— Mirušo sirēnu dziesmās klausoties

Par Īdas Turpeinenas romānu Ardievu, teiksmainie! (Jāņa Rozes apgāds, 2026)

Stellera jūrasgovs jeb Hydrodamalis gigas ir sirēnu kārtas zīdītājs, kas reiz apdzīvoja Beringa jūras apgabalus Komandora salu tuvumā. Lēš, ka kainozoja ēras kvartāra perioda pleistocēnā, proti, līdz Jaunākajam ledus laikmetam, jūrasgovis esot bijušas daudz plašāk sastopamas, kā uzrāda nesenākie izrakumi Kalifornijā, Honsju salā un Aleutu salu rietumdaļā. Tomēr cilvēks zvaigžņu jūrasgovis pirmo un pēdējo reizi satiek pie Beringa salas. Vidēja izmēra kravas mašīnas svarā un garumā, viņas ēna klusi plūc zemūdens zāles, ķermenim kā pludiņam peldot pa ūdens virsu. Viņai nav zobu. Viņai nav nagu. Un tā viņas vairs nav. Tomēr Stellera jūrasgovs kauli ir izdzinuši dziļu vagu Zemes vaigā gan ekoloģiski, šīs sugas izmiršanai izmainot Klusā okeāna ziemeļu ekosistēmu dinamiku, gan naratīvi, skaidri liecinot par pilnības principa, kas paredz visu sugu nemainīgu pastāvēšanu vislabākajā iespējamajā pasaulē, maldīgumu. Nepilnu 30 gadu laikā pilnīgi izmedīto dzīvnieku liktenis ir arī Īdas Turpeinenas debijas romāna Ardievu, teiksmainie!, ko no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, centrā. Mijot mītus par nārām un pazemes ziloņiem, zinātniski precīzus anatomijas un fizioloģijas aprakstus, vēsturiskus un iztēlotus cilvēkstāstus, Turpeinena veido bagātīgu, bet nenogurdinošu stāstījumu, kas aptver gadsimtus un okeānus un risina cilvēka attiecības ar dabu un nāvi.

Romānu veido vairākas laikā un telpā nošķirtas daļas. Pirmā pievēršas 1741. gadam, dabaszinātniekam Georgam Vilhelmam Stelleram un kapteiņa Vitus Beringa pēdējai ekspedīcijai, dodoties meklēt Jaunās pasaules robežu, kuras laikā, kuģim pēc avārijas tiekot izskalotam svešas, pēcāk Beringa vārdā nosauktas, salas krastā, pirmo reizi tiek novērota un nogaršota Stellera jūrasgovs. Otrā seko Krievijas Amerikas jaunieceltā gubernatora Hampus Furujelma sievai Annai un māsai Konstancei, cenšoties iemājot jūrasgovju un citu mirušo medību nomocītajā apvidū 19. gadsimta pirmajā pusē. Trešā pievēršas mākslinieces un ievērojamā dabaszinātnieka Aleksandra fon Nūrdmana asistentes Hildas Ūlsonenas takām, 19. gadsimta otrajā pusē, kas noslēdzas ar jūrasgovs mākslīgu atdzīvināšanu, kauliem rodot miesu Ūlsonenas zīmējumos. Savukārt ceturtā, kas nav marķēta kā atsevišķa daļa, tomēr saturiski iezīmē nošķirtu stāstu, veltīta jūrasgovs skeleta prasmīgajam restauratoram un dabas aizstāvim Jonam Grenvallam, kas darbojās 20. gadsimta vidū. Šīs daļas papildina prologs un epilogs, kas uz Stellera jūrasgovs dzīvības un nāves līnijas atliek mūsdienu skatpunktu – neizprotamus, teju megafaunai piederīgus iedzeltenus kaulus Helsinku dabaszinātņu muzejā.

Kaut arī jūrasgovs ir vienojošais romāna elements, tomēr caur grāmatas lappusēm viņas tēls tikai blāvi spokojas. Tā vietā uzmanības centrā tiek novietoti cilvēku stāsti, likteņi un attiecības ar nāvi. Ko darīt, kad pilnīgā, Dieva un dabas pārvaldītā dārzā ienāk nāve? Kā pieņemt neatgriezenisku nebūtību, proti, sugu izzušanu? Cilvēka ceļš uz šīs idejas pieņemšanu ir garš. Nebēdnīgi izrijot jaunatklātos ledus klātos paradīzes dārzus, šķiet cilvēka prātā neiekļūst pat viena priekus indējoša doma. Atrodot arvien senāku dzīvnieku liecības, sākas rēgu medības, dzenoties pēc aizgājušu laiku ķermeņiem, no sākuma dzīviem, pēcāk atliekām. Izaicinošā nesaskaņā ar teoloģisko pasaules kārtību, lēnām pasauli pārņem mirušie un izmiršanas ideja – reiz bija tā, kā vairs nav. Vēl daudz gadu paiet līdz cilvēks saprot, ka pilnīga nāve aizsniedzas ne tikai līdz senajiem un teiksmainajiem, bet ir tepat blakus, izmedītās, zudušās sugās. Pašām nesenākajām, kas atzītas par izmirušām grāmatas tapšanas laikā, Īda Turpeinena velta pateicības grāmatas beigās. To saraksts patiešām ir sāpīgi garš. Izmiršanas ideja ir grūti sagremojama vairāku iemeslu dēļ. No vienas puses, tā iezīmē negaidītu un nepieņemamu nākotnes prognozi – vai iespējams, ka arī mēs paši varētu izmirt? No otras puses, tā skaidri uzrāda cilvēka postošo klātbūtni, nelūgtam ienākot svešā namā un uzkundzējoties, izjaucot precīzi kalibrēto ekosistēmu balansu.

Par spīti šo jautājumu filosofiskajam un, īpaši, ētiskajam smagumam, romāns izvairās no moralizējoša vai apokaliptiska toņa. Tikai dažviet parādās kāds emocionāli pielādēts izteikums, kas tieši nosauc vainīgo un varas darbu sekas, piemēram: “Stellers nomira ticēdams, ka viņa atrastais dzīvnieks pabaros Sibīriju, taču viņš bija novērtējis par zemu cilvēka badu.” (136. lpp.) Vai: “[t]o, kas reiz miris, atsaukt nevar, bet domu – var, tāpat cerību, un kopiju, kas izskatās pēc oriģināla, – varbūt ar to ir gana.” (252. lpp.) Šie iespraudumi brīžiem noslāpē aizraujošo domu procesu, piedāvājot vienkāršas un skaidras, iepriekš sagatavotas atbildes. Taču tādu nav daudz. Saglabājot atstāstošu, nevis vērtējošu toni, Turpeinenai izdodas panākt krietni lielāku emocionālo reakciju. Ticu, ka par šī ziemeļnieciskā toņa saglabāšanu, jāsaka paldies arī Maimai Grīnbergai, kuras pieredze, tulkojot no somu valodas, ir skaidri jūtama visa romāna garumā, vienlīdz raiti latviskojot gan poētiskas dabas ainavas, gan zinātniskus dzīvnieku anatomijas aprakstus, gan iekšējo, gan ārējo pasauli. Šis deskriptīvais sarunas mods, iekļaujot tik dažādus valodas stilus, tiecas uz objektīvu pasaules aprakstu, bet nenoliedz sajūtas. Tas ļauj lasītājam pašam nonākt pie šaušalīgās kolektīvās vainas, prasmīgi izvedot caur notikumu labirintiem, bet vienlaikus nekauninot un nemācot. Ardievu, teiksmainie! ir kā atvilkta atspere, kas iekustina tālākas pārdomas par savām attiecībām ar pasauli.

Tematizētā cilvēka ietekme uz vidi un citbūtnēm, aicina domāt par Ardievu, teiksmainie! antropocēna literatūras¹ kontekstā. Kaut arī 2024. gada martā Starptautiskā stratigrāfijas biedrība pieņem lēmumu neatzīt antropocēnu par jaunu ģeoloģisku laikmetu,² proti, Cilvēka laikmetu, tas joprojām ir plaši izplatīts un derīgs satvars, kurā domāt par cilvēka būšanu pasaulē un kā pasaules daļai. Antropocēna jēdziens piedāvā valodu būtiski mainītai attieksmei pret pasauli, kas aicina uzņemties atbildību par cilvēkdarbības ietekmi uz pasauli, tostarp sugu izmiršanu. Stellera jūrasgovis ir trāpīgs un salīdzinoši viegli uztverams piemērs: cilvēkam sastopoties ar šo sugu, tā tika izmedīta, proti, tiešā veidā cilvēka iznīcināta, 30 gadu laikā. Nereti vaina ir grūtāk pierādāma, jo iznīcība nenāk taisni no viena cilvēka, mednieka rokas, bet gan kā tālejošas sekas globāliem procesiem, piemēram, industrializācijai vai kolonizācijai. Antropocēns ir aicinājums arī šajos gadījumos neizšķīdināt atbildību, bet uzņemties to kopīgi.

Tomēr antropocēna satvars nebūt nav neproblemātisks un vismaz daļa šo problēmu atspoguļojas arī romānā Ardievu, teiksmainie!. Pirmā problēma ir epistēmiska. Lai arī abstrakta antropocēna ideja nav grūti aptverama, tās pielietojums paredz netaustāmu kauzālu saistību uzrādīšanu, aptverot plašus laiktelpas laukus. Sugas neizmirst vienā dienā. Tās izmirst vairāku gadu, nereti pat gadsimtu laikā. Turklāt vēl kādu laiku pēc izmiršanas tās neizzūd, bet saglabājas kolektīvajā atmiņā, nostāstos un mītiskos tēlos, īpaši, laikā pirms zinātniskas sugu monitorizācijas. Šo laicisko mērogu, kas aptver gadsimtus un gadu tūkstošus, mēdz dēvēt par dziļlaiku (deep time). Dziļlaiks būtiski atšķiras no cilvēciskās laika perspektīvas, kas vadās pēc mūža mērauklas, tāpēc uztvert smalkās sakarības starp tagadējo, savējo, un aizvēsturisko, svešo, ir cilvēka prātam grūts uzdevums. Tās nereti šķiet pārlieku gaisīgas un nesvarīgas, iepretim tūlītējam apdraudējumam, taču to apzināšanās ir nepieciešama jebkāda risinājuma rašanai. Literatūrzinātnieks Timotijs Klārks mērogu salāgošanu min kā galveno antropocēna literatūras kritēriju.³ Izvēloties rakstīt par sugas izzušanu, Īda Turpeinena uzņemas šo izaicinājumu: salāgot dziļlaiku (šajā gadījumā vairāku paaudžu mērogu) un cilvēka uztveri; izstāstīt gadsimtus kā vienu dzīvi. Romāns aptver vairāk kā trīs gadsimtu notikumus, katrā nodaļā apraksta citādas vietas un apstākļus, kā arī varoņus, kas (ar vienu izņēmumu) nekad nesatiekas, neveidojot nekādas tiešas attiecības. Tā rezultātā top fragmentārs, lasītājam grūti uztverams stāstījums. Nereti, tāpat kā Ardievu, teiksmainie! gadījumā, tas rada grūti pārvaramu atsvešināšanos no aprakstāmā fenomena. Pārrāvumi laikā un telpā tiek risināti ar nodaļas ievadošām telplaiciskām koordinātēm, kas mazina dezorientāciju, bet nespēj nodrošināt nepārtrauktību un piesaisti, ko nereti iedibina saikne, ko lasītājs veido ar galveno tēlu vai tēliem. Tēli no dažādajām daļām pirmo un pēdējo reizi satiekas romāna pēdējā rindkopā: “Lietus rimstas, Stellera rakstāmspalva sastingst virs piezīmēm, Konstance nolaiž zamšādu turošo roku, Grenvalla otiņa apstājas uz papīra, un indīgie zirnekļi, kas slēpjas muzeja sienās, pārakmeņojas, mazs elpas pārrāvums, un tad teikums turpinās, bet vienu brīdi tās ir šeit, visu pārņemošas, vieglas skumjas, kad skatāmies uz šo dzīvnieku, lielu un maigu, kas ir tik neatgriezeniski prom.” (252. lpp.) Šis noslēgums šķiet novēlots mēģinājums iedibināt saistību, kas romāna gaitā neizveidojas. Varoņu atšķirīgais novietojums, profils un pat attieksme pret centrālo romāna objektu, Stellera jūrasgovs kauliem, ir pietiekami neviendabīgs, lai tie neveidotu vienotu tēlu un aģenci. Tomēr, iespējams, tā ir neizbēgama antropocēna literatūras blakne, kas ir pieņemama nodeva, ja pretim iegūstam planetārā dziļlaika un cilvēciskā mūža laika perspektīvu salāgošanu.⁴ Viens literārs paņēmiens, ko Turpeinena veiksmīgi izmanto, lai nostiprinātu saikni starp cilvēciska un planetāra mēroga procesiem, ir paralēlisms, piemēram, salāgojot jūrasgovs evolucionāro (45.–50. lpp.) un cilvēka individuālo (146. lpp.) dzimšanu. Līdzības sapludina duļķainos piedzimšanas stāstus, tā ļaujot lasītājam caur pazīstamām pieredzēm tuvoties sarežģītiem evolucionāriem procesiem. Taču šādi elementi parādās vien vietumis, kopumā atstājot saskaldītu iespaidu.

Otrā problēma ir pozicionalitāte. Kā norāda antropocēna kritiķe Eilīna Krista, paradoksālā kārtā antropocēns, kas tiecas apzināt un mazināt cilvēka iespaidu uz pasauli, nes cilvēka vārdu – ἄνθρωπος – un turpina balstīt cilvēkcentrisku pieeju.⁵ To pašu var pārmest Īdai Turpeinenai. Lai arī romāns tiek pieteikts kā vēstījums par jūrasgovi, tās klātbūtne ir margināla un instrumentalizēta, koncentrējoties uz cilvēkstāstiem, kas lielākoties tiecas iegūt savā īpašumā jūrasgovs kaulus. Jūrasgovij diemžēl netiek dota ne balss, ne rīcība, tādējādi viņa nekļūst par tēlu, bet paliek vien rīks, lai risinātu cilvēku dzīves (līdzīgi kā detektīvromānā nozagta kaklarota var būt svarīgākais elements, vienlaikus nekļūstot par tēlu). Lai arī lielākoties cilvēciskie tēli pret Stellera jūrasgovi izturas ar pietāti, daži pat rūpēm un mīlestību, tomēr tā ir cilvēciska, īpašumnieciska mīlestība. Ardievu, teiksmainie! tikai vietām attālinās no cilvēkcentriskās perspektīvas, tomēr arī tajās vairāk nekā cilvēciskais netiek apveltīts ar aģenci, bet ieņem upura lomu: “Jūrasgovs nezina, ko darīt, paliek uz vietas, izgrūž sīku, žēlīgu skaņu un klausās soļos, kas tuvojas, ieplestām acīm raugās uz melno zābaku ādu, līdz Zinds ļauj cirvja asmenim krist, un mazgājamās bļodas lieluma sirds noļumd pēdējo reizi.” (58.lpp.) Iespējams, antropocentrisks naratīvs ir efektīvs līdzeklis, lai uzsāktu pārdomas par cilvēka atbildību, taču diez vai tur vajadzētu apstāties. Objektificējot vairāk nekā cilvēcisko pasauli un izceļot cilvēka perspektīvu ārpus tās, diez vai būs iespējams pārvarēt iesakņojušos hierarhiju, kas paredz, ka cilvēks ir radības kronis, kam lietošanā ir pārējā daba.

Par spīti minētajām teorētiskajām nepilnībām, Ardievu, teiksmainie! ir vajadzīgs aicinājums apdomāt savas attiecības ar pasauli un ieklausīties aizsaules balsīs. Turklāt atšķirībā no populārzinātniskiem rakstiem un politiskiem uzsaukumiem daiļliteratūras forma ļauj vēsturiskiem notikumiem un sarežģītiem dabaszinātniskiem procesiem piešķirt patīkami naratīvu formu, izvairoties no moralizējoša toņa, it kā pamācot no augšas. Tas padara romānu par patīkamu lasāmvielu, kas vienlaikus nevairās uzdot sāpīgus jautājumus.

1. Andersen T. R. (ed.). The Anthropocene and Literature. Cambridge: Cambridge University Press, 2026.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ar Starptautiskās stratigrāfijas biedrības ziņojumu iespējams iepazīties te: https://stratigraphy.org/news/152.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Clark T. Scale. The Anthropocene and Literature. Ed. by T. R. Andersen. Cambridge: Cambridge University Press, 2026. Pp. 78–93.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turklāt fragmentārisms ļauj izvairīties no cita antropocēna negoda, Leslijas Hedas aprakstītās sugu kļūdas, proti, atsevišķo kādas sugas īpatņu vienādošanu, ignorējot to atšķirības. Sk. Head L. Contingencies of the Anthropocene: Lessons from the “Neolithic”. The Anthropocene Review. 1(2). 2014. Pp. 113–125.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk. Crist E. On the poverty of our nomenclature. Environmental Humanities. 3. 2013. Pp. 129–47.  (atpakaļ uz rakstu)