— Vēstule sev piecpadsmit gadu vecumā

Eva Vežnaveca (Ева Вежнавец) viņa bija reti. Pirmoreiz – 1998. gadā, kad baltkrievu intelektuālā žurnāla Arche pirmajā numurā tika publicēts viņas pirmais stāsts Mēs divi velnēni (Мы два хохлікі). Nākamo – 2008. gadā, kad baltkrievu pirmās avīzes Naša Ņiva apgādā iznāca viņas pirmais stāstu krājums Sīka nelieša ceļš (Шлях дробнай сволачы). Un trešo – 2020. gadā, kad baltkrievu pirmās Nobela prēmijas laureātes Svjatlanas Aļeksijevičas līdzdibinātajā apgādā Pflaumbaum kā viens no pirmajiem izdevumiem klajā nāca romāns Kam nāci tu, vilks? (Па што ідзеш, воўча?). Žurnāla vairs nav – pēc neatlaidīgas vajāšanas, kas sākās jau tā pirmsākumos, tas 2018. gadā pārgāja uz elektronisku formātu un pēdējos gados izdod tikai pa retai monogrāfijai. Naša Ņiva atkal, tāpat kā pirmsākumos, top Viļņā. Arī apgāds Pflaumbaum tagad mājo Viļņā. Un Eva Vežnaveca, mūslaiku baltkrievu literatūras gaisma un siltums, vairs neko nepublicēs – viņas vairs nav kopš šā gada 20. jūlija, kad vēzis paņēma Svjatlanu, kuras vēstule lasāma lejāk. To šā gada 21. jūlijā publicēja Naša Ņiva.

Svjatlana Kursa (Сьвятлана Курс) viņa bija kopš dzimšanas 1972. gadā dziļos laukos, mazā, senā un tagad jau izzudušā ciemā. Bērnībā viņu no nāves izglāba vārdotājas. Izstudējusi filologos, viņa palika Menskā, kur verda un mutuļoja baltkrievu Atdzimšana. Viņa bija Baltkrievijas Tautas frontes biedre, Baltkrievijas Helsinku komitejas žurnāla Čalavek galvenā redaktore, rakstīja neatkarīgajiem izdevumiem, strādāja radio Brīvā Eiropa baltkrievu redakcijā. Visi līdz šim un turpmāk pieminētie mediji Baltkrievijā ir pasludināti par “ekstrēmistiskiem”, un Svjatlana, kas 2006. gadā pārcēlās uz Varšavu strādāt Euraradijo, Baltkrievijā kopš 2019. gada nav bijusi. Pēdējā laikā viņa strādāja Katiņas upuru piemiņas muzejā Varšavā, vadīja ekskursijas un atšifrēja arhīva dokumentus. Pirms diviem gadiem viesodamās Rīgā, viņa stāstīja, ka muzeja velvēs jūt nogalināto karavīru – pavisam jaunu zēnu – klātbūtni. Taču viņa bija cilvēks, kas no vismelnākā bezdibeņa iznira ar gaismu, kas mirdzēja viņā. Jautāta, kādu grāmatu viņa gribētu sarakstīt, viņa atbildēja: “Vēlos uzrakstīt grāmatu, kurā viscaur būs zāle, puķe, koki, un lai tajā dziedātu un lidotu putni. Es gan teiktu, ka tāda grāmata jau ir uzrakstīta un mēs tajā dzīvojam.”

Tulkotāja

 

Varšava, Lasek na Kole, 2023. gada 10. novembrī – uz Lubaņas apkaimi, 1987. gada 21. jūniju.

 

Mīļā Sveta,

rakstu Tev, piecpadsmit gadus vecai, kad ir pagājuši gandrīz četrdesmit gadi, un varu ar prieku sacīt – nemazdrusciņ nebaidos, ka mani nesapratīsi, un man nav arī vajadzības pietupties Tavā priekšā kā pieaugušajam runājot ar bērnu. Jūtu tikai bezgalīgu cieņu pret Tevi, jo zinu, ka esi gan stiprāka, gan prātīgāka, gan jaukāka, nekā par sevi domā. Man ir viegli Tevi cienīt un žēlot, jo četrdesmit gadi maina perspektīvu un es Tevi uztveru kā citu cilvēku.

Rakstu, lai dotu dažus padomus, kurus Tu tāpat nevarēsi izmantot, jo Tevis vairs nav. Neveiklas, neirotiskas gara auguma meitenes.

Tava galvenā problēma ir tā, ka Tev nekad nav bijis nekāda plānošanas horizonta. Citi plānoja karjeru, ģimeni, un tikai Tu gribēji dzīvot kā sanāks, pabeigt universitāti, un tad jau dzīve pati izritinās Tev celiņu zem kājām, jo katrs celiņš ir kaut kādā ziņā interesants. Tikai vispār jau celiņš uzrodas tikai pēc tam, kad to kāds ir nobruģējis. Pirms tam mūsu priekšā ir tikai tukšaine, tuksnājs, brikšņi, un tas ir baisi un aizraujoši.

Un tā bija Tava galvenā kļūda – neplānot, nesapņot, iet, kur acis rāda. Bet acis rādīja uz Baltkrieviju. Baltkrievija Tevi aizvedīs klaidu gaitās, mokās. Mokpilnā mīlestība uz to gadu desmitiem gandēs Tavu dzīvi.

Jo Baltkrieviju viņi Tev nīdēs ārā ar skābi. Un tādēļ mans pirmais padoms Tev – atrodi to vietu, kur Tevī ir dzimusi cerība, un samin to čūsku. Saproti jau tagad, ka priekšā ir nevis brīvība un skaistas zemes veidošana, bet darbs un cīņa, lai šī zeme izdzīvotu un elpotu. Paies četrdesmit gadi, un kļūs jo dienas, jo sliktāk. Un tādā situācijā ir pareizi jādzīvo un jāreaģē.

Nemierini sevi ar smēķiem, alkoholu, citām hedonistiskām būšanām, piemēram, pieticīgu literatūru vai pieticīgu mīlestību, citādi beigās Tu sevi atradīsi turpat, kur biji. Mācies čakli, strādā spraigi, paplašini iemaņu līniju – viss noderēs Tavai mīļotajai zemei un Tev pašai.

Es zinu, ka Tu mani nepaklausīsi. Tev jau tāpat ir smags, nopietns raksturs, un Tev vajadzīga sava tiesa vieglprātības. Taču neļauj tai skart visas dzīves jomas.

Pirmais padoms droši vien bija veltīgs, un velns ar viņu. Klausies otru. Neblēdies, nemelo un nekad nerīkojies nelietīgi. Cildenam cilvēkam ir vieglāk izdzīvot. Viņam nevajag diendienā lauzties cauri riebumam pret sevi, slīcināt šo riebumu alkoholā, rijībā un kur nu vēl ļaudis slīcina riebumu pret sevi. Atmiņas, cildena cilvēka dzīves avoti, nav saindētas. Viņam pakaļ nelido erīnijas. Un viņam nav jāvelk sev līdzi vainas apziņas, kauna un baiļu važas. Vainīgā cilvēkā vairojas ļaunprātība, viņš to izreaģē uz citiem un kļūst arvien ļaunāks, sapostot sevi un visu apkārtni. Apslāpēt sirdsapziņu nav iespējams – tā ir Dieva balss Tevī, neesi muļķīte un nedari cūcības. “Lai tavi vārdi ir jā, jā un nē, nē! – un, kas pāri pār to, tas ir no velna.”

Tev priekšā ir melni laiki, kas Tevi saindēs un daļēji nobeigs – Tev ar plēšanu tiks noplēsts viss, kas Tev būs dārgs, tādēļ vajadzīga pareiza perspektīva. Lasi senos vēsturniekus un filozofus (antīkos, ķīniešu), eposus, mūsdienu realitātes pētniekus, politologus, sociologus, zinātniekus. Tu sapratīsi, ka ir kaut kas lielāks, plašāks, augstāks un mūžīgs, ka cilvēce savā brieža skrējienā turpinās dragāt kā dragājusi, bet Tu paliksi.

Lai vieglāk pārciestu deprivāciju, trimdu, salauztu karjeru, parūpējies par savu privāto dzīvi.

Dzīvo maksimāli vienkārši – proti, stiep roku tikai pēc visskaistākā. Pēc visaugstākās kvalitātes lietām, parādībām, cilvēkiem. “Negrābsties gar sūdu, Savosīt!” Visbiežāk Tev tādēļ neviens pa nagiem nesitīs.

Nekad nebaidies palikt viena, kaila un nožēlojama, nebaidies, ka citi ieraudzīs Tavu kailumu un sīkumu un pasmiesies vai, vēl ļaunāk, pažēlos. Jo Tu patiešām esi vientuļa, sīka, kaila un nožēlojama. Tu esi cilvēks, vientulība cilvēkam pienākas.

Vīriešus ņem tikai vispievilcīgākos, skaistus un iekārotus, uzspļauj domai, ka vīrietim jābūt uzticamam cilvēkam. Resursi Tev ir, izdzīvosi. Attiecībā uz vīriešiem vadies tikai pēc sirds, prāta, pievilcības, prieka – nevis pēc aprēķina.

Turi godā darbu, mīli darbu, darbā ir jēga un laimes avots. Taču nedrīkst “iziet no savas komforta zonas” un “iet turp, kur ir tavas bailes”. Paliec savā komforta zonā, jo tā ir Tavs saules zaķītis, ej tajā turp, kur ir Tavas mīlestības, kaislības un aizraušanās. Ej pie tā Kunga, pie siltuma, ej bez domāšanas, ej dedzīgi kā saulespuķe vai apaļīgs kucēns.

Laika un nāves nav, tādēļ no gadiem nebaidies. Tavi piecdesmitie kļūs par vislabāko vecumu. Garoziņa mazliet krunkaina, nav liela nelaime.

Sevi vērtējot, tici nevis sev, bet tam Kungam – viņam sāp sirds redzēt, kā Tu par sevi ņirgājies. Viņš mīl savu noraudājušos, sapūtušos, nosmulējušos bērnu – un tam tic.

Neko nenožēlo, Sveta. Lai dzīvo Baltkrievija.

 

No baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova