Alešs Štegers (Aleš Šteger, 1973) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu slovēņu dzejniekiem. Debitējis 1995. gadā ar krājumu Stundu šaha dēļi (Šahovnice ur), kas tika izpārdots trīs nedēļu laikā. Kopš tā laika sarakstījis vēl septiņus dzejoļu krājumus, vairākas prozas un eseju grāmatas, tostarp romānus. Štegera darbi ir plaši tulkoti un izdoti citās valodās, pats tulko un atdzejo no vācu un spāņu valodas.
2011. gadā viņa dzejas krājuma Lietu grāmata angļu izdevums ieguva divas vadošās atdzejas balvas ASV – Labākās tulkotās grāmatas titulu un Amerikas slāvu un Austrumeiropas valodu skolotāju asociācijas balvu. Dzejoļi no Lietu grāmatas latviski publicēti žurnāla Strāva 2025. gada rudens numurā.
Štegers ir Francijas mākslas un literatūras kavalieris, Berlīnes Mākslas akadēmijas biedrs. Šogad viņš viesojās Rīgā starptautiskā dzejas festivāla Page Break 2026 programmā. Publikācija tapusi sadarbībā ar festivālu.
Redakcija
Kods
O nāves nāves nāves,
Kas esat upes oļi oļi oļi.
Dzīvības ūdens,
Mīlestības ūdens,
Ūdens deldē deldē deldē.
O upes oļi oļi oļi,
Kas esat manī manī manī.
Bez jums es neplūstu,
Bez jums es neteiktu,
Ka manis nav, ka esmu.
O upes oļi oļi oļi,
Kas pazūdat ūdenī ūdenī ūdenī.
O dzīvības ūdens,
O mīlestības ūdens,
Kas pazūd starp jums.
Balts krekls
Man ir balts krekls.
Nakts vidū tanī
Tumšs augums spīd.
Balta ir robeža.
Te es mītu.
Tur mani runā.
Balts, sniegbalts,
Eņģelisks
Krekls man ir.
Paceļu apkakli.
Atpogāju pogu.
Uzrotu piedurkni.
Nosmērējas valoda.
Nosmērējas eņģelis.
Nosmērējas dvēsele.
Bet es joprojām dzīvoju
Savā sniegbalti tīrajā,
Spoži baltajā kreklā.
Mana māte
Mana māte,
Kas esi ķermeņos,
Tavs vārds ir iznīcība.
Nāc vismaz pie manis
Tavā trimdā.
Tava nežēlība izpaužas
Trūkumā un pārpilnībā.
Pamet vismaz šodien
Kādu sīku drupatu
Un piedod man
Vājuma brīžus,
Kad cenšos nozagt dzīvei
Vairāk, nekā esi nolikusi.
Neved mani atpakaļ tukšumā,
Lai salūst mani kauli,
Kad tu mani glāsti,
Māt.
Vienaldzības recepte
Mēs redzējām viņus, izsalkušus, un runājām
Vien tālāk par veselīgu uzturu.
Viņi nebija mūsu problēma,
Vienkārši mēs nevarējām ciest skatīties, kā
Dienu no dienas, stundu no stundas
Viņu bērni izdeldēja kā papīrs.
Mēs runājām skaļāk, nē, viņi nebija mūsu problēma,
Mēs apmainījāmies ar īpašu ēdienu receptēm,
Apmeklējām pavārmākslas kursus un sūdzējāmies
Par augstajām tunča un trifeļu cenām.
Dažus izsalkušos mēs zinājām vārdā,
Vai pazinām kādu, kura radinieki mira badā,
Vai pazinām kādu, kurš pazina kādu,
Kurš, par spīti mūsu stingrajiem uztura standartiem,
Par spīti mūsu vienaldzībai pret viņu ciešanām,
Atļāvās pacelt balsi, protestēt,
Pat spļaut pasaules nobarotajā sejā
Un pieprasīt pārtiku tiem, kuri
Dienu no dienas, stundu no stundas
Pārvērtās skeletos mūsu acu priekšā,
Kamēr mēs gurdeni –
Jo zinājām par gaidāmo rūgto pēcgaršu
Un galu galā tā nebija mūsu darīšana –
Sagremojām skaitli 43 vai 128, vai 17, vai 99,
Vai kāds nu bija bada nāvju skaits pēdējās 24 stundās.
Nē, mums nebija ļauts tos ignorēt,
Kaut tie nebija mūsu skaitļi,
Mēs neizraisījām viņu ciešanas, mēs viņus neskaitījām.
Visgrūtāk mums nācās paciest smagos skatus,
Kas neveicināja netraucētu gremošanu
Un veselīgu apetīti mums, demokrātiskiem, miermīlīgiem ļaudīm.
Kāpēc mums bija uz viņiem jāskatās?
Neviens no mums to īsti nezināja.
Skatoties uz viņiem, mēs vēl vairāk pacēlām balsi,
Kliedzām cits uz citu, arvien kurlāki pret to, kas pateikts,
Kādas ir jaunākās kulinārijas tendences
Un kuri ir labākie tradicionālie ēdieni.
Bet mēs nevarējām atraut no viņiem acis.
Mēs redzējām viņus, arī skatīdamies savās terīnēs,
Kad puspievērtām acīm košļājām ceptu gaļu
Vai kad acīm ciet baudījām smalkākos desertus.
Viņi kļuva mums arvien svešāki un kaitinošāki,
Kaut iepriekš nebija mūsu darīšana, tikai traucēklis.
Viņu pavāri gatavoja badu,
Viņu mātes sālīja izsalkumu,
Viņu tēvi, tukšām rokām, pārnesa nāvi
No saviem veikaliem, kuru vairs nebija,
Un no saviem dārziem, kuru vairs nebija,
Un no savām pilsētām, kuru vairs nebija,
Viņi atnesa skaitli 56 000
Vai skaitli 127 000, vai skaitli 246 000.
Viņu izsalkums tika sasummēts
Lielajos, greznajos nāves dārzos,
Plašajos, ietilpīgajos nāves laukos,
Plaukstošajās, augošajās nāves plantācijās,
Bet mūsu izsalkums – izvēlētu restorānu rēķinos.
Dienu no dienas, stundu no stundas
Mēs ēdām un skatījāmies uz viņiem, un smagi cietām,
Tāpēc par spīti redzētā negaršīgumam
Mums izdevās apēst visu.
Mēs noslaucījām muti, samaksājām, atstājām divkāršu dzeramnaudu,
Nokliedzāmies durvīs: Rīt nāksim atkal,
Tikai esiet žēlīgi, uzticiet mums recepti,
Kā palikt tādiem, kādi vienmēr esam bijuši.
Mans mazais dievs
Kad piedzimu,
Manī paslēpās
Mazs dievs.
Es mainos,
Viņš vienmēr
Ir tikai viņš pats.
Mēs nepārklājamies pilnībā.
Es bieži viņu saucu,
Bet viņa nav.
Dažkārt viņš izkāpj no manis
Un glāsta citu dievus,
Kamēr es nemanu.
Mans mazais dievs nav slikts,
Kaut nesaprasts un vientuļš.
Man viņa žēl.
Es negribētu būt viņa ādā.
Bet viņš ir manā,
Par ko esmu viņam pateicīgs.
Atgriešanās mājās
Ikviens no mums
Ir no kaut kurienes,
Ikviens nemitīgi
Ierodas
No kaut kurienes.
Mēs nekad nepārstāsim
Ierasties, dziedāt, būt ikviens.
Zvaigznes, upes, kalni
Ir neuzticami orientieri.
Tikai tas, ko tu nes,
Ko nevari pārstāt
Nest sevī,
Kad tu ierodies un ierodies
Nemitīgi,
Tikai tas ir,
Tikai tas –
Vienīgā vieta.
Viss pārējais no kaut kurienes,
Ikviens, kaut kur.
Esi slavēta,
Nenoteiktā un brīvā
Mūsu ceļa gaita.
Nāk zēns
Nāk zēns, kas spēlē
Halogēno gaismu.
Trokšņa dēļ nekas
Nav redzams.
Smirdošos pagrabos viņš atstāj
Plāksterus un zivju eļļu.
Šis nav metafizisks laikmets.
Šis nav laikmets balsij.
Šis ir halogēnā trokšņa laikmets.
Izvelciet siļķes no ausīm.
Vai jūtat manas bailes?
Sadauzītā peļķē
Piepildās prognoze.
Mūsu laikmets sākās
Kā zobu sāpes.
Tas beigsies tumsā
Ar mikrobu halucinācijām.
Pieci apgalvojumi
Pieci apgalvojumi –
Tas ir viss, ko
Atnesuši gadi.
Pirmais: es mīlēju tevi,
Pirms eksistēju.
Otrais: mana dzīve
Ir tintes piliens bezgalīgā naktī.
Trešais: nav gala,
Tikai sniegotas kalnu virsotnes.
Ceturtais: jūrai ir
Vienalga par mums.
Pēdējais: nav gala,
Tikai ledāji mirst.
Dzejnieku smaidi
Par ko smaida mūsu dzejnieki?
Mūsu ciltī nav nekā smieklīga.
Daudzi guļ nokauti grāvjos.
Mūsu sievietes un bērni ir badā un basi.
Mūsu vidū izplatās nezināmas slimības.
Jauni ciemi vēl nav uzcelti, un drīz sākšot snigt.
Par spīti visam, mūsu dzejnieku sejās nenodziest smaids.
It kā saskarsme ar bēdām tiem sagādātu neizprotamu, slepenu prieku.
Kad izprašņājam, kas te tik smieklīgs, viņi klusē un rausta plecus,
Un dara to pašu, kad pieprasām uzmundrinājumu šajos grūtajos laikos.
Smaidīšanas iemeslu viņi slēpj tikai un vienīgi savam priekam.
Mēs viņiem uzticamies arvien mazāk, arvien mazāk mēs ticam viņu skopajiem vārdiem.
Mūsu dzejnieku smaidi šajos grūtajos laikos ir īsts noslēpums.
Vai viņiem ir aptumšojies prāts? Vai viņi izsmej mūsu kopīgo nelaimi?
Viņu smaids dažkārt sāpina vairāk nekā ienaidnieku ieroči.
Bet viņi maldās, ja domā, ka varēs mūs apmānīt.
Mēs nogalināsim savus dzejniekus tikai tad, kad izspiedīsim no viņiem šo noslēpumu.
Mēs pasaudzēsim tikai lielākos pļāpas, nopietnām sejām, mums līdzīgos.
Viena bļodiņa, visas bļodiņas
Mīlestība ir
Mazs kaķītis,
Kas dzer ūdeni
No saplēstas bļodiņas.
No slovēņu valodas atdzejojis Arvis Viguls