— Neprāta struktūras

Mākslinieks un mentālās veselības aktīvists the vacuum cleaner (īstajā vārdā Džeimss Ledbiters) veido darbus, kuru centrā ir mentālā veselība, invaliditātes taisnīgums, ekoloģijas, rūpes, sadarbība un neprāts (madness). Viņš veido
intervences, akcijas, instalācijas un filmas: projektā Madlove kopā ar citiem the vacuum cleaner veidojis dizainu psihiatriskajai klīnikai, kas ļautu nevis norobežot un sodīt pacientus, bet gan palīdzēt justies labi; dokumentālā filma In Chains stāsta par radikālu garīgās veselības kopienu Indonēzijā, kurā dzīvo cilvēki, kas iepriekš garīgās veselības izaicinājumu dēļ piedzīvojuši necilvēcīgu izturēšanos – saslēgti ķēdēs, turēti sasieti un iesprostoti; darbs This Is Also Ukraine ir filma par desmit pusaudžiem un viņu dzīvi pie frontes līnijas. the vacuum cleaner vairāk nekā astoņus gadus strādājis ar bērniem un jauniešiem, kas piedzīvo mentālās veselības izaicinājumus, kopā veidojot mākslas darbus, iztaujājot ierastos priekšstatus par slimību un veselību, kritiski uzlūkojot pieejamās palīdzības formas un kopā meklējot iespējas, kā justies labāk un rūpēties citam par citu. Ar mākslinieka darbiem tuvāk var iepazīties viņa mājaslapā. Šogad the vacuum cleaner piedalīsies festivālā Homo Novus, vadot festivāla skolu. Intervijā sarunājamies par neprātu, taisnīgumu, rūpēm un pārmaiņām, kas nepieciešamas.

Linda Mence

 

Es varētu sākt ar vispārīgu un varbūt pat naivu jautājumu – kā tu definētu neprātu?

Tas ir gan naivs, gan diezgan grūts (smejas), bet citādi labs jautājums. Angļu valodas vidē, kā arī Eiropas kultūrā mūsu izpratne par cilvēka prātu atbilst noteiktam standartam. Manuprāt, par neprātīgiem sauc cilvēkus, uzvedību vai pieredzi, kas nesaskan ar šauro cilvēka eksistences definīciju. Tā var būt diezgan satricinoša pieredze, kas nonāk sadursmē ar standarta normatīvajiem dzīvesveidiem, it īpaši paranormatīvās vai invaliditāti diskriminējošās struktūrās. Turklāt neprāts ir diezgan daudzslāņains, kā arī ir viens no “ja tu zini, tad zini” gadījumiem. Tu zini, kad esi traks.

 

Kāpēc ir bijis svarīgi izvēlēties tieši šo vārdu, kam parasti ir ļoti negatīva konotācija, un to savā ziņā atgūt, pagriezt tā nozīmi? Un vai t ovar saukt par pagriezienu?

Nezinu, vai tas ir bijis svarīgi. Man šķiet, ka tas ir jautri, un tāpēc svarīgi. Tas ir tāpat kā melnādainie atgūst, par savu padara N vārdu vai geji un lesbietes padara vārdu “kvīrs” par savu; tas vispirms ir savas cilvēcības apliecinājums, kas izaicina strukturālo diskrimināciju. Ja valoda galvenokārt tiek izmantota stigmatizācijai, tad pašstigmatizācija šo situāciju nedaudz maina. Bet tas varbūt ir nedaudz sarežģītāk, salīdzinot ar citām identitātes formām. Neviens nesaka: “Neprāts, o jā! Lieliski! Brīnišķīgi un viegli!” – cilvēki saka: “Neprāts… Sarežģīti. Tā var būt ļoti sāpīga pieredze. Liels izaicinājums.” Tāds es esmu, tāda ir mana pieredze, un tādēļ man nevajadzētu tikt stigmatizētam vai diskriminētam. Kopīga pieredze var radīt pamatu kopienai un spēkam, tāpat kā pieejā, kas balstīta tiesībās. Zināmā mērā nākas aizstāvēt cilvēktiesības vidē, kur tās tiek ignorētas.

 

Kā kopienas veidošana un sadarbība var palīdzēt, saskaroties ar garīgās veselības izaicinājumiem?

Nedomāju, ka esmu apzināti centies strādāt ar dažādām kopienām vai pat veidot tās. Kad strādāju slimnīcās vai kopienas kontekstā, tur bieži vienkārši ir cilvēku grupas. Pašreizējā modelī, ko galvenokārt izmanto garīgās veselības jomā, viss ir individualizēts, katram tiek noteikta individuāla diagnoze. Es pat teiktu, ka lielākoties terapija ir individualizēta zāļu lietošana. Un es nesaku, ka individualizēta pieeja nav nozīmīga. Bet ir arī sabiedrības veselības modelis garīgās veselības jomā, kurā tiek ņemtas vērā cēloņu un problēmu sistēmas. Tur ir saistība ar cilvēku savstarpējās palīdzības, proti, rūpju potenciālu. Svarīgi ir izrauties no izolācijas un gūt kopīgas pieredzes apziņu, kaut gan līdzvērtīga ir arī individuālā pieredze, piemēram, tā dēvētā nelabvēlīgā bērnības pieredze jeb ACE.¹ Garīgā veselība arī var būt strukturāla; pastāv iemesli, kāpēc dažādās kultūrās dažādi garīgās veselības simptomi izpaužas atšķirīgi. Tātad veids, kā organizējam sabiedrību un sistēmas, ir tikpat svarīgs kā individuālais darbs. Cilvēks pats nevar pārvarēt šīs strukturālās problēmas, tāpēc te būtiski ir kopīgi pūliņi, prasme organizēties un sabiedrības iesaiste. Kāda jēga ir justies labāk pasaulē, kurā valda strukturāla diskriminācija? Tas ir kā dzēst liesmas un nemeklēt iemeslu, kāpēc tās izcēlās. Tāpēc, strādājot ar jauniešu grupu, svarīgi apzināties, kādi strukturālie spēki uz viņiem iedarbojas. Jāsaprot, kādas ir vai nav rīcības iespējas, kā viņi var tam pretoties, jo salabot izdziedēt slimu prātu slimā pasaulē ir pilnīgs neprāts. Visi to zina, bet mēs mēģinājumiem risināt garīgās veselības sistēmiskos cēloņus pieejam tā, it kā jau būtu zaudējuši.

 

Kā, strādājot ar jauniešu grupām, radīt vidi, vienoties par robežām un noteikumiem, lai tu kā vadītājs nepaliktu varas pozīcijā? Vadītājam pastāv risks kļūt par kārtējo autoritāti.

Jau procesa pašā sākumā mēs izstrādājam tā saucamo grupas vienošanos. Mēs kopīgi izveidojam robežas videi, iesaistot tajā arī jauniešus. Šis jautājums par rīcības brīvību un varu jeb par to, kam ir tiesības noteikt vides pastāvēšanas noteikumus, ir diezgan svarīgs. Acīmredzami nedaudz pretrunīgi, jo var izveidot robežas struktūrai, taču eksistē plašāks, nekontrolējams konteksts, tāpēc ir svarīgi vienoties par to, kā runāsim, izturēsimies vai ieklausīsimies. Un tad ir arī atbildības un izpratnes aspekts, kad lietas neiet kā plānots. Strādājot garīgās veselības jomā, īpaši ar jauniešiem, ātri sapratīsi, ja pieeja nebūs iedarbīga, – viņi vienkārši neiesaistīsies, tāpēc pastāvīgi cenšos panākt, lai cilvēki būtu klātesoši, iesaistīti, justos psiholoģiski droši; lai viņi sajustu, ka kontrolē situāciju vai saprastu, ka lietas var nebūt kontrolējamas un situāciju ietekmē lielākas struktūras, kas nozīmē, ka tās nevar kontrolēt. Es to nevaru ietekmēt, jaunietis to nevar ietekmēt. Svarīgi ir nodrošināt lēmumu pieņemšanas caurskatāmību un skaidri pateikt, ka lēmums nav nācis no tevis, kā arī atklāti paust attieksmi. Bet ir arī līdera atbildība un modeļi, jo būt līderim, tas pats par sevi nav nekas slikts. Šajā jomā man ir ievērojama pieredze, tāpēc dalos ar to un vienlaikus esmu arī atbildīgs pret cilvēkiem, kas iesaistīti procesā. Tāpēc, kad pieļauju kļūdas, pieņemu nepareizus lēmumus, kaut ko sabojāju, palaižu garām vai nepareizi sadzirdu, es lūdzu, lai man to pasaka, lai varu to labot. Ja tā ir mana kļūda, tad esmu par to atbildīgs. Tas īpaši attiecas uz jauniešiem, kuri ir auguši sistēmās, kur pieaugušie nekad neatvainojās, neatzina, ka ir pieļāvuši kļūdas vai pieņēmuši nepareizus lēmumus. Reizēm vislabākās attiecības ar jauniešiem izveidojas tieši tad, kad esmu pieļāvis kļūdu un viņi uz mani sadusmojas. Tad man jāpieliek pūles, lai atjaunotu uzticību, atvainotos un izskaidrotu, kāpēc pieļāvu kļūdu vai izteicu muļķību, un ka tobrīd nepadomāju, jo biju noguris, stresā vai nervozs. Bet es varu atjaunot šīs attiecības. Tāpat no pieredzes zinu, ka ir situācijas, piemēram, kad vienreiz rīkojām izrādi, un kādā brīdī pie manis pienāca jauna sieviete un teica: “Esmu uzrakstījusi tekstu, kas ir par ļoti sarežģītu dzīves pieredzi, un es gribētu to rīt nolasīt 400 cilvēkiem.” Un es atbildēju: “Man šķiet, ka tas ir ļoti uzmanīgi jāpārdomā, varbūt tā šoreiz nav laba doma. Zinu, ka tu esi tam gatava, bet esmu daudzkārt to piedzīvojis, un zinu, ka pēc tam jutīsies iztukšota, neaizsargāta, varbūt dzirdēsi, ka tevi kritizē, un tas var būt nepatīkami. Vai varēsi to izturēt? Es nesaku nē, bet uzskatu, ka tam vajag laiku, kura pašlaik nav. Rūpēties par tavu drošību ir mans pienākums un atbildība; tas izriet no pieredzes, ko esmu guvis līdzvērtīgās situācijās. Tas nav “nē”, bet uzmanīgi padomā, varbūt parunā ar vienaudžiem. Ko varam izdarīt 24 stundās, lai to īstenotu?” Atklātās sarunās veselīgā veidā parasti kopīgi apdomā un izvērtē risku, neizvairoties no tā, bet arī neapdraudot otru, nevis paziņo, ka “tu esi kļūdījies, bet man ir taisnība, jo esmu psihiatrs un šī ir tāda pseidozinātniska pieeja cilvēka prāta izpratnei”. Satiekoties un kopīgi visu pārdomājot, sadarbojoties, var mēģināt mazināt hierarhiju, jo, pasakot, ka “rokasgrāmatā rakstīts – tev ir robežstāvokļa personības traucējumi un te ir aprakstīta zāļu lietošana un tevis ārstēšana”, – tas ir reducējoši, cilvēkiem tas nepatīk.

 

Vai tev šķiet, ka medicīniskajam modelim ir sava vieta, ja domājam par neprātu?

Man šķiet, tas ir interesanti. Es patiešām atbalstu medicīnu. Medicīna, īpaši rietumu medicīnas un medicīniskās prakses attīstība, ir sasodīti lieliska. Piemēram, pirms 100 gadiem 30 % sieviešu mira dzemdībās, bet pašlaik rādītājs ir daudz zemāks, un tas ir apbrīnojami. Tam ir sekas attiecībā uz sievietēm un viņu dzemdību pieredzi, bet kopumā dzemdību, vēža, HIV un Covid-19 gadījumos medicīna un medicīniskā prakse ir paveikušas neticamas lietas. Runājot par garīgo veselību, zāles var būt brīnišķīgas: tās var stabilizēt un nomierināt. Taču pierādījumu bāze par to, kas darbojas un kas nedarbojas, ir daudz nedrošāka nekā, piemēram, Covid-19 vakcīnām. Covid-19 vakcīnām patiešām ir blakusparādības, un ļoti nelielam cilvēku skaitam tās var būt bīstamas, taču pārsvarā tās panes labi. Bet mēs diemžēl vēl nevaram veikt asins analīzes, DNS testus vai kaut ko līdzīgu, lai diagnosticētu garīgās veselības traucējumus. Tie tiek pamatoti ar pacienta ziņojumiem un novērojumiem, kas ir mazāk uzticami, jo ir subjektīvi. Viens psihiatrs var teikt, ka man ir šizofrēnija, cits – ka personības traucējumi. Varētu arī jautāt – kur ir robeža starp normālu cilvēka pieredzi un medicīnisku problēmu? Jo 70. un 80. gados mēs uzskatījām, ka geji ir garīgi slimi, bet tagad secinām, ka tas bija ļoti problemātiski un muļķīgi. Un ne tik sen mēs Anglijā uzskatījām, ka noteikta melnādainu vīriešu uzvedība liecina par garīgu saslimšanu, bet tagad apzināmies, ka tas bija rasistiski, tāpēc mēs vairs tā nedarām. Kur ir robeža starp cilvēka prātu un smadzenēm un to, kas tiek uzskatīts par normālu? Kam ir tiesības noteikt, kas ir normāls? Kāds spiediens un ietekme pastāv saistībā ar šo izpratni? Nesaku, ka medicīna vai diagnoze nav svarīga, bet, manuprāt, godīgi jāatzīst, ka tās pamati ir mazāk precīzi, nekā mēs vēlamies atzīt. Bet tas ir grūti. Ja jūties neaizsargāts, tu nevēlies dzirdēt, ka tev tiks izrakstīti antidepresanti, bet patiesībā pētījumi šajā jomā nav tik ticami, kā domājam, bet, hei, mēģināts nav zaudēts. Daļēji problēma ir arī tajā, ka sakām cilvēkiem, lai viņi uzticas medicīnai un ārstu praksei, bet nejautājam: “Vai tev ir stabila dzīvesvieta? Vai tev ir pietiekami daudz naudas, lai samaksātu šomēnes īri? Vai tu esi vardarbīgās attiecībās ar kādu? Tev ir bērnības trauma? Kā tevi ietekmē vides faktori? Vai lasot avīzi tevi pārņem bezgalīga izmisuma sajūta? Vai tu jūties bezpalīdzīgs un bezspēcīgs?” Esmu runājis ar daudziem jauniešiem, un lielākajai daļai viss šķiet nedaudz bezjēdzīgs. Visur ir pretrunas, nav nekādas cerības par šo pasauli. Pieaugušie ir ielikuši tev rokās ierīci (parāda telefonu), kurā ir lietotnes, kas pārveido smadzeņu darbību un padara atkarīgu. Bet tāpat pieaugušie norāda, ka tevī ir problēma, tā vietā, lai atzītu, ka ir tevi padarījuši atkarīgu no sociālajiem tīkliem un nav radījuši dzīvošanas vērtu nākotni; nav darbavietu, un tagad valdība vienkārši atklāti melo par genocīdu Gazā un nedara pilnīgi neko, lai palīdzētu Ukrainas iedzīvotājiem. Protams, ka var kļūt traks, kā citādi? Bet, lūk, jāieņem dažas tabletes, un viss būs kārtībā. Tava kārta kļūt par produktīvu sabiedrības locekli, kas pelna naudu kapitālismam. Tas taču nav loģiski, vai ne?

 

Darbā Madlove, kurā veidoji dizainu psihiatriskajai klīnikai, tu, šķiet, nojauc hierarhiju, pārņem organizēšanas darbu, izveidojot slimnīcu, kas varētu palīdzēt atveseļoties. Kā fiziskā telpa var palīdzēt justies labāk?

Šis projekts sākās ar patiesībā ne pārāk smieklīgu joku. Anglijā ir Nacionālais veselības dienests, tātad valdība vada veselības aprūpi, un to finansē ar nodokļu naudu. Biju šī dienesta psihiatriskās slimnīcas stacionārā, un mani apciemoja draudzene, kura nebija bijusi šādā slimnīcā. Viņa teica: “Šī vieta ir šausmīga, tas ir cietums.” Es jokoju: “Jā, es noteikti varētu izveidot daudz labāku garīgās veselības iestādi.” Pēc dažiem mēnešiem, kad satikāmies, viņa atminējās runāto, bet atbildēju, ka neatceros, es toreiz biju sazāļots. (Abi smejas.) Viņa teica: “Tu tieši tā teici.” Es aizbildinājos, ka tādas lietas parasti saku, un viņa atbildēja, ka, pēc viņas domām, man tas būtu jādara. Ja psiholoģiskas ciešanas, vai nu kā to sauc, nav indivīda problēma, kāpēc mēs cilvēkus par to sodām? Kas notiktu, ja iestādes vēlētos mazināt sāpes un ciešanas? Kādi procesi tās mazinātu? Tas ir diezgan pašsaprotami, ticu, ka zinātnieki apstiprinātu – agrīna intervence garīgās veselības jomā atmaksājas vairāk nekā gaidīšana, līdz situācija sasniedz krīzes punktu. Atkal sabiedrības veselības modelis. Bet kāpēc lai cilvēks ietu meklēt palīdzību, ja par to soda, ieslogot cietumā? Viņš to nedarīs! Tātad, ja mēs pārveidotu šo pieredzi kā kaut ko vēlamu, estētiski un sensori stimulējošu, ar daudzām nodarbēm, kādas būtu šādas pieejas priekšrocības? Kam ir šīs zināšanas? Ja tā padomā, tad cilvēkiem, kas izmanto šīs telpas, ir zināšanas. Visneradikālākais, ko var iedomāties, – ļaut zinošajiem iesaistīties projektēšanā. Un šī pilnīgi neradikālā ideja pie varas esošā eiblisma dēļ kļūst par diezgan radikālu ideju. Saistībā ar šo projektu esam runājuši, manuprāt, ar apmēram 800 cilvēkiem visur pasaulē – no Indonēzijas, Lielbritānijas, Īrijas, Šveices, Latvijas –, un visi ir vienisprātis. Varbūt ir vērts norādīt, ka, piemēram, smaržai ir nozīme. Ja smaržo pēc tīrīšanas līdzekļu ķimikālijām un sterilizācijas, tas liks justies noteiktā veidā. Sajūtas var mainīties, piemēram, ja, ieejot telpā, smaržo pēc kafijas vai mājās ceptas maizes, vai arī pēc smaržām, ko lietoja māte, ja tu mīlēji savu māti; vai pēc konkrētām puķēm, vai arī ja, iznākot ārā, smaržo pēc okeāna. Jā, tik vienkārši.

 

Dažas no iezīmēm, ko ievēroju, bija krāsu daudzveidība un iespējas ieņemt dažādas pozas, var sēdēt vai gulēt. Tur ir daudz zaļuma un augu. Vai ir vēl kādi citi elementi, kurus tu uzskati par universāliem un kurus cilvēki vēlas sev tuvumā?

Jā, tev taisnība. Daba ir diezgan universāla, un cilvēki galvenokārt vēlas maņu stimulāciju. Ir novērojumi īpaši attiecībā uz skaņu – daudzi dod priekšroku klusumam, tas ir svarīgi. Ir vēl kāds interesants novērojums par to, ko cilvēki vēlas darīt. Saskaņā ar pašreizējo medicīnisko modeli cilvēkiem izraksta zāles, un tās padara viņus gausus, nogurušus vai letarģiskus, taču patiesībā pacienti vēlas dažādas nodarbes. Garlaicība ir viena no lielākajām problēmām psihiatriskajās slimnīcās; cilvēkiem patīk māksla, doties pastaigās, vingrot, kopīgi darboties, piemēram, cept maizi, socializēties, spēlēt spēles. Diezgan vienkārši uzdevumi, kas piesaista prātu un novērš uzmanību uz kādu laiku. Turklāt pusstundu ilga vingrošana rada endorfīnu pieplūdumu, savukārt tikpat ilga pelde jūrā palīdz atgūt mieru. Tradicionāli to sauc par ergoterapiju, tas, lūk, ir universāli. Dzīvnieki arī ir universāli, vajag vietu kaķēniem. Un vēl kas – to daudzi neievēro, bet cilvēki patiešām vēlas uzņemties atbildību; pilnīga atbildības atņemšana nav laba. Tā ir prakse 12 soļu programmās – ja vari uzturēt augu dzīvu sešus mēnešus, tad vari uzturēt arī attiecības. Patiesībā ir ļoti svarīgi uzticēt atbildību – par citiem cilvēkiem, dzīvniekiem vai par maizes cepšanu, ēdiena gatavošanu vai trauku mazgāšanu. Svarīgi atcerēties, ka tāda ir normāla dzīves kārtība. Izrādās, ka dāsnums un laipnība pret citiem ir terapeitiska vērtība.

 

Tu savos darbos esi runājis par piespiedu ārstēšanu. Kā saprotu, vairumā vietu tā ir juridiska procedūra, ko var veikt noteiktās situācijās, taču tā ir arī galēja cilvēka autonomijas ierobežošana. Kā tu to vērtē? Vai var būt gadījumi, kad cilvēka griba nevar tikt ņemta vērā, vai arī jebkurā situācijā ir iespējams vienoties un rast pieeju cilvēkam?

Neviens likumīgi neaiztur un neārstē cilvēkus ar piespiedu līdzekļiem par smēķēšanu, lai gan smēķēšana nodara lielāku kaitējumu. Likuma priekšā nav vienlīdzīgas attieksmes. Tur izpaužas ļoti specifisks vēsturiskais konteksts – pirmā slimnīca, kā to saprotam Anglijā, garīgās veselības aprūpei tika atvērta 13. gadsimtā. Un tā bija ieslodzījuma vieta, lai izolētu trakos un ieslodzītu tos vienā vietā. Joprojām izmantojam šādu pieeju. Tagad bieži tiek uzdots jautājums par spēju saņemt un izprast ārstēšanu. Kāpēc vispār ļaujam cilvēkiem nonākt līdz šādam stāvoklim? Atkal cilvēks nonāk līdz vislielākajai iespējamajai krīzei, pirms notiek iejaukšanās. Kāpēc tas nenotiek pirms cilvēks zaudē rīcībspēju? Es domāju – mēs taču neaizturam cilvēkus par smēķēšanu, lai gan, to darot, cilvēks nodara kaitējumu sev pašam. Kāpēc tad ar garīgo veselību ir citādi? Varbūt varam padomāt, kā cilvēks var nodarīt sev kaitējumu drošā veidā? Ko par to domāt un kā rīkoties ētiski un morāli? To cilvēku īpatsvars, kuri nodara kaitējumu citiem, ir ļoti zems. Realitātē ir daudz lielāka varbūtība, ka kaitējumu izdarīs veselais, nevis trakais, tāpēc es par to īsti neuztraucos. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad kādas personas garīgā veselība var padarīt viņu par draudu sabiedrībai, un ir pilnīgi saprātīgi un racionāli, ka pastāv likumi, kas to ņem vērā. Taču to cilvēku īpatsvars, kuriem šis likums būtu jāpiemēro, ir izteikti mazs, praksē šie likumi neattiecas uz lielāko daļu cilvēku ar garīgām problēmām. Piespiedu aprūpes ietekme uz cilvēku ir patiešām milzīga. Daudzi pusaudži, ar kuriem esmu strādājis, stāsta par to, kā viņus ietekmē tas, ka viņus likumīgi aiztur, piespiedu kārtā ārstē un baro, atņem tiesības. Tā ir pieredze, kas līdzinās spīdzināšanai un traumē. Cilvēku trauslā stāvoklī pakļauj pieredzei, kas jau esošo traumu tikai pastiprina, tā vietā, lai laikus pievērstu uzmanību, atbalstītu mājās, izvērtētu sociālo situāciju, ģimeni un plašākas sabiedrības struktūras. Ja šāds būtu rīcības plāns, ātri samazinātos vajadzība pēc piespiedu aprūpes, kas burtiski ir dārgākā aprūpes forma, kāda ir iedomājama. Tagad, strādājot slimnīcā Austrumlondonā, lielākā daļa tur esošo jauniešu atrodas individuālā novērošanā, tāpēc viņiem vienmēr blakus ir jābūt vienam darbiniekam. Turklāt vēl taču psihologs, psihiatrs, ergoterapeits un medmāsas. Un vēl visas pārējās saistītās struktūras – tas ir dārgi. Būtu krietni lētāk atklāt jauniešu problēmas agrāk.

 

Kad teici “nodarīt sev kaitējumu drošā veidā”, vai tu to domā paškaitējumu, lai mazinātu psiholoģiskās sāpes?

Ja jaunietis, piemēram, grasās sev griezt – tam ir dažādi iemesli. Bet varētu iemācīt to darīt drošākā veidā, lai viņš pēc tam satīrītu pēc sevis, pārsietu brūces un viņam būtu atbilstoša pieeja atbalsta struktūrām. Paškaitējums notiks, un tas nav pats par sevi slikti, bet morāli tas ir visai neviennozīmīgi. Tomēr automātiski ir pieņemts, ka tas ir slikti, un tādēļ jebkurš gadījums ir jāaptur par katru cenu, nevis jādomā – ja to darīs, kā to darīt droši un atbildīgi? Nesaku, ka to atbalstu, bet ar to var rīkoties līdzīgi kā ar narkotiku politiku pieaugušajiem. Ja ir plānots lietot narkotikas, vai ir pieejams atbilstošs psiholoģiskais atbalsts? Vai ir izvērtēti apstākļi, kas varētu būt iemesls, kāpēc cilvēks nonāk pie atkarības, un vai narkotikas ir pieejamas tā, lai tas nefinansētu narkotiku karteļu darbību? Daudzi jaunieši man ir teikuši, ka viņi slēpj paškaitējumu, jo ir bailes tikt sodītam, nevis vēršas pie pieaugušā, sakot: “Man vajag palīdzību, lai tiktu galā ar sevi. Es nejūtos labi. Varbūt ir kāds, ar ko varētu atklāti parunāties un kas par to nekritizētu.” Tas varētu samazināt paškaitējumu.

 

Mans pēdējais jautājums ir – kādas pārmaiņas tu vēlētos redzēt?

Es vēlētos redzēt ilgtermiņa plānu. Es gribu varēt apstāties, jo… esmu diezgan noguris. Bet negribu saņemt izpušķotu, skaidri definētu atbildi: “Ja izdarīsim šīs piecas lietas, viss būs kārtībā,” – jo tā ir toksiska viltus cerība. Gribu sarežģītu, garu un grūtu sarunu, kurā detalizēti tiktu izrunāts, kā lietas notiek un kāda ir to ietekme uz situāciju. Un tad, ja tas mainīsies, kas notiks? Kas varētu notikt? Domājot par lietām intersekcionālā veidā, nevajadzētu risināt sarežģītas problēmas ar lozungiem, jo Anglija diemžēl ir tukšu lozungu valsts. Lielisks piemērs tam bija apmēram pirms 10 gadiem, kad notika liela kampaņa, lai risinātu stigmu saistībā ar garīgo veselību. Un kampaņa saucās Laiks runāt. Ir laiks runāt par garīgo veselību, ideja nav slikta, taču izrādījās, ka, lai gan ir laiks runāt, visi jautā – ar ko? Nav psihologu. Tas ir tāpat kā lūgt cilvēkiem atvērt Pandoras lādi un runāt par ļoti sarežģītu pieredzi, bet nav ar ko runāt, jo rindā uz psihologa konsultāciju jāgaida trīs gadi. Tas nav plāns. Šim lozungam vajadzēja skanēt tā: “Laiks runāt pienāks apmēram pēc 10 gadiem, kad būs radīta iespēja atrast cilvēkus, ar kuriem runāt. Līdz tam brīdim tu esi par sevi atbildīgs, draugs, nopietni, ej un pats tiec galā.” Nav diez ko labs lozungs. Anglijā ir organizācija, ko sauc par Karalisko psihiatru koledžu (Royal College of Psychiatrists). Tā ir medicīnas augstskola, kas pārrauga psihiatriju un psihiatru apmācību, un koledžas vadītāja nesen devās pensijā. Īsi pirms aiziešanas pensijā kādā intervijā viņa teica: “Nu, tagad es aizeju, tāpēc varu runāt patiesību: ir pilnīgi skaidrs, ka Anglijā garīgās veselības problēmas ir pielīdzināmas pandēmijai, kas pēc mirušo skaita, ietekmes uz sabiedrību un izmaksām sabiedrībai ir Covid-19 mērogā; tā neapstrīdami ir pandēmija, tikai klusa.” Tas ir tik nopietni. Nepieciešamas pamatīgas pārmaiņas, bet tās nenotiek. 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā bija brīdis, kad klimata pārmaiņu aktīvisti brīdināja par situācijas nopietnību un to, ka jāveic nopietnas pārmaiņas, bet visiem bija par grūtu un sarežģītu par to domāt. Tagad esam tādā procesa posmā, kurā vispirms jāatzīst, ka problēmas ir daudz lielākas, nekā apzināmies.

 

1. Adverse Childhood Experiences.  (atpakaļ uz rakstu)