citām slepenām biedrībām, līdz tās likvidē pavisam. Elite ar bažām vēro, ka latviešu vidū pieaug gaidas pēc Napoleona karaspēka ierašanās: klīst baumas, ka Vācijas reģionos citā pēc cita tiek atcelta dzimtbūšana, zemnieku tiesības pieaug, tiek likvidēti ierobežojumi, kas skar ebrejus. Brīvība tuvojas, bet līdz ar to – arī haoss ne tikai sabiedrībā, bet arī indivīdos pašos.

Afektu kontrole kā atslēga uz brīvību

Piedaloties diskusijās, kas norit brīvmūrnieku ložās un iluminātu ordenī, Zalcmanis jau 18. gadsimta otrajā pusē ir ieguvis pārliecību par brīvības un sociālo pārveidojumu nepieciešamību Vācijā. Taču pēc tam, kad apgaismības idejas kļuvušas par valdošās elites uzbrukumu objektu, vainojot tās revolūcijā un tai sekojošajā asins izliešanā, viņš kļūst atturīgāks. Vācijai nav vajadzīga revolūcija, bet gan mērenas un pakāpeniskas reformas, Zalcmanis vairākkārt apgalvo. Lai mazinātu plaisu starp sociālajām klasēm un lai mazinātu protoindustrijas laikmeta cilvēku kļūšanu par “mašīnām”, ir nepieciešama tautas audzināšana uz Imanuela Kanta formulēto pilngadību, nevis vardarbīgi protesti.¹⁴ Un viņa romāns ir lasāms kā šīs tēzes beletrizēta ilustrācija.

Varbūt Zalcmanis ir lasījis vācu politiskā filozofa Frīdriha Heinriha Jakobi eseju Kaut kas, ko pateica Lesings (Etwas das Lessing gesagt hat, 1782). Šķirdams iekšējo – morālo – brīvību no ārējās – politiskās –, Jakobi tāpat šķir morālo verdzību no politiskās verdzības. Otrā bez pirmās nav iespējama. Zalcmaņa romānā ideja par iekšējo brīvību transfromējas īpatnējā vēlīnās vācu apgaismības stoicisma filozofijā. Viņš piedāvā raudzīties uz individuālo pašdisciplīnu kā risinājumu katrai iespējamai sociālai problēmai.

Šo stoicismu Zalcmanis ietver vārdkopā Begierden dressieren jeb Stendera tulkojumā – “valdīt kārumus”. Vēlāk tie analizēti kā daļa no Vācijas mērenās apgaismības afektu kontroles koncepcijas.¹⁵ Pirms vērsties pret ārējiem apstākļiem vai sociālo sistēmu, indivīdam vispirms jāspēj kritiski izvērtēt un pārvaldīt pašam savus afektus – tad viņš var salīdzinoši veiksmīgi orientēties pastāvošajā sistēmā un pat izmantot tās piedāvātās iespējas savā labā – tēze, kura noteikti nešķitīs sveša tiem 21. gadsimta lasītājiem, kas pazīstami ar neoliberālisma self-help padomiem.

Tāda ir Ernesta gatavošanās kļūšanai par “brīvkungu”. Tā sākas ar ikdienišķi sīkām detaļām: miega kontrolēšanu un ieradumu izkopt agru mošanos, atteikšanos no kafijas, no izsmalcinātām maltītēm (vai dažkārt maltītēm vispār, kontrolējot izsalkumu), alkohola, tabakas, azartspēlēm, arī slinkuma. Tā turpinās ar tālaika triviālajā literatūrā bieži sastopamām tēmām – pazaudētas un atrastas mantas atdošanu, rūpēm par pamestu zīdaini, no kura atteikusies izvarošanas upure. Kontroli Ernests iegūst arī pār tālaika galvenajām neirozēm – māņticību un sapņu tulkošanu. Un visbeidzot – pār “iemīlēšanos”, respektīvi, seksuālu iekāri. Varbūt pats galvenais afekts, kuru Ernests iemācās savaldīt, ir bailes – no lielceļa laupītāju uzbrukumiem, no netaisnas tiesas, no tā, ka par viņu baumos, no nākotnes vispār.

Reālisma dubultā spēle

Apstākļos, kad katra avīze raksta kaut ko citu, kurš gan zina, cik laba un laimīga dzīve patiešām ir Francijā? Tikmēr sociālā situācija Vācijā ir redzama kā uz delnas, un ierindas lasītājam tā var atgādināt, ko viņš dzirdējis par Franciju pirms 1789. Gada – par iekšēji sabrukušu sistēmu, kas noveda pie revolūcijas. Par nevienādo labklājības un mantas sadalījumu starp pilsoņiem Zalcmanis pats raksta grāmatas priekšvārdā (ko Stenders arī vārds vārdā pārtulko latviski), gan katru kritisko teikumu tūdaļ neitralizēdams ar atgādinājumu, ka ikvienam ir dota galva un saprāts, kas ir daudz svarīgāki par sociālām un politiskām problēmām. Priekšvārdu starp rindām var lasīt pat kā revolucionāra manifesta skici. “Neraugoties uz visa mūsu gadsimta apgaismību,” Zalcmanis atzīmē, “uz mūsu planētas joprojām pastāv neaprakstāmi daudz bēdu un ciešanu. Jo tikpat liels posts kā neapmierinātība ar visu ir arī apmierinātība ar visu pasauli un tās muļķībām – un, iespējams, pat vēl lielāks.”¹⁶

Bēdas un ciešanas Zalcmanis romānā apraksta citu pēc citas, un to reprezentācijas horizontālā amplitūda paplašinās šķietami bezgalīgi. Dzertēšana no armijas, kurā valda necilvēcīgi apstākļi un kurā jaunekļus ievilina apsviedīgi afēristi; nabadzības posts; seksuāla izlaidība un pirmslaulību sakari, kas zīdaiņu slepkavības un venēriskās slimības reizēm padara gandrīz vai par normu; pašnāvības vai došanās bēgļu gaitās; psihiatriskās dziednīcas un brutāli kautiņi krogos, kas beidzas ar duelēšanos; noziedzība, ļaunprātīga dedzināšana, cietumi un “labošanas iestādes”; māņticības nestais posts; lielceļa laupītāju ekspansija; alkoholisms un azartspēļu izplatība; novecojusi un absurda likumdošana, kas apgrūtina pat visvienkāršākās ikdienas dzīves situācijas; truli ierēdņi, kurus apreibinājusi viņu sīkā vara. Šīs ainas tiek aprakstītas ar detalizētu un empīrisku rūpību. Vēlākie reālisma rakstnieki no tām var tikai mācīties.

Visā notikumu virknē kā pastāvīgs fons iezīmējas Vācijas sabiedrības dažādo sociālo slāņu normatīvo lomu erozija vai atkāpšanās no sociāli pieņemtās uzvedības modeļiem. Pamazām kļūst skaidrs, ka šis romāns nav par cilvēkiem posta pilnā pasaulē. Tas ir par cilvēkiem nenoteiktības, apjukuma pilnā pasaulē; vairumu no tiem vieno izstumtība no sabiedrības un neatbilsme tās normām. Ne tikai pašā Ernestā, arī viņa sastaptajos autsaideros mēs redzam sekulāras personības, kas, aizņemoties vācu pētniecībā lietotu frāzi, ir “transcendentāli bezpajumtnieki”,¹⁷ kuri ir zaudējuši reliģisko paradigmu (reizēm šķiet, ka uz bīstamas robežas ar tās zaudēšanu ir arī racionālisma un reliģiskā modernisma ideju pārņemtais mācītājs Zalcmanis) un klīst pa pasauli, meklēdami jaunu pamatu zem kājām. Viņi neredz sevi kā grēciniekus; šķērslis uz laimi ir nevis grēki, bet gan nekontrolētas tieksmes. Un tās ir iespējams savaldīt.

Šajā brīdī kļūst skaidrs, ka Zalcmaņa reālisms nav nejaušs, bet vienlaikus tas nav pašmērķīgs. Viņa dzīves “tumšo pušu” katalogu var interpretēt kā sabiedrības kritiku, kas iepakota afektu kontroles pozitīvajā programmā. Lai aprakstītu afektu kontroli, Zalcmanim ir nepieciešams izklāstīt, kā šie afekti rodas un kas tos ietekmē. Starp rindām Zalcmanis rāda sabiedrību, kura nefunkcionē tā, kā vajadzētu, un reālistiskās detaļas jeb Realitätspartikeln piepilda didaktisko rāmi ar saturu.

Protoreālisms kā apgaismības erozija

Zalcmanim ir svarīgi radīt iespaidu par maksimālu ticamību un empīrisku precizitāti. Katrs realitātes fragments pats par sevi ir maza mikropasaule, kur savu talantu izpauž protoreālisma autors – pat ja uz katru nākamajā lappusē tiek sniegts didaktisks vai triviāls risinājums. Viena no svarīgākajām kategorijām, kas parādās šajā romānā, ir konkrētība. Tā iezīmē konceptuālu pretstatu apgaismībai, kuru visbiežāk raksturojusi tieksme tvert pasauli abstraktās, nevis konkrētās kategorijās.¹⁸

Skaidrs, ka negatīvo sabiedrības pušu attēlojums lasītājiem bija labi pazīstams jau iepriekš, bet tās bija izlaistas caur vienkāršības filtru: cilvēki bija slinki vai čakli, tikumīgi vai netikumīgi, bet daudz retāk – sarežģīti. Zalcmaņa pretstati vairs nav tik skaidri: indivīdi, ieskaitot romāna galveno varoni, tiek rādīti izaugsmē un attīstībā. Iespējams, tāpēc Zalcmanis nenosoda tos, kas ir dzīvē paklupuši vai nav pratuši kontrolēt savus afektus. Viņa balss ir iecietīga un pozīcija – saprotoša. Dzīves tumšās puses tiek nevis peltas, bet aprakstītas no iecietīga un līdzjūtīga vērotāja skatpunkta. Tas ir kaut kas jauns: kas agrāk būtu interpretēts kā “grēks”, tagad kļūst par “reālismu”.

19. gadsimta turpmākajās desmitgadēs pienāks brīdis, kad rakstnieki vairs neticēs priekšstatam par attieksmes maiņu un afektu savaldīšanu. Taču no protoreālisma laikmeta saglabāsies tobrīd inovatīvā ideja par nabadzību, klupieniem un pagrimumu kā temporālu fenomenu, tātad pakļautu iespējamām pārmaiņām. Iemīdams ceļu uz vēlāko sociālkritisko Zeitroman vācu literatūrā, Zalcmanis to dara piesardzīgi, un uzskatīt viņu par kritisku reālistu nozīmētu mazināt vēlākā reālisma nozīmi. Un tomēr: viņš neuztver savu romānu tikai kā daiļliteratūras darbu, bet gan kā visaptverošu sava laika sociālo problēmu apkopojumu, kā Prosa der Verhältnisse, apstākļu prozu. Gluži kā vēlākie reālisma autori, Zalcmanis rada iespaidu, ka vēlas būt ne tikai izklaidējošs stāstnieks, bet arī pētnieks un dokumentālists – turklāt sociāli angažēts.

Novērošana ir kļuvusi par estētisku kategoriju ne mazāk kā detalizēts empīrisms. Kā “cilvēcisks dokuments” romāns pareģo turpmāko reālisma atteikšanos no autora klātbūtnes; viņa mērķis ir radīt iespaidu, ka vēstījums attīstās pats no sevis, autoram paliekot tikai neienteresētam vērotājam.¹⁹ Un līdz ar to apgaismības proza ir sagatavojusi ceļu pati savai erozijai. Kamēr Zalcmanis redzeslokā patur Ernesta transformāciju, tikmēr romāns saglabā apgaismības ietvaru. Bet ir viegli iztēloties, ka bez šī ietvara teksts jau varētu sākt izpelnīties tos pārmetumus vai uzslavas, ar kādiem vēlāk saskaras programmatiskā reālisma romāni.

Vai tā ir pirmsreālisma esence – didaktisks mērķis un reālistiski līdzekļi? Zalcmaņa gadījumā labi redzams, kā ietvars un metode savstarpēji konkurē. Tas iezīmē trajektoriju uz tādu estētisko praksi, kurā metode kļūst pašpietiekama un pati kļūst par mērķi. Ja Zalcmaņa laikā didaktika vēl ir rāmis, kurā ievietot detalizēti empīrisku realitātes reprezentāciju, tad turpmākajās desmitgadēs šis rāmis kļūs lieks. Jau Zalcmaņa romānā ir jūtams, kā realitātes attēlošana didaktikas nolūkos ved pie attēlojuma pašpietiekamības. Pienāks diena, kad rakstnieki sapratīs: didaktisms ir lieks, pietiek ar realitātes reprezentāciju, lai literārs darbs spētu mainīt pasauli.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētajā projektā “Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi” (lzp-2024/1-0341)

1. Göttsche D., Caesar A., Duprat A., Greiner R., Lounsbery A., Roberts S. Routes into realism: Multiple beginnings, shared catalysts, transformative dynamics. Landcsapes of Realism: Rethinking Literary Realism in Comparative Perspectives. Volume I: Mapping Realism. Ed. by D. Göttsche, R. Mucignat, R. Weninger. Amsterdam/Philadelphia: John Benjamins, 2021. Pp. 104–109, 117.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Bieži šis darbs ir dēvēts arī par garstāstu, bet es vados pēc žanra formulējuma Karla Gotharda Elferfelda recenzijā par latviešu tulkojumu (Neue Wöchentliche Unterhaltungen, 1808, No. 31, S. 49).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Pozitīvs izņēmums ir kompetentais ieskats romānā, komentējot arī tā recepciju: Frīde Z. Ienest sveci istabā: Latviešu literatūras veidošanās aspekti 19. gadsimta pirmajā pusē. Rīga: LU LFMI, 2011. 258.–260. lpp.

   Izvērsta analīze sniegta Sanitas Briežkalnes bakalaura darbā K. G. Zalcmanis un latviešu literatūra 18. un 19. gs. mijā: reliģisko motīvu transformācijas, kas aizstāvēts Latvijas Universitātē 2010. gadā. Esmu nedaudz aplūkojis šo tekstu publikācijās: Daija P. “Viņš runā tā, kā mēs paši”: mācītājs latviešu literatūrā tautas apgaismības laikmetā. Literatūra un reliģija. Sast. I. Kalniņa un V. Vecgrāvis. Rīga: Jaunā Daugava, 2011. 40.–49. lpp.; Daija P. Apgaismība, revolūcija, karnevāls. Ludviga Holberga Kalna Jepes latviskojuma politiskie aspekti. Vēsture teātrī un drāmā. Sast. S. Radzobe. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2011. 203.–224. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

4. Sal. Alekseja Apīņa aprēķinus (Jelgavas Stefenhāgeni 1769–1919. Sast. P. Daija, L. Limane. Rīga: LNB, 2019. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Cena 40 vērdiņu tolaik bija atbilstoša apmēram četriem kilogramiem sviesta vai cūkgaļas.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ņemot vērā izplatīto tendenci aizdot grāmatas kaimiņiem vai domubiedriem, kā arī tās skaļi lasīt priekšā plašākam klausītāju lokam, šis skaitlis tikai daļēji atspoguļo faktisko izplatību.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Sal.: Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991. 119.–125. lpp.; Frīde Z. Ienest sveci istabā. 258. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Sal. grāmatas eksemplāru Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (RL2/521) un Stefenhāgena veikala sludinājumu kalendārā Veca un jauna laika grāmata uz 1898. gadu (Jelgava: J. F. Stefenhāgens un dēls, [1897], 91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Ieraksts romāna eksemplārā (uzskaitījumā ietilpst arī citas grāmatas), kas glabājas Latvijas Universitātes bibliotēkā (inv. nr. 29128).  (atpakaļ uz rakstu)
10. Wunderlich R. Neologische Heilsgewißheit und Romanform der Spätaufklärung. Würzburg: Stephan, 1994. S. 94.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Ērtības labad izmantoju vārdu “Vācija”, lai apzīmētu vācvalodīgās zemes, kas 18. un 19. gadsimtā nebija politiski apvienotas.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Sal. Brunschwig H. Enlightenment and Romanticism in Eighteenth-Century Prussia. Chicago/London: The University of Chicago Press, 1974. Pp. 101–118.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Zalcmanis K. G. Pilnīga izstāstīšana kādā vīzē Auzan Ernests no zemnieka par brīvkungu cēlies. Jelgava: J. F. Stefenhāgens un dēls, 1807. 17. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Völpel A. Der Literarisierungsprozeß der Volksaufklärung des späten 18. und frühen 19. Jahrhunderts. Frankfurt: Peter Lang 1996. S. 196.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Lempa H. Bildung der Affekte: der pädagogische Philanthropismus und die Enstehung des Bildungsbürgers. Europa in der Frühen Neuzeit. Band 4. Hrsg. von Erich Donnert. Weimar/Köln/Wien: Böhlau, 1997. S. 215–228.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Völpel A. Der Literarisierungsprozeß. S. 119.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Becker S. Bürgerlicher Realismus: Literatur und Kultur im bürgerlichen Zeitalter 1848–1900. Tübingen/Basel: Francke, 2003. S. 3.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Ekarts J. Vidzemes klusumā [1867]. Tulk. L. Liepnieks. Senā Valmiera. Sast. T. Pumpuriņš. Valmiera: Valmieras Vācu kultūras biedrība, 1994. 75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Becker G. J. Modern Realism as a Literary Movement. Documents of Modern Literary Realism. Ed. by G. J. Becker. Princeton: Princeton University Press, 1963. Pp. 28–29.  (atpakaļ uz rakstu)