— Sarunas ar Gēti

Donalds Bārtelmijs (Donald Barthelme, 1931–1989) bija amerikāņu postmodernisma autors, īsprozas meistars, kura tekstus caurstrāvo ironija, spēles elementi un absurds humors. Viņš nav Latvijā nepazīstams rakstnieks. Kā vēsta Vikipēdija: “20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā D. Bartelma [sic] īsproza ietekmē latviešu jauno autoru paaudzi, publicēti vairāki viņa stāstu tulkojumi.”
Sarunas ar Gēti ir viena no Bārtelmija izcilākajām parodijām, kurā krustojas vairākas būtiskas viņa tekstu līnijas: sākot no augstā un zemā saplūdināšanas (parodētas tiek Gētes līdzgaitnieka Ekermana uzcītīgi pierakstītās Sarunas ar Gēti (1836), kas citstarp ir nozīmīgs pieturpunkts salīdzinošās literatūrzinātnes vēsturē) un beidzot ar apzināti edipālu attieksmi pret literāro tradīciju, kas gan tiek nevis izsmieta, bet drīzāk sarežģīti mīlēta. 

Tulkotājs

 

1823. gada 13. novembris

Šovakar kopā ar Gēti gāju mājās no teātra un mēs ieraudzījām mazu puisīti plūmjkrāsas vestē. Jaunība, teica Gēte, ir zīžainais ābolu ievārījums uz atraisītas dzīvošanas labās rupjmaizes.

 

1823. gada 9. decembris

Gēte bija ielūdzis mani vakariņās. Ienākdams viesistabā, redzēju viņu sildām rokas pie glīti sakurtas uguns. Mēs ilgāku laiku pārrunājām gaidāmo maltīti, jo viņš bija pielicis nopietnas pūles pie tās plānošanas un bija visai pacilāts par rezultātiem, starp kuriem bija arī franču gaumē pagatavoti dziedzeri ar selerijas sakni un papriku. Ēdiens, teica Gēte, ir visaugstākā svece esības kandelabrā.

 

1824. gada 11. janvāris

Vakariņas divatā ar Gēti. Gēte teica: “Nu atklāšu jums pāris savas domas par mūziku. Tas ir kas tāds, ko esmu pārcilājis gadu gaitā. Būsit pamanījis, ka, lai gan daži dzīvnieku valsts pārstāvji rada savveida mūziku – piemēram, mēdz runāt par putnu “dziesmām” –, neviens mums zināmais dzīvnieks netaisa neko tādu, ko varētu dēvēt par organizētu muzikālu priekšnesumu. To dara tikai cilvēks. Esmu domājis par to, vai cikāžu vakara kakofonija ir uzskatāma par priekšnesuma veidu, pat ja mūsu ausīm tā neko daudz nenozīmē. Es par to ieminējos Humboltam, un Humbolts atbildēja, ka, viņaprāt, tā nav, ka tas cikādēm esot vienkārši tāds neradums. Svarīgākais, un to es domāju izvērst kādā nākamā darbā, ir nevis tas, ka dzīvnieku valsts pārstāvji nevienojas šādā saskanīgā dziesmā, bet gan tas, ka cilvēks to dara, un par to tam mūžīga slava un gods.”

Mūzika, teica Gēte, ir saldētā tapioka Vēstures ledus kastē.

 

1824. gada 22. marts

Gēte bija izteicis vēlmi iepazīties ar kādu jaunu angļu vīrieti, Leitnantu Vitbiju, kurš Veimārā bija darīšanās. Es pavadīju šo džentlmeni uz Gētes namu, kur Gēte mūs itin sirsnīgi uzņēma un cienāja ar vīnu un biskvītiem. Viņš atklāja, ka angļu valoda viņam liekoties caurcaurēm brīnišķīga un ilgus gadus viņam sniegusi visdziļāko baudu. Viņš esot to apguvis jau agrā vecumā, lai spētu labāk izgaršot Šekspīra veiklo izteiksmi un traģikas dziļumus, ar kuriem nevar salīdzināt nevienu citu autoru pasaulē ne pirms, ne pēc tam. Mums bija ļoti labs garastāvoklis, un mēs līdz pat nakts stundai turpinājām sarunāties par visu, ko sasnieguši jaunā leitnanta tautieši. Angļi, Gēte atvadoties teica, ir spīdīgā brūnā laka, kas klāj civilizācijas pieticīgo kumodi. Leitnants Vitbijs manāmi nosarka.

 

1824. gada 7. aprīlis

Kad pusdienlaikā iegāju Gētes namā, foajē bija atstāts ietīts sainis. “Un kā jūs domājat, kas tur varētu būt?” ar smaidu jautāja Gēte. Es nekādi nevarēju saprast, kas šajā sainī varētu atrasties, jo tas bija ļoti ērmotas formas. Gēte paskaidroja, ka tā ir skulptūra, dāvana no viņa drauga, flāmu mākslinieka van den Brota. Viņš ar vislielāko rūpību izsaiņoja paciņu, un mani pārņēma izbrīns, kad atklājās tajā ietītā cēlā figūra: bronzas skulptūra, kas atveido jaunu sievieti Diānas tērpā ar uzvilktu loku un bultu pie stiegras. Mēs kopā apbrīnojām formas pilnību un detaļu smalkumu, bet visvairāk – nedefinējamo garīguma auru, kas staroja no šī darba. “Patiesi satriecoši!” Gēte izsaucās, un es steidzos piekrist. Māksla, teica Gēte, ir četrprocentu peļņa no dzīves obligācijām.

Viņš bija ļoti apmierināts ar šo piezīmi un vairākas reizes to atkārtoja.

 

1824. gada 18. jūnijs

Gētem bija lielas grūtības ar kādu teātra aktrisi, kura uzskatīja, ka viņas izpratne par to, kā jāspēlē loma, ir pareizāka par Gētem piemītošo. “Nepietiek ar to,” viņš nopūzdamies sacīja, “ka es nabadzītei esmu atveidojis katru mīļu žestu, ka nekas nav palicis neizskaidrots šajā varonē, kuru pats esmu radījis, kurai pats ar savu gribu esmu piešķīris dzīvību. Viņa spītīgi turas pie tā, ko dēvē par savu “interpretāciju” un kas bojā visu lugu.” Viņš turpināja runāt par grūtībām, ar kurām jāsaskaras, vadot pat vissmalkāko teātri, un par nogurdinošajām detaļām, par katru sīko špicku, kam jāpievērš uzmanība, ja grib, lai izrādes atbilstu izvēlīgas publikas prasībām. Aktieri, viņš teica, ir skoču vaboles, kas salīdušas godīga darba sālītajā cūkgaļā. Viņš mani iejūsmināja vairāk nekā jebkad agrāk, un mēs atvadījāmies ar sirsnīgu rokasspiedienu.

 

1824. gada 1. septembris

Šodien Gēte nosodīja kritiķus, kuri, kā viņš apgalvoja, pilnīgi nepareizi sapratuši Lesingu. Viņš aizkustinoši stāstīja, kā šāda neizpratne pa daļai sabojājusi Lesinga mūža nogali, un izteica pieņēmumu, ka šie uzbrukumi bijuši īpaši nežēlīgi tāpēc, ka Lesings bijis reizē kritiķis un dramaturgs. Kritiķi, teica Gēte, ir ieplaisājušais spogulis radošā gara majestātiskajā deju zālē. Nē, es iebildu, drīzāk viņi ir liekā bagāža uz konceptuālā progresa cēlās karietes. “Ekerman,” izsaucās Gēte, “apklusti.”

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips