— Ceļojošie muzikanti

Dzejoļu cikls Ceļojošie muzikanti atlasīts no ukraiņu izcelsmes amerikāņu autora Iļjas Kaminska (Ilya Kaminsky, 1977) pirmā dzejoļu krājuma Dejojot Odesā (Dancing in Odesa, 2004). Šajā ciklā autors ar sev raksturīgu naivistisku izteiksmi uzklāj svaigu palimpsesta kārtu 20. gadsimta literatūras vēsturei, pārradot savu literāro elku dzīvesgājumus. Kaminskis demistificē rakstnieka personību, tai iedvešot bērnišķīgu delverību, aizmiršanos, kā arī pieaugušajiem un autoritārām varas struktūrām slēgtu folkloras pasauli. Autora dzimšanas, tas ir, 1977. gadā, Josifs Brodskis kļūst par ASV pilsoni, un abu rakstnieku iespējamā satikšanās nešķistu vis tik sirreāla, ja vien Kaminskis, pēc paša vārdiem, neizvēlētos ceļot laikā uz sešdesmitajiem, kad Brodski Ļeņingradā tiesā par “sociālo parazītismu”. Tikmēr Pauls Cēlans jau paguvis sev darīt galu, noslīcinoties Sēnā, tāpat sev dzīvību atņēmusi Marina Cvetajeva, savukārt dzejnieka tēlotais delveris Īzaks Bābels kritis čekas rokās. Ar cilvēcisku iejūtību autors atsauc šos tēlus no vēstures un totalitārisma likteņdzirnām, sniedzot tiem patvērumu vietā, kuru neaizsniedz laiks un kur pār vārdiem triumfē mūzika, deja, žesti, proti – sapnī, sniegā, Odesā.

2023. gadā izdevniecība Neputns laida klajā autora otro dzejas krājumu Kurlā Republika (Deaf Republic, 2019) latviešu valodā (atdzejojis Raimonds Ķirķis), savukārt pērnā gada februārī starptautiskā dzejas festivāla Page Break ietvaros autors viesojās Latvijā.

Atdzejotājs

 

Ceļojošie muzikanti

Iesākumā bija jūra – savā dvašā mēs dzirdējām bangas, pārliecināti, ka dzīslās nesam jūrasūdeni.

Pilsētā, kas slavena ar dzērušiem jūrniekiem, milzu rabīnu mauzolejiem, zirgu saimniekiem un zirgu zagļiem un, pāri visam, savām pildītajām un krāsnī ceptajām zivīm. Odesā valoda vienmēr nozīmēja arī žestus – nebija ko domāt kādam prasīt ceļu, ja šim rokas aizņemtas. Reiz apvaicājos gan – vīram, kas katrā rokā nesa pa tuklam arbūzam. Bet jo vairāk es vaicāju, jo vairāk viņa seja piesarka un, tavu nelaimi! kolīdz viņš sāka žestikulēt, viens arbūzs nokrita zemē. Viņš nebija vīlies, šis pusmūža vīrs, uzlūkodams sulīgo arbūza mīkstumu turpat līdzās, uz ietves. Viņš smējās kā visnopietnākais bērns, ko pazinu, un klāstīja par zemi, kur visi ir kurlmēmi.

 

Ardievas draugiem

pēc Nikolaja Zabolotska

Jebkurš cilvēks ir putnu tornis, es rakstu draugiem
zemē, zemē, zemē.

Te, laternu rokās turēdams,
vaboļvīrs sveic paziņas.

Jūs stāvat baltās micēs, garos praķos,
dzejas pilnām kladēm,

par māsām pieņēmuši savvaļas neļķes,
liliju krūtsgalus, tulznas un vistas.

Ejiet nu, es rakstu, lapām,
šķirdamies pie jūsu šļūcošajiem soļiem.

 

Pauls Cēlans

Viņš raksta pie tavām lūpām
ar pirkstiem.

Lampas gaismā viņš redz dubļus, vējagrauztus kokus,
redz zāli arvien pārdzīvojam šo stundu, lapu

sīkstu kā nosvilušu lauku:
Bija gaisma. Pestīšana,

viņš čukst. Vārdi viņa lūpās atstāj
zemes garšu.

 

Pauls Cēlans

Jaunības gados viņš strādāja fabrikā, pat ja citiem viņš vairāk atgādināja klasiskās filoloģijas profesoru, nevis fabrikas strādnieku.

Viņš bija izskatīgs vīrs ar kalsnu augumu, kas kustējās te cildeni, te ar ģeometrisku noteiktību. Viņa sejai bija raksturīga smieklu rieva, it kā viņa miesa nebūtu pazinusi nevienu citu emociju. Pat pusmūžā tam vilcienos un trolejbusos miedza ar aci deviņpadsmitgadīgas meitenes, lūdzot telefona numuru.

Viņa nāves astotajā gadā es redzēju Cēlanu vienu pašu savā istabā dejojam novalkātā mantijā, dūcam līdzi soļiem. Viņš neiebilda būt par manu stāstu varoni valodā, kādu viņš nekad neapguva. Tonakt redzēju viņu sēdam uz jumta, meklējam Venēru, skaitām sev Brodski. Viņš apsvēra, vai viņa pagātne jebkad ir pastāvējusi.

 

Elēģija Josifam Brodskim

Runāsim tieši, jo saldme
starp rindām nav būtiska vairs,
to, ko tu sauc par iebraukšanu, es saucu par pašnāvību.
Pieturzīmju aizsegā sūtu
izplātas Ņujorkas naktis, avēnijas
grimstam kirilicā –
ziema uzspolē vārdus, met sniegu pa vējam.
Tu apstājies neuzrakstīta teikuma vidū,
dodies trimdā uz vietu, kas pārsniedz klusumu.

 

***

Es atstāju tavu Krieviju reizi par visām ar pagalvī iešūtu dzeju,
steigdams skoloties,
lai dzīvotu ar tavām rindām
uz robežas ar stāstu, kas pavērsts pret sevi.
Lai dzīvotu ar rindām, kurās paceļas buras, viļņi
plīst pret pilsētas granītu ikkatrā zilbē, –
lapas atšķiras pašas no sevis, klusa balss
vēsta par mokām, par ūdeni.

 

***

Mēs atgriežamies vietās, kur esam noziegušies,
mēs neatgriežamies tur, kur esam mīlējuši, tu teici;
tava dzeja mūs zīda ar pienu kā vilki.
Divus gadus es centos tevi atdarināt. Sajūta, it kā degtu
un dziedātu par degšanu. Stāvu,
kā kad man uzspļāvuši būtu.
Tu kaunētos no šīm kokainajām rindām,
no tā, kā neiztēloju tavu nāvi,
un tomēr tā ir šeit un aizdedz manas rokas.

 

Josifs Brodskis

Josifs pelnīja dienišķo maizi, pasniegdams privātstundas visās jomās, sākot no inženierijas līdz grieķu valodai. Viņa acis bija gurdas un mazas, sejā izcēlās milzu ūsas gluži kā Nīčem. Viņš murmināja. Vai tev patīk Brāmss? Es nedzirdu tevi, es teicu. Kā ar Šopēnu? Es nedzirdu. Mocartu? Bahu? Bēthovenu? Man biezas ausis, vai atkārtosi, lūdzu, vēlreiz? Tev varen labi seksies mūzikā, viņš sacīja.

Lai viņu satiktu, es atgriežos 1964. gada Ļeņingradā. Ielās ir ellīgi auksts: mēs sēžam uz ietves, pēkšņi viņš sāk (iesmejas, ievelk dūmu) klāstīt savu dzīvesstāstu, viņa vārdi sarunas laikā pārtop par lāstekām. Es lasu tās gaisā.

 

Īzaks Bābels

Kas laime ir? Rembrants, Petrarka
gaismas sulaiņi
zosu, priežu paspārnē.

Īzaks Bābels zina: viņš izgudro klusuma žanru,
precīzs vīrs, kura klusums dzīvo
citu
miesās. Precīzs vīrs,

aizbāztu cigareti aiz auss viņš sadzer
ar policijas šefu un aizņemas no viņa mīļākās
naudu, pieraksta rindas –
smagas – starp tām ir uguns.

Viņš darina savu biogrāfiju,
joprojām esmu savās miesās, viņš pielūdz
mirušos: Gorkiju, Mopasānu.
Šaubu brīžos
dzer viņu portretu priekšā.

Kas ir prieks? Sauja cenzorus
pievīlušu stāstu. Viņš nenesīs
klusumu kā sveci,
neglītai meitenei teiks: tu esi skaista,
acu līmenī tu staigāsi virs zemes.

 

Īzaks Bābels

Nekādas mitoloģijas nebija: Odisejs pakārās. Homērs nodzērās līdz nāvei un oda pēc dubļiem.

Īzaks Bābels zināja. “Es pasniedzu dejas,” viņš stādījās priekšā.

“Man zināmas visādas – polka un tango, un flamenko, kaisles deja un prieka deja, ar vai bez sievas.”

“Odesa ir visur,” viņš teica. “Bet tikai Odesa spēj labāk gorīt gurnus par Odesu.” Savas dejas viņš izpildīja basām kājām, lai “pasaudzētu preci.” Kunga prātā Īzaks mēdza no ietves saukt taksi.

“Vai esat brīvs?” viņš prasīja, atvēris durvis.

“Jā,” atbildēja taksistiņš.

“Ja? Nu tad kāpiet laukā un nāciet dejot!”

Noguris vīrs. Kad smējās, tad izskatījās, it kā uz Zemes būtu gluži viens. Kad kāda konkrēta dāma pagāja tam garām uz ielas, viņš pagriezās un klusi pie sevis noteica: “Kas par maizes doniņu, kas par siltu maizes donu.”

“Ko tu domā par Marinu?” viņam daudzkārt vaicāju.

“Domāju, ka viņa ir burvīga sieviete!”

“Vai tiešām? Viņa vienmēr tevi sauc par muļķīti.”

“Nu tad varbūt mēs abi maldāmies.”

Gadiem ilgi mana aizdarītā mute glabāja viņa neprāta stāstu. Reizēs, kad viņš dzina jokus, es smējos cieši sakniebtām lūpām.

“Vai Īzaks vakarnakt tempa?” Marina vaicāja.

“Neesmu drošs! Taču, kad ierados, viņš prasījās pēc spoguļa, lai redzētu, kas pārnācis mājās.”

 

Marina Cvetajeva

Pie katras rindas savādās zilbes viņa atmostas
kā kaija krustcelēs
starp debesīm un zemi.

Es viņu pieņemu, stāvu viņas pusē, aci pret aci –
šajā sapnī, tērpusies kleitā
kā burās, viņa skrien man līdzi, stājot tad,

kad stāju es. Viņa smejas
kā bērns, kas sarunājas ar sevi:
“dvēsele = sāpes + viss pārējais.”

Es neveikli nometos ceļos
un pretim nebilstu vairs ne vārda,
viss, ko vēlos, ir logs uz cilvēku

mājā, kuras jumts ir mans mūžs.

 

Marina Cvetajeva

Savos pirmajos kurluma gados es redzēju viņu ar kādu vīru. Viņa valkāja ap galvu apsietu violetu šalli. Tādā kā dejas solī viņa saņēma vīra galvu, spieda sev pie krūts. Un sāka dziedāt. Es vēroju viņu ar kvēlu interesi. Iztēlojos viņas balsi smaržojam pēc apelsīniem; es iemīlējos viņas balsī.

Viņa dzīvoja kā sazvērniece un raidīja pretrunīgus signālus. “Neēd ābolu sēkliņas,” viņa draudēja, “ābolu sēkliņas ne. Tavā vēderā izaugs to zari!” Viņa pieskārās man pie auss, bakstīdama to.

Neko daudz par viņas vīru es nezinu, kā tikai par viņa letālo sirdstrieku braucošā autobusā. Viņas sejā nemanīja ne mazākā saspringuma, taču, viņā raugoties, es atjautu sēru cēlumu. Atceļā no vīra bērēm viņa novilka kurpes un basām kājām gāja pa sniegu.

 

No angļu valodas atdzejojis Eriks Dekoneks