— Fotogrāfija ar sievieti un pīli

Par Lāsmas Oltes dzejoļu krājumu – jums gaisma netraucē? (Neputns, 2026)

Viņa nepaceļas pār pasauli kā lidojumā putns, zinot vairāk un domājot plašāk, viņa nevar zibenīgi ienirt ne zālē, ne ūdenī kā čūska, pele, pīle vai zivs, izbēgot varmācībai, viņai nav izredžu žilbinoši lēkāt zaru tīklojumā, veidojot neiespējamas figūras kā vāverei vai lūsim, bet viņa noteikti nepozēs ar šauteni un medījumu, jo viņa ir māte un sieva, tas nozīmē – viņai rūp, sāp un bail: “es esmu neredzama / ūdensputna mazuļi / pie manām kājām plūc ceļmallapas / visu laiku pīkstina / kā mani bērni savā istabā / – ienāc manā pasaulē / – negalini mani” (9. lpp.).  Lāsma Olte savā debijas dzejoļu krājumā izmēģina poētiskā teksta iespējas, lai neizceltos, lai ierunātu sevi atpakaļ dabā, lai iegūtu plašumu no mazā, zīmīgā brīdī fiksētas iesaistītības globālos sakņu, plūsmu, ķīmisko reakciju, radniecības un emociju tīklos. Tajā, kā viņa atloba dzīves un dzīvības dažādos slāņus, lai iekļautos un neaizmirstu, ir viegli saskatīt posthumānisma iespaidu. Ūdens pieminējumu skaits varbūt dažiem liks atcerēties Astrīdas Neimanis hidrofeminismu. Ja vien tas ir būtiski un vajadzīgs – šķiet, drīzāk nav, jo gan dabas ainās, gan ieklausoties ķermenī, gan mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem autore drīzāk lieto jutekļus un sajūtas, nevis prātu. Tādēļ apkārtējais, lai arī cik svarīgs dzejas liriskajai varonei, nevis nonāk mūsu uztveres areālā kā arguments, bet kā gaisma, kas atstarojoties atstāj dažādu viļņu garumu nospiedumus.

Nākot no vizuālās mākslas jomas, dzejnieci interesē redzamā/neredzamā vai, precīzāk, uztveramā/neuztveramā robeža, jo uztvert noteikti var vairāk nekā redzēt. Izvēloties gaismu, tātad redzēt, lai saprastu, mēs, cilvēki, varbūt pazaudējam telpisko dziļumu, skaņas, smaržas, garšas un taustes zīmes un nozīmes, ritmus. Izvēloties nosaukt vārdā un ieliekot teorētiskā rāmī, lielākoties zaudējam fona tēlus, kas tomēr eksistē – iedarbojas uz jutekļiem, veido potenciālas raksturstruktūras, ir par pamatu fenomeniem, ko, iespējams, ievērosim tikai nākotnē.

Taču gramatika ir fascinējoša – datīvs, kā norāda pats vārds ¹ ir locījums, kas modelē kādu situāciju kā došanu, tas izsaka, ka kaut kas tiek dots, ar datīvu apzīmē dotā adresātu. Tātad, kad sakām “man sāp”, “man rūp”, “man bail”, kad jautājam “jums netraucē?”, ir noticis došanas akts, uztveramais ir mums/jums dotais un dotais stāvoklis, kāds mums/jums piemīt. Ja būtu jāatbild uz krājuma nosaukumā ietverto jautājumu pēc krājuma izlasīšanas – jā, gaisma traucē, jo tā padara visu (pārāk) redzamu, viennozīmīgu un skaidru, “ieraksta” tēlus tīklenē, fotopapīrā un atmiņā. Bet jāņem vērā arī, ka tā darbina dzīvības procesus, augšanu, attīstīšanos, zaļošanu – visu to, kas mums kā cilvēkiem fascinējošā veidā ir dotais, kas pašos pamatos veido mūsu stāvokli tādu, kāds tas ir, – dabai piederošu, tomēr varas un atbildības attiecībās iesaistītu, dažādiem skaidrojumiem pakļautu, kontrolētu, lietotu un vienlaicīgi nezināmu, neskaidru, nedrošu, maģiskuma un noslēpuma cauraustu, potenciāli neglābjamu. Šis stāvoklis, kas asociatīvi ļauj sasaistīt Oltes dzeju ar kino projektiem, kuru īstenošanā viņa bijusi iesaistīta (Upurga, Upurjērs, arī grupas Instrumenti video King of the Wild Things (VFS Films, rež. Uģis Olte)), sasaista mūsdienas ar to tehnoloģiski mediēto atsvešinātību un – nereti – trulumu ar mītisko pagātni, mantojumu, kuram nevar piekļūt bez upurēšanas/ās.

Šajā mītiskajā un simboliskajā kultūrslānī cilvēks sevi izjūt vienotībā ar dabu un piederību apliecina rituālā darbībā. Dabas parādības te nezaudē savu jutekliski uztveramo veidolu, bet iegūst papildu nozīmju slāņus. Gaisma, piemēram, var tikt uztverta ne tikai kā redzama parādība, bet arī kā Tabora gaismas tēls – Dieva neradītā gaisma, kas Kristus apskaidrošanas aprakstos (Mk 9:3; Mt 17:2; Lk 9:29) teoloģiskajā tradīcijā interpretēta kā dievišķā klātbūtnes atklāsme. Šajā nozīmē gaisma norāda uz pārdabisko – uz dievišķo kā cilvēkam līdz galam neaptveramo un absolūti citādo: “ – vai esi gatavs redzēt Dievu? / viens divi trīs / dēls satver žalūzijas auklu un velk /uzmanību viņš ir neredzams” (48. lpp).

Materiālajā pasaulē gaisma ir elektromagnētiska starojuma redzamā daļa, un starojums atkarībā no tā veida un intensitātes var būt gan dzīvību uzturošs, gan iznīcinošs. Šī fiziskā divdabība ļauj gaismas tēlu poētiski saistīt ar dabā vērojamo dzīvības un sairuma nomaiņu: augšana nav šķirama no novecošanas, tapšana – no izzušanas, dzīvība – no matērijas pārvērtībām. Arī akmens vai zeme šādā tēlainā skatījumā nav nekustīga un nedzīva substance, bet ilgstošu pārmaiņu, sairšanas un jaunu formu iespējamība.

Šāda pasaules izjūta atbalsojas arī dzejoļu formā: ritma pārsitieni, panta formas atvērtība un negaidītie tēlainības pavērsieni, kas pirmajā lasījumā var traucēt, var būt arī gribēta formāla neregularitāte, lai izteiktu pasauli, kurā stabilais un mainīgais, skaistais un biedējošais, dzīvinošais un postošais, saprotamais un neizskaidrojamais pastāv nepārtrauktā savstarpējā spriedzē.

Noslēpumam un maģiskumam, saskaroties un pamanot pazīstamo kā citādo, ir sava vieta ne tikai dabā, bet arī cilvēku attiecībās – krājums šai paralelitātei piešķir līdzsvaru un caur to arī spēku. Tādā kontekstā – vienlīdzīgā un nedominējošā – gribētos izcelt daudzās dabas domēna metaforas dzejoļos. Lāsmai Oltei izdodas savienot abus dzīves situācijas līmeņus – bioloģisko un cilvēcisko – kā vienlaicīgi labo un ļauno, pazīstamo un nezināmo, fotogrāfiju un stāstu. Viņa lasītājam ļauj nojaust un salikt līmeņus un elementus, kā patīk, neuzspiežot, bet atgādinot par aizmirstā eksistenci. To darot, maigi tiek ieviests sievietes skatpunkts, sievietes attieksme – izejot no citādības. Vēl un vēlreiz dzejniece apliecina to, kas viņai ir svarīgi, – būt mātei un sievai, lai arī pretojoties stereotipiem, kas tātad nozīmē pastāvīgu balansēšanu un harmonizāciju, lai tas būtu iespējams, nepakļaujot sevi. “mans vīrs mani mīl / viņš lasa manu dzeju,” dzejniece nedaudz pašironiski paziņo (64. lpp.).

Vājums un spēks, enerģija, kas saistīta ar seksualitāti, – tam saknes meklējamas dzejnieces attīstītajā sievišķības redzējumā. Tā izpaužas gan kā vispārināts tips (“mātes mēlē skan balss / – visas sievietes to izturējušas / (visas sievietes ir viņas māte) / arī es” (60. lpp.)), gan kā sava veida polifoniska daudzsieviešu vide (“sievietes raupjām darba rokām / ceļ manas rokas / kā aizlauztus spārnus” (61. lpp.)). Kā atsevišķs elements šajā sistēmā jāiezīmē rūpes – vairāki dzejoļi liekas tieši kā no Kerolas Giligenas feministiskās rūpju ētikas piemēru klāsta, kur ētikas normas definē attiecības, vispirms bērna un mātes attiecības, tad attiecības starp indivīdiem, attiecības starp cilvēku un viņa dzīvo un nedzīvo apkārtējo vidi, arī tādu, kas rūpējas par cilvēku, kad viņam ir slikti: “caur mani raud jūra / es pazīstu sāļumu / kāds mani dzird pirms ievelku elpu / atveru muti skaņai / kas viļņus dzīs uz otru pusi” (25. lpp.).

Sievišķais skatiens nojauc tēla, metaforas un simbola noturīgumu un prioritizē juteklisko informāciju, tādēļ tēlainībā dominē teksts, kas būtu jālasa lēni, izgaršojot, modinot jutekliskas asociāciju virknes, citādi nozīmes nav pieejamas. Lai gan krājuma noformējumā izmantotas tikai krāsas, kuras redzēt var arī tumsā, vāka materiāls uzrunā tausti. Pieskāriens nozīmē, ka tu neesi viena. Šajā ziņā ūdens tēls kļūst par iespaidīgu simbolu – maigās plūsmas, kas pieskaras ādai un glāsta, izvairās no satvēriena, sekojot straumes līnijai, kas aptinas ap locekļiem un velk dziļāk un dziļāk, pavisam dziļi.

1. grieķu: ἡ δοτικὴ πτῶσις, latīņu: casus dativus, no darbības vārdiem “δίδωμι” un “dare”, kuru nozīme ir “dot”  (atpakaļ uz rakstu)