— Redzēt pilsētu: reālisma izmantotie paņēmieni pilsētu un svešu vietu tēlojumā 19. gs. vidū un otrajā pusē

Ierasti, domājot par 19. gadsimta vidus un otrās puses reālisma darbiem, pirmā asociācija ir lauku dzīves tēlojums. Lauki kā darbības vide iekļāvās nācijas identitātes veidošanas stratēģijā, stiprinot uzskatu par latviešiem kā zemnieku tautu,¹ bet vienlaikus izrietēja no realitātes – lielākā sabiedrības daļa tobrīd dzīvoja laukos, tādēļ pazīstamās vides, ļaužu tēlojums sekmēja ieinteresētību, līdzjušanu. Šāda pieeja ir iecienīta pasaulē – analizējot 19. gadsimta romānus no kognitīvās perspektīvas, angļu literatūras pētniece Elaina Ojanga (Auyoung) izceļ reālisma literatūras paļaušanos uz lasītāja zināšanām par ikdienas rutīnām, kas ļauj jaunā veidā interpretēt tēlus, vietas, notikumus, radot realitātes sajūtu.² Proti, autors rāda lasītājam pazīstamu darbības vidi, liek tēliem veikt ikdienišķus darbus, ko lasītājs ķermeniski atpazīst. Tas sekmē emocionālās saiknes veidošanu ar darbojošamies personu.

Bet kā pastāstīt cilvēkam par svešo – to, ko viņš nekad nav redzējis, piedzīvojis? Kā cilvēkam, kura pieredzi veido lauku sēta, pastāstīt par to, kā ir būt pilsētniekam? Vai viņam par to vispār vajag stāstīt? Ko stāstīt un kāpēc? Šie jautājumi aktualizējas, domājot par reālismu 19. gadsimta 40.–80. gadu latviešu autoru īsprozā, kurā darbība noris ārpus lauku sētas – pilsētās vai plašākā perspektīvā – svešās zemēs.

Daiļdarbi, kas vēsta par svešām vietām, ir populāri arī Rietumeiropā. To saknes ir senākas, bet īpaši pieminama 17.–18. gadsimta apgaismības racionālisma tieksme pētīt, atklāt, aprakstīt, tādēļ tapa izglītojoši darbi, kuros zinātniskas, etnogrāfiskas ziņas savijās ar koloniāliem priekšstatiem un folkloru. Jau no 18. gadsimta beigām, bet īpaši – 19. gadsimtā Rietumeiropā ceļojumos devās sabiedrības vidusslānis, sākotnēji ar mērķi izglītoties, bet pakāpeniski šis nolūks pārauga vēlmē baudīt, piedzīvot. Tam līdzi mainās arī ceļojumu literatūras vēstījums, reālām ceļojuma piezīmēm savijoties ar fantāziju, romantiku, varonību.³

Latviešu lasītājam 19. gadsimta 40.–90. gados tiek piedāvāti abi “literārās ceļošanas” veidi, bet šajā rakstā neskaršu izglītošanas nolūkos tapušos populārzinātniskos rakstus, kas apraksta valstu fizioģeogrāfiju, tautu etnogrāfiju un folkloru. Tā vietā pievērsīšos tam, kā stāstos vēstīts par svešām zemēm un pilsētām jeb vietām ārpus latviskās lauku vides.

Izvēlētais periods pēc vēstītāju un arī vēstījumu stratēģijām nav viengabalais. Vienu veido latviešu autoru paaudze, kas izauga un savā radošajā darbībā saglabāja ciešu saikni ar vācbaltiešu iedibinātajām rakstīšanas tradīcijām. Pie tās pieskaitāmi Ansis Līventāls (1803–1878), Ansis Leitāns (1815–1874), Ernests Dinsberģis (1816–1902), kas, pretstatot nākamajai – jaunlatviešu – paaudzei, dažkārt apzīmēti kā “veclatvieši”. Autori lielākoties tulkoja un lokalizēja Rietumeiropā populārus, lielākoties sentimentālisma tradīcijā radītus, darbus. Visbiežāk izvēloties vāciski rakstošos autorus, piemēram, Kristofu fon Šmīdu (Schmied, 1768–1854), Heinrihu Čoki (Zschokke, 1771–1848) u. c., arī stāstu darbības vietas nereti atrodamas vācvalodīgajā kultūrtelpā. Tā, piemēram, Anša Līventāla Zaldāta atraitnes dvīnīši⁴ rāda sievieti ceļojumā no Bohēmijas uz Štutgarti, Anša Leitāna stāsts Šveidlera Marija⁵ aizved uz Pomerāniju, Prūsiju. Tomēr kopējā stāstu ģeogrāfija ir plašāka – Anša Līventāla darbā Jaunais Ulāns lasītājs kopā ar zaldātiem dodas uz Krieviju; tekstā Brīnuma krēsls – uz Ruānu Francijā; britu leģendas latviskā adaptācijā no vāciski publicēta stāsta iepazīstamas angļu zemes un parašas Anša Leitāna pasakā Bruņnieks Kārlis Rāde.⁶

Blakus reliģisku sižetu atstāstiem tulkošanai izvēlēti tādi darbi, kas veicinātu interesi par lasīšanu, proti, viegli un aizraujoši, sentimentā tērpti antīko un viduslaiku leģendu, teiku sižetos balstīti stāsti, ko parasti pieskaita populārajai literatūrai.⁷ Tā latviešu lasītāji, kas 19. gadsimtā dzīvoja mutvārdos nodoto naratīvu (pasakas, teikas) tradīcijā, saskārās ar uzbūvē pazīstamu stāstījumu par svešām, bet lokalizētām vietām.

Konkrētu ģeogrāfisko nosaukumu piesaiste šajos tekstos neveido reālistisku telpas izjūtu; pilsētas un svešās zemes drīzāk funkcionē kā vispārinātas un universālas, mutvārdu tradīcijai raksturīgas telpas. Tādējādi vieta šeit ir tikai iztēlota skatuve didaktisku mērķu sasniegšanai, latviešu lasītāja morālās izaugsmes veicināšanai. Vietu tēlojums šādā kontekstā ir pēctecīgs apgaismības laikmeta literatūrai, kuras galvenais mērķis bija izglītošana, ko īstenoja ar no reālās dzīves atlasītiem elementiem.   

Pilsētu kā latviskās kultūrtelpas daļu, bet vienlaikus “svešu” latviskas izcelsmes varoņiem, literāri piesaka Juris Neikens (1828–1868),⁸ Krišjānis Barons (1835–1821), Jēkabs Zvaigznīte (1833–1867) un Apsīšu Jēkabs (1858–1929). Viņu jaunrade un literārās stratēģijas saistāmas ar jaunlatviešu aktīvās darbības posmu, kad aizsākas pašu latviešu virzīta, mērķtiecīga kultūras identitātes veidošana, kurā svarīgu vietu ieņem literatūra, cenšoties atbildēt uz jautājumu “kas mēs esam”?⁹ Kā nacionālā reālisma aizsācēji šie autori savu darbu centrā lika latviskus varoņus, kuru rīcībā nacionālie elementi saaudās ar vispārcilvēciskām, humānām atziņām par tikumību un ētiku.¹⁰ Likumsakarīgi, ka šādi varoņi darbojās latviskā, respektīvi, lauku vidē, turpretī pilsēta pozicionēta kā pretstats jeb “svešais”.

Telpu opozīcija stāstos veido līdzību ar ceļojumu literatūru. Savējā – svešā pretnostatījums sasaucas ar Rietumeiropas literatūrā risināto eksotiskā un autentiskā problemātiku, kur “savējā” konstrukcijā nozīmīgs ir koloniālā pārākuma skats. Svarīga ir arī ceļojumu simboliskā nozīme – sevis meklējumi, kas vispārināmi arī plašāk uz savas nācijas “meklējumiem”.¹¹

Latviešu autoru stāstos pretnostatījumu nereti veido dinamika – brauciens uz pilsētu vai no tās, kas galvenos varoņus nodala no pilsētas kopienas, kā arī vērojošs, dažkārt ironijas pilns vizuālās ainavas vērojums – augstas akmens būves, šauras ielas, burzma, kņada, steidzīgas karietes, kas var pat sakropļot neuzmanīgu gājēju:

“[..] viņš [Roberts] spirgtiem soļiem Rīgā pārnāce. Taisni caur ejot uz Krūmiņ’ mājvietu, pašaurā Kaļķielā viņam gadās kavēklis. Vecs kungs ar drebēdamu baltu galvu nu pat grib ielai pāri tikt, kad ratiem rūcot ātrs zirgs tam virsū skrien. Ar ilksi trāpīts mugurā sirmgalvis krīt pie zemes.”¹²

Tikmēr visu autoru darbos kā galvenais rādītājs piederībai pilsētas vai lauku kopienai kalpo izskats un apģērbs. Rūpnieciski austi, pēc jaunākās modes šūti tērpi, ar aksesuāriem – dārglietām, cimdiem, cilindriem norāda uz tēla piederību pilsētai, spēj cilvēku padarīt nepazīstamu¹³ un pat noslēpt izcelsmi. Tā Krišjāņa Barona stāstā Izmanīgs vīrs galvenais varonis dodas pieteikties muižas pārvaldnieka vakancei:

“Otrā dienā pulksten 11-tos no rīta es biju pilnīgi gatavs. Fraka, spoži viksēti zābaki, smalki cimdi un viss cits apģērbs no galvas līdz papēžiem bij tāds gluds un pēc modes, ka no ārpuses patiesi nebūt nebiju smādējams. Mella bārda, mērenas ūsas pie pabāla un pavāja vaiga man deva izskatu, itkā būtu karstākās zemēs pirmo reiz pasauli ieraudzījis. Bet par ne laimi mans vārds un pavārds tūlīt rādīja, kur mana tēvuzeme – es biju Miķelis Vanags.”¹⁴

Pie vizuālajām kultūras atšķirībām pieminamas arī pilsētā iegādājamās, lauku dzīvei neierastās izklaides, ieražas,¹⁵) kas vērotāju samulsina. Tā, piemēram, Apsīšu Jēkabs rāda no laukiem uz pilsētu pārcēlušamies saimnieka Vārpiņa izgāšanos teātra apmeklējuma laikā:

“Izrāde iesākās. Tūliņ pēc pirmajiem skatiem Vārpiņš, kā jau viņreiz pie joku lugas redzējis, spēcīgi sita plaukstās. Skatītāju sēdekļos, vietās divās trijās, dzirdēja šim plaukšķinājumam vāju atbalsi, kas tūliņ aprima, kad redzēja, ka šim piekrišanas izrādījumam nebij vairāk biedru. “Vai traks esi palicis,” Mariņa klusām teica uz vīru, “ko te dauzies! Ka tik vien nepienāk uzraugi un mūs visus trīs ar kaunu neizdzen laukā.”¹⁶

Savukārt Krišjānis Barons vagaram ar sievu liek piedzīvot nepatīkamus mirkļus pilsētas tirgū, apmeklējot ceļojošu zoodārzu:

“Viena liela bode bija, kur dažādus svešu zemju zvērus un putnus rādīja, še viņi iegāja. Tavu raibu dzīvi, kāda te bija redzama! [..] Vagare ar savu sievu staigāja no viena zvēru būrķina uz otru un palika patlaban jo ilgāki stāvam pie viena sposta, kur vilks iekšā ieslēgts. [..] Virs vilka sposta stāvēja otrs, kurā niķīgs un stiķīgs affe (ērms) piemājoja. Tas piepēži abas rokas caur stangu starpām izstiepa un vagaram cepuri un vagarenei aubi no galvas laupīja. [..] Aubi affe izārdīja lupu lupās, bet platmalas cepuri ar jocīgu ģīmi no visām pusēm aplūkojis, tas uzlika sev galvā un uz vienu un otru pusi grozīdamies ļaudis uzskatīja, it kā gribēdams teikt: redz, vai es tikpat smuks neizskatos šinī galvas apģērbā, kā pats vagartēvs.”¹⁷

Otru atšķirību grupu veido pilsētnieku uzvedība un savstarpējās attiecības. To lauku cilvēka skatījumā raksturo “viegla nauda”: viegls darbs pretstatā smagam darbam uz lauka gan karstā saulē, gan lietū un aukstumā, kā arī krāpšana, zagšana, uzdzīve un izlaidība. Šie aspekti izriet no reālitātē balstītās laucinieku saskares ar pilsētu preču piegādes, tirdzniecības un arī administratīvo (piemēram, tiesas) jautājumu kārtošanā. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka arī stāstos pilsētu visbiežāk pārstāv tirgotāji, krodzinieki un krogu apmeklētāji, ierēdņi (policists, advokāts, tiesnesis), kā arī turīgi ļaudis bez noteiktas profesijas un viņus apkalpojošais personāls. Tā jau iepriekš pieminētais vagars Krišjāņa Barona stāstā vairākkārt tika piespiests iepirkt ceļa izmantošanas biļetes vairāk nekā vajadzīgs, maksāt kukuli ratu pārbaudītājam. Barons stāstā Izmanīgs vīrs advokāts palīdz noslēpt krāpšanos ar galvenā varoņa izcelsmi. Izvērstāko tirdzniecības aizkulišu aprakstu siedz Apsīšu Jēkaba stāsts Uz pilsētu! Tajā rādīts, kā krodzinieks Bumburs krāpj savus klientus: izmantojot viņu dzērumu, iesver mazāku preces svaru vai pārdod nekvalitatīvu preci, tādējādi vairojot savu bagātību.

“Bet no Bumbura arī varēja mācīties, kā vadīt bodi. Ja bij kāds turīgs laucinieks, ko kāroja iemantot par “kundi”, tam laida dažu preci kapeiku vai pāra kapeikas mārciņā lētāk nekā vecajās un lielajās bodēs. Bet viņš zināja arī cilvēku un brīdi, kur varēja to atdabūt. Ja kāds labi pa viņa traktieri bij sameties un vēlāk iegāja viņa bodē, tas sausa un smalka cukura vietā dabūja slapju un pikainu, ar norautu svaru, un labu siļķu vietā tādas, kas nebij ne reņģu vērtēs. Vajadzēja tik zināt, kam dod, kāds pircējs, iedeva tik vēl tādam promejot cigāru, un laimīgais pircējs, iespraudis to mutē, bij pārliecināts, ka pie Bumbura vislabāk pirkt.”¹⁸

Līdzīgi krodziniekiem bez empātijas tēloti arī krogu apmeklētāji Barona stāstā Kas ir noziedzība? Viņi atsaka pajumti Dārtai ar vien dažas dienas vecu zīdaini:

“Dārta gan lūdza, lai Trulis to jel vēl pāri nedēļu tur atstāj, lai jel bērniņa dēļ apžēlojas. Bet Trulis tik atbildēja, ka tam nekādas draudzības ar viņu neesot, ka viņa draugs Naģis esot labs cilvēks, ka tas magaričas ar to vēl sadzeršot, un ja tā rītā netaisīšoties pate projām, tad to aiz lupatām izmetīšot ārā.”¹⁹

Savukārt Neikena stāstā Tu Dievu mīļo? dzeršana, lakstošanās ap sievietēm parādās arī kā vispārēja pilsētas sabiedrības problēma, kas atklājas kāda jaunekļa piemērā, kurš novērsies no Dieva:

“Citi jaunekļi to ar prieka troksni apsveicināja un uzņēma; bij sataisījuši vakar-maltīti un viņu veda pie galda. Pulks sveču te mirdzēja pār spožiem traukiem un baltiem galdautiem; gārdi ēdieni un saldzi dzērieni, smiekli un joki, daž’ dažādas balsis un skaņas viesus priecināja, – bet jauneklis neatrada, kas patiktu.”²⁰

Līdzīgi kā realitātē, arī stāstos jaušams pilsētas kā transformējoša spēka vērtējums. Pilsētās dominēja vācbaltieši, ieņemot vadošo lomu politiskajā, administratīvajā, ekonomiskajā un arī kultūras jomā.²¹ Tādēļ līdz pat 19. gadsimta vidum “sociālās mobilitātes pamatprakse bija – atstājot zemnieka amatu, notika atteikšanās no latvieša etniskās izcelmes un “kļūšana” par vāciešiem”, kas izmainās jaunlatviešu laikā.²² Šo transformāciju redzam, piemēram, Barona stāstā Vectēva precība, kur tēlotā pilsētā dzīvojošā jaunekļa izskats un izturēšanās ir pietiekama, lai muižā dzīvojošie muižnieki viņu pieņemtu kā savējo:

“Apsēdāmies uz sofas, un man nu bija daudz jāstāsta no viņu radiem un no J. pilsāta, no kurienes es nācu, un t. j. pr. un t. j. pr., un mēs drīz bijām tik lieli draugi un pazīstami, kā tuvu tuvie radi, un es ar savu veicīgo mēli gādāju par tam, ka mums smiekli un īss laiks netrūka.”²³

Nežēlīgāku likteni galvenajam varonim novēlējis Apsīšu Jēkabs: uz pilsētu pārbraukušais saimnieks Vārpiņš, pieredzējušā pilsētnieka, pārvācota latvieša Bumbura ietekmēts, palaižas slinkumā, uzdzīvē, līdz beidzot kļūst par zagšanas līdzdalībnieku un nonāk cietumā.²⁴ Šāds sižeta risinājums liek domāt par autora antipātijām pret pilsētu un tās kopienu kā etniski, tikumiski un vērtību ziņā latviešiem svešu, naidīgu.  

No iepriekš rakstītā secināms, ka šīs grupas autoru “svešo vietu” jeb pilsētu tēlojuma saikne ar Rietumeiropas ceļojumu literatūru atbalso realitāti jeb laucinieku sakarus ar pilsētu tirdzniecības un administratīvajos jautājumos. Atšķirībā no ārzemju ceļojumu literatūras, kur darbu uzmanības centrā ir īsts cirks, zoodārzs, latviešu stāstos par eksotiku kļūst pati pilsēta un tās iedzīvotāji, kritiski izvērtējot to darbības racionalitāti un atbilstību vispārējiem tikumiem. Vienlaikus pilsētas vērojums ir arī ceļš pie sevis – atbilde, kas ir īstais latviskums un kāds tas nav.

Vienlaikus stāstos tēlotajai pilsētai ir līdzība ar latviešu tradicionālajā kultūrā pazīstamo “svešā” konceptu jeb pretmetu kārtībai, kas piemīt tēva sētai, darbiem gadskārtu ritējumā un nostiprinātām sociālajām lomām, to pēctecīgai maiņai. Līdzības redzam gan tēlotajā Rīgas pilsētas izskatā, gan veikalos nopērkamajos dīvainajos vai gluži otrādi – ekskluzīvajos, dārgajos – priekšmetos, gan kā uzdzīves, krāpšanas un citādu netikumu vietu:

“Iesim, brāļi, mēs uz Rīgu,
Rīgā laba dzīvošana:
Ne tur jākuļ kunga rijas,
Ne ar dzirnas jākustina;
Putniņš kūla kunga rijas,
Ūdens dzirnas kustināja.”

Ltdz. 21 985

“Sen to Rīgu daudzināja,
Nu es biju, nu redzēju:
Stūrs pie stūra, mūrs pie mūra,
Caunes aste galiņā.”

Ltdz 22 101

“Pīteram lobas drēbes,
Voi jam sovas, voi ne sovas;
Jys dzeivuoja gorodā,
Žeids jam deve porodā.”

Ltdz. 50 185

“Domājām, gādājām,
Kur Jānīti redzējām:
Rīgā (var: Skodā/Bauskā), ielas maliņā,
Bez biksēm mālus mina.”

Ltdz. 50 856²⁵

No nacionālā reālisma radīšanas viedokļa šāds paņēmiens liecina, ka autori ir izmantojuši pazīstamus, gan realitātē, gan arī tradicionālajā kultūrā nostiprinātus priekšstatus, lai radītu Elainas Ojangas minēto realitātes sajūtu. Vienlaikus, ja skatāmies uz folkloras izglītojošo funkciju, tad pilsētas negatīvais vērtējums stāstos arī interpretējams kā didaktisks – tas iekļaujas jaunlatviešu stratēģiskajā redzējumā par latvieti kā zemnieku.

Lai gan 19. gadsimta vidus un otrās puses latviešu autoriem bija atšķirīgi uzskati par nacionālo identitāti un literatūras funkciju, svešas telpas attēlojumā abas grupas izmantoja latviešu kultūras atmiņā jau pazīstamus elementus, lai tādējādi raisītu lasītāja līdzpārdzīvojumu un interesi. Savukārt atšķirības vērojamas svešās zemes un pilsētas funkcijā. Veclatviešu autoru paaudzei svešā zeme un pilsēta eksistē ārpus Latvijas ģeogrāfiskajām robežām – tā ir tālā, lokalizētā, taču būtībā universāli iztēlotā Eiropas telpa. Šajos tekstos pilsētas un svešas vietas nefunkcionē kā reālistiska, fiziski tverama vide; tās drīzāk kalpo par mākslīgu skatuvi vispārīgu morāles spriedumu un didaktisku pamācību nodošanai. Turpretī jaunlatviešu paaudzes darbos pilsēta vairs netiek meklēta tālās, svešās zemēs; tā ir tepat, Latvijas kultūrtelpā (piemēram, Rīga), taču latviešu lauku identitātei tā joprojām paliek “svešā”, apdraudošā un reizēm pat ironizētā vide. Līdz ar šo pāreju literatūrā mazinās tiešā didaktika un pieaug nacionālā reālisma iezīmes – autori pievēršas konkrētās vides detalizētam, kritiskam tēlojumam. Sava vēstījuma stratēģijā izmanto tradicionālās kultūras priekšstatus, lai spilgtāk izceltu latvieša tikumisko autentiskumu, bet svešā pretnostatījums kļūst par nacionālās pašapziņas veidošanas instrumentu.

Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta programmas ietvaros (projekts “Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi” (lzp-2024/1-0341)).

1. Sal. Kalnačs B. Walking through the text: The representation of mobility in late 19th-century Latvian fiction. World Literature Studies. Vol. 3 (15). 2023. Pp. 89–98.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Auyoung E. When Fiction Feels Real: Representation and Reading Mind. Oxford: Oxford University Press, 2018. Pp. 22–26.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Larsen S. E. Mobile spaces: The impact of traveling in realism. Landscapes of Realism: Rethinking Literary Realism in Comparative Perspectives. Volume I: Mapping Realism. Eds. D. Göttsche, R. Mucignat, R. Weniger. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins Company, 2021. Pp. 337–338; Ceske E. Eiropa vācbaltiešu acīm: ceļojumu literatūras piezīmes (1750–1815). Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2013. 75.–76. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Līventāls A. Zaldāta atraitnes dvīnīši. Latviešu Avīzes. Nr. 7. 1871.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Leitāns A. Šveidlera Marija: stāsts, kas parāda, kādas briesmas dažam uzgāje tanīs laikos, kad ļaudis stipri turējās pie māņu ticības. Rīga: J.K.D. Müller, 1849.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Leitāns A. Bruņnieks Kārlis Rāde: pasaka. Jelgava: Stefenhāgens un dēls, 1951. Vācu autora K. Zimroka darba tulkojums.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991. 149. lpp.; Karulis K. Latviešu grāmata gadsimtu gaitā. Rīga: Liesma, 1967. 72.–73. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Ierasti netiek pieskaitīts pie aktīvajiem jaunlatviešiem, kā “robežgadījums” šajā rakstā aplūkotās literārās stratēģijas ziņā tomēr tuvāks jaunlatviešu grupai.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Mintaurs M. The New Latvians: Strategies for the creation of a national identity. A New History of Latvian Literature: The Long Nineteenth Century. Eds. B. Kalnačs, P. Daija. Berlin: Peter Lang, 2002. 117.–119. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Gudriķe B. Nacionālās atmodas laika literatūra. Latviešu literatūras vēsture, 1. sējums: No rakstītā vārda sākumiem līdz 1918. gadam. Red. V. Hausmanis. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 141.–142. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Pratt M. L. Imperial Eyes: Travel Writing and Transculturation. London: Routledge, 2007; Larsen S. E. Mobile spaces: The impact of traveling in realism. Landscapes of Realism: Rethinking Literary Realism in Comparative Perspectives. Volume I: Mapping Realism. Eds. D. Göttsche, R. Mucignat, R. Weniger. Amsterdam, Philadelphia: John Benjamins Company, 2021. Pp. 344.–353.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Neikens J. Par Oliņiem. Neikens J. Stāsti, dziesmas un gudras mācības. Rīga: Kārlis Roberts Aunings, 1870. 96. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Jura Neikena stāstā Par Oliņiem vecāki nepazīst savu no pilsētas pārbraukušo audžudēlu, kas apvilcis smalkas drēbes.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Barons K. Izmanīgs vīrs. Krišjāņa Barona raksti. Sak. Goba A. Rīga: Krišjāņa Barona biedrības izdevums, 1928. 79. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Piemēram, Roberts stāstā Par Oliņiem: “[..] pie spožas eglītes jeb citā prieku brīdī gaismā nāce, ka Roberts pilsētā bij domājis uz saviem mīļākiem un nopircis: te mātei siltu cepuri priekš mājas galvas, te tēvam jaunu pīpi, te skolas papam jaunas grāmatas, Kārlīšam bleistiķi, Jūliņai kniepīti.” (Neikens J. Par Oliņiem. Stāsti, dziesmas un gudras mācības. 87. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Apsītis J. Uz pilsētu! Iz tautas bilžu galerijas. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956. 476. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Barons K. Samaitāta tirgus braukšana. Krišjāņa Barona raksti. Sak. A. Goba. Rīga: Krišjāņa Barona biedrības izdevums,1928. 71.–72. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Apsītis J. Uz pilsētu! Iz tautas bilžu galerijas. 479.–480. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Barons K. Kas ir noziedzība? Krišjāņa Barona raksti. 104. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Neikens J. Tu Dievu mīļo? Stāsti, dziesmas un gudras mācības. Rīga: Kārlis Roberts Aunings, 1870. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Grudule M. Vācbaltieši Latvijas un Eiropas kultūrā. Latvija un latvieši, IV sējums. Red. J. Stradinš, V. Hausmanis, I. Jansone, T. Jundzis, M. Kūle, A. Vasks, G. Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013. 207.–230. lpp.; Mieriņa A. Pilsētas. Latvija 19. gadsimtā: vēstures apceres. Red. J. Bērziņš. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 130.–156. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Zelče V. Jaunlatvieši. Latvija un latvieši, II sējums. Red. J. Stradinš, V. Hausmanis, I. Jansone, T. Jundzis, M. Kūle, A. Vasks, G. Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013. 314. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Barons K. Vectēva precība. Krišjāņa Barona raksti. 60. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Apsītis J. Uz pilsētu! Iz tautas bilžu galerijas. Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība,1956.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Piemēri no akadēmiskā izdevuma Latviešu tautasdziesmas 5.1. un 12. sējuma.  (atpakaļ uz rakstu)