— Baltijas sievietes piezīmes uz folianta malām

Par Kima Stenlija Robinsona romānu Nākotnes ministrija (no angļu valodas tulkojusi Dina Kārkliņa; Prometejs, 2026)

Esmu vidusmēra vidējās paaudzes Baltijas sieviete, kuras rokās nonācis Dinas Kārkliņas latviski tulkotais un apgāda Prometejs izdotais Kima Stenlija Robinsona (Kim Stanley Robinson) romāns Nākotnes ministrija (The Ministry for the Future, 2020). Tas ir ļoti ietekmīgs un ievērojams darbs, kas apliecina autora morāli ētisko stāju un meistarības svaru zinātniskās fantastikas pasaulē, kuru viņš ir tiecies paplašināt, pārstāvot klimata fantastiku jeb cli-fi. Romānā Nākotnes ministrija literāra izdoma apvienota ar ieskatu dažādās zinātnēs – ekoloģijā, ģeoloģijā, ekonomikā, politikā u. c. Tā ir ļoti spēcīga, brīžiem ārkārtīgi ievelkoša un daudzviet pasausa, bet svarīga lasāmviela. Tomēr, tā kā esmu vidusmēra vidējās paaudzes Baltijas sieviete, es mēdzu gan piedot, gan piesieties. Un, pārfrāzējot Prāta vētru, šīs piezīmes būs vārdi no manas pasaules daļas, viedoklis arī no tās, un, es zinu, neviens manā vietā tos neuzrakstīs.

Nākotnes ministrija ir politiska, amerikāņu autora radīta rokasgrāmata gaidāmajai katastrofai jeb tas, ko var dēvēt par pamatotu spekulāciju. Galvenie grāmatas “tēli” ir ekstremāli karstuma viļņi, plūdi, klimatā balstīta migrācija, ledāju kušana, finanšu sistēmas iesaiste klimata kontroles politikā, oglekļa emisiju ierobežošanas pasākumi un centrālās bankas. Otrajā plānā ir daži anonīmi personāži no visas pasaules, kas pavēsta par savu pieredzi ar klimata pārmaiņām, kā arī divi personāži, kurus var iepazīt tuvāk: īru diplomāte un ANO izveidotās Nākotnes ministrijas priekšniece Mērija un nejauši par klimata ekstrēmistu kļuvušais humānās palīdzības darbinieks amerikānis Frenks.

Kā jau parasti cilvēkus tieši vai netieši savieno nelaime: reiz Indijā Frenks piedzīvo miljoniem nāves nesošu karstuma vilni, kas viņu traumē uz mūžu un liek uzlūkot pasaules līmeņa amatpersonas par galvenajiem klimata pārmaiņu vaininiekiem. Frenks meklē savu ceļu, kā mainīt pasauli, un uz brīdi pat sagūsta Mēriju. Kamēr Nākotnes ministrijas oficiālā un slepenā nodaļa ar pārrunām un vardarbību piespiež bankas ieviest oglekļa emisiju samazināšanas valūtu, Cīrihes cietumā sēdošais Frenks un ministre Mērija uztur dīvainu draudzību. Divu pilnīgi atšķirīgu indivīdu – būtībā varmākas un upura – savienība varētu šķist neticama, taču Robinsona romānā atmosfēra ir nokaitēta tik ļoti, ka nav vietas personiskiem aizvainojumiem, jo gan Frenka, gan Nākotnes ministrijas vadītājas Mērijas mērķi šajā fantastiskajā pasaulē ir vienoti – pārstāvēt nākotnes cilvēku intereses uz planētas Zeme, novēršot klimata pārmaiņu cēloņus.

Varētu pasūdzēties par to, cik auksti un mazemocionāli tiek raksturoti abi galvenie cilvēkpersonāži, kā arī – cik maz tiek pievērsta uzmanība viņu biogrāfijai un rakstura niansēm. Daļēji šie personāži atklājas dialogos, lai gan pēc tulkojuma nevar spriest par runas raksturu, tikai par galveno – sarunas ir skopas un visai formālas.¹ Domāju, pie vainas ir K. S. Robinsona “lielais redzējums” – svarīgi nav indivīdi un to iespējamās nesaskaņas, bet gan civilizācijas spēja vienoties. Romānā ir epizodes ar Mērijas un Frenka komunikāciju Šveicē, kur bāzēta Nākotnes ministrija, taču lielākā daļa teksta ir mēģinājumi populāri un dažreiz emocionāli izskaidrot dažādus ekonomiskus, zinātniskus un politiskus (ne bez poētiskām atkāpēm un filozofijas) tematus. Tas ir romāns esejās, idejās, izdomātos protokolos, sarakstīts daudzslāņaini, bet hronoloģiski, veidojot tādu kā blīvu notikumu un faktoru torti. Šīs tortes pildījums ir drīzāk lietišķi emocionāla valoda, kad jāskaidro zinātnes tematus, ironiska valoda – kad runa ir par cilvēku egoismu, krāšņāka – kad jājūsmo par Šveices Alpiem.

No Baltijas sievietes perspektīvas šķiet, ka fantastiskākā lieta Nākotnes ministrijā NAV tas, ka kušanas ūdeni var atsūknēt no ledāju apakšas, lai palēninātu ledāju slīdēšanu okeānā un līdz ar to nedaudz atliktu jūras līmeņa celšanos un nepazudinātu Venēciju. Galīgi neiespējami nešķiet arī ekoteroristu uzbrukumi naftas magnātiem un lidmašīnām. Nē, fantastiskākais romānā liekas tas, ka cilvēki ir spējuši par kaut ko vienoties. Vai tā būtu banku ieviestā oglekļa valūta vai indivīdu centieni saudzēt dabu. Ak, mēs taču pat uz sava mazā Baltijas zemes pleķīša nevaram vienoties par potēm, cilvēktiesībām, vardarbības novēršanu, valodu un nodokļiem. Mēs arī zinām, KĀ pasaule spēj “vienoties”, piemēram, nacisma vai komunisma represiju priekšā un pat pēc tādas lielas katastrofas kā karš. Robinsons, redzot lielo ainu, neglābjami blamējas, jo nepamana esošās vai iespējamās nianses. Viņš nostājas pret lielām korporācijām, pats neviļus iemiesodams lielas korporācijas principu, proti, lielais diktē mazākajam. Taču tas nav kaitinošākais.

Pirmkārt, ir grūti noticēt, ka ANO struktūras spētu tādā mērā ietekmēt globālos procesus, – pat nevajag kā piemēru uzrādīt nebeidzamo karu Ukrainā.

Otrkārt, tā kā autors nepievērš uzmanību mazākām tautām un reģionālajām attiecībām, viņš 2020. gadā, kad romāns iznāca ASV, nav bijis spējīgs paredzēt krievijas agresijas izplešanos un romāna kontekstā uzskata krieviju par niķīgu, tomēr klimata pārmaiņu novēršanai noderīgu kompanjonu. Šodien Nākotnes ministrijas sižets būtu mainīts un galvenais ļaundaris vairs nebūtu tikai bezrūpīgā ASV. Vai tomēr?

Treškārt, autors atļaujas vairāk, nekā romāns prasa, un vienkāršo postkoloniālisma sekas. Garāmejot viņš pieskaras komunismam kā dzīvotspējīgai idejai. Dažreiz tas notiek ar nacionālisma nokrāsu, piemēram, attēlojot, ka Āfrika kā kontinents varētu kādu dienu kļūt suverēns, nevardarbīgs un pārņemt visas dabas bagātības bijušo melnstrādnieku rokās.

Ceturtkārt, ir nedaudz mulsinoši saprast, ka autors no pasaules glābšanas modeļa pilnībā izslēdzis tādu faktoru kā kultūra un reliģija. Vai tad tās neko neietekmē un tikai traucē eksaktajām zinātnēm? Kas notiek ar pasaules tautu un valstu kultūrām, kad tiek ieviesta oglekļa emisiju valūta un ierobežota dzimstība? Šķiet, tie ir neērti jautājumi, kas varētu rasties arī Baltijas valstu pārstāvjiem un kas varbūt nav tik acīmredzami autoram no ASV.

Ir arī citas lietas, par kurām Robinsona grāmatā gribas raukt uzacis. Viņa utopijā ir izgudroti veidi, kā aizstāt lidmašīnas, taču joprojām notiek aktīva cīņa par sieviešu tiesībām uz līdzvērtību. Par citām minoritātēm un mazākiem pasaules dalībniekiem (izņemot dzīvniekus) viņam vienkārši neatliek laika padomāt, turklāt galvenie Zemes glābēji ir tie, kam skolā māca angļu valodu un kas nāk no izglītotas vidusšķiras. Romāns rāda, ka zinātne it kā esot (bet nav) progresīvāka par sociālo jomu.

Šie punkti atgādina, ka Robinsons ir izveidojis utopiju, kurā pasaule sevi uz kādu laiku tiešām izglābj, nepieredzot plašus konfliktus, jo autors novāc visus iespējamos šķēršļus, lai varētu īstenot savas idejas. Viņš ir lielo tematu autors, kurš skata paša radīto literāro pasauli TIK plaši, ka viņa plaukstai ne vienmēr pieķeras politiskās maizes drupačas. Un varbūt tieši ar to viņš arī padara savus it kā reālajā ģeopolitikā balstītos, bet fantastiskos romānus saprotamus un interesantus gandrīz ikvienam.

Arī Sarkanajā mēnesī (Red Mars, 1992; latviski nav tulkots tāpat kā 20 citas Robinsona grāmatas), attēlojot Ķīnu kā vienu no kosmosa lielvarām, kas kolonizējusi Marsu, autors 20. gadsimta 90. gadu pasaulē neredz visu, ko Ķīna sevī var nest. Piemēram, Tibetas apspiešanas problēma bija zināma jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem, un Ķīnas izturēšanās pret mazākumtautībām būtu interesants elements Marsa kolonizācijas attēlojumā. Arī straujā industrializācija jau tad padarīja Ķīnu par būtisku pasaules piesārņojuma avotu. Robinsona ieskats 90. gados vēršas pāri nacionālajiem jautājumiem un tiecas kritizēt kolonizācijas un pasaules pārveidošanas ideju kā tādu – tāpat kā Nākotnes ministrijā ļaunums ir oglekļa izmešu čempionvalstis un kapitālisms. Iespējams, tā ir būtiska lielo autoru raksturiezīme – censties nesastrīdēties ne ar vienu konkrētu kopienu, kritizējot abstraktu kopumu. Un varbūt caur abstrakto kritiku kāds arī nolasa Robinsona atbalstu tām mazajām dzīvības formām un nācijām, ko 90. gados lielie spēki bija paspējuši apspiest un iznīcināt uz Zemes, nevis uz Marsa. Viedi cilvēki šādos gadījumos saka: esmu pret visu slikto un par visu labo.

No otras puses, protams, jānovērtē grāmatas vēriens un iesaistes motivācija – Robinsona lasītājs ir atvērts lielajām idejām un aktīvismam. Arī Baltijas jūru klimata pārmaiņas ietekmē īpaši izteikti, un informēts lasītājs novērtēs Robinsona pūles. Kā arī Nākotnes ministrijas vadītāja ir Mērija, nevis kāds vīrišķis. Viņa gan pārstāv maigo varu, nevis to vardarbību, kas izvēršas romāna aizkulisēs, un tas viņai atņem rakstura toņus – dara teju par svēto, kura turklāt piedod savam pāridarītājam Frenkam. Tāpat autors romānā paredz, ka mākslīgā intelekta (Sarkanajā mēnesī 90. gados jau bija paredzēts, ka MI būs pastulbs rīks) ietekme nebūs izšķirīga pasaules glābšanā.

Nākotnes ministrija ir pamatīga barība smadzenēm un sirdsapziņai, taču autors tajā atstājis dažas neizmantotas iespējas, tāpēc noslēgumā pievērsīšu uzmanību tam, ko skats no Baltijas valstīm varētu piedāvāt romānam. Tas jau būtu tikai dabiski, ka 600 lappuses biezu foliantu varētu bagātināt, atgādinot, ka pasaule nav nemaz tik vienkārša, viegla un ērta:

vajadzētu piespiest pasauli pārtraukt karot un iekarot, ieviešot kara valūtu – jo mazāk karu, jo lielāka pārticība un saticība nākotnē (šķiet, tas jau ir daļēji izgudrots un saucas loģika);

vajadzētu ieviest populista tēlu, lai vērā tiktu ņemti visi klimata pārmaiņu novēršanu traucējošie faktori;

derētu atrisināt avokado dilemmu – pirkt vai nepirkt, džungļu izciršana ir labi vai slikti, galu galā baltiešiem pirkt tos vienmēr puspuvušos ir reāli pieriebies;

varētu modelēt krievijas un Ķīnas agresijas lomu, kas it nemaz nav tik niecīga, kā Robinsons iztēlojas;

būtu jāatbild uz jautājumu, kāda loma klimata pārmaiņu novēršanas procesā ir grāmatu drukāšanai uz papīra.

1. Man kā mazas valodas pārstāvei, protams, nav pieņemamas paviršās vietas tulkotajā tekstā, lai gan grandiozo kopiespaidu par romānu diez vai tas ir stipri iedragājis. Turklāt ir arī labā ziņa: cilvēciskas kļūdas liecina par to, ka netika lietots MI. Par tulkojumu izteicies Dainis Leinerts.  (atpakaļ uz rakstu)