— telpu elpa

māja nr. 29

pa logu var redzēt laternu, kļavu un bērnudārza siltinātās sienas. žogu, gar kuru netālu aug ceriņu puduri, ko plūkt maija vakaros. esmu pagalma uzraugs – no sava ceturtā stāva balkona vēroju garāmgājējus. svešinieki automašīnās, svešinieki ielās, svešinieki, kuriem šķiet, ka es neredzu, ka viņi čurā pie elektrobūdiņas ar uzšvīkāto uzrakstu Tokio Hotel. balkons ir mans buduārs, kur lasu grāmatas, mērcēju kājas bļodā karstās vasaras dienās un guļu snaudu zem veļas auklām, cerot, ka nesalauzīšu margas.

kad mamma ievācās, viņa izvēlējās strīpainas tapetes un flīzes ar zivtiņām tualetē. visur mājās ir mantojums. lielais koka plaukts, ko izgatavoja vecvecākiem kāzu dāvanā. 20. gadsimta 70. gadu lampa ar dzelteno abažūru. citrons no mammas bērnības gadiem Eksporta ielā. grāmatas, grāmatas, visur grāmatas, tām jāpārkāpj pāri, tāpat kā manām bailēm ielaist cilvēkus savā telpā, kur guļu, ēdu, domāju un pavadu visvairāk laika.

cilvēki ir pieraduši slēpt savas nepilnības, bet mājas ir retā vieta, kur var atkailināties. ne tikai novilkt apģērbu un sasvīdušam snaust dīvānā un bakstīt telefonu, bet arī būt ar sevi. ar nolupušajām tapetēm, sarūsējošo vannu, putekļu kaudzi, drūpošām flīzēm, nolūzušiem rokturiem.

es nezinu, kā ir citādāk dzīvot. man mājās nekad nav bijis putekļsūcējs, i-robots, multifunkcionālais katls, bidē, burbuļvanna, klubkrēsls, trauku mazgājamā mašīna. šeit var sastapt akrila krāsas pleķus, nepabeigtu dzejoļu fragmentus, nostalģijas puzles gabaliņus, mirušā vectēva kopotos rakstus un mīlestību.

 

māja nr. 12

ar mammu ejam uz rotaļlietu veikalu, pārbāztu internetveikala kambari, nopirkt lego komplektu. draugam vārdadiena. viņa ģimene mūs ved pirmoreiz uz Jauno Rīgas teātri uz izrādi Skolotājs Jāps un klase, un tad mēs spēlējam Saboteur ar brālēniem pie virtuves galda. es šeit pirmo reizi ciemojos viena pati. hruščovkas dzīvoklis, kur draugs dzīvo ar savu mammu grāmatvedi, ir viņa eksperimentu telpa. iemiesojot trakā zinātnieka un avantūrista tēlu, draugs jauc ārā priekšmetus un apgūst negantības, lai vecākiem sirmi mati uzrastos ātrāk.

mēs sazvanāmies Skype zvanos ar svešiniekiem internetā un dzīvojam videospēļu pasaulēs. caur logu režģiem ir redzams skeitparks, kur ziemā var šļūkt ar ābolīti lejā. viņš dzīvo pirmajā stāvā, no kura ir lēcis ārā pa logu, lai paspētu uz skolu, un mētājis maizi, jo sīkais nesaprot, ka tā ir jāciena.

tad mēs šķirstām Ulisu no tēva grāmatplaukta, skrienam kopā uz Rimi pirmo reizi legāli iegādāties alkoholu, dzeram ķiršu aliņus un braukājam ar mašīnu datorspēlē, apzogot veikalus un runājoties ar prostitūtām. jābūt tik savlaicīgi mājās, lai mammai nebūtu jautājumu. pa zaļi nolupušo kāpņutelpu skrienam ar videokameru rokās un ākstāmies, nedomājot par digitālo pēdu un nākotnes liecībām.

 

māja nr. 58

visvairāk mēs šeit skatāmies apšaubāmas kvalitātes filmas, kurās ir incests, heroīna atkarīgie un pa dzelzceļa tiltu bēgoša aktrise Rēzija Kalniņa. tā ir sava veida brīvība – attālināties no kinokritiķu favorītiem un vienkārši skatīties filmas, ko vizuālie gardēži neizvēlētos. es graužu kartupeļu plāksnītes un klausos, kā ātrā palīdzība un trolejbusi pabrauc garām šai pirmskara ēkai.

izejot ārā, es nonāku drudža sapnī. blakus mājām ieskrietuvē var nopirkt alkoholu jebkurā diennakts laikā, un tur ir bāra lete bez krēsliem, kurā jāparaksta kvīts, ka nedzersi uz ielas. diennakts veikals, kur stikla vitrīnā mirgo Ziemassvētku gaismiņas vasaras vidū, pilni ledusskapji ar enerģiskajiem dzērieniem un pie kases var atrast konfekšu krelles un I Love You košļenes. aleja, kas smird pēc izkārnījumiem, un strūklaka parkā, kur reiz draudzene peldējās karstā laikā.

mūsu ceļi aizved uz Rīgas austrumiem pa bruģētam ielām gar tukšiem skatlogiem un kapiem ar padomju pieminekli. mēs stāvam uz tilta, un pamalē saulrieta liesmās rēgojas ūdenstornis. turp un atpakaļ brauc elektriskie vilcieni, dīzeļvilcieni, apzīmēti vagonu sastāvi. vilcienvakte, kuras laikā viens no draugiem stāsta par dzelzceļa vēsturi, kamēr pēdējie saules stari pazūd nebūtībā. varbūt tur aizbrauc pēdējā jaunības brīvība un laiskums, kad varam vienkārši iet, kur acis rāda, bez milzīgu pienākumu enkura, kas piespiež mūs pie zemes.

 

māja nr. 7

tā nav pat mana māja, bet es saku, ka tā ir mūsu. mūsu dzīvoklis, mūsu ballītes, jo visi esam kopā. liels bars ar zināmām un svešām sejām, kur katrs nolīdis savā kaktā un piepulcē jaunus cilvēkus apkārt. es ieejas kodu zinu no galvas. atskan durvju zvana Pūt, vējiņi! kā prelūdija draugu un mīlētāju saietam.

jāgaida rinda uz tualeti, bet tur vismaz ir divas izlietnes un milzīga vanna, kurā gribētos iegulties un aizmigt pēc izdzertām rumkolām no skapītī paslēptās pudeles. virtuve ir magnēts, dzīvokļa centrs, kur visi spieto, lai gan citur ir plašāk. depozīta pudeļu maiss un apelsīnu glezna, es viena pati griežu bumbierus un lādēju stūrī telefonu. te notiek pārrunas. varbūt kāds raud vai skaļi smejas, un dzīvokļa biedrs trijos naktī cep kēksiņus.

lielā istaba. koptelpa ar centrālajiem dzīvokļa objektiem – TV (Nintendo spēles un Vāģi Jaungada naktī piecos no rīta), plašu atskaņotāju (atvests no Limbažiem), grāmatplauktu (fotogrāmatu kolekcija, ko dziļdomīgi pārlapot ar mākslas baudītājiem) un galdiņu (ķiploku grauzdiņu bļoda).

pārējās istabas ir lielāks noslēpums. kāpēc tie jaunieši zirgojas gultā par visu, kamēr tos novēro plīša lāči un haizivs? un kas notiek tajā caurstaigājamajā skapī? un ko viņi tur kratās istabā ar gaismiņām bez mūzikas fonā, iejūtoties reiva atmosfērā? vismaz kāds guļ, bet tas ir jaunietis, kuram šķiet, ka tūlīt apstāsies sirds. es izeju ārā, un mani ieskauj iekšpagalma panoptikums. visi vēro no saviem Klusā centra augsto griestu dzīvokļiem, bet mūs tas neuztrauc.