— Rišarda Kapuščiņska noklīdušās avis

Kad Viktorija pateica, ka vēlas savā grāmatā uzrakstīt arī par mani, es sāku smieties. Tāpēc jau ir bīstami draudzēties ar rakstniecēm – kad viņa par tevi uzrakstīs grāmatā, tad visu tieši tā arī aprakstīs: kā es sāku smieties un prasīju, ko gan par mani rakstīt. Man ar Viku būtu vajadzējis iepazīties daudz agrāk nekā 2022. gada marta beigās Ļvivā, kamēr krievi bombardēja manu dzimto Čerņihivu, kura bija kā pamirusi no sāpēm.

Ar Viktorijas vēlmi pastāstīt manu stāstu aizsākās mūsu draudzība, un es vienmēr zināju: lai vai ko es pateikšu, tas var nonākt grāmatā. Mēs par to bieži jokojām. Es esmu žurnāliste, un Vika gribēja redzēt, kā es strādāju, savukārt es gribēju viņu pārliecināt, ka nedaru neko īpašu vai ievērības cienīgu. Tāpēc jau es piekritu viņu ņemt līdzi braucienā uz izpostītajiem ciemiem Čerņihivas apkaimē.

Tolaik rakstīju par Mikolu, kuram krievi bija apkāvuši visas aitas un zirgu. Zemnieks bija zaudējis visu, ko bija veidojis visu mūžu, un viņš bija tieši tāds varonis, par kādu gribēju rakstīt, – vienkāršs cilvēks, tikpat vienkāršs kā es. Sākumā man gribējās sagaidīt “citādāku” braucienu – varbūt uz Jahidni vai Ivaņivku, kur krievi bija nogalinājuši cilvēkus, nevis dzīvniekus, lai Vikas grāmatai būtu “nopietnāks” materiāls.

Tieši par to runājām visu ceļu pie Mikolas. Taču beigās es sapratu, ka visgodīgāk būtu parādīt, ar ko diendienā nodarbojos. Tad viņa vairs nevēlētos savā grāmatā rakstīt par mani un izvēlētos kādu citu sievieti – tādu, kura dara “vairāk” nekā es, reportiere. Šis brauciens Viku nebūt nepārliecināja mainīt domas. Braucot mājup, viņa izstāstīja, ko tieši grib aprakstīt grāmatā. Mēs visu ceļu spriedām, kāpēc vārdus Mikola bija devis tikai zirgam un aunam, bet aitām ne. Kāpēc aitas visā pasaules vēsturē vienmēr paliek anonīmas? Es viņai teicu, ka es tīri labprāt būtu tāda aita. Vika teica, ka viņa tāpat.

Vira Kuriko

 

Rakstniece un kara noziegumu izmeklētāja Viktorija Ameļina grāmatu Skatoties uz sievietēm, kuras skatās uz karu (Looking At Women Looking at War, 2025) rakstīja, lai liecinātu ne tikai par krievu kara noziegumiem, bet arī par Ukrainas sievietēm, kuras ‒ tāpat kā viņa pati ­‒ pēc 2022. gada 24. februāra nolēma cīnīties par taisnīgumu. 2023. gadā Viktorija Ameļina kopā ar 12 citiem civiliedzīvotājiem tika nogalināta raķešu uzbrukumā picērijai Kramatorskā. Piezīmes pēc Viktorijas nāves apkopoja viņas draugi un kolēģi, ar skaudrām lakūnām grāmatā iezīmējot arī nepabeigtās un vēl tikai ieplānotās nodaļas.

Tulkotāja

 

Kad es Virai Kuriko pateicu, ka vēlos rakstīt par viņas darbu, ­– Vira dzimtajā Čerņihivas apgabalā dokumentē krievu kara noziegumus ­–, viņa mēģināja mani no šīs idejas atrunāt. “Es taču nedaru neko interesantu,” Vira mani  brīdināja un paskaidroja, ka viņa rakstot par septiņdesmit piecus gadus vecu vīru, kurš ciema aplenkumā zaudējis mājlopus. Krievi nokāvuši pilnīgi visus: ķēvi Martu, govi un aitu pulku.

Mēs bijām mūsdienu Eiropas vēstures asiņainākā kara pašā centrā; ukraiņu saziņas kanāli bija pilni ar stāstiem, kas varētu savākt vairāk klikšķu nekā raksts par nogalinātām aitām. Tomēr Vira izvēlējās rakstīt tieši par vecu, bez dzīvniekiem palikušu kungu. Kāpēc? Lai to noskaidrotu, es izlēmu, ka braukšu uz Čerņihivu pie Viras, bet pēc tam ‒ pie viņas stāsta varoņa.

Vira sagaida mani pie durvīm un atvainojas par jucekli, ko rada viņas dzeltenais labradors un abi kaķi, ­– tie brīvi skraidelē visriņķī pa viņas mājīgo dzīvokli. Pastāv risks, ka nekārtība ēkā tikai pieaugs, turklāt pamatīgi, jo mājā nesen trāpījis krievu lādiņš. “Tur, tajā sānā, ir izrauts liels caurums,” stāsta Vira un rāda jauno plaisu sienā. Tā ir tik šaura, ka tapetes palikušas neskartas. Taču būveksperti brīdinot, ka ēkai nodarītais kaitējums patiesībā ir nopietns. Ja nama iedzīvotāji steidzīgi kaut ko nedarīs lietas labā, tas jau pēc apmēram diviem gadiem varētu sabrukt. Man ir bail šai plaisai pat piedurt pirkstu, itin kā pieskāriens varētu nama sabrukšanu paātrināt.

“Mēs to savedīsim kārtībā,” saka Vira un uz galda, blakus Astridas Lindgrēnes 1939.­­­­‒1945. gada dienasgrāmatām, noliek šķīvi ar cepumiem. Lai gan viņas slavenākie darbi, bez šaubām, ir bērnu grāmatas, tostarp Pepija Garzeķe, Lindgrēnes Otrā pasaules kara laika piezīmes tagad Ukrainā ir lasītākā viņas grāmata.

Viens no kaķiem, baltais, skraidelē starp grāmatu un cepumiem. Arī labradors Seigans diedelē manu uzmanību, taču grāmata ir mani aizrāvusi. Zviedru autore man uzsmaida no Kara dienasgrāmatu ukraiņu izdevuma dzeltenā vāka, itin kā mūs uzmundrinādama, ka Čerņihivā kaut kad būs tikpat droši, cik Stokholmā, bet ārzemēs kāds varēs lasīt šī kara dienasgrāmatu ­­‒ šī kara, kurā mums ir jāuzvar un kurš mums ir jāpārdzīvo. Vira pabeidza lasīt Lindgrēnes dienasgrāmatu dienu pirms Krievijas–Ukrainas pilnapjoma kara sākuma: 2022. gada 23. februārī. Gluži kā jaunkareivis, kurš vien tikko izgājis apmācības treniņnometnē, bet jau dodas pirmajā kaujā.

Tāpat kā Astrida Lindgrēne, arī Vira nu raksta dienasgrāmatu, turklāt dara to ik dienas – režīmā, kuru es pati kopš februāra neesmu spējusi ievērot. Skaļi prātoju: vai viņa tiešām nav izlaidusi nevienu dienu? Kāpēc gan ne? Dažbrīd Čerņihivā noteikti klājās tik smagi, ka varētu arī nerakstīt. Taču Vira noraidoši nogroza galvu. Viņa ir disciplinēta.

Pirmoreiz es Viru satiku Ļvivā 2022. gada marta beigās. Biju atnākusi uz vienu no tobrīd vēl atvērtajām grāmatu kafejnīcām, lai pabeigtu sakrājušos darbus. Vietas bija maz ­­– ne tikai šajā kafejnīcā, bet arī pārējā pilsētā, kuru nu pārpildīja bēgļi. Cilvēku skaits Ļvivā pa nakti bija teju divkāršojies. Es jutos vainīga, ka viena pati aizņēmu lielu galdu. Tāpēc, kad kafejnīcā ienāca meitene sarkanā džemperī, es viņai piedāvāju vietu. Tā bija Vira, kura aplenkuma smagākajās dienās aizbēga no Čerņihivas.

“Jūs esat Viktorija, vai ne?” viņa vaicāja, mani atpazinusi, lai gan klātienē mēs tikušās nebijām.

Es ļoti slikti atceros sejas, taču arī man būtu vajadzējis viņu atpazīt ‒ vismaz pēc sarkanā džempera. Šis džemperis bija pieminēts Viras reportāžā par dzīvi Čerņihivā ‒ vairāk nekā tūkstoš gadu senā pilsētā, kurai tobrīd uzbruka krievi. Reportāžas sākumā Vira lasītāju iepazīstina ar raksta galveno varoni ‒ sevi pašu ‒, kura divdesmit dienas no vietas staigā vienā un tajā pašā džemperī. Viņa apraksta blokādes šausmas, un lasītājam neatliek nekas cits kā sekot sarkanajā džemperī tērptajai meitenei.

Un nu viņa, pati autore, ir kafejnīcā Ļvivā, nosacītā drošībā, taču to džemperi viņa tā arī nav novilkusi ­­­– it kā tas būtu kļuvis par Viras jaunajām mājām. Todien es viņai pateicu, ka man viņas eseja ļoti patika, taču viņa tikai pagrozīja galvu un sacīja, ka viņa kā reportiere esot pamatīgi izgāzusies. Vira jutās vainīga, ka no Čerņihivas blokādes aizbēga jau pēc desmit dienām.

“Es visu mūžu gribēju būt kā Rišards Kapuščiņskis. Nu bija pienācis mans karš, bet es aizlaidos,” viņa sacīja. “Lai kļūtu par Rišardu Kapuščiņski, vispirms ir jāizdzīvo,” es atbildēju. Mēs sākām smieties.

Jautrībai nebija ne mazākā iemesla. Viras vīrs un tēvs kopš pilnapjoma iebrukuma cīnījās frontē. Viņa visu mēnesi staigāja vienā un tajā pašā džemperī. Laika viņai pietika tikai tik, lai gādātu par savu un tuvinieku izdzīvošanu un rakstītu dienasgrāmatu. Turklāt Vira ilgojās pēc sava suņa, kuru viņa iebrukuma pirmajā dienā aizveda uz Ivanofrankivskas apgabalu. Neraugoties uz to, mēs skaļi smējāmies pašā Ļvivas centrā, kamēr pārējie uz mums skatījās tā, it kā ukraiņu sievietēm smieties 2022. gada martā būtu nepiedienīgi. Tā nav. Šī drausmīgā kara laikā mēs smejamies satriecoši daudz. Varbūt mēs to darām mazāk, klātesot ārzemju žurnālistiem, kuri pārsvarā sagaida, ka ukraiņu sievietes būs vai nu izmisušas, vai varonīgas. Patiesībā mēs ­– nogurušas no asarām vai nespējīgas turpināt raudāt ­­– reizēm smejamies kā aptrakušas, itin kā lai pierādītu, ka mēs, ukrainietes, vēl esam dzīvas.

Jūnija vidū, kad Vira mēģināja mani pārliecināt, ka par viņu nav vērts rakstīt, es atminējos mūsu jokus. “Es atceros, ka tu teici, ka ne tuvu neesi kā Rišards Kapuščiņskis, tāpēc es varētu viņu pieminēt virsrakstā,” es sacīju, jo gribēju Viru iedrošināt.

Atšķirība starp tādiem drosmīgiem rakstniekiem kā Rišards Kapuščiņskis un tādiem kā Vira patiesībā bija acīmredzama: ne jau Vira speciāli brauca uz kara zonu, lai par to rakstītu, ‒­­ karš ieradās pie viņas, lai nogalinātu. Šī patiesība pavisam skaidri ir redzama viņas dzīvoklī, kurš raķešu uzbrukuma dēļ lēnām sabrūk. Tā tikai izskatās, ka mums viss ir kārtībā. Tāpat kā šai ēkai, arī mums ir vajadzīga palīdzība.

Uz sienas ­­‒­­ tās bez plaisām ‒­­, blakus piestūķētajam grāmatplauktam, kurā ir arī Kapuščiņska darbi, Vira ir pielikusi plakātu, kurā redzama Zeme. Virs tās ir zinātnieka Karla Seigana citāts: “Vēlreiz palūkojieties uz šo punktu. Tas atrodas šeit. Tās ir mājas,” rakstīts plakātā. Kamēr ārā gaidīju taksi, es apskatīju caurumu, kuru lādiņš bija izrāvis Viras īstajās mājās. Ja mēs varētu kārtīgi paskatīties uz zemi no Seigana (astrofiziķa, ne labradora) piedāvātā skatpunkta, kāda gan mums tā izskatītos? Tikpat skaista kā vienmēr? Vai varbūt neatgriezeniski sabojāta?

Vai gan cilvēki, kuri savu suni Seiganu nosaukuši par godu revolucionāram astronomam, nav pelnījuši mūžīgu laimi? Viņu laimei ir jābūt daļai no galīgā taisnīguma, kuru es braucienos pa savu kara plosīto zemi un sarunās ar izdzīvojušajiem, kara reportieriem un cilvēktiesību aktīvistiem cenšos, kā minimums, definēt. Taču Vira nevis dzīvo šādā laimē, bet gan brauc no savas sapostītās mājas uz bumbu sagrauto, par gruvešiem pārvērsto Novoselivkas ciemu, lai pabeigtu reportāžu par Mikolu ­– septiņdesmit piecus gadus vecu vīrieti, kura mājlopus nokāva krievu iebrucēji. Līdz ar dzīvniekiem Mikolam zuda arī dzīves jēga.

Šoferis mūs izlaiž netālu no kontrolpunkta ­– viena no vairākiem, kuri Čerņihivu sargā no atkārtota krievu uzbrukuma, kurš ir visai iespējams. Čerņihivas apgabals robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Robeža ir tik tuvu, ka Virai, lauku bērnam, pietika vienkārši izskriet cauri apkārtnes pļavām, lai viņa varētu visiem lepni paziņot, ka ir bijusi ārzemēs. Kādreiz Vira skatījās baltkrievu televīzijas kanālus, un ukraiņu skolas teātrī viņai vajadzēja tēlot dedzīgu Maskavas aizstāvi Otrajā pasaules karā. Šādas lomas bērniem gan tika uzspiestas visā Ukrainā; tās nebija saistītas ar atrašanos pierobežā. Tās noteica izglītības sistēma, kura tolaik bija centrēta ap Krieviju.

Mēs staigājam pa samelnējušajiem gruvešiem ‒ to, kas palicis pāri no Novoselivkas. Gruvešus ieskauj koši zaļi krūmi un ziedi. Vira te ir bijusi neskaitāmas reizes, tāpēc viņa iet droši un mierīgi, it kā apokalipses laikā būtu izvedusi ārā suni. Iela beidzas pie lauka, par kuru Vira man stāstīja, kad virtuvē ēdām cepumus un dzēram kafiju. Šajā laukā vīrs, kuru tūdaļ apciemosim, ir apglabājis savu zirgu, govi un sešpadsmit aitas. Vira dodas uz vienu no dažām pēc skata gandrīz neskartajām mājām. “Mikola! Mikola!” viņa sauc. Mēs gaidām stāsta varoni, un man ir grūti neatskatīties atpakaļ uz lauku. Tas varētu būt nosēts ar mīnām, tāpēc Seiganu mēs tur nelaižam.

Mikola ir garš, sirms kungs ar staltu stāju. Viņš priecājas par mūsu atbraukšanu, taču ir aizmirsis, ka bija atļāvis Virai sevi nofotografēt. “Būtu labāk uz bildēšanos noskuvies!” viņš saka, nobažījies par to, kāds izskatīsies avīzē. Mēs sakām, ka viņš tāpat ir simpātisks. Septiņdesmit piecus gadus vecais vīrs beidzot piekrīt apsēsties uz krēsla dārza vidū. Vira nofotografē Mikolu, bet es nofotografēju, kā Vira uzņem bildes. Vira vēlas iemūžināt arī aitu ­­– pēdējo izdzīvojušo. Viņa to nobildē un vaicā, vai aitai ir vārds. Neesot vis. Mikola aitām vārdus neesot devis. Zirgu, kuru šeit, pagalmā, nokāva, sauca Marta, bet aitām vārdus tā arī neesot iedevis. “Ar aitām tā laikam ir bijis vienmēr,” es nodomāju. Cenšos atcerēties, vai aitai Antuāna de Sent-Ekziperī Mazajā princī bija vārds. “Mērijai bija mazs jēriņš”, bet vai to kā nosauca? Un kā ar noklīdušajām avīm Bībelē? Nē, tikai “noklīdušās avis”. Taču pat anonimitātei nolemtu aitu ir vērts glābt.

Mēs apsēžamies netālu no rožu krūmiem, lai vēlreiz noklausītos Mikolas stāstu. Es vēroju viņu runājam, Viru klausāmies un Seiganu mēģinām apēst rozes. Cenšos iedomāties, kā Mikola desmitgadēm ilgi dzīvoja savā mājā. Viņa bērni noteikti visu laiku bijuši dārzā, skraidījuši pa lauku un palīdzējuši rūpēties par lopiņiem. Mikola pastāsta Virai, ka viņš bijis spiests dzīvniekus palaist savā vaļā, lai tie šķūnī nesadegtu dzīvi. Mikola jau neesot nekāds svētulīgs vegāns ­– viņš esot kārtīgs laucinieks, pieradis redzēt dzīvniekus mirstam. Taču viņš uzskatot, ka dzīvniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu mocīties. Krievi apšaudēs nogalināja viņa kaimiņus, tāpēc, lai paglābtos, Mikola uz neilgu laiku aizbraucis pie radiniekiem, kuri dzīvoja tuvējā ciemā. Tiklīdz apšaudes pierima, Mikola atgriezies mājās, bet visapkārt gulējuši mirušie dzīvnieki, viņa ķēve bijusi nāvējoši ievainota, taču vienai aitai paveicies. “Tās gulēja te, te un te,” Mikola rāda vietas, kurās viņš atradis savus mājlopus. To līķi bijuši gan dārzā, gan tālāk laukā aiz sētas un ap māju, kuras logus krievi izdauzīja.

Mikolas meita mūs iesauc iekšā uz pusdienām. Viņa ieradusies Novoselivkā, lai Mikolu aizvestu uz Karpatiem Rietumukrainā, kur viņš varētu nedaudz atvilkt elpu. Viņš piekritis braukt, jo pirms daudziem gadiem esot tur bijis atvaļinājumā. Mēs runājamies, iedzeram un šķirstām Mikolas ģimenes albumus. Ir skaidrs, ka meita ieradusies, lai Mikolu aizvestu pavisam. Bērni neļaus viņam atgriezties mājās. Pēc pusdienām Mikolam ir jāsakrāmē mantas. Viņi izbraukšot jau nākamajā dienā. Paņemt līdzi pēdējo aitu Mikola nevar, tāpēc dot tai vārdu nav jēgas.

Vira ir braukusi pie Mikolas neskaitāmas reizes, taču nekad nav palūgusi viņa tālruņa numuru. Šoreiz viņa to izdara. Mēs apskaujam Mikolu un dodamies prom. Ejam garām laukam un gruvešiem un mēģinām uz tiem neskatīties. “Viņi aizbrauc pavisam, tikai viņš to nesaprot,” Vira man saka, viņas balss trīc. “Manuprāt, viņš patiesībā zina un tikai izliekas, ka nezina,” es saku, un šķiet, ka šī doma Virai šķiet ticama.

Viras dzīvoklī mēs apskatām arī viņas fotoalbumus. Vira man rāda savas grāmatas. Tās viņa martā neizveda, jo nevarēja izlemt, kuras paņemt. Vira rāda kleitas. Viena ir ar ziedu rakstu ‒­­ tā, kuras dēļ viņa izšķīrusies no pirmā vīra.

“Viņš man teica: izvēlies ­– es vai kleita,” viņa atminas un smejas. Vira izvēlējās brīvību un kleitu. Kleitas viņai ir mīļas, taču arī tās viņa martā izvest nevarēja. Viņa kļuva nevis par Kapuščiņski, bet gan meiteni sarkanā džemperī, kura cīnījās par izdzīvošanu. Tagad Vira ir pārliecināta, ka savas mājas nepametīs, pat ja tās ir sākušas nemanāmi brukt. Iespējams, remonts novērsīs turpmākus bojājumus. Nama iedzīvotāji sagaida, ka pašvaldība ēku savedīs kārtībā, pirms būs par vēlu. Vira pārveda no Ivanofrankivskas Seiganu. Viņa pat paņēma divus kaķus, kurus kāds, bēgot no aplenkuma, bija pametis. Viņus sauc Izjums un Jonsī.

Internetu pāršalkušas baumas par iespējamu uzbrukumu no Baltkrievijas. Taču nedz Vira, nedz es par to nerunājam. Mēs zinām, taču izliekamies, ka nezinām. Es vaicāju Virai, kāpēc no visiem Novoselivkā sastaptajiem ļaudīm viņa izvēlējās rakstīt tieši par Mikolu. Vira saka: viņš nav nekāds varonis ­– tikai parasts cilvēks savas dzīves gruvešos, viņš iemieso Ukrainas civiliedzīvotājus ­– tādus kā mēs, kuri nevar cīnīties un ir spiesti aizbraukt.

“Nevaru ciest stāstus, kuri beidzas ar falšu optimismu, sakot – galvenais, ka viņi esot dzīvi. Nē, es negribētu dzīvot, ja manu vīru nogalinātu. Arī Mikola izdzīvoja, taču viņš ir pazaudējis visu,” viņa piebilst. Par nopelnītajiem honorāriem Vira pērk munīciju, ko sūta savam vīram frontē. Iespējams, tam tiks izlietota arī samaksa par Mikolas stāstu.

Tāpat kā es, arī Vira Kuriko mācās, lai kļūtu par kara noziegumu izmeklētāju. Viņa ir pievienojusies Reckoning Project ‒­­ iniciatīvai, kuru vada Natalija Gumeņuka, atzīta žurnāliste, un Žanīna di Dživani (Janine di Giovanni), kara korespondente, kura bija redzējusi tik daudz kara noziegumu, ka nolēma arī pati cīnīties par taisnīgumu. Žanīna un Natalija, kuras kopā saveda ukraiņu-britu izcelsmes žurnālists un aktīvists Pīters Pomerancevs, ātri izveidoja komandu ar ukraiņu žurnālistiem un starptautisko tiesību juristiem, lai stāstus par piedzīvotajām šausmām sadzirdētu plašāka sabiedrība, bet vēlāk – arī tiesu iestādes. Vira Kuriko ir viena no divpadsmit žurnālistiem, kurus padziļināti apmāca vākt pierādījumus par kara noziegumiem.

Mans nākamais galamērķis ir Brisele, kur kopā ar juristi un cilvēktiesību aizstāvi Oleksandru Matvijčuku stāstīsim par taisnīgumu un Krievijas sodīšanu par visiem tās pastrādātajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem. Taču, aizbraucot no Čerņihivas, es domāju par to, ka neviena institūcija nenodrošinās taisnīgu tiesu tādiem ukraiņiem kā Mikola. Vai Virai un man. Mēs varam vienīgi stāstīt stāstus. Šis stāsts, protams, nav par dzīvniekiem. Tas ir par cilvēcību, par iznīcinātām mājām, kurās reiz dzīvoja kāds ukrainis, un arī par tām mājām, kuras Karls Seigans gribēja, lai kārtīgi apskatām – zvaigžņu ieskauto, blāvo, zilo punktiņu.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Justīne Vernera