— Dzejolis, kurā dzīvo māja

māja

1

es biju uzrakstīta pagalmā
              pie noārdītā šķūņa
ar zaļu flomāsteru sienas stūrī –
              sveša īpašnieka bultā mitu
zem ābelēm kas velti dāvā ražu
              nokrita mans mats
par bumbieri kas augšup tiecas
              nostājos es sētā
ap ielu apiņi ņem savu tiesu
              mājas numurzīmi

varbūt tie mani pirksti
              nedroši skar vārtus
un aizķer ceriņus
              un izceļ sēklas ziedu vietā
jau atkal vasara tur
              pārgājusi pāri
vairs svētceļnieku nav
              tik migla ceļas dārzā

2

caur cita pavadītu kameraci
              ielūkojos logā
pirms gadiem divdesmit no pagalma
              kur zaļumballes duna
vien virtuvē sīc klusa melodija
              ar sprakšķi krāsnī kārīgu un rātnu
pie paplātes sēd vecmāmiņa
              plauks krāsnī pīrāgi kā puķes
veļ mazbērns pirkstos pusmēnesi
              saloka uz plātes
vij rakstu pulksteņtikšķis
              uz tapetēm un plauktiem
silst virtuve ar rēnu gaismu
              māja tur ir dzīva

bet tagad ēnas vēsas slīd
              uz maniem pleciem
bez smalkām čalām jautājumiem
              lauzta grīda
un griestos spuldžu vietas
              dzēstas ir to gaismas
kā fotogrāfijas laiks sejas
              satin ruļļos
un bēniņos tukšs pakaramais
              kā skapī zvana mēle
pār mani māja
              gaida rakstītāju

(Kampāne-Štelmahere, Sintija. dārzs. Carnikava: Punctum, 2025. 67.–68. lpp.)

Ir 2018. gada septembra sākums. Kādā vēlā pēcpusdienā sēžu pie rakstāmgalda. Ir atvērts brūnais, pustukšais 1988. gada plānotājs, kur mēdzu ierakstīt tēlus vai puspabeigtus dzejoļus, kuriem kādu laiku jānostāvas. Plānotāju atradu gadu pirms tam savu vecvecāku dzīvoklī. Tas dzīvoklis bieži ir manu sapņu inscenējuma vieta.¹ Tur bērnībā ik pa laikam ciemojos pie vecvecākiem, bet nu tajā neviens nedzīvo, vien pulksteņi, grāmatas, mēbeles un citas lietas tur stāv bez cilvēku klātbūtnes kā sastindzis zuduša laika muzejs. Uz tukšajām līnijām ar zilu tintes pildspalvu rakstu dzejoli par māju, kas reiz bijusi mājas. Kā uzvelkamais pulkstenis tikšķ jamba ritms, kas rada lēnīgu, tomēr plūstošu, apcerīgu noskaņu. Tiesa gan, parasti dzeju nerakstu pantmērā. Katru otro rindu rakstu ar atstarpi, tiecoties pēc klusākas atbalss efekta.

Neilgi pirms tam biju divas dienas ceļojusi caur Zemgali (Krimūnas-Auce-Jelgava) ar nolūku apskatīt vīra bērnības vietas. Laikā, kad rakstu dzejoli, esmu precējusies jau gandrīz gadu. Mani ir iespaidojuši vīra bērnības stāsti, viņa atmiņas par Auces vecmammu. Turklāt tās jau iedzīvinātas, skatoties viņa bērnības videoierakstus. Laiks pēc precībām arī manī kaut ko pārkārto, izvērš jautājumus par piederību, dzīves posmiem. Tie ir identitātes meklējumi starp “es” un “mēs”. Vīra dzimtas stāstos esmu vērotājs, kam ar šo pagātni it kā nav saistības. Tomēr es tajos ieeju kā īstenībā, aizgūtnēm uzsūcu noskaņas, dzīvesstāstu aprises un vizuālas liecības. Vērojot es kļūstu līdzdalībnieks.

Ceļojumā uz Zemgali gūtie iespaidi papildina to, ko esmu jau redzējusi videomateriālā. Jau no video esmu sajutusi noskaņas, sadzirdējusi balsis, atklājusi cilvēku kustības, gaitas īpatnības, pat ja realitātē viņus vairs nav iespējams satikt. Tomēr, viesojoties mājās, kurās viņi dzīvojuši, var skaudrāk izjust viņu neesamību. Ceļojumā liela nozīme ir vīra mammas stāstījumam un citu satikto cilvēku atmiņām, kuras savelku kopā kā smalku mežģīņrakstu. Lai gan uzzinu vairāk, tas aizvien šķiet noslēpumains. Vienlaikus, būdama svešiniece no malas, kas ienākusi jaunā pasaulē un ar pietāti iepazīst to dziļāk, es meklēju sev pazīstamo valodu, sev tuvo, kas mani pavadījis kopš bērnības, – savu vecāku, vecvecāku atmiņas.

es biju uzrakstīta

Vērojot plašo, līdzeno Zemgales apvārsni, kas dažbrīd atgādina līniju, uz kuras rakstīt, ceļojuma atslēgvārdi ir cilvēki un viņu mājas. Tur ir mājas, kurās mīt cilvēki. Iepazīstot viņus, es uzirdinu apziņu par mūžības klātbūtni. Tā aptveru laiku, kurā viņi mīt, un ārpus laika kategorijas esošo. Tur ir gan sakoptas mājas, gan mājas, par kurām cilvēki nerūpējas, kaut arī tur dzīvo. Un tur ir pamestas mājas, kuru saimnieku vairs nav, mājas, kuras apņem daba. Tur ir mūža mājas.

Māja, kurā ieskanas dzejoļa rindas “es biju uzrakstīta” un kura parādās abos “mājas” dzejoļos, ir Aucē. Ar to saistītas vīra atmiņas par bērnību, kad tur mita viņa vecmamma un vectēvs. Pēc viņu došanās mūžībā māju mantojuši viņa vecāki, taču attāluma dēļ tā izīrēta vietējiem ļaudīm. Īrnieki, kas pēc tam gadiem dzīvojuši šajās sienās, ir pamazām noskribinājuši sākotnējo godību, izmainījuši to. Kaut arī mājai jau ir pircējs, 2018. gadā tā aizvien ir vīra ģimenes īpašumā. Ir neziņa, kas ar to notiks turpmāk. Viss zināmais jau ir noticis.

mājas pirmais dzejolis risinās augusta beigās. No ielas es ienāku aizaugušajā pagalmā. Pirmais, ko ieraugu, ir vieta, kur atradies šķūnis. Pagalms ir aizaudzis, to apņem daudz augļu koku. Tur ir ābeles, kas pārgatavas liecas zemē, staltas bumbieres ar dāsnu ražu. Mājas numurzīmi un logus no ielas puses apslēpj apiņu un ceriņu biežņa. Māja ir tukša, tomēr kādā telpā stāv būvmateriāli, bēniņos – fotogrāfijas, pieraksti, grāmatas. Mitrums ir skāris telpas, tapetes nolupušas, grīda izlauzta. Vieta ir iespaidīga tieši kontrasta dēļ – videoierakstos šī māja bija apdzīvota. Lai gan cilvēku te vairs nav, kārtējā vasara pār atmiņu vietu ir nobriedusi un dzīva, “pārgājusi pāri”. Turpinājums ir neskaidrs kā miglā – kas  notiks. Bet tagadne ar jaušamu pagātnes pieskaņu – es biju uzrakstīta.

Foto: Sintija Kampāne-Štelmahere

Kad sāku rakstīt, par impulsu kalpoja Ingmāras Balodes dzejolis uzzīmēta un tajā ietvertais atkārtojums “es biju”: “es biju uzzīmēta nodilumā alumīnija karotes liekumā es biju krūzītē / kam mazliet nodauzīta krāsa es biju citrona koka lielajā cietajā lapā ar / brūniem robiņiem [..].”² Šo dzejoli esmu vairākkārt noklausījusies autores lasījumā dzejas diskā INFLATIO POESIS.³ Lasījuma intonācija kopā ar grupas Gosti muzikālo pavadījumu šķiet suģestējoša. Arī dzejas grāmatu alba, kurā ir šis dzejolis, esmu vairākkārt pārlasījusi, kā arī vērtējusi recenzijā. Tāpat kā manā, arī Balodes dzejolī uzzīmēta zib klejojumi cauri detaļām, pilsētai, kur liriskais “es” ir īpaši pietuvināts katrai detaļai. Ja dzejas rakstīšana būtu kā pīrāga cepšana, tad varētu teikt, ka netiešā atsauce ir kā gatava forma, kurā droši ieliet “mīklu”. Un tomēr tas ir sarežģītāk. Rakstot dzeju, jāapjauš, ka neizbēgami esmu citātu mākonī.

“es biju” ir daudzslāņaina sentence. Frāzi “es te biju” mēdz uzrakstīt zem tiltiem, iegrebt klintīs, alās, māju sienās, lai atstātu savas pēdas, apelētu pie savas nozīmīguma apziņas. Dažkārt latviešu un citu tautu folklorā pasaku noslēgumos sastopamā formula “arī es tur biju” apliecina stāstītāja piederības sajūtu konkrētajam laikam un pat šķietami pārdabiskiem notikumiem, par kuriem tiek stāstīts. mājas sākuma darbība “es biju uzrakstīta” ne tikai pagalmā, bet arī “ar zaļu flomāsteru sienas stūrī” sasaistās ar “mitu” – ar eksistences apziņu šajā pagātnes teritorijā, kuru gadu gaitā apdzīvojuši vairāki īpašnieki. Citiem vārdiem, šīs rakstīšanas rezultāts ir sekas tam, kas noticis ārpus dzejoļa neatkarīgi no manis – kā piedzimšana vai citas man līdz galam neizskaidrojamas dzīves reālijas.

Varētu jautāt, kāpēc uzrakstīta tieši ar zaļu flomāsteru. Iespējams, šis rakstāmrīks atsaucas uz bērniem vai celtniekiem. Arī krāsa var ietvert simbolisku asociāciju slāni, tomēr vienlaikus detaļas konkrētība saistās ar zudušu nozīmi.

Savukārt rindā “zem ābelēm kas velti dāvā ražu / nokrita mans mats” atklāju, kā no manis atdalās kāda daļa, kas pievienojas šai vietai, it kā tiekot iesēta. Vertikālo dinamiku akcentē arī nākamā rinda, kurā jūtu līdzi bumbierei, citiem vārdiem, gluži kā Kārļa Skalbes pasakā Dvēseļu mežs pārtopu par to – “nostājos es sētā”. Bet šķietami aktīvākā epizode norit nākamajā šī dzejoļa pantā, kur vēlreiz uzlūkoju šo māju no attāluma, kautrīgi ieejot tajā – “mani pirksti nedroši skar vārtus”. 

Foto: Sintija Kampāne-Štelmahere

Kaut arī vārti dzejolī raksturotajai mājai ir vien simboliski (sazaļojis dzīvžogs), šo atmiņu teritoriju pirmā dzejoļa noslēgumā es skatu distancēti kā caur plīvuru (ne vairs kā sākumā detaļu pietuvinājumā). Vērotājam attālinoties, parādās vertikālā kustība augšup: “migla ceļas.” Tā apliecina rudens tuvumu – zemes siltums kontrastē ar atdziestošo gaisu. Dzejā migla simboliski sasaistās ar aizlaiku, mūžības klātbūtni. Vārds “ceļas” nozīmē kaut kā jauna rašanos, fonētiski sabalsojas arī ar iepriekšējā rindā pieminētajiem “svētceļniekiem”, kas raksturo horizontālo dimensiju. Protams, tradicionāli augusta vidū ticīgie no dažādām Latvijas vietām dodas svētceļojumā uz Aglonas Baziliku, un, iespējams, iet arī pa šo Auces ielu. Tomēr svētceļnieks ir ikviens cilvēks savā lineārajā laikā, mūžā, kuru veido gan grūtības un nolemtība, gan mīlestība. Šajā nozīmē dzejoļa svētceļnieki ir bijušie mājas saimnieki, un viņu māja arī ir bijusi gluži kā punkts, par kuru cīnīties un kuru sasniegt.

caur kameraci

Vīra videoierakstos es skatu kādu konkrētu jūnija sestdienas vakara ainu deviņdesmitajos gados, kur mājas virtuvē notiek rāma rosība. Gādīgā, saimnieciskā vecmāmiņa sēd pie plītiņas, viņas sejā smaids, tiek cepta rabarbermaize. Pie galda bērni kopā ar mammu veļ mīklu un lipina pīrādziņus. Mazās, sadzīviskās sarunas pārklāj darbīgs klusums, tikšķ pulkstenis (laiks tiek skaitīts), sprakšķ krāsns, bet aiz loga atskan mūzika no zaļumballes (ir svētki). Gatavošanas darbi virtuvē liecina par gaidām, kad pīrāgus varēs pagaršot un svinēt kopību.

Rakstot par šo epizodi “mājas” otrajā dzejolī, it kā nostājos līdzās cilvēkam ar videokameru un gluži kā no attāluma arī nopētu virtuves detaļas. Tur ir mājīgas tapetes, aizkari, plaukti ar noteiktu lietu kārtību, malkas krāsns siltums, kuru gan varu sajust ne ar ādu, bet ar acīm. Raksturojot virtuves gaismas temperatūru, esmu izvēlējusies retāk lietotu īpašības vārdu “rēns”. Kaut arī tas šajā ainā nozīmē patīkami siltu gaismu, tomēr fonētiski sabalsojas ar nākamajā pantā ietverto sajūtu kontrastu – “ēnas slīd”.

Nākamajā pantā, pārtrūkstot videoierakstā skatītajai gaišajai, siltajai bērnības ainai, kā pretstats redzama prombūtne, vēsums – gan uzlauztā grīda, izrauto spuldžu vietas, gan arī bēniņi, kur uzkrājušās dažas vīra vecvecāku lietas, īrnieku neskartas. Izstaigājot māju un uzkāpjot bēniņos, kuri nekad nav bijuši īsti apdzīvoti, atklāju nelielu telpu, kas kalpojusi par lietu krātuvi un vietu, kur pabūt vienatnē. Tur atrodamas gan fotogrāfijas, kuras mitruma dēļ salocījušās, gan grāmatas, gan burtnīcas un rakstu pēdas tajās. Ne visas foto redzamās sejas ir atpazīstamas, bet tās apliecina, ka šie cilvēki ir dzīvojuši, priecājušies, mīlējuši, un viņu stāsti pamazām nogūlušies viņu bērnu atmiņu augsnē vai aizmirsušies, satinušies “ruļļos”. Pieskaroties tukšajiem pakaramajiem, lielais ozolkoka skapis bēniņos ieskanas kā zvans. Otrais dzejolis noslēdzas ar gaidām pēc rakstītāja, varbūt pat pēc stāsta turpinājuma realitātē, kad māja atkal tiks apdzīvota, vai pēc dzejoļa, kurā atmiņas atdzīvosies. Tam, kas atlicis no bijušā, ir noteikta jēga, tāpat kā bijušajam.

Aptuveni gadu pēc uzrakstīšanas nevarēju dzejoli publiski nolasīt. Kaut arī tas šķita samērīgs un viengabalains, izjutu to kā pārāk personīgu, neraksturīgi garu. Ritot laikam, pamazām no tā atsvešinājos. Pārrakstot tekstu datorā, nedaudz pieslīpēju ritmu, piemēram, no rindām “un bēniņos kā zvans tukšs pakaramais klab” liekas asociācijas dēļ izsvītroju vārdu “klab” un labskanīguma labad apmainīju esošos vārdu savienojumus. Savukārt noslēguma rindā “pār mani māja gaida savu rakstītāju” izsvītroju vietniekvārdu. Tāpat arī izņēmu pieturzīmes, lai teksts plūstu brīvāk. 2025. gada pavasarī to nosūtīju Arvim Vigulam kopā ar citiem dzejoļiem publicēšanai literatūras žurnālā Strāva, bet tā paša gada rudenī tas līdzās citiem dzejas cikliem bija lasāms manā grāmatā dārzs.

Raksts tapis sērijā, kurā dzejnieki izstāsta kāda sava dzejoļa biogrāfiju

1. Par to ir manā dzejolī Pūces bola acis…. Lasāms dzejkopā Istaba uzsūta mūžību žurnālā Domuzīme (Nr.3, 2022, 22.lpp., pieejams tiešsaistē: https://www.literatura.lv/uploads/readingroom/33/pdf/domuzime-2022-3-1-72-gatavais.pdf).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Balode I. alba. Rīga: Mansards, 2012. 28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ingmāra Balode, es biju uzzīmēta; izdots 2008. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)