— Medūzas skumju mežs

Par Ingas Gailes stāstu krājumu Ievērojamu cilvēku dzīve (Dienas Grāmata, 2026)

Ievērojamu cilvēku dzīve ir viena no mūsu zemeslodes pusē pazīstamākajām biogrāfisko grāmatu sērijām, kas tika aizsākta 1890. gadā krievijas impērijā un no 1933. gada turpināta padomju izdevniecībā Molodaja gvardija. Sērijā publicēts simtiem biogrāfiju par zinātniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem, filozofiem un valstsvīriem. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē tā bija ārkārtīgi populāra arī Latvijā – latviešu valodā tika izdoti daudzi sējumi. Lai gan sērijas grāmatās jūtama laikmeta ideoloģiskā ievirze, tās joprojām tiek augstu vērtētas kā nozīmīgs informācijas avots tajās mājas bibliotēkās, kas no šiem sējumiem vēl nav atbrīvojušās. Ievērojamu cilvēku dzīve krievijā iznāk joprojām, un tai, domājams, arī tagad piemīt savas valsts uzspiestā ideoloģija.

Taču mūsdienu Latvijā Ievērojamu cilvēku dzīve ir rakstnieces Ingas Gailes īsprozas grāmatas nosaukums. Kas ir ievērojamu cilvēku dzīve? Kas ir ievērojams? Kas ir cilvēks? Kas ir dzīve? Manuprāt, ne uz vienu no šiem jautājumiem autore grāmatā neatbild, jo tāds nav viņas uzdevums. Un varbūt tāpēc grāmatas nosaukums novietojas tādā kā tālākajā plānā, salīdzinot ar emocionālo un ķermenisko tuvplānu, ko ietver tās saturs. Bet tikpat labi es varu arī kļūdīties un tas ir ģeniāli pašironisks rakstniecības pilnziedā un pilnbriedā esošas rakstnieces tekstu kopuma nosaukums. Jo Ievērojamu cilvēku dzīve reflektē par vēsturiski un personiski svarīga mirkļa relatīvo patiesīgumu.

Bez mūsdienu latviešu rakstnieces, dramaturģes, komiķes un feministes Ingas Gailes vārda uz vāka ir arī gleznas Es tevi mīlu fragments (māksliniece Helēna Heinrihsone) – spilgta un nopietna sievietes sejas izteiksme. Izdevuma dizainu veidojusi godalgotā māksliniece Katrīna Vasiļevska, savukārt krājuma moto ir latviešu tautasdziesma no Dainu skapja sadaļas Bērnu audzināšana, kopšana un mācība (rakstniece gan tautasdziesmu norunā nedaudz citādāk, nekā Dainu skapja sastādītājs pierakstījis). Pēc metaliterārā ievadstāsta par diviem autores sapņiem/tekstiem, kas veltīti Prozas lasījumiem, lasītāju sagaida erudīti emocionālā proza Freids skatās uz metaforu un Darvina nāve. Abos šajos stāstos autore vērš uzmanību šādiem faktiem: izrādās, ka Freids kādā savas karjeras brīdī pārtraucis pētīt pedofiliju (tas viņa laikam bijis drusku par skandalozu, modinot liekulīgās sabiedrības tumšo noliegumu), savukārt Darvinam uz mūža beigām bija uzklupušas baumas par viņa atgriešanos baznīcas klēpī. Piešķirdama vēsturiskajiem personāžiem labu daļu dzīvu un tēlainu detaļu, Gaile izgaismo ievērojamos vīriešus kā sava laika un apstākļu iespaidotas figūras gan metaforiski, gan tieši: Freidam nemitīgi traucē simboliski smirdošas klavieres, bet Darvins ir večuks pirmsnāves gultā. Gailes pozīcija pārlauž varenā radītāja tēlu, kā arī nemainīgi pievēršas lielo prātu ķermeniskumam; vīriešu pasauli viņa ar lielu prieku skata kopā ar pilnvērtīgi apzinātām sievietēm, dažreiz pat veltot tām lielāku uzmanību.¹ Tā, piemēram, stāstā Einšteina vienīgā mīlestība tiek provokatīvi pieļauts, ka patiesā relativitātes teorijas idejas autore ir fiziķa sieva Mileva Mariča, lai gan Einšteina biogrāfi to nevēlas pieļaut un atzīt.

Einšteins, Freids un Darvins ir starptautiski ievērojami cilvēki, viņu dzīves turpina Gailes prozas un dramaturģijas biogrāfisko līniju, kurā jau ir iekļuvusi gan Ivande Kaija romānā Rakstītāja, gan Asja Lācis lugā Sliktā māte. Par Gailes “nespēju lineāri izstāstīt stāstu” (108. lpp.) metaliterāri runā stāsts Komi – apjucis (vai drīzāk šķietami haotisks, kā to formulēja pirmā šī mana teksta redaktore) mēģinājums savākt kopā režisora Teodora Komisarževska pēcteču traumas un kļūdas. Gaile stāstos vēsta galvenokārt par vēsturiski atpazīstamiem vīriešiem, tā demonstrējot feministiskas prozas iespējas uzrunāt lasītāju ar subjekta palīdzību, lai saprastu vēsturi veidojošās vīriešpersonas un laikmeta sarežģīto attiecību psiholoģiju. Līdzīgi, šķiet, rīkojas, piemēram, Osvalds Zebris romānā Dzīvs! (par Frici Brīvzemnieku).

Tomēr vēl vērtīgāka un līdz ar to arī lasītājam tuvāka ir tā autores prozas daļa, kurā lieliem soļiem ienāk subjektīvā vēstītājas pieredze, metaliterāras detaļas un nepastarpināts sievietes pārdzīvojums, brīžiem pat ļoti ķermenisks. Šajā sakarā jāteic, ka arī fiziski grāmata kļūst par ķermenisku piedzīvojumu (“Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa”²) – gan kā daļa no autora, kuru kritiķi dažkārt nesaudzīgi apskata un analizē, gan kā daļa no lasītāja, kurš, turēdams to rokās, savienojas ar tekstu un vietām izjūt to tīri fizioloģiski.

Tā nu es labprāt dzīvoju līdzi sīriešu dzejniekam stāstā Mīlestība, kurā viņš kā katalizators pamazām atsedz arī dzejnieces tēlu, piedāvājot viņai nopisties. Tad esmu klāt kā piektais ritenis tveicīgajā Romas viesnīcā stāstā Medības, kur neskaidrā rakstnieces-literārās aģentes(?)-tulkotāja-izdevēja attiecību četrstūrī atklājas mīklainā un neērtā starptautisko grāmatattiecību metafizika. Jūtu, kā izirst literārais audums ārkārtīgi intīmajā stāstā Dārzs, ciešu līdzi stāstniecei personīgajos tekstos Rakstnieces bērni (“nespēja to uzrakstīt”, 143. lpp.) un ļaujos poēzijai tekstā Di(e)vi tēvi, kas rada sajūtu, ka varbūt šo Gailes īsprozu vajadzētu vērtēt kā dzeju. Tā nav ārkārtēja koncepcija – rakstīt nelineāri, godinot haosu un iekšējās pārdomas, intelektuālo emocionalitāti un savas rakstības porainību. Visdrīzāk citādi Gaile nemaz nevar uzrakstīt, jo tad viņa sevi nolaistu līdz viduvējības līmenim.

Un tomēr koncepcijas šajā grāmatā arī ir. Diezgan uzkrītoši, ka sievietes Gailes stāstos lielākoties ir simboli un tipāži – no Amazones mūžamežos nogalinātas klostera māsas līdz rūpnieka sievai. Vispārinot šo sieviešu likteņus un ciešanas, Gaile atsakās no idejas, ka lasītāju interesēs vienīgi priviliģēto sieviešu dzīvesstāsti. Autore veido fabulām līdzīgas shematiskas situācijas, kurās var iekļūt katra no mums: apprecēt vīrieti un palikt no viņa materiāli atkarīga (Nabadzība); vēlēties kļūt par mākslinieci, bet iekļūt liela mākslinieka grūminga tīklos (Krāsas); dzemdēt bērnus no vīrieša, kurš krāpj un nerūpējas (Tas ir balts); iekulties nepatikšanās protestā, bet satikt likumsargu, kurš palīdz, nevis iegāž (Pilsētā ienāk pumas); lavierēt komunikācijā ar homofobisku radinieku (Di(e)vi tēvi) vai dabūt utis bērnu biezajos matos un izdzīvot bēgļu nometnē (Utis). It kā slēpta koncepcija ir arī tas, ka Gaile savā prozā šobrīd vienīgā ieminas par Palestīnu, ksenofobiju un rasismu no humānās puses (lai gan citi rakstnieki to izdara tikpat spontāni, piemēram, Lauris Gundars Zāģē nost!, es tomēr tiecos uzskatīt, ka Gailes prozā šie jautājumi ir organiski, nevis klaji demonstratīvi).

Tas, kas šos stāstus vieno – ļoti izjusts ķermeniskums. Gaile akcentē šo aspektu praktiski visos savos darbos – prāts pāriet ķermeņa pieredzē dabiski un bez aizķeršanās. (Kā to formulēja manas recenzijas pirmā redaktore – grāmata ir par ielaušanos ķermenī un tāpēc šķiet fizioloģiska.) Piemēram, runājot par seksu jaunākajā literatūrā, ir grūti to definēt Ingas Gailes prozā, jo tas tur ir, bet ne akta nozīmē. Un arī ne kairinošā nozīmē, bet drīzāk kā valodiska parādība. Īpaši tas ir manāms sadursmē ar metaliterāru redaktores tēlu, kas aizrāda, ka ne vienmēr autores teksts iekļaujas pieņemtajos rāmjos: “Viņa rādīja, ka palikusi slima. Kļuvusi, noteica redaktore, kļuvusi.” (40. lpp.)

Tas, kas šos stāstus šķir: tie nav vienlīdzīgu, noslīpētu pērlīšu virtene, lai gan zināma hierarhija grāmatā valda un būtībā krājums panāk savu – parāda vienu no iespējamām mūsdienu sieviešu prozas valodiskajām daudzveidībām, piemēram, “es rakstu sev”³ (recenzijas pirmā redaktore piebilst arī: es nerakstu patriarhālo zīmju valodā, bet mēs saprotamies caur ķermenisko). Gaile šo valodu rada un izmanto jau labu laiku. Pārfrāzējot feminisma teorētiķes Elēnas Siksū Medūzas smieklu metaforu, kas atmasko patriarhālās kultūras bailes no sievietes balss, – ja senāk patriarhāli ietekmētā latviešu literatūra no tādas Ingas Gailes un viņas Medūzas skumju un smieklu apdvestas prozas būtu nobijusies, tad šobrīd Ievērojamu cilvēku dzīve būtu jāpieņem kā klasika.

1. Varbūt tā ir vēstures izdzēsto cilvēku atjaunošana (pēc: Azoulay A. A. Potential History: Unlearning Imperialism. Verso, 2019).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Mateja evaņģēlijs, 26:26.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Siksū E. Medūzas smiekli. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2023/05/10/meduzas-smiekli/ [skatīts 02.08.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)