— Realitāte balstās haosā

Mīlestība kā dinamisks bezrobežu notikums, kas maina cilvēku un viņa pasaulskatu, varas struktūru radītā agresija un cilvēka galīgā, ne vienmēr apzinātā dzīve uz bezgalīga pasaules haosa fona – tās ir tikai dažas no tēmām, par kurām Andris Zeibots mudina lasītāju domāt savā jaunajā romānā Dzērvju dziedājums. Tomēr sarunas gaitā gribējās vairāk pieskarties jautājumam par rakstnieku kā radītāju – kā izrādās, analītiķi –, jo ar katru jaunu Zeibota grāmatu šķiet, ka tā ir daļa no kāda lielāka, (ne)sistemātiska kopuma, no meklējumiem un, neapšaubāmi, no mēģinājuma ielūkoties haosā, no kā sastāv realitāte.

Ilze Jansone

 

Tu uz e-pastu man atbildēji, ka vari piemēroties satikšanās laikam, jo sēdi un raksti. Ko tev vispār nozīmē rakstīt, un kāpēc, tavuprāt, cilvēki raksta?

Ļoti daudz dažādu iemeslu. Ir cilvēki, kas vēlas citus pamācīt, t. s. universitātes diskurss, ja atsaucamies uz Žaku Lakānu un viņa skatījumu. Tad ir tādi, kas grib ietekmēt, ietekmētāji – tā saucamais kunga diskurss. Manuprāt, pie tiem pieder arī izklaides darbiņi, jo, lai pārvaldītu, kontrolētu un pakļautu, ir nepieciešams ietekmēt. Iznāk tā, ka jautrība, apmierinājums un vajadzība arvien sekot un pielāgoties pieder labprātīgi pieņemtas ietekmes sekām: “Mēs tevi izklaidējam, apgādājam ar pozitīvām emocijām, tāpēc piemērojies, ieaudz mūsu garā un izpausmēs! Pakļaujies stilam!” Ir protestētāju diskurss, protams, tas arī ir nepieciešams.

Un, visbeidzot, manējais – analītiķa, pētnieka diskurss. Es uzdodu jautājumus un meklēju priekš sevis atbildes. Vai tas kādu ietekmē, vai sniedz kādam mācību, vai raisa protestus – man nav ne jausmas. Šie uzdotie jautājumi un meklētās atbildes drīzāk ir teorētisks darbiņš, neskatoties uz to, ka darbi lielākoties ir mākslinieciski, visvairāk tie vērsti uz to, kas man kādreiz jaunībā un vēl tagad ir īpaši interesējis – uz psihoanalītisko pieeju. Tas, kā mēs tveram pasauli, kā mēs kontaktējamies, – tas ir ļoti labi, to arī vajag, un ar to nodarbojamies mēs visi. Bet mana analīze ir par slēpto – kas īstenībā slēpjas zem tā vai cita cilvēka izpausmes veidiem? Kas un kādā nozīmē slēpjas dažnedažādos virzienos grozītās lietās, grozītos skatienos, tehnoloģijās? Varu tikai priecāties, ja kādam citam interesē manis uzdotie jautājumi, bet nav tā, ka es īpaši censtos kādā veidā dibināt kontaktus, kā nepieciešams citos diskursa paveidos. Tas varbūt ir mīnuss.

Savukārt bonuss ir tāds, ka man nav tukšo periodu kā, teiksim, citiem autoriem, kas mēdz teikt, ka nerakstās. Man nav tā, ka nerakstās, nav tādu laiku, kad nebūtu neviena jautājuma. Tā nemēdz būt. Pasaulē daudz kas notiek, sevī daudz kas notiek, sajūtās, ķermeniskajās izpausmēs – jautājumi parādās nemitīgi, tos tikai jāprot noķert. To es esmu laimīgā kārtā iemācījies, tāpēc cenšos analizēt. Un ne jau ar domām, shēmām, standartiem vai formulām. Tad, kad es tikko sāku rakstīt, es, protams, kopēju ārpasaules notikumus. Kad sāku interesēties par psihoanalīzi, par iekšējiem procesiem, sāku domāt, ka man jāpieraksta un jāanalizē savus sapņus. Bet ziepes ir tādas, ka tu no rīta pamostoties daudz ko esi aizmirsis. Sapnis met ārā nevajadzīgo, kur prātam nevajag pieiet. Līdz ar to bija jāiemācās sapņot.

Sākumā tā bija tīra spēle ar gājieniem, kur man nekas nesanāca, tāds šurumburums. Kamēr to iemācījos, pagāja ne mazāk kā desmit gadu. Pirmie lielie darbi tapa tikai šī gadsimta sākumā. Līķu dejas (2002) ir gājiens, kur pievēršos iekšējam cilvēkam – kas viņš ir, kā cilvēks var domāt, kā darbojas viņa iekšējā pasaule. Un vislielākais sevis analīzes darbiņš, protams, ir Okeāniskais Es (2013), ar to es noņēmos gadiem ilgi. Tur ir viens sapnis, tad otrs. Tur bija briesmīgs jūklis, arī grāmatas formātā, bet kaut kur tā ir realitāte, jo realitāte jau balstās haosā. Mēs dzīvojam bezgalīgā pasaulē. Konstrukcijas, shēmas, pareizi skatījumi, visas šīs formulas – tās ir iespējamas tikai tad, ja tu iekārto sev laboratoriju, robežas. Mājas dzīvīti, sabiedrisko dzīvīti. Ar to arī daudzi cilvēki mokās – ja kāds mēģina pārkāpt šīs robežas, ir baigie protesti. Daudz kas vairs neiekļaujas formulās. Pasaule aizvien atjaunojas, un, jo vecāks tu kļūsti, jo sliktāk. Man brīžiem vairs nav ko runāt ar cilvēkiem manā vecumā, bet, no otras puses, man jau nav arī jauno cilvēku skatījuma. Tāpēc arī top jaunākais darbs, būs jau divas trešdaļas uzrakstītas. Tas ir kopsadarbības romāns ar jauno autori Nikolu Apšvalku. Ideja (manā uztverē – jautājums) radās, kad lasīju Laura Bērziņa Līdzdalībnieku. Tur ir daudz jaunu cilvēku domāšanas un izvēles jautājumu, kurus es vēlētos ne vien noskaidrot, bet piedzīvot teksta izpausmē. Kāda ir šī cilvēka domāšana un, galvenais, bezapziņas plūsmojumu ietekme uz viņa rīcību, kā viņš sevi sajūt kriminālajā gaisotnē? Ar šiem un citiem jautājumiem ir saistīts mans jaunais romāns. Mūslaiku jaunās paaudzes dzīvi es galīgi nepazīstu, tāpēc bija nepieciešams konsultants. Sastapu jauno autori, kuras izglītība ir psiholoģija – tātad spēja analizēt sevi un sava laika cilvēkus ne tikai no ārienes, ne tikai no īstenības kopēšanas viedokļa, no rīcības un reakciju tēlojuma, bet arī viņu garīgās iekšpasaules, dvēseliskās dabas puses.

Sadarbība ir aizraujoša – visi iederības realitātes prasībās un sevis pasaules izjūtas pretrunīgie straumējumi, virpuļi un to ārējā izpausme saziņā, piemēram, anglicismi, gājieni, cik tur daudz ellīgi interesantu lietu! Analīze, pētījumi un pat psihes nepakļaušanās iepriekšējo laiku simbolizējumiem man nepieciešama, jo dzīļu izpētes jautājumi raisa interesi, bet ja ir interesanti pašam, tad ir vērts rakstīt tekstu, kas, iespējams, varētu noderēt arī citiem. Ir cilvēki, kas neatklāj to, ko raksta pašlaik. Man tas nav saprotams, kāpēc?

 

 

Māņticība?

Bet tad viņi droši vien grib tos rezultātus… Nezinu, vai es atbildēju, jo atbildes jau nekad nav līdz galam simbolos iekodējamas. Tāpēc daudz kas ir jāizsaka dzejiskā formā, pietuvinot simboliskai kārtībai. Bet dzīvojam mēs tādā pasaulē, kur šī standartizētā pieeja ir svarīga, citādi mēs vispār nevarētu saprasties. Katrs esam piedzimuši ar savu gēnu mantojumu, mums ir atšķirīga audzināšana, citādi draugi, cita paaudze… Ir miljoniem iespēju, kāpēc cilvēks ar cilvēku var būt tikai attālināti viens otram noderīgi un saprotami. Līdzīgi ir, kad braucot ar vilcienu, tālumā redzi mežu – visi koki vienādi. Bet, ja mēs pieietu kokam tuvumā, tas izrādītos vienīgais tāds visā pasaulē.

 

Sapnī taču ir haoss, vai ne?

Protams. Sapnis nāk bez formulējumiem, kas mums ir pierasti ikdienā, reāli un tieši. Pasaule pienāk. Mums, cilvēkiem, pienāk nezin cik informācijas, bet mēs daudz ko atmetam – redze, dzirde atmet nevajadzīgās lietas, un tā vairs nav realitāte. Tā ir attīrīta plūsma. Sapnis jau arī izmet ārā kaut ko atlasītu, nezinu, kāpēc. Mūsos iekšā darbojas divas lielās programmas – dzīvības saglabāšana un dzīvības turpināšana. Mīla stiprāka par nāvi, Rainis to formulēja. Ej nu sazini, kurš kurā brīdī ir stiprāks, bet tās ir divas lielās formulas. Ja tās sāk mūsos darboties, tad prāts tur vairs klāt netiek. Šīs formulas pārņem visu. Ir vēl ticības programma – mums ir nepieciešams ticēt, pat materiālistam. Šī ir liela un svarīga programma, kas mūsos darbojas. Vienmēr tādas ir pastāvējušas. Vai arī tie ir tikai minējumi, ka visos laikos tā ir bijis? Katrai kopienai ir sava sektantiska izpratne par to, kā viņi dzīvo. Spiediens ir no dzīvības turpināšanas līdz tam, ka ir jāpieņem tas, ka tu izslēgsies un vairs nekā nebūs. Un to jau nevar pieņemt. Tāpēc ir glābējprogramma, ticības programma. Ticība tam, ka mēs kaut kā turpināsimies – mēs pārdzimsim, nonāksim tikai domājumu pasaulē un tā tālāk.

 

Un arī tehnoloģijas ir ticība, vai ne? Balsi var ierakstīt, mūsu vairs nebūs, bet balss paliks, varbūt varēs izveidot robotu vai projekciju.

Un vēl paņem vecas gleznas un atdzīvina. Iedomājies, kas par gājieniem! Tā ir realitātes fikcija.

 

Arī tā ir ilūzija par nemirstību.

Jā. Man kā autoram un kā pasaules cilvēkam ir bijusi interese, kā tas notiek. Tā ir iespējamā atbilde.

 

Tomēr tavs rakstnieka uzdevums nav mēģinājums savākt šo haosu un uzlikt tam virsū vēl vienu formulu?

Nē. Tā būtu ietekmēšana. Ja es varu to haosu aptvert tā, ka man rodas – atkal, tikai sajūtas – ka esmu nonācis pie kādas atbildes… Austrumu domāšanā ir tā, ka mēs nonākam apziņas mākonī – es esmu pie patiesības, bet izteikt to nav iespējams. Un tā var būt, sevišķi dzejā. Nav iespējams salikt visu formulās. Vienalga, pat tad, ja raksti visu mūžu, vienalga būs norobežojums, attālinājums. Bet sajūta, ka esi kaut ko sapratis, arī ir iekšējā programma, kas darbojas un dod zīmi – jā, to tu esi sapratis. Bet man ir sajūta, ka es vēl ne vella neesmu sapratis.

 

Bet šī saprašana nav nedz sistēmiska, nedz formulās izsakāma, ja pareizi saprotu. Drīzāk intuitīva vai simbolos izsakāma. Bet tas mani aizved pie banāla jautājuma – vai ir tā, ka rakstnieks visu dzīvi raksta vienu un to pašu grāmatu, tikai ar dažādiem sižetiem?

Tādas sajūtas nav, jo jautājumi mainās, un vecās atbildes arī vairs neder. Līdz ar to tas, ko es kādreiz esmu uzrakstījis, var likties pārdzīvots un ir jāpārdomā no jauna. No vienas puses, jā, jautājumi nekad nav līdz galam atbildami, tu aizvien atgriezies pie kāda jautājuma – iznāk, ka it kā dari vienu un to pašu, bet man nav tādas sajūtas. Jo pasaule mainās, turklāt mēs maināmies, nepārtraukti. Kopš satikāmies, mēs esam mainījušies, esam jau vecāki par, teiksim, piecpadsmit minūtēm, tagad vairs neesam tie, kas bijām, kad no rīta gājām uz tikšanos. Vai tādā gadījumā ir iespējams rakstīt to pašu? Es nezinu. Tad jājautā – kas tas ir, “to pašu”?

 

Tas arī mans viltīgais jautājums. Protams, ka sižetiski, saturiski un jautājumu loka ziņā darbi atšķiras. Es nedomāju, ka, teiksim, Okeāniskajā Es tu būtu pieļāvis kādu kļūdu, ko mēģinātu labot Dzērvju dziedājumā. Drīzāk atgriešanos pie jautājumiem, jo jautājumi ir mainījušies.

Jā, ir mainījušies. Okeāniskajā Es vislielākais un arī vismokošākais atklājums ir tas, ka manī slēpjas tāds kā Narciss. Narcisma apzināšanās dēļ esmu mācījies neizpaust sevi totalitārisma virzienā. Vai man tas ir izdevies? To es jautāju pa brīdim atkal no jauna, un man liekas – jā, es vairs savu “es” tā neizceļu. Bet, no otras puses, ir romāni, kas tikai uz “es” vien balstās, un visi jautājumi ir slēpti tikai manī. Kā lai to atbild? Tur varētu būt visādi varianti. Vienu brīdi es atsvešinos no agrāk pieļautajām domām un esmu pārliecināts, ka narcisma dzinējs, kas manī bija iekšā pirms divdesmit sešiem gadiem, ka tas ir jau pārvarēts. No sevis neko nevar izdzīt, bet var tikt galā ar īpašībām, kuras tu sevī saproti kā nevajadzīgas, kā traucējošas. Sevis izcelšana, demonstrēšanās, kas narcismam raksturīga, gājiens, kas jau ieņem kunga un verga diskursu – tad man būtu briesmīgi svarīgi, vai esmu uz pjedestāla vai neesmu. Bet tagad ceru, ka esmu kaut kādā veidā ticis galā ar šo spiedienu un man ir aktuāls kaut kas cits.

Grūti to visu noformulēt jo, man neliekas, ka saku nepatiesību, bet, no otras puses, katram izteikumam ir pretrunīga daba. Tā strādā arī tagad, kad mēs runājam, tā uzsit emocijas, ka es kaut ko daru nepareizi. Un arī rakstot tā gadās. Pavisam nesen man tā bija – uzrakstīju, iegāju sižetā, un tomēr nāk un nāk atpakaļ, ka nav tas, ka kaut kā trūkst, kaut kas sarakstīts šķībi. Tad es šo tekstu izmetu laukā, atstāju materiālos. Vēlāk atgriezīšos pie tā – lai nostāvas, lai pavārās; vienā brīdī tas varbūt noderēs pavisam citā gabalā, citā žanrā.

 

Būdams nemitīgi mainīgs, tu jau tomēr nevari tvert pasauli citādi kā caur sevi, vai ne?

Tur jau tā lieta. Tas rada vēl lielāku sarežģītību jautājumu uzdošanas un atbilžu meklēšanas gaitā. Ja man nebūtu jāvelta laiks pārdomām, kas ir patiess, kas ir mazāk patiess, kas ir galīgi šķērsām, es dienām ilgi sēdētu un klabinātu taustiņus. Jo jautājumu pietiek, un atbildes vienmēr var uzsist. Bet ir jāatkāpjas un jāpameditē par to, ko esi sastrādājis. Dažkārt ir tā, ka liekas – šis ir super, šī ir ārpasaules kopija, viss ir tā, kā īstenībā ir, bet pēc kāda brīža tu jūti, ka, nē, tam nav jēgas. Tā ir kopija, nekas vairāk. Man jau tā tie romāni nav nekādi īsie, tad vēl kaut ko lieku piesviest?… Labāk nost, ja tas nenoder ne sižeta attīstībai, ne varoņu izpratnei. Tā ir viltus patiesības sajūta, kas pēc laika atkal vārās. Un, kad uzrakstu, ir kādu laiku jāpasēž, jāpadomā par to – kas tas ir? Tas, kas agrāk nepatika, var atgriezties atmiņā, jo satur kaut ko svarīgu, tikai līdz galam nepateikt, ko. Tāda ir mana ikdiena, tā es dzīvoju. Es dzīvoju šajos tekstos. Es uzrakstu, man nevajag no malas nevienu, kas mani analizē, – izņemot pašlaik, kad man tekstam ir sadarbības partnere. Tad man ir jāņem vēl viņas skatījums, viņas domāšana.

 

Tu pieminēji sadarbības partneri, tāpēc es tevi konfrontēšu ar paša citātu no Dzērvju dziedājuma, proti, “pasauli nedrīkst darināt vientulībā”. Tiešām? Visi taču domā par rakstnieku kā par ļoti vientuļu.

Tā ir. Tā ir mana ikdiena, ka es patiesībā dzīvoju viens pats. Kontaktēšanās prasība ir dzīva programma, kas liek sevi meklēt. Man pirmajā stāvā dzīvo meita ar vīru un mazdēlu. Protams, es caurām dienām rakstu savus tekstus, un tie kontakti nav tik lieli kā citiem. Ar draugiem tagad mazāk iznāk sastapties un tamlīdzīgi. Bet nav tā, ka es negribētu, ka man būtu totāla atsvešināšanās no visa. Vēlēšanās ir, iespējas drīzāk ir mazāk. Ja man būtu vēl viena paralēla dzīve, es to droši vien veltītu kontaktiem. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana ir kaut kas, kas jau sen ir bijis svarīgs, un nav mainījies. Tas ir svarīgāk nekā tieša kontakta meklēšana. Līdz ar to nevaru teikt, ka man būtu nepieciešamība būt vienam pašam. Neesmu tāds vienpatis. Bet gadu desmitiem ierastais dzīvesveids dara savu. Lielākoties es dzīvoju viens pats, bet tur neko nevar darīt, tā nav mana izvēle – tas nāk no ārpasaules kārtības un manas iesaistes garīgā nozīmē, no domātā, sajustā, iztēles un intuīcijas vadītā veidā skatītas ikdienas mutuļojošās plūsmas. Viena no iespējām eksistēt bezgalīgi mainīgajā pasaulē, kuru tveru caur sevis sajūtām un apziņu, jo citu variantu jau nav. Uzdot jautājumus un meklēt atbildes ir mana kaislība, tā ir patiesības nepieciešamība, kura nevar tikt veidota tikai no gataviem ārpasaules plakātiem, standartiem un dzīves shēmām!

 

Vai valoda, tavuprāt, ir ierobežojošs vai atbrīvojošs faktors? Vai ne tas, ne tas?

Valoda ir viens no psihes izpausmes veidiem, tā psihe sevi piesaka simbolizētā veidā. Psihe darbojas, kontakti ir, un mums ir jāmeklē saziņa. Pēc manas saprašanas tieši vārdiskā, simboliskā puse dod mums iespēju sadarboties. Ja runājam katrs savā norobežotajā pasaulē, tad ir vāks – esam katrs pats par sevi. Pasaule sašķīst pa atsevišķiem cilvēkiem, bet tā būt nav iespējams, jo pastāv kontaktu nepieciešamība. Ir valoda, kas šo nepieciešamību labāk vai sliktāk uztur. Dod iespēju saziņai, dod iespēju saprasties. Tas nav maz.

 

Ja pareizi saprotu, tad valoda simboliskā nozīmē? Vienmēr jau paliek tas, ka es saku “galds”, varbūt šobrīd mēs iedomājamies vienu un to pašu, jo sēžam pie viena galda, bet parasti katram ir cits.

Šī simboliskā kārtība nekad nebūs tāda, kas mums dos vienu un to pašu. Tāpēc jau arī cilvēki nesaprotas. Viņi neatjēdz, ka katrs teiktais vārds uzliek kaut ko citu. Kas vienam ir viņa kopiena, viņa cilvēki, otram var būt nodevēji, agresori… Pasakot tikai šīs kopienas nosaukumu, tu vari dabūt visdažādāko izpratni par to, ko esi pateicis. Gribēji pateikt ko labu, bet tevi saklausīja kā kaut ko naidīgu. Tas ir nenovēršami. Haosa realitātē ar kārtības instrumentiem var tikai norobežot. Var uzstādīt formulu, kā Lakāns, ko es jau pieminēju. Var teikt, ka ir šie četri diskursa veidi. Bet vai tie ir vienīgie? Vai rakstot mēs vienmēr izsakāmies tikai vienā diskursā?

 

Vai šie diskursi ir tīri?

Nav nevienas formulas, kas simtprocentīgi atbilst. Nu, teiksim, es paņemšu kādu priekšmetu un nosviedīšu zemē. Mēs varam būt simtprocentīgi pārliecināti, ka tas nokritīs zemē, vismaz zemes spēka pievilkšanas laboratorijā, vidē, kurā mēs dzīvojam. Augšā, kosmosā, priekšmets aizies nezin kur. Mēs visu laiku ap sevi veidojam sienas, arī lai valdītu, arī lai mācītu, kā pareizi dzīvot, – maziem bērniem it sevišķi; universitātes diskurss nepārtraukti iet vaļā. Viena un tā pati atbilde, izņemot, ja runājam par superabsolūtu, par bezgalību. Nevar jau zināt – varbūt Visums sienas kaut kādās saitēs, bet jautājums ir, kas ir ārpus? Ir daudz neatbildamu jautājumu par to, kas tad īsti ir absolūts. Labāk skatīties ar zināmu relativitātes piesitienu, apzināties māju, kurā tu darbojies un dzīvo, bet vienmēr atcerēties, ka tā nav vienīgā visos laikos. Tās ir neatbildamas lietas. Ir grūti pieņemt kaut ko, kam nebūtu šī relativitātes piesitiena, bezgalības pasaulē. Bezgalība, manuprāt, neiet tikai uz augšu, uz debesīm. Tikpat labi mūsos mīt psihe, kuru apzināmies, tad psihe, kuru neapzināmies, bet varam izsapņot, taču ir tik daudz programmu, kuras nevaram regulēt. Kur tam visam gals? Man nav atbildes. Ticība liek domāt, ka tam nevajadzētu būt nekam galīgam.

 

Bezgalīgais un absolūtais cilvēka prātam būtu neiespējams uzdevums. Vai mēs varam aptvert, kas tas nav?

Nē, to mēs nevaram aptvert. Manuprāt, tas nav iespējams. Mēs varam to simbolizēt un padarīt ticamu, kā dara superlielās mācības par pasaules izcelšanos un to, kā viss tiek vadīts no nezināmas puses un tamlīdzīgi. Man nav nekas pret šādiem ieskatiem, bet nav bijis arī tā, ka es spētu tam noticēt kā absolūtai formulai. Tas ir tāds sektantisma gājiens – paņemt kaut kādu absolūtu un pie tā turēties. Tas tikai raisa agresiju, neko labu tas nedod. Tādam domāšanas veidam kā manējais vieglāk ir pieņemt, ka nesaprotamā ir bezgalīgi daudz vairāk nekā saprotamā. To man ir vieglāk pieņemt nekā totālu absolūtu, kuram būtu jāseko. Dažos darbiņos, piemēram, Pneuma ir pamatīgs pētījums tieši šajā ziņā. Tur gan ir arī tāds autiskā prāta pētījums un tas, kā digitālā pasaule atceļ mūsu realitātes. Bet tik un tā nekur nav absolūta.

 

Kā vispār sākās tava interese par cilvēka psihi?

Mana mammīte strādāja Sarkandaugavā par medmāsu psihiatriskajā slimnīcā. Un reizēm es gāju palīgā, piemēram, pavasarī mazgāt logus. Un reiz es tīru, ir piebraukusi automašīna, sanitāri ved sievieti, kura skaļi stāsta, ko viņa redz. Un viņa stāsta, ka brien okeānā un kā skalojas viļņi, kā putas sitas… Saproti, šis iespaids ir mani paņēmis ar to, ka – kā tas var būt, ka cilvēks var dzīvot pilnīgi citur? Tepat it kā, bet sajust, dzirdēt pilnīgi kaut ko citu. Un tad uzreiz ir jautājums – vai mēs tiešām redzam visu? Varbūt tas ir pieņemts? Varbūt audzināšanas gājiens? Ja mēs varētu apmainīties smadzenēm, varētu noskaidrot, ko vēl varam redzēt. Nu, piemēram, sikspārnis dzird ultraskaņu, ko mēs nedzirdam. Bet viņa pasaulē tam ir nozīme. Tā ir viņa pasaule. Saka, suņi maz ko redz no krāsām. Bet viņiem ir oža. Labi, mēs esam vienas sugas pārstāvji, it kā vajadzētu būt līdzīgiem, bet vai simtprocentīgi? Piemēram, ir cilvēki, kas redz rēgus. Viņam fantoms, spoks ir pilnīgi reāla ikdiena, viņa dzīve. Te nu ir baigi daudz jautājumu, kā mēs katrs to redzam. Kā arī atgriežamies pie iepriekš runātā – vai tas, ko mēs sakām, ko apzīmējam ar vārdu, var būt otram saprotams, vai arī tas nav iespējams? Var būt tā, ka nesaprotam šķietami vienkāršas lietas, jo es redzu tā, bet tu redzi citādāk. Vienkārša, elementāra atbilde. Pasauli varam tvert pilnīgi atšķirīgi. Tāpēc arī esmu iemācījies neuztraukties, ka mani darbi cilvēkiem var nebūt izprotami. Es nejautāju, kā tu vari to neuztvert, kā vari tajā neiedzīvoties? Elementāri, mierīgi var.

 

Mēs jau par to runājām, bet kas nosaka tavas tēmas?

Tēmas izvēle seko jautājumam. Galvenais jautājums šobrīd ir pasaules agresija, tas atspoguļojas Dzērvju dziedājumā. Un ir saistīts arī ar romānu, pie kura šobrīd strādāju.

 

Kā lielā tēma – piemēram, agresija – ir saistīta ar tēliem, ko tu izvēlies? Piemēram, Ķempe un Ādamsons?

Tāpēc, ka tas laiks, manuprāt, ir salīdzināms. Tie laiki, ap Otro pasaules karu – cilvēku sajūtas pirms šīs agresijas iestāšanās varētu būt kaut kādā ziņā līdzīgas kā tagad; cerams, ar mums tas nenotiks. Tas ir vēsturisks pētījums, kas, protams, ir attālināts skatījums, to neesmu slēpis, un šie salīdzinājumi varbūt arī ir attālināti, taču tie man ļāva risināt apkārtējās agresijas jautājumu caur sajūtām. Īstenībā šis darbiņš nevar noderēt visiem un atbildēt uz jautājumu, kā tagad izturēties un ko darīt. Nē. Mirdza Ķempe iegāja no vienas agresijas citā, Ādamsons savukārt ar dzeršanu un tuberkulozi šajā pasaulē vienkārši netika galā. Viņš bija pieņēmis izdzīvošanas piegājienu, kas nav nekā vērts – var laimēties un var nelaimēties. Mirdza bija aktīvāka, centās iet caur politisko, ticēt komunismam un ka nākotne plauks un zels, kas arī nav taisnība. Rakstot romānu, mēģināju tikt galā ar šiem lielajiem jautājumiem. Šādai pasaules kārtībai var pieiet caur izjūtām – es nedrīkstu izlikties, ka nekā nav, ka nav nekādas agresijas, ka tas neietekmē apkārtējos cilvēkus un viņu izpausmes, kaut vai sadzīvē un digitālajā laukā. Ir vērts sev uzbūvēt sabiedriskā skatījuma ietvaru, taču arī tas ir tikai pagaidu risinājums, kā pierāda Mirdzas Ķempes piemērs. Izdzīvošanai kādu laiku var noderēt. Tāda aptuvena atbilde. Detalizētāk to var romānā izlasīt. Es cenšos formulēt pārliecību, pie kādas esmu nonācis.

 

Ādamsons un Ķempe kā tēli kalpo kā analoģija?

Īstenībā šis romāns ir saīsinājums no cita. Bija iecerēts romāns, kas iet paralēli – mūsdienu cilvēks mūsdienu agresijas laukā, dzīvo un sacenšas. Un viņš raksta romānu par tiem laikiem. Bet romānu nācās noīsināt, atstāju tikai šo daļu – vai tas lasītājam ir noderīgāk, Dievs viņu zina. Man ir it kā vienalga, jo es sevī saglabāju arī iepriekšējā romānā risināto. Tagad tas ir tikai no vienas puses skatījums. Līdz ar to, lai varētu analizēt caur mūsdienu cilvēku domāšanu, šie tēli bija jāpielāgo gan realitātei, gan jāpiešķir viņiem sapņojuma piegājiens, kas vajadzīgs manai analīzei. Man nav vēlēšanās pārrakstīt vēsturi. Tāpēc jau saucas “vēsturiska fantāzija” – tas ir nepieciešams psihes analīzei.

 

Tieši gribēju lūgt, lai vairāk pakomentē vēsturiskās fantāzijas žanru.

Man ir jāveic pētījums – mūsdienu procesi un tālaika notikumi. Vai pietiek ar salīdzinājumu? Varbūt nemaz ne. Man nepieciešama ne tikai formulētā, bet caur iekšējo apziņu, caur bezapziņu ejošā sajūta, ka esi nonācis pie tās vai citas patiesības. Man bija nepieciešamība viņus kaut kādā ziņā iesapņot, lai varētu analizēt tieši no šī viedokļa. Tādā veidā esmu meklējis atbildes. Es jau nesaku, ka vēstures grāmatas nenoder kā formāla lieta – lai mācītos vai lai ietekmētu, vai lai protestētu. Tas ir noderīgi. Bet tas nerisina manas intereses – kas notiek ar mani un citiem cilvēkiem, kā tas ir salīdzināms ar to, kas bija citos laikos? Ja analīze neiet caur psihes dzīlēm, tad neesmu līdz galam apmierināts ar atbildēm, kuras saņemu. Tā būs īstenības kopija, bet tā nav realitāte. Tā ir mana kopija par to, kā kas izskatās no malas. Tāpēc arī ir nepieciešama vēsturiskā fantāzija, šis dīvainais žanrs.

 

Pārbaudīšu, vai esmu sapratusi – ja vēsture ir laiks vai notikumi, kas ir notikuši vai notiek tagad, tad fantāzija ir saistīta ar sapņojumu?

Jā, tā ir. Kādi tad ir tie vēsturiskie fakti? Mēs sakām – tā bija tāda vēsture, tas un tas izraisīja tādus un tādus notikumus. Varbūt tā ir tikai kārtējā pielāgošana nepieciešamībai. Esmu dzīvojis gan okupācijas laikā, gan tagad, vēstures skatījumi var būt visdažādākie, tie atšķiras ar faktu tulkojumu, faktu salikumu. Nav viena totāla skatījuma uz vēstures problēmām. Ar to negribu teikt, ka nevajag meklēt faktus. Bet tas ir izmeklētāja darbs. Mani mazāk interesē, kā izmeklētājs notver vainīgo. Mani interesē, kas notiek galvā izmeklētājam un cilvēkam, kurš paveicis noziegumu. Tāpēc man nepieciešams saprast viņa sapņojumus. Bet tas nav vienīgais un “īstais” skatījums uz pasauli. Tas noder manai izpratnei un palīdz tikt ar sevi galā, tikt galā ar lietām, kas nenes neko labu man pašam kā cilvēkam.

 

Kā tu zini, ka tas nenes neko labu?

Tas ir pieredzes un audzināšanas gājiens. Savā ziņā tā ir ietekme no citiem, no pasaules notikumiem un norisēm. Esmu redzējis, kā vienam vai otram cilvēkam iet. Paskaties tajā pašā digitālajā vidē – narcisi no vienas vietas! Vai tas kādam dod kaut ko labu? Vai tas viņam pašam noder? Viņš dabū pretim tos pašus spļāvienus. Ja paanalizē, ir jākonstatē, ka labāk ir tikt ar sevi galā, nevis ļauties. Viena lieta ir sapņojums, kas liek noticēt kaut kam – ir nepieciešams noticēt, lai varētu dzīvot, lai varētu kontaktēties. Un cita lieta – pieņemtas patiesības, kas pastāv konkrētos ietvaros, tomēr var nebūt līdz galam patiesas.

 

 

Man šķiet, romānā tu izmanto ietilpīgu laiktelpas tēlu – cirks un klauns. Kur cirkam un klaunam, tavuprāt, ir vieta mūsu laiktelpā?

Jau minēju, ka domāt vienādi, skatīties uz pasauli “pēc viena parauga” – tā ir ilūzija. Būt savā pasaulē un pašam sevī, šo pasauli tverot katram pa savam, neatkārtojami – tas ir pat ļoti atšķirīgi. Būt cilvēkam klaunam varētu būt protests pret standartiem, atspēlēšanās par melīgo apgalvojumu, ka visi esam vienādi, visi domājam to pašu, un tā ir parodija par nebeidzamo atkārtošanās fikciju. Tie ir visu acu priekšā izstādīti un parodēti meli, par “viena un tā paša” pielāgošanu mūžīgi mainīgajam. Visbiežāk skatītājs pats to nepamana, jo smieklus izraisa ārējais, klupšana, krišana, neiederība. Klaunam no iekšpuses tas ir viņa darbs; citam no malas šķiet, ka viņš ir jucis, lai gan drīzāk tas varētu būt izmisums, kas pavada atsvešinājuma ideju: nesaprašanās ir normālāka par savstarpēju pielāgošanos. Jo tikai ārējā un shēmā iespējama nebeidzama atveidošana, tā varētu būt tā “visu laiku viena un tā paša rakstīšana”. Kā detektīvromānā, kā romantiskajos darbiņos, kuros valda stabili attēlošanas un esošā uztveres standarti. Jā, par šāda veida domāšanu gan es varētu teikt: viņi vienmēr raksta vienu un to pašu visu savu autora mūžu, pamainās tikai atsevišķi sižeta gājieniņi, personāži, lai gan tie arī ne vienmēr, detektīvs var nebeidzami risināt savas mīklas! Bet jautājums viens vienīgs: kurš ir vainīgais? Tas arī rada totālu “vienu un to pašu”. Tā ir viņu arēna. Viņu klaunāde. Citam tas liekas ļoti interesanti, “klauns mani uzjautrina, labi, nākšu vēlreiz skatīties”. Taču viņi varētu nepamanīt, ka mūsu laiktelpā klaunāde varētu būt arī parodija par standartiem domāšanā.

No malas vienmēr šķiet, ka neierastie skatījumi ir daudzi un dažādi, tāpēc tie ikdienas cilvēkam nenoder viņa shēmu piepildītās kārtības ilūziju veidošanai. Arī tā ir sava veida būšana cirka arēnā. Klauna sevis apziņa, iespējams, ir paradoksāla: es atkārtojos, lai radītu atsvešinātu aplamības iespaidu, jo nekad nekas nav viens un tas pats! Jo nav tā, ka es vienu skatījumu gribētu uzbāzt par pareizo. Ģērbšanās, uzskatu totāla kopēšana un pārkopēšana, izturēšanās manieres, runas stils – viss ir apskatāms, kā klaunu ietērps un gaita. Tomēr cirks, ko apjaušam ārpasaulē, kas atsvešinājuma dēļ var likties šausminošs un smieklīgs vienlaikus, ir arī neatmetama realitātes iezīme. Jāpieņem atšķirīga pasaule. Politika politikas arēnā spēlējama, zinātne savā arēnā, citu veidu strādājošo norobežošanās viņu laukā – arī viņu arēnas. Mana “spēles pasaule” nekad nedrīkst palikt “kā bijusi”, taču ar piezīmi: tikai manā reālās patiesības uztverē, kas ir risināma vienmēr, kaut arī dažkārt jūtoties kā ielīdušam svešākā arēnā. Nekas, ja nesaprotamākā, tieši tas liek pievērsties, iedziļināties, pētīt. Tur ir interesanti. Citi domā citādāk. Viņi domā, ka es visu laiku rakstu “vienu un to pašu”. Tā tas rādās arī man no malas pienākušajam, skatoties uz viņiem – mazāk interesantā mūzika allaž izklausās “visu laiku viens un tas pats”! Tā ir bijis un būs. Ja kāds uz mani skatās kā uz cilvēku, kas tērē savu laiku un izgāž visu mūžu visādām nevajadzīgām lietām, piemēram, prātošanai par reālā patiesumu, tad tās ir viņa tiesības tā domāt.

Netaisos teikt nevienam, ka tas, ko daru, ir pats svarīgākais vai vērtīgāks nekā tas, ko dara otrs. Negrasos otram iestāstīt, ka tikt ar sevi galā ir svarīgāk par to, kā cilvēks nopelna, komunicē vai uzmetas plašajai pasaulei par tiesnesi, prokuroru vai aizstāvi. Tā tomēr ir katra paša darīšana. Ir svarīgi ļaut tikt katram ar sevi galā tā, kā viņš prot. Bet ir svarīgi arī paskatīties uz sevi ne tā, kā ierasts vai kā spiež ikdiena. Es piedāvāju šādu nebeidzamā pētījuma variantu, kam vienmēr ir cits pētījuma objekts un vienmēr cita atbilde, lai gan pa gabalu var likties: tas pats vien ir. Es neiebilstu pret šādu vērtējumu – dzīvot atkārtojumos, standartos un visvienādā domāšanā ir tas, ko parasti attēlo kā normālo. Jo klauna darbs viņa arēnā – tas ir normāli. Kam noderēs, lai izmanto tekstus, kuros esmu nocīnījies ar īstenības pētījumiem. Varētu būt nenoderīga tiem, kas mācīti kārtot formulas pa savam un citādi nespēj neko saprast. Tam nevajadzētu mūs traucēt dzīvot pa savam. Esmu pieņēmis, ka būt analītiķim, kas ne vienmēr iekļaujas ikdienas standartu shēmās, ir mana pieeja un arī veids, kā varu būt noderīgs.