— Skaņas iekšējais slānis

Skaņa: grūti pārtulkojama

Aleksandra Čaka dzeja sākumā nešķiet īpaši grūti lasāma vai tulkojama. Tā ir vienkārša, lakoniska, bez redzama izskaistinājuma vai stilistiskas demonstrācijas; šķiet, ka tā arī neieved sevišķi dziļāk vai neatver domāšanu plašākā telpā. Un tomēr šī vienkāršība ir mānīga. Tev vienmēr šķiet, ka kaut kas paliek nepārtulkots – vai varbūt pretojas tulkojumam vispār. Tulkošanas laikā tu salīdzini katru vārdu un teikumu rindu pa rindai, atkal un atkal pārbaudot vārdnīcas un korpusus; tu vari arī skaidrot dzejoli caur vēsturisko kontekstu, kultūras fonu, pat autora dzīvi. Bet, tiklīdz teikums ir pabeigts, kaut kas atkal klusi aizslīd prom. Tas pilnībā neietilpst dzejoļa semantiskajā nozīmē, bet arī nepieder tikai vārdu ritmam. Varbūt tas līdzinās vieglai vēja pūsmai Vecrīgā – neredzamai, bet nepārtraukti klātesošai; tā uztur smalku saikni starp dzejnieku un pilsētu: trauslu, iekšēju, tikko sajūtamu, bet vienlaikus dzīvu, gandrīz apdzīvotu.

Sākumā tu to skaidroji ar Rīgas īpašo ģeogrāfiju un kultūru. Ejot pa ielām, par kurām reiz rakstīja Čaks, vide – tik atšķirīga no Ķīnas pilsētām – dabiski rada sajūtu par gandrīz nevainojamu saplūsmi starp viņu un pilsētu. Aiz viņa valodas stāv cita vēsture, cita sociālā pieredze, cita kultūra un tradīcija. Šāds skaidrojums nav gluži aplams – “katra zeme veido savus cilvēkus”. Un tomēr tas ir pārāk grandiozs, pārāk ērts, tā faktūra pārāk raupja. Tas kļūst līdzīgs milzīgam traukam, kurā iespējams ievietot jebko, līdz beigās nekas netiek pateikts. Jautājums tur vairs neattīstās; tas tiek sakārtots, arhivēts, priekšlaicīgi aizvērts.

Tikai pavisam nesen, iemeslu dēļ, kurus tu pats īsti nevari izskaidrot, “skaņa” pēkšņi kļuva par tavas uzmanības objektu. Skaņa pati par sevi nav nekas jauns. Dzejā tas, ko dzejnieki mēdz saukt par ritmu un intonāciju, ieņem gandrīz dvēselei līdzīgu vietu. Taču grūtība slēpjas tieši šeit: kāpēc skaņa, kas iemiesojas ritmā un intonācijā, ir tik svarīga? Kāpēc šis netulkojamais, gandrīz neizsakāmais elements Čaka dzejā turpina vilkt tavu domāšanu sev līdzi? Ilgu laiku tu nespēji atrast nekādu izrāvienu. Varbūt tāpēc, ka nekad nebiji mēģinājis izsekot skaņai līdz tās saknēm, izpētīt tās struktūru vai vēsturi; tā palika vien intuīcija, nekad īsti neaizsniegta.

Skaņa pati par sevi ir milzīga kategorija, un jau sākumā nepieciešams sašaurināt tās robežas. No fizikas viedokļa skaņa ir vibrācija gaisā, kas ietver dabas balsis, dzīvo būtņu saucienus, industriālos trokšņus un cilvēka radītās skaņas, piemēram, runu un dziedāšanu. Vēja šalkas, lietus, pērkons, putnu dziesmas, dzīvnieku balsis un mašīnu rūkoņa – tas viss pieder šai plašajai kategorijai. Taču te šis loks jāsašaurina. Skaņa šajā esejā nav skaņa vispār, bet konkrēti cilvēka balss – un jo īpaši balss, kas saistīta ar valodu.

No ikdienišķa vēsturiska skatpunkta cilvēka balss reiz bija nedalīts veselums: nozīme, ritms un emocijas vēl nebija atdalījušās. Laika gaitā šis veselums pakāpeniski sazarojās divos virzienos. Viens plūda semantikas virzienā, veidojot runu, rakstību un literāru izteiksmi; otrs – ritma un tonalitātes virzienā, attīstoties muzikālās sistēmās, koru tradīcijās un instrumentālās formās. Protams, šis dalījums ir tikai aptuvens, pieņemts apraksta ērtībai. Patiesībā skaņa gandrīz vienmēr vienlaikus nes sevī gan semantiku, gan ritmu, abiem paliekot savstarpēji savītiem un pārklājošiem.

Atgriežoties pie Čaka poētiskās valodas: ja valoda nes nozīmi, tad skaņa varētu piederēt tam slānim, kas pastāv, pirms valoda pilnībā kļūst par valodu. Citiem vārdiem sakot, tas elements, kuru tu izjūti kā vienlaikus netulkojamu un būtisku, iespējams, pilnībā nepieder pašai valodai, bet kādai skaņas dimensijai – kaut kam, kas iznirst no valodas un vienlaikus to pārsniedz, kaut kam no “skaņas iekšējā slāņa”, kas vēl saglabā sākotnējās balss pēdas. Šeit var aizņemties domu no Džordžo Agambena. Savos rakstos par valodu Agambens vairākkārt norāda, ka valoda nesākas ar nozīmi, bet ar iespēju, kas rodas pašā skaņā. Cilvēka runa nav vienkārša balss radīšana; tā ir saprotamas struktūras veidošanās skaņā. Skaņa pilnībā nepieder lingvistiskajai sistēmai. Gluži pretēji – tā ir priekšnoteikums, kas ļauj valodai rasties, sava veida “izrunājamība”, kas pastāv pirms semantikas. Šajā nozīmē skaņa nav sekundāra attiecībā pret nozīmi, bet ir pats tās iespējamības nosacījums.

Ja šai domai seko tālāk, problēma sāk pārvietoties. Tā sauktā “skaņa pirms valodas” nav vēsturisks sākumpunkts, pie kura iespējams atgriezties, bet drīzāk slānis, kas nepārtraukti pastāv, vienlaikus nepārtraukti atkāpjoties. Vai netulkojamais elements dzejā nevarētu nākt tieši no šī līmeņa – no skaņas, kas vēl nav semantizēta, vēl nav disciplinēta ar struktūru, bet jau skan? Ja tā, tad tulkošanas grūtības vairs nav tikai tehniskas, bet strukturālas. Tas, ko tu mēģini pārtulkot, nav tikai tā daļa, kas jau kļuvusi par valodu, bet arī kaut kas, kas vēl nav pilnībā ienācis valodā.

Un tomēr šis skaidrojums joprojām šķiet nepietiekams. Tas drīzāk atgādina centienus rast vārdus, nekā īstu skaidrojumu. Šī skaņas “izrunājamība” paliek pārāk abstrakta. Samazināt šo aizkustinošo, bet netveramo elementu dzejā līdz kādai “sākotnējai balsij” nozīmētu tikai aizstāt vienu nosaukumu ar citu, nesasniedzot pašu problēmu. Šāda “skaņa” ķīniešu dzejā nebūt nav reta; šķiet, tā ir gandrīz visur. Tādēļ jautājums kļūst vēl asāks: kāpēc šai pieredzei jārunā tieši caur tevi? Kāpēc tieši šeit, Rīgā, tu esi sācis runāt par šīm lietām? Problēma šeit nebeidzas. Varbūt tieši šeit tās patiesās grūtības tikai sāk parādīties.

 

Tautasdziesmas: noslēgtais pirmavots

Tas attiecas ne tikai uz Čaka dzeju. Lasot un tulkojot citu latviešu dzejnieku darbus, tu bieži sastopies ar līdzīgu sajūtu. Kādā dzejas pasākumā Pekinā tu reiz teici, ka latviešu dzejniekiem – gan Čakam pirms simt gadiem, gan jaunajiem mūsdienu latviešu autoriem – zem viņu dzejas it kā atrodas sava veida “tautasdziesmu pamats”.

Latviešu tautasdziesmu (dainu) ir milzums – tik daudz, ka tas gandrīz robežojas ar iztēli par kādu “pasaules rekordu”. Attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu varētu pat teikt: gandrīz “viena dziesma katram cilvēkam”. Turklāt šīs dziesmas netika vienkārši nodotas mutvārdos. Paaudzi pēc paaudzes tās tika vāktas, sakārtotas un pamazām uzkrājās rakstītos sējumos kā kultūras krātuve. Tautasdziesmas ir tradīcija, izcelsme, tautas pastāvēšanas sakne; Latvijā tas ir gandrīz neizrunāts kopīgs priekšstats. Tādēļ teikt, ka latviešu dzejai piemīt “tautasdziesmu pamats”, nav nekas pārsteidzošs. Pat vairāk – tiklīdz izcelsme no tautasdziesmām tiek piesaukta vēlreiz, tā sāk šķist jau dzirdēta, nesot sevī vieglu, bet spītīgu noslēgtības sajūtu. Tas ir gluži kā teikt, ka Čaka dzejas netulkojamās intonācijas izriet no latviešu kultūras un tradīcijas – un, protams, tā arī ir. Kā gan citādi? Taču tieši tādēļ šis skaidrojums pārvēršas par tautoloģisku atbalsi, par interpretāciju, kas jau iepriekš noslēgta pati sevī. Šķiet, ka jautājums apstājas tieši tur.

Tomēr, ja skatpunktu mazliet nobīda – nevis sāk no tautasdziesmu nozīmes, bet mēģina atkāpties uz dziļāku slāni, uz brīdi izpludinot vārdus un ritmu, lai pieskartos kaut kam vēl pirmatnīgākam zem tiem, piemēram, pašai skaņai, – tad varbūt kaut kas mazs, bet būtisks sāk izkustēties. Vai vēl vairāk: nevis maina objektu, bet klausītāju. Piemēram, Johanu Gotfrīdu Herderu. 1769. gadā jaunais Herders ieradās Rīgā – svešinieks, klausītājs, kura klātbūtne bija gandrīz nejauša. Viņš sadzirdēja tautasdziesmas, kuras vietējie ļaudis uzskatīja par pašsaprotamām, tikpat kā nepamanīja un, iespējams, nekad īsti neklausījās, un nosauca tās par “tautas balsi”. Šis vēsturiskais notikums ir pārstāstīts neskaitāmas reizes un gandrīz nekad netiek apstrīdēts. Taču tieši tādēļ, ka tas šķiet tik “drošs”, tas sāk likties savādi nestabils: kāpēc tieši viņš? Kāpēc tieši astoņpadsmitais gadsimts? Protams, var teikt, ka tā bija vēsturiska nejaušība vai arī romantisma izpratnē – “ģēnijs”. Ar vienu teikumu it kā pietiek, lai visu izskaidrotu. Tomēr šis skaidrojums, būdams derīgs, vienlaikus arī noslēdz pašu jautājumu.

Ja izvēlas citu ceļu un sāk no pašas skaņas, kļūst nedaudz vieglāk. Visvienkāršākajā līmenī skaņa ir skaņas vilnis; tomēr pieredzē tā it kā sadalās dažādos slāņos. Vienā pusē ir semantika – vārdi, gramatika, informācija. Otrā – kaut kas daudz tuvāks ķermenim un emocijām: tonis, sauciens, ritms, pat kāds vēl nenosaukts balss stāvoklis. Herdera gados Rīgā galvenokārt skanēja vācu valoda, kamēr latviešu valoda dzīvoja laukos un zemnieku vidū. Vēlāk, izmantojot vietējo vācbaltiešu mācītāju tulkojumus, viņš dažas no šīm dziesmām iekļāva savā krājumā Tautu balsis. Taču jautājums, iespējams, slēpjas tieši šeit: vai jau iztulkotais un saprastais viņu neaizkustināja vismazāk? Varbūt tieši tādēļ, ka viņš “nesaprata”, viņa klausīšanās ieguva kādu īpašu un nepieciešamu nosacījumu. Protams, visu reducēt tikai uz “valodas nezināšanu” būtu pārāk vienkārši. Taču tas patver sīku plaisu – ceļu, kas atšķiras no vienkārša “kultūras skaidrojuma”.

Tad ko īsti Herders toreiz dzirdēja? Latviešu tautasdziesmas parasti ir ļoti īsas, bieži vien tikai četras rindas garas, un tās tiek dziedātas atkal un atkal. Tās stāsta par ikdienas dzīvi, apraksta dabu, satur metaforas un simbolus. Taču, ja atkāpjas uz kādu “pirmatnīgāku” stāvokli – un vārds “pirmatnīgs” šeit jāliek pēdiņās, jo tas nenorāda uz konkrētu vēsturisku brīdi, – tad šīs dziesmas sāk līdzināties skaņas apritei. Tās netiek tik daudz saglabātas, cik nepārtraukti no jauna notiek. Paaudzi pēc paaudzes dziedātāji caur saviem ķermeņiem no jauna piedzemdē šīs skaņas, nododot tās tālāk caur siltumu un elpu, no viena apskāviena nākamajā. Tās ir nestabilas, tuvākas ritmam nekā pabeigtam stāstījumam. Deviņpadsmitajā gadsimtā līdz ar Dziesmu svētku rašanos tautasdziesmas tika pārveidotas koru formās un kļuva par nacionālās identitātes simboliem. Tūkstošiem cilvēku vienā telpā tās dziedāja kopā – balsis saplūda, taču nekad nekļuva pilnīgi vienādas.

Atgriežoties pie Herdera: cilvēki saka, ka viņš dzirdēja tautas balsi. Taču, ja uz mirkli pakavējas šajā frāzē, iespējams, tā jāatbrīvo no ierastās nozīmes. Tas, ko viņš dzirdēja, varbūt nebija “tauta”, bet gan skaņas struktūra, kas spēj radīt tautu. “Tautas balss” bija izpratnes forma, kas radās pēc tam, – atbilde, nevis pati sākotnējā dzirdēšana. Pirms viņa Latvijā dzīvoja arī Johans Georgs Hāmanis. Hāmanis ar tautasdziesmām sastapās agrāk un pat iepazīstināja Herderu ar Rīgu. Taču Hāmanis izvēlējās citu ceļu. Viņš nemēģināja no šīm skaņām izvilkt kādu “nacionālo būtību”, bet palika spriedzē starp valodu un pieredzi, domājot par to, kā saglabāt atlikšanu un pretrunu, ļaujot tām turpināties. Viņš nekad nesteidzās veidot sistēmu; drīzāk kavējās plaisās, kas vēl nebija pilnībā izteiktas. Viņa domāšanā patiesība nepieder pilnīgai skaidrībai, bet bieži uzmirdz tieši necaurredzamībā. Kā norādījis Jesaja Berlins, Hāmanis bija viens no svarīgākajiem pretapgaismības domas priekšgājējiem.

Un tā jautājums atgriežas pie tevis paša: vai tu esi sadzirdējis šo iekšējo slāni latviešu tautasdziesmās? Vai tas nav tieši tas, kam tu atkal un atkal pieskaries, tulkojot Čaku, bet nekad to nespēj pilnībā satvert? Dzīvojot Latvijā desmit gadus, tu tautasdziesmas, protams, esi dzirdējis neskaitāmas reizes. Īpaši ap vasaras saulgriežiem, kad dienas kļūst garākas un tuvojas svētki, visa valsts ieiet lēnā, bet nepārprotamā pārvērtībā. Ielās, laukumos un šķērsielās pamazām parādās svinības. Katru reizi, kad tu tajās tiec ierauts, tu sev jautā atkal un atkal: ko tu dzirdēji? Ko tu patiesībā spēj dzirdēt? Šajā atmosfērā tavs ķermenis jau piedalās – taču vai ārpus pašas līdzdalības vēl ir kaut kas, kam tu pieskaries, bet kas tomēr paliek nesadzirdēts? Vai šīs tautasdziesmas ir vairāk nekā svētku skaņas, vairāk nekā gadalaiku maiņas zīmes? Vai tajās nav kāds vēl nepieredzēts slānis – līdzīgs tam elementam dzejā, kas nepārtraukti aizslīd prom?  

Ja tas patiešām ir ne-semantisks slānis pašā skaņā, eksistences forma, kuru nav iespējams objektificēt, tad pat tad, ja tu to “dzirdi”, iespējams, tu joprojām nespēj to izrunāt. Un tā kļūst grūti noteikt pašu aizkustinājuma avotu: vai tas rodas no rezonanses vai no atšķirības? Tu atkal atgriezies Herdera laikā. Astoņpadsmitā gadsimta tautasdziesmām nebija elektroniska pavadījuma; tās bija raupjākas, atkailinātākas. Taču tas nenozīmē, ka tās bija tuvāk kādam sākotnējam avotam. Gluži pretēji – skaņas iekšējais slānis pats nepārtraukti plaisā un diferencējas, izklīstot vēstures gaitā un vienlaikus radot jaunas formas. Tautasdziesmas vairs nav tās, kas tās reiz bija, un klausītāji vairs nav tie, kas tie reiz bija. Tomēr klausīšanās vienmēr ir pārejoša, un tieši tas piešķir tai zināmu vēsturiskumu. Tādēļ jautājums kļūst arvien grūtāk apejams: ko tu sevis paša vēsturē vēlies sadzirdēt? Vai tev piemīt pietiekama “dzirde”? Un šeit dzirde nav tas pats, kas vienkārši sadzirdēt skaņas, tāpat kā tā nav tas pats, kas saprast.

Skaņas slāņainā struktūra it kā atgādina tev: eja, kas ved uz iekšieni, pat tad, ja ir jau izrakta, pēc dažiem soļiem atkal atduras pret sienu – pat ja tā vairs nav sākotnējā siena. Skaņas iekšējais slānis aiz poētiskās semantikas joprojām paliek noslēgts. Taču šī noslēgtība nav statiska. Tā mainās atkārtotās tuvošanās un atkāpšanās kustībās – atveroties un aizveroties atkal un atkal, katru reizi kļūstot par citādu noslēgtību.

 

Klausīšanās: no sadzirdēšanas uz atrašanos klausīšanās stāvoklī

Šis vairs nav astoņpadsmitais gadsimts. Starp mums un tā laika klausītājiem, iespējams, ir palicis vienīgi kopīgs elpas ritms. Iztēloties astoņpadsmito gadsimtu jau pats par sevi ir mēģinājums ieiet šajā rezonansē. Skaņas iekšējais slānis varbūt uztverams tikai mikroskopiskā mērogā, tomēr tas eksistē – ar savu struktūru un kustības veidu. Tas nenodod ne rakstus, ne tekstus, tomēr tam piemīt spēja aizdedzināt, modināt un katalizēt. Ko tieši tas aizdedzina, gan ir grūti pateikt.

Reizēm tev šķiet: pat ja šāds apslēpts, ne-semantisks skaņas iekšējais slānis patiešām eksistē, tā ietekme ir tik vāja, ka to gandrīz var neņemt vērā. Galu galā mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā, sabiedriskā kārtībā, ko veido nācijas, kapitāla un valsts trīsvienība – pasaulē, kuru aizņēmušas politikas, ekonomikas un tehnoloģiju dominējošās semantikas. Loģika, aprēķins, skaitļi un lielie dati ne tikai organizē bagātību, bet nemanāmi monopolizē arī pašu domāšanu. Skaņas iekšējais slānis – vai arī tie bezvārda, neizsakāmie pirmatnējie potenciāli, kas aprakti visdziļāk tajā, šīs senatnes atliekas – tiek nepārtraukti atstumti malā. Lai kāds spēks tiem reiz piemitis, šķiet, tie vairs nespēj sacelt īstus viļņus. Tā arī ir šīs anonīmās iekšējības realitāte.

Un tomēr fizikas mikroskopiskās daļiņas un kvantu mehānika veido spilgtu pretstatu šim priekšstatam. Lielākā daļa cilvēku mikropasauli neredz un tādēļ pieņem, ka tai ar viņiem nav nekāda sakara; tomēr tieši šīs daļiņas veido pamatu trīsdimensionālajai pasaulei, kuru uztveram kā pašsaprotamu. Tiklīdz tās tiek izprastas un izmantotas, to spēks kļūst milzīgs. Kvantu datori, lāzeri, magnētiskā rezonanse – visa digitālā civilizācija savā būtībā ir mikroskopisko daļiņu uzvedības inženieriski pielietojumi. Šī analoģija, protams, nav stingri precīza. Tā drīzāk ir pēkšņa atbilsme nekā pierādījums – gluži kā sajūta par saikni starp tautasdziesmu skaņas iekšējo slāni un to netulkojamo elementu, kas mājo dzejā. Vai gars un matērija kādā dziļākā vai augstākā līmenī vispār var tikt vienoti, joprojām ir tikai pieņēmums; tāpat kā Alberts Einšteins atklāja vien to, ka matērija un enerģija spēj pārvērsties viena otrā. Tomēr Rīgā tu domā arī par Jesaju Berlinu, kurš reiz salīdzināja astoņpadsmitā gadsimta romantisma ietekmi uz cilvēces vēsturi ar industriālās revolūcijas ietekmi. Tu atceries arī Valteru Benjaminu, kurš 1925. gadā īslaicīgi uzturējās Rīgā un reiz teica, ka analoģija nav loģikas tilts, bet gan pēkšņa atbilsme, kas uzmirdz acu priekšā.

Martins Heidegrs, domājot par Herdera klausīšanos, rakstīja, ka dzirdi nevajadzētu saprast vienīgi kā juteklisku darbību, bet kā tādu, kas pirmatnīgākā nozīmē atver mūsu pasaules izjūtu. Esamībā un laikā viņš raksta: “Dasein dzird sākotnēji un īsteni” (Dasein hört ursprünglich und eigentlich). Un, kā savās pārdomās par skaņu norāda Džordžo Agambens, skaņa šķiet kā potenciāla vieta, kur vēl pilnībā neīstenotais joprojām tiek saglabāts.

Protams, skaņas iekšējais slānis šķiet ārkārtīgi nozīmīgs, tomēr tas prasa veselu mūžu klausīšanās – un vēlreiz klausīšanās. To nav iespējams objektificēt, un tu nezini, kā tam tuvoties. Saskaroties ar šo grūtību, tu dabiski pretojies modernajai empīriskajai pārliecībai, ka viss nesaprotamais galu galā reducējams uz nepietiekamām zināšanām. Taču jautājums paliek: kā lai cenšas? Vai ar pašu cenšanos pietiek? Reizēm tas šķiet kā zvaigznes – nesasniedzamas; kā pats senais laiks – ārpus atceres robežām. Tas atgādina strupceļu. Iespējams, skaņas iekšējo slāni – tāpat kā tos netulkojamos elementus dzejā – nemaz nevajadzēja tik uzstājīgi tulkot jau pašā sākumā. Varbūt tam nemaz nav pilnībā jāpārtop vai jāpārceļas citā valodas sistēmā. Tā varētu būt bezpalīdzīgā vilcināšanās, ar kuru bieži sastopas robežas priekšā – sava veida apstāšanās, kas tuva wu wei, nedarbībai. Šīgada vasaras saulgriežos tu pat apsvēri domu neiet kalnos klausīties vietējo dziedāšanu. Galu galā tev šķita, ka tu tāpat neko īsti nespēj sadzirdēt.

Iespējams, problēma slēpjas tieši šeit: brīdī, kad tu to nosauc par “skaņas iekšējo slāni”, tu jau neapzināti esi to objektificējis. Un te atkal atgriežas Heidegers ar citu atgādinājumu: būtiskais jautājums nav tas, ko mēs dzirdam, bet gan tas, vai mēs atrodamies klausīšanās stāvoklī. Klausīšanās nav vērsta uz objektu; tā ir esības atvērtība pasaulei. Problēma nav pats skaņas iekšējais slānis, ne tas, kas tas ir, bet klausītājs – citiem vārdiem, tava klausīšanās.

Tas, ko Johans Gotfrīds Herders sadzirdēja tautasdziesmās, nebija nekāda “nācijas balss” – tajā laikā pats nācijas jēdziens vēl neeksistēja šādā formā. Tā bija viņa astoņpadsmitā gadsimta interpretācija. Tāpēc jautājums nav par to, ko viņš sadzirdēja, bet gan par to, kā viņš klausījās: klausīšanās veidu, klausīšanās procesu. Iztēlojies viņu Juglas ezera mežos Rīgas nomalē – ugunskuru, ziedu vainagu un mazo laiviņu vidū – nevis to, ko viņš dzirdēja. Klausīšanās ir svarīgāka par sadzirdēšanu. Pēkšņi šķiet, it kā tu būtu izrauts no šauras plaisas un iemests milzīgā, atvērtā pasaulē. Cik daudz tev būtu jāsaprot, lai tuvotos viņa klausīšanās veidam? Vai varbūt tikai saprotot viņa klausīšanos, tu vari saprast to, ko viņš sadzirdēja. Klausīšanās izvēršas un turpinās; sadzirdēšana ir tikai mirklis.

Tas atgriežas pie tevis paša. Nesteidzies jautāt, ko esi sadzirdējis; pagriezies atpakaļ un aplūko to, kā tu klausies. Kā tu esi gatavojies klausīties? Vai tev jāatslēdzas no interneta, jāizslēdz telefons, jānoņem pulksteņa atgādinājumi datorā? Vai tev šovasar vēl dažas dienas jāpavada vienatnē Latvijas laukos? Kas tev jāiztukšo sevī, lai spētu klausīties?

Kad latviešu dzejnieku draugi ar lepnumu runā par savām tautasdziesmām, tu viņiem saki, ka senajā Ķīnā tautasdziesmu bija vēl vairāk. Klausītāji izbrīnās, un tu pasmaidi, piebilstot: tās vienkārši netika saglabātas. Kurai tautai pasaulē gan kādreiz nav bijis neskaitāmu tautasdziesmu? Tās vienkārši izklīda vēstures putekļos – lai gan varbūt nepazuda pavisam; varbūt to pēdas joprojām palikušas mūsu pašu balsu iekšējā slānī. Tā kā Dziesmu grāmatā ir trīssimt pieci dzejoļi, tu reiz cerēji iztulkot vismaz trīssimt piecas latviešu tautasdziesmas. Taču tu to vienmēr pasaki tikai garāmejot. Tu esi to atkārtojis tik bieži, ka tev jau kļūst gandrīz neērti to teikt vēlreiz. Tu joprojām neesi sācis. Ne tādēļ, ka teksti būtu grūti, bet tādēļ, ka jūti – starp tevi un šīm tautasdziesmām ir slieksnis, kuru tu vēl nevari pārkāpt. Reiz tev šķita, ka tā ir paša laika uzcelta distance – pāri gadsimtiem izstiepts, neiespējami plats slieksnis.

Kad šis skaņas slānis vairs nešķiet sasniedzams – kā mežs no senatnes vai kādas nezināmas dimensijas – tu esi spiests mainīt stratēģiju: vairs nesteigties sadzirdēt, bet pievērsties klausīšanās procesam, pārdomāt paša klausīšanos. Salīdzinājumā ar to “sadzirdēšana” vienmēr ir pārāk mērķtiecīga – kā bulta, kas traucas uz priekšu; jo straujāk tā lido, jo vairāk zaudē virzienu, līdz iekrīt sava veida bezsvara tukšumā vai bailēs, gluži kā dreifējot kosmosā. Taču, atgriežoties “klausīšanās stāvoklī”, ceļš pēkšņi atveras visos virzienos. Tas nav īsceļš, taču tas vairs nav arī strupceļš. Bieži tas liek tev justies tā, it kā tu būtu nomaldījies no galamērķa, līdz pat brīdim, kad tu vairs netici, ka vispār tam tuvojies.

Un varbūt skaņas iekšējais slānis nekad nav bijis galamērķis. Pat ja tas tāds būtu, iespējams, tevi neierobežo viens vienīgais ceļš. Varbūt nepieciešama tāda klausīšanās, kas līdzinās sava veida “superpozīcijai” – vienlaikus ejot pa vairākiem ceļiem, līdz kādā brīdī tie saplūst vienā vienīgā sadzirdēšanas brīdī. Varbūt attiecības starp tevi un tautasdziesmām nav tikai laika distance, ko šķir gadsimti; varbūt tā vispār nav izmērāma “distance”. Katrā ziņā tev vairs nav jāmokās, cenšoties sadzirdēt kaut ko konkrētu, kā agrāk. Tā vietā tev jāpaplašina klausīšanās ceļi – viens pēc otra – veicot arvien pilnīgākus sagatavošanās mēģinājumus, kas tomēr var izrādīties neefektīvi. Apsēstība ar jautājumu “kas ir sadzirdēts” pamazām pārtop jautājumā par to, kā palikt “klausīšanās stāvoklī”. Pat ja sadzirdēšanai patiešām piemistu kāds priecīgs galamērķis, tas galu galā izšķīstu ikdienas klausīšanās plašumā.

Protams, galamērķa izšķīdināšana pašā ceļā izklausās mazliet pēc pašpalīdzības valodas – pēc mierinājuma vilšanās vai nomāktības brīžos. Tas joprojām šķiet paliekam psiholoģiskā līmenī, vēl nepārkāpjot tā robežu.

 

Attālināšanās: jēgas ritms

Neatkarīgi no tā, vai raugāmies no psiholoģijas vai filozofijas skatpunkta, atzīt skaņas iekšējā slāņa esamību nozīmē atzīt arī kādu faktu: tā ir klausīšanās forma, kas nekad nevar tikt pilnībā īstenota. Viss iepriekš sajustais un uzrakstītais varbūt ir tikai sava veida pašmierinājums, nepārtraukta viena apzīmētāja aizstāšana ar citu pašas valodas ietvaros. Vienkāršāk sakot, tas var izrādīties pašpietiekams loģisks aplis. Tev jāatzīst, ka šāda tieksme tajā patiešām pastāv. Taču vienlaikus tev jāpretojas arī šī sprieduma sevī noslēgtajai loģikai – tam, kā tā rupji un reducējoši definē tavas izjūtas, izdzēš tavu pieredzi, izdzēš atšķirības un pati sev piešķir tiesības runāt. Pret to tu saglabā pastāvīgu modrību, nevis steidzies sevi aizstāvēt.

Tu atceries, ka, ceļojot Grieķijā, reiz domāji par Frīdrihu Helderlīnu. Stāvot senajā Grieķijā, pēc kuras viņš ilgojās savā iztēlē, tu saprati, ka tas, ko viņš apraudāja kā “dievu atkāpšanos”, nebija pagātnē noslēgts apgalvojums, bet kaut kas tāds, kas turpina atbalsoties tagadnē. Par dievu atkāpšanos dzejnieki – īpaši romantiķi – bija sērojuši un rakstījuši jau sen. Taču Helderlīna lirisms nav ne pašizdabīgs, ne pārspīlēts. Tas ir mierīgs un vienlaikus savādi satraucošs, gluži kā Rīga Aleksandra Čaka dzejā – vienmēr nesot sevī kādu tikko uztveramu netulkojamu elementu, kaut ko tādu, kas atsakās tikt nolīdzināts, atsakās homogenizēties un atsakās atzīt, ka tas ir tikai sentimentālas ilgas pēc pagātnes.

Helderlīna slavinājums senajai Grieķijai, agrīnais dziedājums, kas ieskanas iepriekš aplūkotajās tautasdziesmās, un mūsdienu dzejas netulkojamais skaņas iekšējais slānis – tas viss šķiet savstarpēji rezonējam dažādos līmeņos. “Dievu atkāpšanās” no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkārši teikums, fakts, varbūt pat spriedums, kam gandrīz nav nepieciešami pierādījumi. Taču īstais jautājums ir cits: kāpēc viņš turpināja par to dziedāt atkal un atkal? Kāpēc šis apgalvojums kļuva par to, kam viņa pēctecis Martins Heidegers divdesmitajā gadsimtā veltīja mūža pārdomas un interpretācijas? Jautājums nebeidzas brīdī, kad tas tiek izteikts. Gluži pretēji – tas no jauna atveras tieši caur nepārtrauktu atkārtošanu.

Lielākajai daļai ķīniešu jēdziens “Dievs” vienmēr nes sev līdzi zināmu attālumu. Arī tev. Esot Grieķijā, tu gandrīz instinktīvi noliki tam līdzās ķīniešu senču pielūgsmi: tavi vecāki bija miruši. Viņi vairs neatgriezīsies vecajā mājā un nekad vairs nestāvēs pie durvīm, lai vēlreiz paskatītos apkārt. Viņi šķita attālināmies – nevis kā vienreizējā aiziešanas aktā, bet kā nepārtraukti attālinoties, it kā līdz ar Visuma izplešanos viņi tiktu aiznesti arvien tālāk. Viņi ir miruši. Viņi neatgriezīsies. Tas ir vienkāršs fakts, ko nosaka fizikas likumi. Taču dzejnieki nespēj to atlaist. Tas atgriežas atkal un atkal, kļūdams par atkārtotu motīvu rakstībā.

Tas, ar ko Helderlīns sastapās vispirms, nebija pati nāve, bet tukšums – tukšums vietā, kuru reiz ieņēma Dievs. Taču šis tukšums nav statisks, un tas nav arī jau gatavs dobums. Tas ir attālums, kas joprojām izplešas. Dievs nav pazudis; drīzāk viņš atkāpjas. Šīs attiecības nav pagātnē pabeigta forma, bet struktūra, kas turpina izvērsties. Jēga saglabājas tieši nepārtrauktās atkāpšanās un nepārtrauktās tuvošanās spriedzē, nevis tiek tajā atrisināta.

Kad tu pievērsies savai pieredzei, situācija tomēr nedaudz mainās. Tavi vecāki ir miruši. Viņi neatgriezīsies. Tas ir neatgriezeniski. Tomēr jūsu attiecības nav beigušās. Gluži pretēji – tieši viņu attālināšanās dēļ tu joprojām tiec vilkts viņu virzienā, joprojām mēģini viņiem tuvoties. Tuvošanās nemaina pašu faktu, bet tā pārvērš attālināšanos nepārtrauktā tagadnē. Iespējams, abas situācijas nevar pilnībā pārklāties: Helderlīnam Dievs nav pazudis, bet turpina būt klātesošs prombūtnē; tavā pieredzē aiziešana jau ir notikusi, taču attiecības turpinās. Un tomēr tās satiekas vienā punktā: jēga nerodas ne no klātbūtnes, ne no izzušanas, bet no attāluma, kuru nav iespējams atcelt. Šajā attālumā atkāpšanās nav beigas, bet nepārtraukts notikums.

Ja šo struktūru pārnes uz skaņu, tad arī jautājumu par “pirmatnējo balsi” var saprast citādi. Tā vairs nav vieta, kurā iespējams atgriezties, ne kāda pilnīga, tīra, nesadalīta skaņa, bet drīzāk atskaites punkts, kas nepārtraukti atkāpjas. Jo vairāk tu mēģini tai pietuvoties, jo vairāk tā attālinās; jo vairāk tu mēģini to nosaukt, jo vairāk tā izslīd. Tā nav pazudusi. Tā nepārtraukti atkāpjas. Skaņas līmenī šī atkāpšanās izpaužas kā arvien pieaugošas grūtības klausīties. Latviešu tautasdziesmās tās pēdas vēl šķiet saglabājušās, taču tās kļūst aizvien blāvākas, izdzišana ir neatgriezeniska. Dzejā tā parādās kā netulkojamība; pieredzē – kā kaut kas, ko nav iespējams pilnībā satvert. Taču problēma nav tikai tajā, ka tas “jau ir zudis”, bet tajā, ka tas “joprojām atkāpjas”. Un tieši atkāpšanās procesā cita jēgas forma tiek saspiesta un padziļināta. Šeit rodas paradokss: ja skaņa būtu pilnīgi skaidra, tā kļūtu banāla; tikai tad, kad tā ir daļēji aizsegta un daļēji atkāpusies, tā iegūst dziļumu. Iespējams, tas nav trūkums, bet pats mehānisms, caur kuru rodas jēga.

Pēc Lieldienām Rīgā joprojām ir auksti. Saule ir spilgta, bet vējš ass, un sajūtu temperatūra turas ap nulli. Laika prognoze saka, ka naktīs vēl iespējams lietus un sniegs. Taču dienas jau kļuvušas ievērojami garākas; tumsa vairs neiestājas pirms pusdeviņiem vakarā. Tuvojas vasaras saulgrieži. Šādā laikā tu sev atgādini: klausies, cik vien iespējams. Nevis tādēļ, lai kaut ko sadzirdētu, un ne arī lai kristu vilšanās vai nomāktībā, ja neko nesadzirdi, bet vienkārši tādēļ, lai, cik vien iespējams, apliecinātu – tu joprojām klausies.

Šeit “dzirdēt” nav tas pats, kas saprast. Tradīcijā, kas tuva vācu filozofiskajai domai, “klausīšanās” bieži nozīmē saprašanu: skaņa tiek uztverta kā ceļš uz jēgu, un, tiklīdz jēga ir uztverta, šķiet, ka skaņa savu uzdevumu ir izpildījusi. Taču dzīves pieredze šo loģiku nepārtraukti pārtrauc. Daļējas sapratnes stāvoklis nenozīmē, ka komunikācija neizdodas. Valoda var darboties pat pārpratumu ietvaros. Tādēļ klausīšanās būtība, iespējams, nav skaidras jēgas sasniegšana, bet ieiešana attiecībās. Tas, kas ir “netulkojams”, nav objekts, bet attiecības – attiecības, kas nepārtraukti rodas un nepārtraukti slīd prom. Kad tu nevari pieskarties skaņas iekšējam slānim, tu to uz brīdi nosauc par “prombūtni”, “tukšumu”, “neko” vai “nulli”. Taču tu arī zini, ka šie nosaukumi nav stabili. Tas nav ne sākums, ne beigas, bet kaut kas tāds, kas nepārtraukti pārbauda pievilkšanās spēku starp tevi un sevi caur pašu kustību.

Tāpat kā iepriekšējos gados, Rietumu Lieldienas pienāk tuvu ķīniešu Čingmina svētkiem. Tu domā par kapu apmeklēšanu un domā par saviem vecākiem. Mirušie neatgriezīsies, taču ilgas pašas šajā neatgriezeniskajā attālināšanās procesā tiek savilktas arvien ciešāk. Šī pieredze nav pagātnes atmiņa, bet nepārtraukta tagadne – gluži kā skaņas iekšējais slānis, par kuru tu domā. Tas neatrodas kaut kur, gaidot, lai tiktu atklāts; tieši otrādi – caur savu nepārtraukto atkāpšanos tas neļauj tev no tā pilnībā aizbēgt.

 

Šaubu ēna: skaņas iekšiene

Taču skaņas iekšējais slānis varbūt tomēr ir tikai mierinājums, sava veida pašizskaidrojums. Varbūt arī pats jēdziens “skaņas iekšējais slānis” ir tikai interpretācijas mehānisms.

Tu atceries Žaka Deridā brīdinājumu. Viņš apšaubīja tā saukto “fonocentrismu”. Viņa skatījumā Rietumu filozofija ilgu laiku uztvērusi balsi kā domai vistuvāko mediju – it kā runa būtu tiešāka un patiesāka nekā rakstība. Taču šī priekšrocības piešķiršana pati var būt ilūzija – ierasts domāšanas modelis, kas “klātbūtni” pielīdzina “patiesībai”. Skaņa tādēļ nav tuvāka realitātei; tā ir tikai cita uzticības forma. Ja tas tā ir, tad tā sauktā “pirmatnējā balss” skaņas iekšienē var būt vienīgi atkal un atkal pārstāstīts mīts. Vai sajūtas par “netulkojamu skaņu” nav tikai vēl viena romantizācijas forma? Deridā it kā atgādina: iespējams, tu vienkārši estetizē nenoteiktību.

Vienlaikus rodas vēl kāds klusāks, bet spītīgāks jautājums: ja pastāv “iekšējais slānis”, vai tas nenozīmē arī “iekšēji-iekšējo slāni”? Un aiz tā – vēl citas, bezgalīgas dziļumu kārtas? Šajā brīdī pati robeža starp iekšējo un ārējo sāk kļūt nestabila. Tā sauktais “iekšējais slānis” varbūt nemaz nav vieta, kuru iespējams sasniegt, bet tikai pēdas, kas paliek, interpretācijai nepārtraukti virzoties uz priekšu. Kur ir mehānisms, tur vienmēr radīsies arī pretmehānisms.

Šīs šaubas nenāk tikai no filozofijas. Daži teiktu pavisam vienkārši: skaņa ir tikai gaisa vibrācija, un nekāda “iekšējā slāņa” nemaz nav. Citi visu reducētu uz sava veida psiholoģismu – izskaidrojot nepasakāmo kā emociju, projekciju vai vienkārši neskaidras izpratnes efektu. Vēl citi uzstātu, ka jebkurš tā sauktais “dziļums” ir tikai atšķirību darbība valodas struktūrā, nevis kāda iekšēja telpa, kurā iespējams ieiet. Un ir arī tie, kas jautātu: tas, ko tu dzirdi – vai tas tiešām pieder tev, vai arī tas ir tikai kādas kultūras un vēstures atbalss?

Tu negrasies uz šiem jautājumiem atbildēt vienu pēc otra. Ne tādēļ, ka negribētu, bet tādēļ, ka nojaut: tiklīdz patiešām ieej strīdā, iespējams, nonāc vēl vienā apļveida slazdā.

Tādēļ jautājums nedaudz pārvietojas. Tas, vai skaņai piemīt kāda “būtiska patiesība”, vairs nešķiet tik svarīgi; arī tādi jēdzieni kā iekšējais slānis, ārējais slānis, tukšums vai neesamība, iespējams, neveido stabilu struktūru. Tas, kas paliek, vairāk atgādina pieredzes attiecības – attiecības starp tevi un skaņu, starp tevi un citiem, ko noteiktos brīžos skaņa ierosina un uztur, bet pēc tam klusi izlaiž no rokām. Citiem vārdiem, tu jau esi pārgājis no jautājuma par to, kas ir skaņas iekšējais slānis, uz jautājumu par to, kā tas ar tevi saistās – pie pašas pieredzes. Citiem vārdiem sakot, no “dzirdēšanas” uz “būšanu klausīšanās stāvoklī”.

Šaubas un pretestība ne tikai vājina – tās arī atgādina. Tavās iepriekšējās sajūtās patiešām bija kaut kas romantisks, taču tas nenozīmē, ka tās būtu nepatiesas. Drīzāk tā ir metode – veids, kā nenoteiktībā tuvoties pieredzes robežām. Kad “tas, kas ir sadzirdēts” kļūst apšaubāms, “būt klausīšanās stāvoklī” sāk šķist vēl neatliekamāk un vēl reālāk.

Šā gada Mēness Jaunā gada brīvdienās tu devies uz Jordāniju Tuvajos Austrumos. Trešajā dienā pēc atgriešanās no Jordānijas Amerikas Savienotās Valstis un Izraēla pēkšņi uzsāka kopīgu Teherānas bombardēšanu. Tika ziņots, ka bojā gājusi gandrīz visa Irānas vadība, tostarp Irānas augstākais garīgais līderis Ali Khamenei. Karš turpinās jau divus mēnešus. Irāna slēdza Hormuza šaurumu, bet ASV ieviesa jūras blokādi, ievilkdamas pasauli ilgstošā nestabilitātē.

Tu mēģināji piezvanīt saviem irāņu draugiem. Savienojums bija, zvans skanēja, taču neviens neatbildēja. Tu nezināji, vai viņi izgājuši ielās sērot, vai jau kopā ar ģimenēm aizbēguši uz laukiem.

Tajā brīdī tu atceries mātes reiz teikto: ja ārā sāktos karš, vajadzētu atgriezties laukos. Viņa to mēdza atkārtot bieži un ar tādu pārliecību, it kā ciematā patiešām būtu pazemes patvertnes, vai arī klintis aiz ciema kādu dienu pēkšņi atvērtos, lai cilvēkus paslēptu sevī.

Protams, tu zināji, ka māte pārāk augstu vērtēja šo nomaļo kalnu ciemu. Tas nebija neievainojams – to saprata ikviens. Nebūtu vajadzīgi nekādi lielie dati vai mākoņdatošana, lai zinātu: ja tur kristu bumbas, tas pat nebūtu “ekonomiska aprēķina” jautājums. Karš ietekmēja arī tirdzniecību Jivu Starptautiskajā tirgū tavā dzimtajā pilsētā Jivu. Kuģošana Persijas līcī gandrīz apstājās. Tuvo Austrumu tirgotāji, kuri gadiem ilgi brauca uz Jivu, vairs nevarēja ne iepirkt preces, ne nosūtīt tās tālāk. Nedaudz citādi, bet arī tur bija nonācis tālais karš.

Amerikas prezidents turpināja rakstīt sociālajos tīklos savā īstajā vārdā – kā cilvēks ierakumos, kas caur skaļruni sauc pretiniekam. Tonis bija vieglprātīgs un jau tik daudz reižu dzirdēts. Vienubrīd viņš teica, ka bombardēšana veikta vienkārši “prieka pēc”; nākamajā viņš draudēja iznīcināt tiltus, naftas laukus un elektrostacijas – infrastruktūru, kas uztur ikdienas dzīvi.

Tu pats reiz mēnesi dzīvoji Teherānā. Tu zini, kāda katastrofa sekotu, ja šie pamati tiktu iznīcināti. Vairāk nekā vienu reizi viņš izteica ultimātam līdzīgus draudus: pilnībā izdzēst seno persiešu civilizāciju no zemes virsas un atgriezt irāņus akmens laikmetā.

Kāpēc tu to visu raksti? Vai tu patiešām kaut ko “sadzirdēji” šajos kliedzošajos paziņojumos? Bailes? Dusmas? Vaidas? Vai tās nāca no tevis paša, vai no senu cilvēku balsīm, kuri nekad nebija dzirdējuši par raķetēm?

Skaidrs ir viens – tu joprojām neko neesi sadzirdējis. Tas bija tikai viens mirklis tavā paša “būšanā klausīšanās stāvoklī” – šaurs, bet citā nozīmē tikpat plašs kā Baltijas jūras virsma. Tas bija brīdis, kurā tu sajuti indivīda bezspēcību tagadnē, vienlaikus blāvi pieskaroties kam līdzīgam vēsturiskām skumjām.

Kā tu rakstīji sava dzejoļa Diskurss noslēguma rindās:

Mātes vārdos esošā nezināmā jūras duna
jau ir iedzinusi tevi ikdienas Hormuza šaurumā.

 

Ķermenis: skaņas rašanās

Salīdzinājumā ar skaņas iekšējo slāni ķermenis – materiālais avots, no kura skaņa rodas, – šķiet taustāmāks, sajūtamāks. Tiklīdz jautājums atgriežas pie ķermeņa, zināms abstrakcijas slānis it kā pagaist, taču tas neatvieglo centienus raksturot skaņu. Gluži pretēji – jo konkrētāka tā kļūst, jo grūtāk to aprakstīt. Varbūt atgriešanās pie ķermeņa pati par sevi ir sava veida pieredzes robeža, un reizē arī viens no apslēptajiem iemesliem, kāpēc tu raksti šo eseju: MI laikmetā apzīmētāji vairojas un izteikties kļūst viegli, kamēr pati dzīvā pieredze kļūst arvien retāka. Tādēļ domas un izjūtas ķermeniskums – iemiesotība – izvirzās priekšplānā. Un tomēr tu skaidri zini, ka tieši tā ir visgrūtāk sasniedzamā vieta.

Kā valodas filozofija atkal un atkal atgādina, valoda nav instruments, kas piestiprināts ķermenim. Skaņa vēl jo mazāk. Tā drīzāk izaug no paša ķermeņa: sākoties ar vibrācijām krūškurvī, iziet caur elpas regulāciju, iegūst formu kaklā un mutē, līdz galu galā kļūst par cilvēka balsi. Šajā procesā skaņa šķiet kā jau pabeigts objekts, un tomēr tā nekad nav pilnībā pabeigta. Tā vienlaikus rodas un izklīst; tā atstāj ķermeni un nepārtraukti tajā atgriežas. Runājot tu vienlaikus dzirdi arī pats sevi – un šī pieredze nekad nav pilnīgi stabila. Tādēļ cilvēka balss nav vienkārši valodas nesējs. Tā drīzāk ir medijs: kustība turp un atpakaļ starp ķermeni un pasauli. Šī nepārtrauktā atgriešanās uztur skaņu stāvoklī, kas nekad netiek pilnībā ārēji izlikts, – tā pieder tev, un tomēr jau attālinās no tevis.

Šī pieredze viegli atsauc atmiņā ķīniešu jēdzienu qi. Dzejas skandēšanā skaņa nav tikai izteiksmes instruments, bet drīzāk elpas turpinājums, cieši savijies ar elpošanu, ritmu un ķermeņa stāju. Skaņa netiek ražota; tā tiek iznesta caur ķermeni. Ja to saprot šādi, tad tas, ko tulkojumā sauc par “netulkojamo”, pirmām kārtām varbūt nav valodas problēma, bet gan ķermeņa problēma. Pats ķermenis nav pārtulkojams. Salīdzinot ar apgalvojumu, ka dzejas aprakstīto pasauli ir grūti iztulkot, – apgalvojumu, kas varbūt ir pārāk grandiozs, – grūtības šeit kļūst gandrīz neizsakāmas tieši tāpēc, ka tās ir tik konkrētas.

Ķermeniskums ne vienmēr parādās kā jēdziens. Biežāk tas uzpeld sīkos pieredzes mirkļos. Piemēram, braucot ar velosipēdu pa Rīgu, tu reizēm pieķer sevi neapzināti dungojam latviešu dziesmas. Tā nav ne izteiksme, ne atmiņa, bet kaut kas vairāk līdzīgs pašā ķermenī esošai ķēdei – ritmam, kas atradis sev izeju. Skaņa vairs nav atkarīga no valodas un pat ne pilnībā no apziņas; tā izaug tieši no kustības. Tā vairs nepieder “tam, kas tiek pateikts”, bet drīzāk “tam, kā cilvēks eksistē”.

Ko līdzīgu tu pieredzēji kādā citā situācijā. Kad tavs dēls bērnībā mācījās spēlēt ģitāru un dziedāt, tu pats negribot tiki ievilkts šajā procesā. Pamazām, vērojot, tu saprati, ka cilvēka balss netiek iegūta caur saprašanu. Tavs dēls nesaprata mūzikas teoriju; drīzāk caur atkārtojumu, atdarināšanu un pielāgošanos balss lēnām ieguva formu ķermenī. Šī veidošanās nav ne caurredzama, ne stabila. Tā vairāk līdzinās apgūšanai nekā pārvaldīšanai. Bērna balss to atklāj vēl skaidrāk – tā nav “izteiksme pēc saprašanas”, bet tuvošanās formai caur pašu balss rašanās aktu.

Pēdējā laikā arī tu pats esi sācis mācīties dziedāt latviešu dziesmas, pat ierakstīt tās. Tu zini, ka nedziedi labi, ka tev nav muzikālās dzirdes, bet tam nav nozīmes. Tu vienkārši vēlējies nopietni iziet cauri pašam procesam: kā skaņa plūst ķermeņa iekšienē un ārpus tā, kā ķermenis piedzīvo smalkas pārejas starp orgānu un “instrumentu”. Vēl tikai vakar tu par to runāji ar savu dēlu. Pēc dažām dziedāšanas dienām tev pēkšņi šķita, ka iemesls, kādēļ viņš reiz iemācījās runāt latviski ātrāk un “dabiskāk” nekā citi ķīniešu bērni, varbūt bija saistīts ar viņa ieradumu dziedāt latviešu dziesmas, pavadot sevi ar ģitāru. Protams, tā ir nepārbaudāma nojauta. Tomēr saikne starp skaņu un valodu šķiet vienmēr pastāvoša, kaut arī reti pamanīta.

Patiesībā pastāv vēl cita pieredze – sarežģītāka un vēl grūtāk atšķetināma – kas rodas starp pašām valodām. Jau sen tu pamanīji, ka visvairāk tev patīk klausīties, kā tavs dēls dzied latviski, un tieši šīs dziesmas tevi aizkustina visdziļāk – lai gan daudzus vārdus tu nesaproti. Pēc tam seko angļu un vācu dziesmas, bet ķīniešu dziesmas kaut kā nonāk saraksta beigās. Tas nenozīmē, ka tev nepatīk ķīniešu dziesmas. Drīzāk šķiet, ka darbojas kāda sarežģītāka un neatrisināma atšķirība. Varbūt tā ir svešādības pievilcība; varbūt tā slēpjas tembrā, ritmā vai kādā smalkākā vokalizācijas veidā.

Kad tu nespēj izskaidrot šo iekšējo priekšroku, tava uzmanība pavēršas pret pašām skaņām. Tās nāk no dažādām valodām, nozīmēm, kultūrām un tradīcijām – kam varbūt joprojām iespējams tuvoties caur mācīšanos, klasifikāciju, tulkošanu vai pat algoritmiem. Taču vienlaikus šķiet, ka tās nāk arī no kādas citas vietas, kuru ir grūtāk saprast un vēl grūtāk izteikt vārdos – no ķermeņa. Šis ķermenis nav vienkārši dzīvs, metabolizējošs un mainīgs; tas nav arī kluss. Tas runā, turpinās un atklājas savā veidā. Varbūt tieši tas ļauj tev nepārvērtēt MI tulkošanas spējas un neskaidri saprast, ka tev joprojām jāturpina mācīties svešvalodas – ne tikai lai tās saprastu, bet lai ieietu tajās dziļāk.

Protams, ikreiz, kad tu atkārtoti raksti vārdu “ķermenis”, tu sajūti nelielu vilcināšanos. Pārmērīga ķermeņa uzsvēršana var viegli pārvērsties citā “mistērijas” formā, vēlreiz noslēpjot visu nesaprasto kopā ar tā iespējamajām nozīmēm. Bieži vien “mistērija” ir tikai ērtāks noslēgums. Un tomēr šīs pieredzes joprojām atver citu iespēju: varbūt “netulkojamais” nerodas tikai tāpēc, ka valoda nav pietiekami precīza, bet tāpēc, ka pats ķermenis nav pārtulkojams. Valodu var pārveidot, gramatiku rekonstruēt, bet elpa, ritms, tembrs un vokalizācijas veidi vienmēr izslīd pārejas procesā. Un tieši šajā izslīdēšanā lēnām sāk rasties kaut kas jauns – varbūt arī tavas domas un izjūtas pieder šai rašanās kustībai.

 

Koda

Beigās tu atgriezies pie sākotnējā jautājuma: vai pastāv tāda cilvēka balss, kas nepieder ne nozīmei, ne pilnībā mūzikai – tā sauktais “skaņas iekšējais slānis”? Ja tas pastāv, tad šis jautājums norāda uz ko tādu, ko gandrīz neiespējami pierādīt. Jebkurš mēģinājums to skaidri satvert izgāžas pašā nosaukšanas brīdī; tiklīdz šķiet, ka tas ir saprasts, tas atkal aizslīd. Taču, ja tas nepastāv, tu tik un tā nespēj no tā atteikties – ne tāpēc, ka gribētu to aizstāvēt, bet tāpēc, ka pats nezini, kādēļ nevari to atlaist.

Pamazām šis neatrisinātais jautājums sāk mainīties. Tas vairs nepieprasa atbildi, bet tikai to, lai tas tiktu saglabāts. Varbūt tev nekad nav bijis svarīgi atrast “to balsi” vai pierādīt tās eksistenci, bet gan palikt noteiktā stāvoklī: vietā, kur cilvēka balss vēl nav pilnībā pārtapusi valodā, tomēr nepārtraukti tajā pārtop un plūst tai pāri; kur saprašana un nesaprašana pastāv līdzās, kur tulkojums un netulkojamība savijas, kur izteiksme un klusums caurstrāvo viens otru. Šādā stāvoklī cilvēks vairs nav tikai klausītājs, bet kļūst par vienu balsi lielākā korī.

Taču šī balss neatrodas centrā. Tā ir tikai viena līnija starp citām, viena pozīcija, kas ievilkta pašā kustībā. Cilvēks vairs nemēģina pārvaldīt skaņu, bet tikai reizēm apzinās savu vietu tās plūsmā. Tādējādi arī pats jautājums par “skaņas iekšējo slāni” sāk mainīties. Tas vairs nenorāda uz galapunktu, bet kļūst drīzāk par attiecību struktūru. Šajā struktūrā cilvēka balss vienmēr paliek nepabeigta.

Mainīties sāk ne tikai tulkošana, bet arī rakstīšana. Tā vairs nav vienkārši fiksēšana, bet drīzāk ģenerējoša pieredze – process, kurā iespējams turpināt “būt klausīšanās stāvoklī”. Tas nav rezultāts, bet nepārtraukts tapšanas stāvoklis. Un galu galā mums joprojām ir ķermenis – trausls un īslaicīgs salīdzinājumā ar MI, taču grūti aizvietojams. Tieši šajā galīgumā pieredze kļūst neaizvietojama.

Turklāt, rakstot par skaņas iekšējā slāņa ķermeniskumu, tu pamazām sāc apjaust, ka tavā ķermenī nav tikai pati skaņa vien. Gandrīz kā caur asinsradniecību tas joprojām ir saistīts ar to, kam nav semantikas, bet kas tik un tā turpina iedarboties uz cilvēku – mūziku, deju, rituālu un pat īpašo kora tradīciju, kas joprojām dzīvo šeit, Rīgā, tās kolektīvajām balsīm, kas atkal un atkal tika modinātas Dziesmotās revolūcijas laikā. Tās pārklājas un aizsedz cita citu. Tās skaidri neatdalās, bet sajaucas un rezonē ķermenī.

Tās pilnībā nepieder skaņai, tomēr nekad arī nav to patiesi pametušas. Tās šķiet turpināmies pa vienu un to pašu ceļu, vienlaikus nepārtraukti sazarojoties. Kļūst grūti pateikt, vai tās joprojām paliek skaņas robežās, vai jau ir aizgājušas tai pāri. Un tomēr tev neskaidri šķiet, ka tās visas virzās vienā virzienā – uz tādu “būšanu klausīšanās stāvoklī”, kas vēl nav pilnībā atvērta.

Un šī “būšana klausīšanās stāvoklī” nebeigsies. Tā pilnībā nepieder skaņai, tomēr nekad nav no tās aizgājusi. Tā pāries mūzikā, varbūt dejā, vai kādā pieredzē, kurai vēl nav dots vārds.

 

2026. gada 27. aprīlis