— Par lietu dabu

Par Lindas Mences dzejoļu krājumu acij ir maza kabatiņa (Neputns, 2026)

“Rietumu humanitāro zinātņu diskusijās šī gadsimta sākumā ir notikusi būtiska akcentu maiņa – arvien vairāk pētnieku apšauba, ka cilvēks ir nošķirams no materiālās pasaules. Cilvēks vairs netiek uzskatīts par tikai metafizisku un lingvistisku būtni, kas paceļas virs trulās un nedzīvās matērijas. Šo priekšstatu aizstājusi nepieciešamība skatīt cilvēku kā daļu no apkārtējās vides, bet dabā un lietās atpazīt aģenci jeb rīcībspēju un sava veida poētiku,” norāda numura redaktori Ieva Melgalve un Artis Ostups.

No žurnāla Letonica Nr. 59 ievada un reklāmas materiāliem

Lindas Mences pirmais dzejoļu krājums Apļi (2023) ieguva Ojāra Vācieša prēmiju un plūca laurus Latvijas literatūras gada balvas (LaLiGaBa) nominācijā Spilgtākā debija, savukārt bērnu dzejas krājums Kosmoss ir virs bēniņiem (2024) bija nominēts LaLiGaBa kategorijā Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem. Man šķiet, varu paskaidrot, kāpēc tā. Apļi bija tik negaidīti kvalitatīva, oriģināla un no pamatplūsmas atšķirīga grāmata, ka žūrijas locekļi sacīja – “grūti noticēt, ka šis ir debijas krājums”.¹ Savukārt Kosmoss ir virs bēniņiem nebija ne ar ko sliktāks par Apļiem, tikai varēja rasties jautājums, vai dzejoļi ir pietiekami glaudīgi un jauki, lai tos lasītu priekšā bērniem. Tā gada LaLiGaBa konkurenti – Marta Pujāta kurlikt…tikjauk…šīī-fer un Lindas Mences Kosmoss – varēja sacensties par galveno balvu oriģinalitātē, bet žūrijā tika diskutēts, vai grāmatas lielāku interesi neraisītu pieaugušo lasītāju auditorijā.

Apļu daudzslāņainību, vērienu un dziļumu būtu grūti pārspēt, un, manuprāt, jaunais krājums inovāciju ziņā ir mazliet pieticīgāks, toties rāda jau izvērstākus meklējumus, kā runāt caur lietu mutēm, simboliem, formām, mītiem, vēsturiskas pieredzes slāņiem. Salīdzinot ar Apļiem, krājums ir viendabīgāks, veidots no garākiem cikliem, ļaujot arī sekot autores intelektuālajam ceļojumam kultūras vēstures pasaulē.

Grāmata atšķiras no laikmetīgās literatūras pamatstraumes ar to, ka ir un paliek introverta, netiecas pēc arvien reālistiskākas un tiešākas privātās dzīves sfēras atklāšanas. Pļāpīgāko stāstošo dzejoļu liriskās varones dzīvo drīzāk nosacītā vēsturiskā laikā nevis mūsdienās. Tādus darbus kā Sieviete (30. lpp.)² un Kalpone (32. lpp.) iespējams traktēt kā universālu sievietes pieredzi, kas vijas cauri laikmetiem, tajā pašā laikā tā marķēta vēsturiski (vai teiksmaini) gan konstruējot situācijas, gan izvēloties vārdu krājumu.

Jāpiebilst, ka stāstījums tā arī nekļūst par Mences krājumā izplatītāko dzejas formu, domai savu veidolu drīzāk atrodot refleksijā (muzejs, 9. lpp.), domu akvarelī (dienas, 12. lpp.) vai konceptuālā instalācijā (laika formas, 15. lpp.). Mencei ir raksturīgi jēgas atsegt caur intelektuālu vai metafizisku pieredzi. Es pazīstu šo sajūtu. Tās ir it kā konceptuālas un abstraktas emocijas – tu mēģini satvert nojausto pieredzi ar cerebrālām maņām. Kādā sarunā pirms vairāk nekā 25 gadiem dzejnieks Jānis Rokpelnis izteicās, ka pārmērīga racionālā prāta darbināšana traucē rakstīt dzeju, tur nekas nevar sanākt. Tomēr, manuprāt, ja metafiziski cerebrālā dzeja izdodas, tā ir vislabākā no visām, un arī paša Rokpeļņa labākā dzeja nereti ir tieši tāda (“Uz galda, kas atrodas / vienā plaknē ar palodzi, / parastā vāzē / reiz iekļuva ēna”³).

Domu skulptūras un instalācijas Mences dzejā risinātas dažādās tehnikās. Ciklā laika formas pats nosaukums jau ir vilinošs telpiskās iztēles uzdevums. Cikla atsevišķās daļas – virve, gredzens, atspere, caurums, tīkls – rāda šo metaforu analītisku gadījumu izpēti vai, citiem vārdiem sakot, asociatīvi demonstrē metaforas darbu. Līdzīga ir cikla amati struktūra –  daļas grozu pinēja, audēja, podniece, adītāja it kā ļauj amatniecēm pastāstīt par savu darbu, taču šie dzejoļi nebūt nav dokumentāli jeb dzīvi stāstoši, drīzāk sirreālistiski, konceptuāli vai simboliski: “es ieviju grozos šķipsniņu ūsu” (23. lpp.), “es gribētu savas bļodas iegremdēt zemes tumsā / un izcelt jau melnas” (25. lpp.), “uz brīdi adatas veido krustu / skanīgu kā zvans” (26. lpp.). Šeit iederīgi pieminēt kādā Mences dzejolī secināto – “manās ainavās nav cilvēku – / un ja tā padomā / ainavās parasti nav cilvēku” (45. lpp.). Šie dzejoļi – ne visi, bet daudzi – nav par cilvēku likteņiem, tie galvenokārt ir par domu pasauli.

Intelektuāli konstruktīva un kubistiska iztēle novērojama dzejoļos vāze (28. lpp.) un acis (29. lpp). Vāze ļauj lasītājam iemiesoties raupjā papīrā ietītā vāzē, kurai “kāju un roku nav / tās vietā runā ziedi” (turpat). Izvērstā vāzes metafora, kas veidota nevis vienkārši kā salīdzinājums (“sieviete ir trausla un bezspēcīga kā vāze”), bet sievietes un vāzes ķermeņu pilnīga sakausēšana metaforā rada iedarbīgu līdzpārdzīvojuma pieredzi, iztēlojoties vāzes saplīšanas potenciālu un dobo, tukšo vidu kā sava ķermeņa īpašības. Kompozicionāli turpat blakus novietotais dzejolis acis piedāvā citu domas eksperimentu – iztēloties cilvēka ķermeni (ja vēlas, cilvēka garīgo ķermeni) kā izkliedētu: “bulta nespēj ievainot / izkliedētu dzīvību” (29. lpp.). Metaforas un materialitātes studiju darbs spoži turpināts dzejoļos upes (61. lpp.) un kritala (63. lpp.) un citur. Upes ir baltas marles, kas samirkst sarkanām asinīm piesūcinātajā zemē (61. lpp.). Lasītājs kļūst par kritalu, kas pūst, pūžņo, piesūcas ar rāvas tēju un tad dzīst (63. lpp.).

Ja vaicāju savai intuīcijai, kuri krājuma dzejoļi pienāk bīstami tuvu neērtai, ne vairs metafiziskai, bet eksistenciālai pieredzei, manas aizdomas krīt uz dzejoļiem sievietes un bērni (54. lpp.), bērns fotogrāfijā (56. lpp.), bērni (57. lpp.). Sievietes un bērni rakstīti simbolu valodā – laivas okeānā, zemeslodes asara, sasalis kliedziens, sasalusi elpa, sieviete šķirstā ar porcelāna pieri. Dzejolī nav neviena tieša apgalvojuma, bet nojaušams, ka tas vēsta par dzemdībām, kas (bieži) beidzas ar kāda nāvi – “klauvē grib tikt ārā / dzīvība tava”; “klauvē pie loga / pie miesas / klauvē / stum”; “sasalušu elpu / laivu gultu stum / tumšā okeānā / zemeslodes asarā” (54. lpp.). Dzejolis bērni veidots līdzīgi, virknējot simbolus un asociācijas, bet ietver sarežģītāku un neviennozīmīgāku tēlu sistēmu: tas varētu būt veltīts novārtā atstātiem bērniem, ar kuriem apietas nesaudzīgi kā ar malkas pagalēm. Tas varētu būt veltīts arī slimiem bērniem, mirušiem bērniem (“bērns kurš vienmēr paliks divgadnieks” (57. lpp.)) un visiem pieaugušajiem, kuru bērnības atmiņas ir neizsakāmi skumjas (“tāda bērna teju nav / vāras atmiņas / sirds paēnā” (turpat)). Dzejoļa izskaņa ir mitoloģiska, htoniska, šausmu motīvu slēpjoša (“bērns no avota / bērns ar aļņa ragiem / bērns ar sūnu pleciem” (58. lpp.)). Bērnu tēma krājumā man šķiet vistraģiskākā un emocionāli iespaidīgākā, lai gan tā netiek pilnībā izskaidrota un atsegta, un vairāk izprašņāt šķiet netaktiski. 

Šeit man gribētos atgriezties pie dzejoļiem, kurus minēju sākumā – Sieviete un Kalpone. Ja lasītu tikai šos dzejoļus, tad sacītu, ka dzejniece neraksta no “īstu sāpju” vietas, tikai estētiski pievilcīgi konstruē varmācības, patriarhāta, apspiestības pieredzi. Abos darbos ir dekoratīvi tēli, tādi kā “kā stundas atvēra plaukstas / kā vakars aizvēra plakstus” (30. lpp.). Sieviete noslēdzas ar teorētiski jaudīgu kulmināciju, kas balstās rindas “un es atceros” atkārtojumā: “un es atceros / cilvēkus bez galvām / un es atceros / galvas bez acīm / un es atceros / acis bez gaismas” utt. (31. lpp.). Kulminācija patiešām ir objektīvi iedarbīga, bet neesmu noticējusi dzejoļa varones balss autentiskumam, tāpēc darbs manā atmiņā reģistrējas kā kompozicionāli gudri veidots radio hits (tajā pašā laikā dzejolis bērns fotogrāfijā šķiet emocionāli autentisks, izmantojot līdzīgu atkārtojumu metodi).

Dzejoļu cikla Kalpone varone savukārt sapņo par citādu dzīvi, bet to simbolizē tādas virspusējas lietas kā mirdzošs tērps un prožektora izgaismota skatuve (savukārt vislabākā sajūta ir siltā naktī pačurāt laukā (42. lpp.)). Par mūsu nedaudz narcistiskās varones īpašo statusu liecina arī mēness, kurš sarunājas tieši ar īpašo meiteni, kamēr citas kalpones tikai zīlē tējas biezumos. Ciklā ir pārāk daudz citu noslēpumainu simbolu un motīvu, lai apgalvotu, ka darbs ir viena vienīga pozēšana, tomēr dzejojums noteikti nav par sociālo vienlīdzību un sieviešu emancipāciju. Iespējams, tas ir vienkārši par vēlmi būt brīvai un mirdzēt, nebūt kalponei, nekur un nevienā laikā.

Lindas Mences dzeja savieno avangardisku bezbailību un tradicionālu lirismu – brīžiem kā dabaszinātniekam preparējot sirreālus, neglītuma estētikai piederīgus tēlus, skarot vissmagākās tēmas, bet brīžiem bez liekas ironijas būvējot noskaņu ar poētismiem un vijīgām atskaņām (“es noplēšu kalendāra lapu / putns to ligzdā vij [..] koks nomet sarkanu lapu / sapnis tās ligzdā vij” (85. lpp.)). Man šķiet, vēl pirms desmit gadiem es teiktu, ka tādas anahroniskas jūtelības pieder aizgājušajam 20. gadsimtam ar tā ziedoņiem un plaužiem. Bet laiki ir tik ļoti mainījušies, ka jau spiežu pie krūts katru satikto labestību.

1. Žūrijas locekles Ievas Melgalves komentārs. LaLiGaBa tīmekļa vietne: https://laligaba.lv/index.php/lv/laureati-2024-apli.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Šeit un turpmāk: Mence L. acij ir maza kabatiņa. Rīga: Neputns, 2026.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Rokpelnis J. Zvaigzne, putna ēna un citi. Rīga: Liesma, 1975. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)