— Brutāls darījums*

Par Franas Lībovicas lasāmgrāmatu (Aminori, 2026; no angļu valodas tulkojusi Jana Bērziņa)

* Frāze rough trade Janas Bērziņas tulkojumā un Artura Hansona redakcijā

Mīļās draudzenes Una un Lolita pirmās sociālajos tīklos apsveica Franas Lībovicas tekstu izdevumu latviešu valodā. Visdrīzāk to vēl pat nelasījušas. Viņas ir satikušas Franu klātienē,¹ un savulaik Arņa Rītupa sarunu ar viņu reizē ar divām Svena Kuzmina tulkotām esejām publicēja Rīgas Laiks. Arī pats zinu, cik grūti ir viņu latviskot,² tāpēc šī izdevuma vērtēšanai ķeros klāt ar krietnu devu līdzjūtības.

Mana vietējās kultūras kritiķa dāsnā spekulācija ir tāda, ka Franas zinātāju Latvijā varētu būt pat daži tūkstoši. (Kas, starp citu, ir krietni vairāk par jebkuras Latvijas partijas biedru skaitu.) Tātad grāmatas metiena pietiks visiem gribētājiem, ja pieņem, ka katru eksemplāru izlasa vēl vismaz trīs četri cilvēki.

Par oriģinālu

Ir svarīgi zināt un turēt prātā Lasāmgrāmatas tekstu tapšanas kontekstu. Frana Lībovica, kuras senčos ir Ungārijas, Lietuvas un arī Rīgas ebreji, astonpadsmitgadīga dumpiniece “ar nepabeigtu vidējo izglītību”, kā teiktu mūsu pusē, Ņujorkā ieradās 1969. jeb Stounvolas grautiņu gadā un ātri iejutās “aprindās, [..] kuras laipni dēvē par mākslinieciskām”. (48. lpp.) Nezinu, no kurienes ņemts grāmatas anotācijas citāts par “Ņujorkas zelta laikmetu”, taču gan pašas Franas atstāsti, gan bagātīgais vēsturiskais materiāls liecina, ka pilsēta tolaik bija faktiski bankrotējusi, dramatiski korumpēta un krimināli ļoti bīstama vieta jeb tāda, kāda tā gluži dokumentāri izskatās Martina Skorsēzes Taksistā (1976) vai kādu to vēlāk rekonstruēja Spaiks Lī filmā Sema vasara (1999) un Megija Gilenhāla un Džeimss Franko seriālā The Deuce (2017–2019).

Kā visās lielpilsētās, arī Ņujorkas 70. gadu radošo loks, kas vēlāk kļūs par kultūras vēsturi, bija ļoti šaurs un savstarpēji cieši saistīts. Franas trumpis un caurlaide šajās stipri vīzdegunīgajās aprindās bija ass vērīgums, iedzimta mutība un zobgalība. Saviesīgas sarunas vai pat ilgu klačošanos pa telefonu – prakses, ko garlaicīgi cilvēki mēdz dēvēt par tukšām un nogurdinošām, – viņa pratusi pārvērst par mākslas formu. Tāpat kā draudzības. (Par Franas loku un todienu atmosfēru daudz pastāsta nesenā filma Pītera Hudžāra diena (Peter Hujar’s Day, 2025). Un gluži likumsakarīgi, ka, nosmējušies līki par viņas anekdotēm piepīpētās kafejnīcās un mākslinieku hepeningos, jaunie draugi mudināja Franu tās pārvērst tekstos un “kapitalizēt”.

Tā viņa 1971. gadā (iespējams, pateicoties žurnālistei Lisai Robinsonei, kurai veltīta šī grāmata) tika pie ikmēneša joku slejas rakstīšanas Endija Vorhola žurnālā Interview un drīz arī glancētajā modes un dzīvestila žurnālā Mademoiselle. (Karjeras trajektorija, kas nav sveša arī dažām Rīgas mediju personībām.)

Taču katrs labs rakstošais zina, ar ko atšķiras dzirkstoša dzīvā saruna vai publiska uzstāšanās no tās atšifrējuma vai pārlikšanas rakstos. Teksts darbojas pēc citiem likumiem, top ar citiem rīkiem, un to uztver un nolasa citādāk. To jau no paša sākuma apzinājās arī Frana, pati būdama negausīga lasītāja un bibliofile. Tāpēc 70. gadu žurnālu slejas, ko viņa bieži vien rakstīja ar gariem zobiem un spiedīgiem termiņiem, droši var uzskatīt par viņas pamattalanta pirmo uzlējumu, kam varbūt ir tas pats “ķīmiskais sastāvs”, kas dzīvam ziedam jeb acumirklī dzimušai zobgalībai vai trāpīgam vērojumam tā dabiskajā vidē, bet kuram vairs nepiemīt gluži tā pati burvība, kad to noplūc, saglabā un apstrādā vēlākai lietošanai.

Viņas pirmais krājums Lielpilsētas dzīve (1978) ir otrais tā paša materiāla uzlējums – sešu gadu laikā diviem žurnāliem sarakstītas un nosacīti tematiski pārkārtotas 43 humoristiskas slejas. Tikai tad par jauno autori uzzināja arī pārējā Amerika un viņai pavērās iespēja likt lietā savu galveno, runātājas, talantu nu jau sarunu šovos televīzijā un uz dažādām skatuvēm pārpildītās auditorijās. Jā, stipri rediģētā un plakanā, bieži jau līdz rutinētiem aforismiem novazātā formā, taču ne mazāk izklaidējošā, par drukātu tekstu daudz populārākā formātā. Kādā publiskā sarunā ar draudzeni, rakstnieci Toniju Morisoni Frana atzinās, ka rakstīšana nav sirsnīgs žanrs, kurpretim sarunāšanās ir.³

Tomēr uz pirmo panākumu viļņa drīz, 1981. gadā, iznāca otra 26 žurnālsleju kolekcija Sabiedrības studijas. Un tad – čušs. Ja neskaita 90. gadu sākumā izdoto bērnu grāmatu Časa kungs un Lisa Sjū satiek pandas⁴ un pa kādam retam publicistiskam gabalam glamūrajos žurnālos vēlākos gados, var teikt, ka abi agrīnie sleju krājumi ir arī viss rakstnieces Lībovicas korpuss.

Gandrīz 30 gadus vēlāk, jau mūsu gadsimtā, par vēl vienu no iemesliem rakstīšanas blokam jeb nerakstīšanai Lībovica minēs savu lasītāju izmiršanu AIDS krīzes laikā: “Kad es vēl biju jauna – septiņdesmitajos un astoņdesmito sākumā – mana pirmā īstā publika bija tie, kas lasīja žurnālu Interview. Un toreiz 99,9 % šīs publikas bija homoseksuāli vīrieši. Un tā man bija ļoti svarīga publika. Tie bija viņi, kas izveidoja manu balsi. Visi kādreiz runāja par to, kā AIDS ir ietekmējis kultūru, kādi mākslinieki ir zaudēti, bet neviens nekad nerunāja par to, kāda publika ir zaudēta. Man pat grūti atrast vārdus, lai pateiktu, cik augsts lietpratības līmenis tas bija. It visā, kas viņus interesēja. Un tas darīja kultūru bagātāku. Augsti lietpratīga publika kultūrai ir tikpat svarīga kā mākslinieki. Un, kad šī pirmklasīgā publika izmira – tas notika piecās minūtēs, cilvēki karos tik ātri nemirst –, priekšplānā nāca otrā, trešā un ceturtā šķira. Tās publikas bojāeja atstāja briesmīgu iespaidu. Uz mani arī.”⁵

Taču no skatuves viņa nav nogājusi ne brīdi, un jo ilgāk turpinās viņas nerakstīšana, jo globālāka kļuvusi viņas auditorija. 80. gados, pieaugot viņas, publiskas personas un strauji izmirstošās 70. gadu Ņujorkas mākslas scēnas pazinējas slavai, abus krājumus atsevišķi Amerikā pārizdeva vēl vismaz septiņas reizes, līdz kamēr 1994. gadā tie iznāca vienā sējumā kā Franas Lībovicas lasāmgrāmata. Saukšu to par trešo uzlējumu, jo savā ziņā to par tādu izdevuma priekšvārdā sauc arī autore pati: “Es aicinu mūsdienu lasītāju, šo vientulīgo tēlu, pieņemt šos rakstus tādā garā, kādā tie sākotnēji bija iecerēti un atkal tiek piedāvāti – kā mākslas vēsture.” (11. lpp.)

Šī piezīme ir svarīgāka, nekā pirmajā brīdī izskatās. Lībovicai nevar piesiet tādas augstā stila domātājas pretenzijas, kādas, šķiet, piemita Sūzenai Sontāgai, kura būtu vēlējusies, lai viņu salīdzina ar Valteru Benjaminu. Šo abu 20. gadsimta sabiedrības vērotāju esejas galu galā ir iekļuvušas dažādu akadēmisko disciplīnu obligātās literatūras sarakstos, kurpretim Franas joku gabali bija un paliek piesieti 70. gadu Ņujorkai, varbūt pat konkrētajam mēnesim vai nedēļai, kurā viņa tos steidza pabeigt, lai aizpildītu tiem rezervēto vietu nākamajā žurnāla numurā. Tāpēc tos nevajag un varbūt pat nedrīkst lasīt vienā rāvienā vai secīgi kā konsekventu viņas domas evolūcijas vai, diespas’, filozofijas izvērsumu. Tāda pieeja rada vilšanos, un pie katra nākamā izdevuma vienmēr atrodas kritiķi, kas norāda, ka kā kopums tas ir ne visai gluds, vietumis pašķidrs vai baltiem diegiem šūts un dažbrīd pat gurds un garlaikots. Es to šobrīd nevaru atļauties, bet citiem gan ieteiktu vilkt baudu garumā un lasīt Franu pa esejai mēnesī jeb tieši tā, kā tās bija rakstītas. Vai pa vienai nedēļā, vai – ja esat pavisam negausīgi – pa vienai dienā.

Tā jums starp lasīšanas reizēm rastos laiks padomāt par visu to blīvo, bet kultūrvēsturiski specifisko un tagad bez papildu avotiem grūti uztveramo situāciju, ko reizēm tieši, nereti ar mājieniem, bet vēl biežāk, pati to toreiz vēl neapzinādamās, komentē Lībovica. Tāpēc kopotās Lasāmgrāmatas pārizdošana jau vairāk nekā 30 gadus atkal un atkal pa vecam nemainīgā un, galvenais, nekomentētā un nepaskaidrotā formā ir tās lielākais trūkums.

No teksta, “kāds tas ir”, mūs un Franu pašu šķir ne tikai temporālās un epistēmiskās barjeras, bet arī viņas gadu desmitiem koptais, sartoriālais un ģentrificētais Ņujorkas kultūras ikonas tēls. Uz kārtējā Lasāmgrāmatas pārzidevuma vāka tas pirmoreiz parādījās 2010. gadā reizē ar viņas drauga un vēl viena ikoniska ņujorkieša Skorsēzes filmu Publiskā runa (Public Speaking) jeb jauna uzlējuma no materiāla, kas gadu gaitā sakrājies no nerakstošās Franas koncerttūrēm un sarunu šovu ierakstiem.

Šo grāmatas noformējuma piegājienu, nelikdamies zinis par pretrunu starp dzīvās leģendas kanonizēto vizuālo tēlu uz vāka un disko ēras divdesmitgadnieces spurainajām asprātībām tās iekšpusē, izmantojuši arī visu padsmit Lasāmgrāmatas citvalodu tulkojumu izdevēji. Jo īpaši pēc tam, kad pandēmijas laikā Skorsēze un Lībovica vēlreiz pārstrādāja Publiskās runas materiālu Netflix seriālā Izliecies, ka šī ir pilsēta (Pretend It’s a City, 2021). Jā, noformējums varbūt mazliet melo par saturu, bet man neceļas roka pārmest arvien sarūkošajam grāmatu tirgum vēlmi pasērfot uz straumēšanas platformu popularitātes viļņa ar globāli atpazīstamu personāžu – jeb pat zīmolu – uz vāka tā vietā, lai riskētu ar mūsdienu grafiskā dizaina vingrinājumiem “retro stilā”. Un tāds visdrīzāk ir arī kārtējās Franas fanu paaudzes pieprasījums – nepārprotams zvaigznes merčs, kas plauktā instagramīgi signalizē tā akūto vērtību pat bez lasīšanas.

Ko dabū latviešu lasītājs

Un tomēr, lai cik stilīgi Franas portrets izskatītos plauktā vai uz žurnālgaldiņa, aiz tā ir vēl ap 300 lappušu teksta. Un, ticiet, viņa priecātos, ja jūs to izlasītu, pat ja viņa pati par to nekad neuzzinās. Jau kopš debijas krājuma iznākšanas izdevēji publicitātes nolūkos t. s. blurbos slavē Lībovicas aso mēli, trāpīgos un nesaudzīgi zobgalīgos vērojumus un dzirkstošo asprātību (arī Dita Rietuma uz Aminori izdevuma ceturtā vāka), salīdzinādami viņu ar džeza ēras Ņujorkas publicisti Dorotiju Pārkeri vai pat ar Oskaru Vaildu (kurus arī reti kurš vairs lasīja, bet vārdu nosaukt zināja).

Šādam vērtējumam visdrīzāk piekristu tie, redzējuši viņas uzstāšanos klātienē vai ierakstos, vai abās Skorsēzes filmās. Tātad tam ir sakars pirmām kārtām ar viņas personību un skatuves tēlu, kurpretim teksti nebūt nav tik nepārprotami tieši, nesaudzīgi sociālkritiski; tie ne vienmēr ir tēmēti un trāpa, kā saka, naglai uz galvas. Jau minēju, ka Frana par savu valodas skolu sauc kvīru – labi, neklīrēšos, precīzāk – Ņujorkas geju subkultūras gadu desmitiem kopto, izvairīgo, diezgan samāksloto runas manieri, kas piesātināta ar tikai savējiem vien pamanāmiem mājieniem, specifisku slengu un, jā, arī dzēlīgām piezīmēm par tā saucamo normalitāti, un tādā gadījumā dažādu konvencionālu štampu parodēšanu vai pārvēršanu absurdā tiešām varētu saukt par sociālo kritiku. Tas ir “improvizētas, pašieceltas kastas, galvenokārt homoseksuāļu [jūtīgums], kas sevi uzskata par gaumes aristokrātiem”, reiz Piezīmēs par kempu prātoja Sontāga.⁶

Tieši tādi bija Franas pirmie un uzticamākie lasītāji, un tieši tāpēc daudz kas no viņas rakstītā laika gaitā kļuvis netverams pat lasītājam oriģinālvalodā, nemaz nerunājot par tulkojumiem. (Ak, kā gan niez šajās rindās tīri manierīga salīdzinājuma pēc blakus Franai nolikt Kventinu Krispu un Deimu Ednu Everidžu, viņas 80. gadu Ņujorkas laikabiedrenes un skatuves personības, bet, nē, tur mēs šoreiz neiesim. Turklāt ne Franas teksti, ne publiskais tēls nav kemps, jo viņa ir gana paškritiska un labi apzinās, ko dara. Tā vietā labāk izlasiet Franas parodijatbildi Sontāgai esejā Piezīmes par triku (83. lpp.).)

Iemesls tam, kāpēc šo Franas āķi tik labprāt norija arī caurmērā homofobiskā (un antisemītiskā, un seksistiskā) meinstrīma publika, ir tāds, ka šī apspiestībā un vajāšanās rūdītā, ironiskā un eifēmiskā mājienu valoda jau sen ir slepeni inficējusi vai visu kultūras kanonu – mūziku, deju, teātri, vizuālo mākslu un, pāri visam, literatūru. To nesaku es, to pašā grāmatas sākumā bezmaz grāmatvediskas tabulas formā uzskaita Frana pati (21. lpp.). Un turpmākajās esejās šo faktu vairākkārt piemin jau kā pašsaprotamu.

Ar zināmu nožēlu jau minēju, ka gandrīz 50 gadu laikā kopš Lielpilsētas dzīves pirmizdevuma un jo īpaši kopš 1994. gada Lasāmgrāmatas pirmizdevuma jau ar vintidža un “klasikas” birkām neviens tā arī nav mēģinājis vai uzdrīkstējies publicēt papildinātu un literatūrzinātniski vai kulturoloģiski komentētu Lībovicas korpusa variantu. Arī oriģinālā nav nevienas zemsvītras piezīmes, jo tādu nebija arī sākotnējās žurnālu slejās, turklāt tas neatbilstu nedz Franas kvīriskajam innuendo stilam, nedz likumcietajam principam, ka “jokus nepaskaidro”. Turklāt pēdas jauc arī tas, ka neviena eseja nav piesieta konkrētiem žurnālu laidieniem. Bet varbūt es kļūdos un kāds dāsns eksperta priekš- vai pēcvārds ir ticis tulkojumiem citās valodās. Jo šur tur pielāgošanās vietējiem tirgiem notikusi jau ar nosaukumu. Piemēram, vācu izdevums saucas Ņujorka un pārējā pasaule, spāņu – Kārtējā diena Ņujorkā, franču – Padomā, pirms runā. Izlasi, pirms domā, itāļu – Dzīve ir kaut kas, ko tu dari, kamēr nevari aizmigt, nīderlandiešu – Pēc Franas domām, krievu – Ļaujiet man precizēt (18+) un tā tālāk.⁷ Kas droši vien izriet no vietējo mērķauditoriju gaumes, mārketinga, lasīšanas un, galvenais, tulkošanas tradīcijām.

Tādas profesionāli aprobētas un zinātniski pamatotas tradīcijas ir arī tulkojumiem latviešu valodā. Nejūtos lietpratējs tās apspriest un salīdzināt, bet kā lasītājs un publicists, kam citēšanas nolūkos bieži nākas latviskot citvalodu avotus vai pat amatieriski, pirmām kārtām sava prieka pēc iztulkot kādu prāvāku gabalu, redzu, ka pieejas un paņēmieni var būt visdažādākie. Jā, tulkojumos vienmēr kaut kas pazūd, bet labākajos dažbrīd nāk klāt. Piemēram, kāds attapīgi konstruēts jaunvārds, trāpīga vārdu spēle šķietami netulkojamas oriģinālās idiomas vietā un milzu prieks, ka tieši ar tulkojumu izdevies atklāt citādi nepamanītus zemtekstus. Un tas parasti notiek zemsvītas piezīmēs, paskaidrojumos un komentāros, bez kā tulkojumos gan vairs nevar iztikt, pat ja to nav oriģinālā. Likums, ka jokus nepaskaidro, joprojām ir spēkā, bet tas attiecas uz jokotāju pašu nevis tulkotāju. Zinu, ka daudzus lasītājus kaitina priekšvārdi un pēcvārdi un šķietami acīmredzamu lietu paskaidrošana piezīmēs, jo tas it kā uzspiežot noteiktus lasīšanas noteikumus un vienīgo pareizo interpretāciju. Bieži tam piekrītu, taču laika gaitā esmu sācis gūt papildu baudu tieši no metateksta, sevišķi gadījumos (un tā ir arī ar Lībovicu), kad jau esmu pazīstams ar oriģinālu un kad tulkotāji un redaktori ir gatavi padalīties ar savām šaubām, pamatot savas izvēles, tā drīzāk veicinādami sarunu par iespējamām pamatteksta interpretācijām, nevis tās ierobežodami.

“Tulkot asprātības un valodas spēles ir grūts un nepateicīgs darbs, it sevišķi, ja tā ir Lībovica, kas izvirza augstas prasības gan sev, gan citiem un jau ar izteiksmes līdzekļiem atlasa tos, kuri spēs turēties līdzi,” uz grāmatas ceturtā vāka saka redaktors Arturs Hansons. Un tiešām – viņas galvenie humora instrumenti ir homofonas un homonīmas vārdu spēles (scarlet – harlots, ship – whip, writing: a life sentence), iespraudumi, kas maina visa teikuma nozīmi, kvīru balsij tik raksturīgā parodija par vispārpieņemtām valodas lietojuma formām, tikai ar konkrēto laiku un vietu saistītās alūzijas un eifēmismi jeb “visa tā intertekstualitāte”, un tā tālāk. Ak, cik gan daudz vērtīgāks būtu šis izdevums un cik daudz baudas mums tiktu, ja tulkotāja un redaktors mūs paņemtu pie rokas un ar bagātīgām piezīmēm un komentāriem vestu cauri Franas daudznozīmības džungļiem!

Taču nē – skopās 50 zemsvītras piezīmes visas grāmatas garumā drīzāk atgrūž, nevis palīdz. Pirmām kārtām tāpēc, ka tajās nav konsekvences. Piemēram, Frana savus tekstus ir dāsni piepiparojusi ar slavenu personāžu vārdiem, un tie tur stāv kā simboli, metaforas vai metonīmijas, nevis kā baumu objekti vai sižeta varoņi. Vienus tulkotāja paskaidro, citus ne, droši vien paļaudamās uz lasītāja izglītotību. Taču paskaidrojumi šķiet, maigi sakot, dīvaini. Formāla biogrāfiska piezīme par Tabu Hanteru, Ronaldu Fērbenku vai Halstonu (tulkojumā tas brīžiem ir arī Holstons) neko nepasaka par viņu nozīmi tekstā, kurpretim trenēta kvīra aci kaitina, jo stāv ceļā vai ved prom no zibenīgi nolasītā joka būtības. Bet vai tikmēr Deivids Siskinds un Valters Kronkaits, un tas, ko šie vārdi simbolizē, latviešu lasītājam ir tik pazīstami, ka var palikt bez piezīmes? Turklāt metonīmijas dažviet tiek iznīcinātas, piekabinot tām neobligātu paskaidrojumu pamattekstā: right near Halston’s – “pavisam netālu no Holstona salona”. (166. lpp.)

Tas pats attiecas uz netulkojamu vārdu spēļu paskaidrošanu. Es pilnībā solidarizējos ar tulkotāju gadījumos, kad viņa to dara, un, viņas vedināts, labprāt apstājos padomāt par to, ko tieši viņa dara un kā to darītu citi. Kurpetim daudz vairāk ir to gadījumu, kur acs ķeras aiz, iespējams, neizbēgamiem lokalizējumiem vai anahroniskām vārdu nozīmēm, kas bez grūtības attaisnojoša paskaidrojuma izskatās vai nu klibas, vai pāķiskas. (Hardware store kā datortehnikas veikals? Diez vai pat 70. gadu Ņujorkā. Un tā vieta, kur, rokām izmisumā nolaižoties, Barbara pārvērtusies par Dzidru.) Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tikpat bieži es pieņemu un pat apsveicu tulkotājas jaunradi vai risinājumus, pat ja veiklie un neveiklie atrodas pat vienā teikumā. Jo tā tas reizēm gadās arī oriģinālā.

Kā jau viscaur šajās rindās nekautrīgi norādīts, uzskatu Franas Lasāmgrāmatu par kvīru literatūras klasiku. Tāpēc vēl daudz grūtāku tulkotāja uzdevumu saredzu kvīru eifēmiskās valodas un tās zemtekstu atšifrēšanā, jo tās funkcija ir būt maskētai. Frana to lieto talantīgi, tikai “savējiem” redzamā veidā, un tulkotājs, kas to zinātu, azartiski pieņemtu izaicinājumu tikpat atjautīgi aizplīvuroti to atveidot savā valodā. Un, tētīt, cik daudz gejisku mājienu ir Franas tekstos!

Ņemsim par piemēru parodijskici par Šerloka Holmsa stāstiem Uz karstām pēdām (165. lpp.) (In Hot Pursuit – kāpēc ne Pa karstām pedām? Bet tas tā. Turklāt apsveicu tulkotājas izvēli A Study in Harlots atveidot kā Etīdi gaišzilos toņos, apspēlējot Konana Doila A Study in Scarlet, ko latvieši zina kā Etīdi purpura toņos.) Ne oriģināla lasītājam, ne tulkotājai netiek slēpts, ka runa būs par geju dzīves īstenību, jo stāstiņa preambulā Frana ar to burtiski iebliež pa pieri, citēdama tā laika New York Post publikāciju par to, kādos šokējošos apmēros homoseksuāli vīrieši Losandželosā seksuāli izmantojot pusaugu zēnus. Tipisks morālās panikas celšanas piemērs “tikumu pagrimuma laikos”, par ko Frana ironizē, uzdodama lietu izmeklēt Šerlokam “Homim” un Džonam Vatsonam. Slavenie personāži, kas turklāt dzīvo kopīgā mājsaimiecībā, ir bijuši gan homoerotisku fantāziju, gan homofobisku jociņu varoņi jau kopš to radīšanas brīža, pat Padomju Savienībā, un Frana šo tradīciju turpina ar pikantiem mājieniem un slengu, kā pieņemts, nevis eksplicīti. Sherlock Homes and Gardens ir tipisks Franas homofonais joks, kā alūzija par geju īpatsvaru interjera un dārzu dizaina jomās un attiecīgajos specializētajos žurnālos. To zinot, pilnīgi citām acīm lasās detektīva dzīvesveida un parafernāliju apraksts. Toties Šerloks Homis tulkojumā ir kaut kas no žurnāla Ieva joku rubrikas Nenopietni. Pārāk tieši. Eh, bet nu OK. (Zilais karbunkulis neieskanējās.) Bet tālāk līdz pat stāstiņa beigām tulkotāja mehāniski brien pāri smalkajam geju slenga zarojumam, zem savu soļu brakšķiem to pat nepamanīdama.

Turēdamies pie izvairības etiķetes, neatklāšu visus garām palaistos Franas trikus, tomēr, lūk, pāris acīmredzami tulkošanas pārpratumi: viesnīcas paging system ir nevis “ziņu nodošanas sistēma” (168. lpp.), bet gan “appuišošanas sistēma” jeb mājiens uz viesnīcas personāla (pāžu) atvērtību seksuāliem pakalpojumiem. Un matching car and driver diez vai ir “savešanas mašīna un šoferis”, bet drīzāk mašīna ar tai pieskaņotu šoferi, un doorman houses Ņujorkā ir nevis “šveicaru namiņi”, bet nami ar šveicaru. Un loftus, dzīvošanai pielāgotu bijušo industriālo apbūvi, kopš tāda parādība ienākusi arī Latvijas arhitektūrā, neviens vairs netulko kā bēniņus.

Bet nelieciet grāmatu malā pēc pirmā pamanītā šāda tipa pārpratuma. Un nemetiet to pa gaisu pēc kārtējā. Pirmkārt, tāpēc, ka uz vāka ir Frana ir pati, un viņai, biblofilei, tas ļoti nepatiktu, pat ja viņa to nekad neuzzinās. Otrkārt, viņai, monoglotei, būtu pilnīgi vienalga, par ko skalda matus vai īgņojas viņas latviešu lasītāji. Bet treškārt, otrā, labotā un papildinātā tulkojuma latviešu valodā visdrīzāk nekad nebūs. Un gandrīz noteikti nebūs divu gadu desmitiem solīto un neuzrakstīto Franas romānu publikācijas un tulkojuma. Pieļauju, ka pirms nāves viņa pacentīsies tos izmest, kā savulaik, kārtējo reizi pārvākdamās, viņa izmeta visu savu Mapltorpu. Tāpēc ir jāsaudzē un jālolo tas, kas ir.

1. Rozenbauma U. Profesionāla zobgale. Satori. 17. aug. 2022. Pieejams tiešsaistē: https://satori.lv/article/profesionala-zobgale [skatīts 09.08.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lībovica F. Varēt un nedarīt. Punctum. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2018/07/23/varet-un-nedarit/ [skatīts 09.08.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
3. No 2021. gada Netflix seriāla Izliecies, ka šī ir pilsēta.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Ak, kā niez kaut ko pateikt arī par šo epizodi Lībovicas daiļradē un par slavenu cilvēku sarakstītām bērnu grāmatām, bet tam šajā rakstā tāpat kā Lasāmgrāmatā nav vietas.  (atpakaļ uz rakstu)
5. No Martina Skorsēzes 2010. gada dokumentālās filmas Publiskā runa, kas balstīta vairākās cauri gadiem noturētās sarunās ar Franu Lībovicu.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sontāga S. Piezīmes par kempu. Punctum. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2015/11/05/piezimes-par-kempu/ [skatīts 09.08.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
7. Sk., piemēram, izdevumu versijas Goodreads vietnē. Tur gan raksta tapšanas brīdī vēl neparādās nedz Aminori izdevums, nedz tulkojumi japāņu un ķīniešu valodā.  (atpakaļ uz rakstu)