— Saikņotās ainavas: navigācija. Kāda lasītāja piezīmes

Par radošās apvienības Fabula izdevumu Saikņotās ainavas: navigācija (Fabula, 2026)

Aizvadītajā mēnesī pie lasītājiem nonācis radošās apvienības Fabula bilingvālais izdevums Saikņotās ainavas: navigācija – krājums, kurā apkopoti astoņu dažādu autoru piedāvāti uzdevumi vai vingrinājumi citādai būšanai dabā, nekā to ikdienā lielākoties pieredzam un iztēlojamies. Šo grāmatiņu var dēvēt par eksperimentu, bet tiklab arī par aicinājumu atminēties savu būšanu dabā.

Par šo vienojošo motīvu liecina arī krājuma ievads, kura autores ir Rūta Jumīte un Tīna Alise Kalēja. Viņas droši vien varētu dēvēt par šī izdevuma radošajām redaktorēm. Ievadā viņas īsi iezīmē mūsdienu cilvēka eksistenciālo krīzi attiecībās ar vidi un bieži izjusto neērtību un samulsumu, domājot par jautājumu “Kā būt?” un jo sevišķi “Kā būt līdz ar dabu?”. Viņas norāda, ka uzlabot apkārtējo vidi un mūsu attiecības ar dabu nebūs iespējams, saglabājot ierasto kontroles naratīva iezīmēto attieksmi pret pasauli. Vienlaikus – arī naivi romantiski, iztēlotu dabas harmoniju izauklējoši priekšstati ir ne vien šī brīža situācijai nepiemēroti, bet savā ziņā ierasto cilvēka īpašā un no dabas atsvešinātā stāvokļa vīziju turpinoši. Izkristalizējas aicinājums pasauli vienlaikus gan atburt, gan arī apburt. It kā atsvabināt no tai piedēvētajām nozīmēm, un tostarp klišejiska poētisma, lai pavērtu pieredzes horizontu, jūtu un jutekļu ierosinātiem jēgas pinekļiem un dzīvām sarunām ar dabu.

Lai gan šis uzstādījums ir atbilstošs vides humanitāro zinātņu pētniecības tendencēm un tādējādi apliecina darba iegulšanos šajā tradīcijā, jāpiemin, ka autores apzināti izvairās no teorijas, lai tā vietā piedāvātu iemiesotu pieeju pieredzes paplašināšanai un jaunu skatpunktu izdzīvošanai. Lakoniskajā, bet informatīvajā ievadā viņas raksta: “Apzinoties izaicinājumu vai pat neiespējamību ikdienas gaitās apjaust citādas formas būšanai dabā, ar astoņu autoru palīdzību esam radījušas izdevumu, kas pavadīs jaunās pieredzēs. Sniedzot iespējas iepazīt un piekļūt dažādām ainavām, mēs aicinām sevi piedzīvot brīdi ārpus ikdienišķās produktivitātes un rutīnas. Izzināšana ir ne vien prāta, bet arī ķermenisks process. Iemiesotas pieejas aptver izzināšanu caur maņām, emocijām un dzīvotām pieredzēm.”¹

Tāpēc – astoņi vingrinājumi, no kuriem lasītājam tiek piedāvāts izvēlēties sev piemērotāko vai varbūt pieejamāko, lai paplašinātu savu ierasto pieredzes lauku, un atgādinātu sev par pieredzēm, kuras piemirstam ierakstīt kastītē “manas attiecības ar dabu”.

Autoru pieteikto izvairīšanos no teorijas nevar vērtēt viennozīmīgi. Šajā ziņā es droši vien neesmu pats piemērotākais lasītājs – izmantotā teorētiskā bāze man ir pietiekami labi zināma, lai ievadā izteiktie īsie komentāri par uzdevumu iedabu un kontekstu man neizraisītu nekādu neizpratni. Manā personīgajā kartogrāfijā tā ir vēl viena saliņa, kas ērti ieritinās kaut kur starp “spekulatīvo fabulāciju”, “miesisko kritisko domāšanu” un mākslā balstītu vides pētniecību. Pat tad, ja ik pa brītiņam manī uzjundī vēlēšanās ieraudzīt eksplicīti iezīmētu saikni ar dažādajām pieejām, ko vides humanitāro zinātņu metodoloģiskais klāsts piedāvā, tomēr galu galā esmu apmierināta ar šo krājumu, kā taku, “kas atklājas no jauna vēja virzienu polifonijā”.² Taču to pašu tik droši nevar teikt par iecerēto krājuma auditoriju – vai īsā teorētiskā skice patiesi ir pietiekama, lai lasītāju pārliecinātu, ka cilvēka un dabas attiecībās nepieciešamas kādas pārmaiņas?

Kritisks lasītājs varētu teikt, ka šis krājums ir visai angažēts un pamatā paredzēts tiem, kuri jau ir kādā slepenā vai mazāk slepenā zinātāju lokā, kur apmainās cits ar citu vairāk vai mazāk sakritīgos ieskatos. Kā ne tik kritisks lasītājs, es varētu teikt, ka uzdevumi noteikti varētu noderēt vides ētikas, filozofijas vai humanitāro zinātņu pasniedzējiem, lai smeltos idejas darbsemināriem pēc tam, kad teorija studentiem jau izskaidrota. Tos noderīgi būtu pielietot dažādās vasaras skolās, kursos un pasākumos, kuru mērķis ir ne vien pastāstīt, bet arī parādīt un ļaut izjust dabas visuresošo klātbūtni mūsu pieredzē.

Protams, tie noderēs arī visiem citiem, kas vairāk vai mazāk intuitīvi apjauš vides krīzes mestos izaicinājumus mūsu eksistencei un ir jaunu skatpunktu meklējumos. Taču visiem tiem, kuri mokās šaubās, vai un kāpēc, un ar kādām gaidām ķerties klāt kādam no piedāvātajiem uzdevumiem, varu ieteikt vispirms palasīt par ikdienas pieredzes transformācijām un to nozīmi mūsu attiecībās ar vidi, piemēram, Deivida Abrama darbā Jutekliskā apburtība: uztvere un valoda vairāk nekā cilvēka pasaulē.³

Bet kā tad ar pašiem uzdevumiem, kādi tie ir un kā tos saprast? Vispirms par visiem kopumā… Vairākums nodaļu, kurās aprakstītas veicamās darbības, sākas ar ievadu, kurā teorija, par prieku šim lasītājam, šur tur tomēr iezagusies. Tam seko uzdevuma uzstādījums un veicamie soļi, ko caurvij vēl neaizpildītas lappuses mūsu pašu piezīmēm. Tās vedina veikt dažiem neiedomājamo, bet citiem tik ļoti kāroto grēcīgo baudu, ko sniedz rakstīšana grāmatā. Tādējādi lasītājam ir dota atļauja kļūt par sava individuālā eksemplāra līdzautoru, padarot krājumu vienlaikus arī par mūsu dabas novērojumu piezīmju blociņu.

Uzdevumi ir dažādi, tāpat kā attiecības ar dabu, uz kurām tie vedina. Filozofiski to uzstādījums saistāms ar dažādām mūsdienās aktuālām pieejām – iešanas filozofiju, fenomenoloģiskajiem novērojumiem, klusās iešanas tehnikām, psihoģeogrāfisko klīšanu u. c. –, kas liek pievērst uzmanību ne vien tam, ko varam uzzināt par attiecībām ar vidi, bet arī tam, kā šīs zināšanas veidojas un atbalsojas mūsu ķermenī, praksēs un pieredzē. Līdzīgi kā miesiskās kritiskā domāšanas (ECT)⁴ prakses šie vingrinājumi ļauj papildināt teorijas abstrakciju ar sajustajām zināšanām, kas liek atteikties no ierastajām abstrakcijām un atslēgvārdiem, caur kuriem neviļus esam pieraduši izteikt savas domas, un paskatīties uz pasauli ar citām acīm. Turklāt tas var noderēt ne vien ikdienā, meklējot sevi ainavā, bet arī pētniecībā.⁵  Kā veidojas tas, ko es zinu, un kas ir tas, ko es patiesi gribēju pateikt? Īsi sakot, tas ir veids, kā atgriezties pie dabas, atgriežoties pašam sevī un apzinoties savu dabisko iemiesotību.⁶

Lai gan visi uzdevumi piedāvā paša pasaules tvērumu sagriezt kādā neparastā leņķī, ikkatrs ir pavisam atšķirīgs. Lai uzrakstītu jelkādu atsauksmi, šķita tikai godīgi kādu no tiem vismaz reizi izmēģināt.

Tā kā visi man nebija pa spēkam, atlasi veicu pēc sajūtām, bet vienlaikus – pragmatiski. Vispirms atkrita pavisam neiespējams vingrinājums – Suzannas Brorsones ieteikums ietērpt māju sezonālā zāļu ietērpā. Attapos pie: “Papardes jāgriež tikai pēc pirmajām salnām, kad sula iztecējusi un lapas kļuvušas stingras kā āda.”⁷ Ļoti labi – tātad nepareizā sezona. Lai gan šaubos, ka uz šo izaicinājumu es jelkad spēšu saņemties parakstīties. Kā otro atmetu uzdevumu Nr. 6.⁸ Tas man šķita pievilcīgs aicinājums pavērot it kā vienu un to pašu ainavu tās laiciskajās pārmaiņās, taču laiks šoreiz nebija manā pusē. Visbeidzot, arī Toma Kokina uzdevums Nr. 5 Lāpstas stāsti, kas parādīja praktisku un diezgan pragmatisku piemēru tam, kā dažādos kontekstos var domāt līdz ar kādu objektu, man šoreiz nešķita piemērots. Tas bija pārāk darbietilpīgs, toties varētu kalpot kā labs palīgs kādam pētniekam, lai ļautos lietas aģences vadītam skatījumam.  

No atlikušajiem beidzot izvēlējos Agneses Krivades uzdevumu Nr. 2 – Pastaiga nesmukā ainavā,⁹ kas aicina doties uz kādu sev nepatīkamu vietu, lai vēlāk ļautos psihoģeogrāfiskai klīšanai un izraudzītos sev kā draugu kādu ainavā sastopamu būtni vai būtību. Varbūt tāpēc, ka tobrīd nebiju ne īsti poētiskā, ne meditatīvā noskaņojumā, lai ļautos ainavai sevī¹⁰ vai parunātu ar augiem,¹¹ un gribēju izmēģināt kaut ko pavisam konkrētu. Varbūt arī tāpēc, ka tieši šī uzdevuma teorētiskais pamatojums man bija vispievilcīgākais. Taču visdrīzāk man vienkārši uzreiz bija skaidrs, ka šis uzdevums pieprasa doties ceļā uz netālo Baldones sanatorijas teritoriju.¹²

Foto: Anne Sauka

Sadaļā Prāta izgāztuve autore mani mudināja: “Pieraksti visus savus sākotnējos vērtējumus.” (38. lpp.) “Spokaini sakopti, biedējoši. Nevis baisi, bet bīstami,” es nodomāju. “Ap skeletiem tik sakopti vijas celiņi… Kas ir šīs neeksistējošās mājas – daba vai kultūra?” Atcerējos šo teritoriju pirms laika, kad te vēl nebija uzsākti atjaunošanas darbi…  Un uzsāku klīšanu. Ap māju karkasiem vijās parka taciņas, bet kājas mani nesa vēl kāda iepriekš nepamanīta grausta virzienā. Tur, kur nebija žogu, kas liegtu man pietuvoties. Tieši te es izraudzījos draugu.

Foto: Anne Sauka

Durvis, kas neved nekur, sūnainu ķieģeļu ielenkumā. Izraudzīties kādu objektu par savu draugu var šķist mulsinoši. Patiesībā tas droši vien arī ir mulsinoši. Bet jūs pamēģiniet. Varbūt nenožēlosiet. Tas ir kā izvilkt taro kārti: konfrontācija ar pilnīgu nejaušību, kas droši vien neko nenozīmē, bet ļauj uzdot jautājumus, kas nekad nav ienākuši prātā. Nozīme rodas procesā, proti, komunikācijā ar sevi konkrētā situācijā. Taču pietiekami neparastā situācijā, kurā citādi es nenonāktu. Kā justos durvis, zinot, ka tās vairs neatvērs? Manējās jutās labi. Tās gribēja pāraugt, saaugt un samudžināties. Tās jutās nokalpojušas savu laiku un gandarītas par iespēju pārtapt daļā no apkārtnes. Un lika palūkoties uz graustu kā uz dabas daļu. Atbilde uz jautājumu “Kas ir tas, uz ko es te skatos?” vairs nešķita tik skaidra, ainava sašķobījās. Es biju nonākusi pie durvīm uz jaunām atbildēm un jautājumiem. Varbūt te viss ir, kā vajag?

Noslēgumā varu tikai izteikt iepriecinājumu, par vēl vienu pierādījumu augošajai interesei par vides humanitārajām zinātnēm Latvijā. Nezinu, cik apzināti, bet šķiet tikai iederīgi, ka Fabulas uzdevumi pie lasītājiem un topošajiem praktikantiem ieradās ap saulgriežu laiku. Tas ir laiks, kad Latvijā kā ierasts svinam Jāņus, un paši sev radām un pārradām tradīcijas, caur kurām sastapties ar vidi, kurā mītam. Laiks, kad rīta rasas maģija un saulrietā kurto ugunskuru burvība pārmijas ar atkaušanos no odiem, un mēs pavisam tieši pieredzam dabas atburšanas un atkalapburšanas savstarpējību sevī.

Garajos vasaras vakaros, pāršķirstot Fabulas krājumu, šķiet – tas ir ne vien praktisks ceļvedis, bet arī atgādinājums par to, ko jau apjaušam. Durvis, kas atstieptas un noliktas pļavas vidū, tikai lai pievērstu uzmanību plašumam, ko iepriekš nepamanījām. Piedāvātie sastapšanās ceļi ar dabu var likt pasmaidīt vai savilkt lūpas ironiskā smīnā. Kāds varbūt skeptiski nošķaudīsies, un cits niknumā sažņaugs dūres. Taču uzdevumiem ir virsuzdevums. Tie vedina ne vien izmēģināt, bet arī radīt, iesaistīties un pastāstīt savu stāstu. Un atrast sevi dabas rotaļīgajā fabulā pašiem. Tie iesaista sarunā, neļauj palikt vienaldzīgiem un jautā – bet kā ar dabu sarunājies tu?

1. Jumīte R., Kalēja T. A. Ievads. Saikņotās ainavas: navigācija. Rīga: Fabula, 2026. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Jumīte R., Kalēja T. A. Ievads. Saikņotās ainavas: navigācija. Rīga: Fabula, 2026. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Abram D. The Spell of the Sensuous: Perception and Language in a More-Than-Human World. New York: Vintage Books, 1996.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Schoeller D., Thorgeirsdottir S., Walkerden G. (Eds.). 2024. Practicing Embodied Thinking in Research and Learning (1st ed.). Routledge. Pieejams tiešsaistē: https://doi.org/10.4324/9781003397939 [skatīts 09.07.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ar šo un iepriekšminētajām metodēm cilvēka un vides attiecību pētniecības kontekstā darbojamies kursā Cilvēka un vides mijattiecības teorijā un praksē kopā ar asociēto profesori Dr. ģeogr. Anitu Zariņu: https://www.hzf.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/107523/.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Jóhannesdóttir G., Thorgeirsdottir S. Reclaiming nature by reclaiming the body. Balkan Journal of Philosophy. Vol. 7. No. 1. 2016. Pp. 39–48.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Brorsone S. Sezonāls sienas ietērps. Saikņotās ainavas: navigācija. Rīga: Fabula, 2026. 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Baltskara E. Tu vēl tur neesi bijis. Saikņotās ainavas: navigācija. Rīga: Fabula, 2026. 108.–131. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Krivade A. Pastaiga nesmukā ainavā. Saikņotās ainavas: navigācija. Rīga: Fabula, 2026. 26.–49. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Uzdevumi Nr. 7 un Nr. 8.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Uzdevumi Nr. 1 un Nr. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Dieziņa S. Baldones sanatorija atdzims; Ķemeros vēl gaida investoru. Latvijas Sabiedriskais medijs, 2025. Pieejams tiešsaistē:  https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/11.10.2025-baldones-sanatorija-atdzims-kemeros-vel-gaida-investoru.a617922/ [skatīts 09.07.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)