— Putekļi uz bronzas

Pēc tik daudziem pamieriem ar sevi

ne gadi,
tikai putekļi uz bronzas.

Viņš domāja,
akmens iemācās klusēt,
upe aizmirst avotu,
asinis pakļaujas kalendāram.

Bet zem pelniem
guļ vanags.

Ne putns.

Acs.

Pavasaris atvēra logu.

Garām pagāja jauna sieviete
kā balta bura,
ko upe nepazīst,
bet straume atceras.

Un visa viņa filozofija
sašķīda
kā plāns ledus
zem klusiem soļiem.

Seneka aizvēra grāmatu.

Bronzas zvans
nepārstāj būt zvans
pat tad,
kad to gadiem neviens nezvana.

Viņš nolieca galvu
kā mūks
pie svētakmens,
kur vēl glabājās
pagānu siltums.

Viņš neskuma pēc sievietes.

Viņš pazina citu zaudējumu.

To uguni,
kas katru reizi
izvēlas cilvēku no jauna,
it kā gadi
būtu tikai putekļi
uz bronzas.

Neviens netiek uzvarēts.

Ne miesa.

Ne liesma.

Ne gars.

Mēs tikai noslēdzam pamieru,
kas ilgst
līdz nākamajam skatienam.

Vakars aiznesa viņas soļus.

Ne uguni.

Tā palika viņas ēnā
kā kalējs,
kas arī pēc kara
katru rītu iekur krāsni,
it kā dzelzs
vēl arvien
būtu ar āmuru pārliecināma.

Un viņš saprata:

cilvēks nenoveco,
viņš deg.

Viņš tikai kļūst
par rūpīgāku
savas sakāves
hronistu.

Ik reizi, kad

jauna sieviete paies garām
kā balta bura,
ko upe nepazīst,
bet straume atceras.

 

Bez tevis

Rīga šovakar saplīst pa šuvēm.

Lietus adatas dursta loga stiklu,
vējš dzenā pa pagalmu
izsmēķus un slapjas reklāmu lapas,
it kā kāds te būtu izgāzis
visas pilsētas neizdevušās dzīves.

Uz galda
auksta tēja,
grāmata ar tekstu uz leju.

Pērkons aiz Daugavas
lēni pārbīda nakti tuvāk.

Tu esi prom tikai uz brīdi.

Bet, kad gaidi,
pat sekundes kļūst garas
kā tramvaja sliedes lietū
un istaba saraujas
ap tukšo krēslu,
kur vēl palikusi
tavu plecu ēna.

Es skatos logā.

Negaisam rimstoties,
mēness kaut kur aiz mākoņiem
iekrīt upē
un neviens vairs nevar pateikt,
kur beidzas ūdens
un sākas gaisma.

Pasaulē,
kurā nekam nav lemta mūžība,
kur vētra vienādi plosa
jumtus,
upes
un cilvēku sirdis,

es gaidu.

Ne tāpēc, ka baidītos,
ka neatgriezīsies.

Tāpēc, ka katra minūte bez tevis
atgādina,
cik tukša ir pasaule pati par sevi.

Tad gaitenī atskanēs soļi.

Atslēga pagriezīsies slēdzenē.

Un viss šis lielais,
lietus izmērcētais Visums,

visa vētra,
visa nakts,
visa vientulība,
ietilps vienā elpas vilcienā aiz durvīm.

Kad tās savienosies,
tās vienmēr būs bijušas
viens un tas pats mākonis,
viens un tas pats vējš,
viena un tā pati
bezgalīgā upe.

Bet pagaidām
aiz tava loga tramvajs
aizvelk pa Ringštrāsi
savu dzelteno vientulību.

Operas fināla ārijā
dzied par nāvi un mīlu,
no Donavas pār pilsētu kāpj migla.

Es gaidu.

 

***

Naktīs es vēroju tavu kailo ķermeni.
Ne jau tāpēc, ka tas būtu ideāls.
Ideāli mani vienmēr ir garlaikojuši.
Es vēroju to tāpēc,
ka tajā dzīvo laiks.
Tavas krūtis nav tādas pašas kā toreiz.
Tava āda nav tāda pati.
Tavs vēders, tavi gurni,
tavas rokas.
Un tomēr es tevi vēlos vairāk.
Tas šķiet absurdi.
Jaunība solīja pilnību,
bet pilnība izrādījās tukša.
Tagad tavā ķermenī ir vēsture.
Es pieskaros tev
un zem pirkstiem jūtu nevis miesu,
bet gadus.
Visas tavas uzvaras.
Visus tavus zaudējumus.
Visu, ko pasaule tev nodarījusi
un ko tu tai esi piedevusi.
Tu guli man blakus,
kaila un neaizsargāta,
bet es zinu,
pat šajā tuvumā starp mums paliek attālums,
kuru nav iespējams pārvarēt.
Es nekad neuzzināšu,
ko tu redzi savās pēdējās domās pirms miega.
Nekad neieiešu tavā apziņā.
Nekad nekļūšu par tevi.
Un varbūt tieši tur sākas iekāre.
Nevis tavā ķermenī.
Tajā nepieejamībā.
Tajā, ka pēc visiem šiem gadiem
tu joprojām esi cita pasaule.
Es skatos uz tavu kailumu,
un tas man neatgādina jaunību.
Tas atgādina brīvību.
Brīvību, kuru nevar paņemt,
nopelnīt vai paturēt.
Brīvību, kuru var tikai mīlēt.
Un katru gadu
tu kļūsti skaistāka,
jo arvien mazāk centies būt skaista.
Tu vienkārši esi.
Un šī esamība,
šī klusā, spītīgā eksistence
man šķiet skaistāka par visu,
ko jebkad esmu vēlējies iegūt.

 

***

Kad tu ej gar pilsētas kanālu man pretī
melnās kurpītēs, pilnās mēness ūdens.
Mati smaržo pēc lietus glāstītiem kastaņkokiem,
tramvaju logi deg kā svētbildes miglā.

Tavs smaids tik bīstams,
atver tumšus dārzus,
kur granātāboli asiņo manī
un melni zirgi dzer no pilsētas strūklakām.

Katrā logā deg tava ēna.
Katrs tramvajs aizved mani,
tuvāk tev.

Katrs koks, slapjš no negaisa,
paceļ zarus,
it kā gribētu mani nodot.

Mati smaržo pēc lietus glāstītiem kastaņkokiem,
tramvaju logi deg kā svētbildes miglā.
Kad tu ej gar pilsētas kanālu man pretīm,
melnās kurpītēs, pilnās mēness ūdens.

 

***

Tava seja ienāca istabā pirms tevis.
Pati tu pēc tam neienāci nemaz.
Es sēdēju uz krēsla.
Krēsls sēdēja uz manis.
Tā mēs gaidījām mīlestību.
Aiz loga garām skrēja policists ar vijoli.
Vijole kliedza.
Policists klusēja.
Es uzrakstīju tev vēstuli,
bet burti pēkšņi nogura
un apgūlās uz grīdas.
Palika tikai:
“tu”
un komats.
Komats ilgi trīcēja.
Tu mani mīlēji tik stipri,
ka vienu ceturtdienu pilnībā pazudu.
Pat cepure mani vairs neatpazina.
Citreiz tu apsēdies pie galda
un sāki ēst maizi ar naglām.
Tas bija ļoti aizkustinoši.
No skapja izkrita vecs pulkstenis.
Viņš paskatījās uz mums un nomira.
Mēs klusējām.
Tas arī bija visromantiskākais.
Tad tu pēkšņi piecēlies
un izgāji cauri sienai,
jo durvis tajā vakarā bija pārāk sentimentālas.
Es paliku viens ar tējkannu.
Tējkanna elpoja smagi
un acīmredzot mani nosodīja.
Uz galda stāvēja divi āboli.
Viens no tiem mani mīlēja.
Otrs strādāja pārvaldē.
Es ilgi nevarēju saprast,
kurš ir kurš.
Nakts laikā griesti nolaidās zemāk,
lai labāk klausītos mūsu klusumā.
Tu atgriezies tikai pulksten četros no rīta
ar slapju avīzi rokās.
Es tevi laikam mīlu,
tu pateici.
Bet tik klusi,
ka to dzirdēja tikai skapī dzīvojošais grāmatvedis.
Viņš sāka raudāt.
Tad mēs gulējām blakus,
nekustīgi kā divas kļūdas dokumentos.
Tava roka gulēja uz manas rokas
kā sveša valdība.
Ārā gar māju lēni gāja zirgs
bez piederības šim jaunajam gadsimtam.
Un pēkšņi kļuva tik skumji.
Mēs klusējām tik ilgi,
ka nakts aizgāja prom aizvainota.
Tad tu pieskāries manai rokai
un visa istaba pēkšņi kļuva par zirgu.
Mēs tagad dzīvojam tā krēpēs,
jauni cilvēki uz mums rāda ar pirkstiem,
nekad neredzējuši nevienu no mums
pirms
tam.
Mēs sēžam tumsā,
paverdzinot viņu sociālo tīklu komentārus.
Ētikas komisijas pēc viņu sūdzībām
zem mūsu krēpēm
rīko protesta akcijas.

 

***

Pēc desmitiem
ēdnīcā paliek tie,
kam rīts sākas pārāk agri,
vakars pienāk pārāk vēlu.
Pie loga
divi vīri darba jakās,
rokas melnas pie nagiem,
alus līdz pusei.
Pie letes
sieviete skaita atlikumu
tik lēni,
it kā nauda būtu smagāka vakarā.
Uz jūsu galda
kartupeļi,
mērce šķīvja malā,
pāris lēti cīsiņi,
divas dakšiņas,
viena maize.
Viņas piedurkne
vēl smaržo pēc lietus.
No virtuves nāk sviedrains siltums,
ceptas eļļas dvaka,
mitrs tvaiks,
trauku šķindēšana.
Aiz loga Rīga,
vēlais trolejbuss
pārvelk pelēcīgu gaismas plīvuru
pār viņas seju.
Viņa paceļ glāzi.
Lēts vīns
uz brīdi padara muti tumšāku.
Pie blakus galda
kāds žāvājas,
kāds skatās telefonā
ar tukšu skatienu,
it kā gaidītu nelielo algu
vairāk nekā citas ziņas.
Tu runā maz.
Viņa novelk cimdu
un noliek to blakus maizei.
Pirksti uz galda malas,
vēnas redzamas
spuldzes bālajā gaismā.
Virs galvas
ventilators griež nogurušu ēnu.
Kad viņa noliecas pēc sāls,
mati pieskaras plecam
un atsedz kaklu
vienā īsā kustībā.
Pa durvīm ienāk aukstums.
Kāds kurjers paņem ēdiena paciņu
neatskatoties.
Kases aparāts klikšķ.
Tavs pirksts
atrod viņas roku
starp drupačām,
starp nazi un šķīvi,
it kā tas būtu
vienīgais precīzais darbs šai dienā.
Viņa roku neatvelk.
Aiz stikla
pilsēta turpina strādāt:
logi,
laternas,
vēlie autobusi
un cilvēki,
kas mājās pārnes
dienas nogurumu
kā slapju apģērbu.
Kad jūs pieceļaties,
krēsli atskan pārāk skaļi.
Pie durvīm
mēteļu audums saskaras pirmais.
Neviens neskatās.
Tik vien kā letes sieviete
uz mirkli paceļ acis
un atkal nolaiž.