— Augusts

Ebreju izcelsmes poļu rakstnieks un mākslinieks Bruno Šulcs (Bruno Schulz, 1892–1942) ir neapšaubāma 20. gadsimta literatūras leģenda, kas pat kļuvusi par citu autoru literāro darbu varoni. Dzimis mūsdienu Ukrainā, Drohobičā, kur, ja atskaita studiju laiku Vīnē un Ļvivā, pavadījis visu mūžu. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā turpat Drohobičā uz ielas, simt metru no vietas, kur Šulcs bija dzimis, viņu nošāvis kāds esesietis.

Augusta pēdējās dienās piedāvājam lasītājiem Šulca stāstu Augusts no krājuma Kanēļa bodītes (Sklepy cynamonowe, 1933) brīnišķīgā Ingmāras Balodes tulkojumā.

Bruno Šulca stāstu krājumu Kanēļa bodītes Ingmāras Balodes tulkojumā izdošanai sagatavo apgāds Aminori, izdevumu atbalsta programma Radošā Eiropa.

Redakcija

I

Jūlijā tēvs mans devās uz ūdens kūrēm un atstāja mani ar māti un vecāko brāli ganīt balti nokaitētās un dullinošās vasaras dienas. Gaismas noskurbuši, mēs šķirstījām lielo brīvdienu grāmatu, kurā ik lapa liesmoja spozmē, apakšā krājot līdz nemaņai saldo zelta bumbieru mīkstumu.

Adela pārnāca gaismotos rītos kā Pomona no aizdegtas dienas liesmām, un kaisīdama iz groza saules krāsaino daili – mirdzošos saldos ķiršus, kam zem caurspīdīgās miziņas pulsēja sula, un skābos noslēpumainos, melnos ķiršus, kuru smarža solīja vairāk, nekā spēja piepildīt garšā; aprikozes, kuru zeltainajā mīkstumā ieaudzis garo pēcpusdienu kodols; bet blakus šai šķīstajai augļu poēzijai nobūkšķēja spēka un labuma pieblīvuši gaļas gabali ar teļa ribu klaviatūru un sakņu ūdensaugi kā nokauti galvkāji un medūzas – vēl jēlie ēdmaņas materiāli, kuru garša ir negatava un kaila, veģetatīvie un telūriskie pusdienu elementi ar biežņu un pļavu smaržu.

Cauri tumšajam otrā stāva dzīvoklim mūsu namā tirgus laukuma malā ik dienas izsoļoja visa varenā vasara: trīsuļojošu gaisa slāņu klusums, atspīdumu kvadrāti, kas uz grīdas izguļ savu kveldēto miegu, leijerkastes melodija, izvilkta no dienas zeltainās dzīslas dzīlēm; divas, trīs refrēna taktis, kaut kur spēlētas uz klavieru taustiņiem atkal un atkal, izsīka saulē uz baltajiem trotuāriem un zuda dienvidus ugunīs. Pabeigusi tīrīt, Adele ielaida istabās ēnu, aizvelkot audekla štoras. Tad krāsas nolaidās oktāvu zemāk, istaba pielija ar ēnu, it kā iegremdēta jūras dzelmes gaismā, vēl mīklaināk atspulgojoties zaļajos spoguļos, bet visa dienas svelme elpoja štorās, viegli viļņodamās no pēcpusdienas stundā sapņojamiem sapņiem.

Sestdienu pēcpusdienās mēs ar māti gājām pastaigā. No priekšnama pustumsas uzreiz nonācām dienas saules paltīs. Gājēji brida pa zeltu, tveicē samieguši acis, it kā tās būtu aizlipušas ar medu, bet atšieptā augšlūpa atklāja viņu smaganas un zobus. Un it visiem zeltainās dienas bridējiem bija šī svelotā grimase, it kā saule saviem ticīgajiem būtu uzlikusi vienu un to pašu masku – saules draudzes zelta masku, un tie, kas šodien gāja pa ielām, satikās, izmijās, veci un jauni, bērni un sievietes, visi garāmiedami sveicināja to masku, kas triepta ar biezu zelta krāsu uz sejas, un vērsa cits pret citu savu bakhisko vaigu – barbarisku pagānu kulta viepli.

Laukums bija tukšs un dzeltens no svelmes, karstu vēju izmēzts kā biblisks tuksnesis. Ērkšķainās akācijas, izaugušas dzeltenā laukuma tukšumā, putoja pār to kā koki senlaiku gobelēnos ar savām gaišajām lapotnēm, ar zaļajiem cēli kopā vītajiem filigrāniem. Šķita, ka šie koki iekustina vēju, teatrāli sapurinādami savas lapotnes, lai tad patētiskos reveransos izrādītu greznos vēdekļus, kam pavēdere mirdz sudrabā kā cēla lapsāda. Vecās mājas, ko diendienā slīpējuši vēji, iekrāsojās lielās atmosfēras atblāzmās, atbalsīs, košuma atmiņās, kas izkaisītas krāsainā bula jumā. Likās, ka veselas vasaras dienu paaudzes (kā pacietīgi mūrnieki, kas skrāpē pelējuma kārtu nost no vecu namu apmetuma) ir noskrāpējušas melīgo glazūru, jo dienas jo izteiksmīgāk atklājot namu patiesos vaibstus, likteņa un dzīves fizionomiju, kas tos darinājusi no iekšienes. Tagad logi, tukšā laukuma apžilbināti, gulēja; balkoni sūdzēja debesīm savu tukšumu; atvērtie priekšnami smaržoja pēc vēsuma un vīna.

Pulciņš driskaiņu, no liesmainās tveices slotas patvēries laukuma stūrī, bija apsēdis gabaliņu mūra un pārbaudīja tā pacietību atkal un atkal, sviežot pa to ar pogām un monētām, it kā no metāla aplīšu horoskopa jaudātu nolasīt plaisu un švīku hieroglifiem izzīmētā mūra patieso noslēpumu. Citādi laukums bija tukšs. Varēja gaidīt, kad pie iebrauktuves velvēm, zem kurām sakrautas vīndara mucas, līgano akāciju ēnā piestās samarieša ēzelītis, aiz iemauktiem vests, bet divi kalpi lēni un piesardzīgi izvels no segliem slimu vīru, lai pa vēsajām kāpnēm to uzmanīgi uznestu stāvu augstāk, kur smaržo pēc sabata.

Tā mēs ar māti ceļojām pa abām saulainajām tirgus laukuma pusēm, vadīdami savas salauztās ēnas pa visiem namiem kā taustiņiem. Bruģa kvadrāti lēni mijās zem mūsu mīkstajiem un plakanajiem soļiem – vieni rožbāli kā cilvēka āda, citi zeltaini un zili, visi līdzeni, silti un samtaini saulē, kā nez kādas apspīdētas sejas, ko pēdas nominušas līdz nepazīšanai, līdz svētlaimīgai nīcībai.

Visbeidzot pie Strijas ielas stūra mēs iegājām aptiekas ēnā. Plašajā logā stāvēja liels bundulis ar aveņu sulu, simboliski solīdams dažnedažādo balzamu vēsumu, ar kuriem še var dziedēt visas ciešanas. Un vēl pēc pāris mājām iela vairs nespēja noturēt savu pilsētniecisko decorum gluži kā zemnieks, kurš atceļā uz dzimto ciemu kārtu pa kārtai novelk savu pilsētas eleganci, pamazām pārvērsdamies parastā lauku skrandainī.

Nomales namiņi ar visiem logiem slīka, iebangoti leknajā un sapinkātajā mazo dārziņu ziedēšanā. Pusdienas svelmē aizmirstas, koši un klusi zēla visvisādas zālītes, puķes un nezāles, baudīdamas šo pauzi, kas jaudāja pārcelt pāri laika malām, uz bezgalīgās dienas robežām. Milzīga saulgrieze, izliekusies uz pamatīga kāta un slima ar elephantiasis, dzeltēnās sērās gaidīja pēdējās, skumjās savas dzīves dienas, līkdama zem pārvarīgās korpulences smagmes. Bet naivie nomales zvaniņi un plānumplānie necilie ziediņi neatmanīgi grozījās stērķelētajos, sārtnajos un baltajos krekliņos bez saprašanas par lielo saulgriezes traģēdiju.

II

Sapinekļots zāļu, nezāļu, gušņu un stiebru bieznājs liesmo pēcpusdienas ugunī. Mušu mākonī dundinās dārza nomidzis. Zelta rugāji auro saulē kā rudi siseņi; šalkainās uguns paltīs brēc circeņi; augu sēklotnes eksplodē klusi kā sienāži.

Bet uz žoga pusi zāļu kažoks ceļ uztūkušu kupri-pakalnu, itin kā dārzs būtu miegā pagriezies uz otriem sāniem, un viņa platie zemnieciskie kamieši ieelpo zemes klusumu. Uz šiem dārza kamiešiem nevīžīga, bābiska augusta kuplība iepletusies milzīgu dadžlapu kurlajās ieplakās, iznesusies ar spalvainām lapu skārda plāksnēm, pāraugušām gaļīga zaļuma mēlēm. Tur tās izvelbtās biedēkles, tās dadžu sievas bolījās kā plati izsēdušās večas, ko pa pusei aprijuši pašu aptrakušie lindraki. Tur dārzs par velti tirgoja vislētākos plūškoka kripučus, pēc ziepēm smirdošo, biezo ceļteku putru, nikno piparmētru šnapstu un visādas citas draņķīgas augusta grabažas. Bet otrā žoga pusē, aiz šī vasaras perēkļa, kurā augdama auga idiotisku lakstu stulbība, bija izgāztuve, kas krustu šķērsu aizaugusi gušņām. Neviens nezināja, ka tieši tur augusts šogad notur savas vērienīgās, pagāniskās orģijas. Šajā izgāztuvē, atspiesta pret žogu un ieaugusi plūškoka ceros, stāvēja apglupējušās meitenes Tlujas gulta. Tā mēs visi viņu saucām. Uz mēslu un izkārnījumu, vecu katlu, tupeļu, lūžņu un drupu čupas stāvēja zaļi krāsota gulta, trūkstošās kājas vietā balstīta ar diviem veciem ķieģeļiem.

Gaiss virs šīs izgāztuves, zvērodams svelmē, spožo zirgmušu zibens šautru pātagots, žvadzēja kā no neredzamiem grabuļiem, uzbudinādamies līdz trakumam.

Tluja kluknē starp dzelteniem palagiem un lupatām. Uz viņas lielās galvas stāvus izspūris melnu matu kumšķis. Seja grumbota kā harmoniku plēšas. Ik pa brīdim raudu grimase savelk šīs plēšas tūkstošos pretēji vērstu ieloču, bet izbrīns atkal atvelk tās atpakaļ, izgludina gumžas, atklāj sīko acu šķirbiņas un miklās smaganas ar dzeltenīgiem zobiem zem purnīgās, gaļīgās lūpas. Rit stundas, pilnas svelmes un gara laika, un tikām Tluja pusbalsī tērgā, snauduļo, klusām gremžas un kraukājas. Mušas to apsēž nekustīgā blīvā pulkā. Bet tad pēkšņi šī netīro lēveru, lupatu un drisku kaudze sāk kustēties, it kā to būtu atdzīvinājusi iekšā mītošu žurku knosīšanās. Mušas izbaidītas atmostas un paceļas gaisā lielā, sīcošā barā, pilnā dusmīgas džinkstoņas, spīdumu, midžināšanās. Un kamēr tie kankari noslīd zemē un skriešus izklīst pa izgāztuvi kā iztramdītas žurkas, no tiem izkūņojas, lēni iztinas kodols, izlobās no izgāztuves dziļumiem: līdz pusei kaila un tumša šī kretīne lēni pastumjas un pieceļas, līdzīga pagānu dievam uz īsām, bērnišķām kājelēm, bet no niknumā pieblīdušās rīkles, no sasārtušās, dusmās tumstošās sejas, kurā plaukst pietūkušu vēnu barbariskās arabeskas, izlaužas zvērīgs, piesmacis brēciens, kas spiežas no visiem bronhiem un svilpītēm šī puszvēra, puscilvēka krūtīs. Gušņas, saules apdedzinātas, kliedz, dadži sablīduši lielās ar savu bezkaunīgo miesu, nezāles laiž spožas indes slienas, bet kretīne, no brēkšanas aizsmakusi, mežonīgās konvulsijās dauza savu gaļīgo klēpi niknā pārņemtībā pret plūškoka stumbru, un tas klusu čīkst šajā izlaidīgajā šūpībā, visa tā nabagu kora apvārdots, nu nodevies pretdabiskai, pagāniskai dziņai.

Tlujas māte iet pie saimniecēm grīdas mazgāt. Tā ir sīka sieviete, dzeltēna kā safrāns, un ar safrānu apdarina arī grīdas, egles koka galdus, beņķus un lādes, ko viņa nabaga ļaužu istabās tīra. Reiz Adela mani aizveda uz šīs vecās Mariškas māju. Agrā rīta stundā mēs iegājām mazītiņā gaišzili kaļķotā istabā ar noblietētu māla klonu, uz kura gulēja agrā saule, spoži dzeltēna šajā rīta klusumā, ko atmērīja šausminoša zemnieku pulksteņa žvadzoņa pie sienas. Lādē uz salmiem gulēja apglupējusī Mariška, bāla kā oblāta un klusa kā cimds, no kura izvilkta roka. Un, it kā izmantodams viņas miegu, tērgāja klusums, dzeltēns, spožs, ļaunīgs klusums, bēra vārdus, strīdējās, skaļi un ordināri trieca uz priekšu savu maniakālo monologu. Mariškas laiks – laiks, kas ieslodzīts viņas dvēselē, – iznāca no tās ārā baisi īsts un devās šķērsu pār istabu, trokšņains un aumaļains, ellīgs, augdams spožajā rīta klusēšanā no skaļā pulksteņa dzirnavām kā ļauni milti, irdi milti, glupi vājprātīgo milti.

 

III

Vienā no tiem namiņiem, kas grimst kuplajā dārza zaļumā aiz brūna dēļu žoga, dzīvoja Agatas tante. Iedami pie viņas, mēs dārzā pagājām garām krāsainām stikla lodēm, kas tur gozējās, saspraustas uz mietiņiem, rožainas, zaļas un violetas, un tajās bija slodzītas veselas gaismotas un skaidras pasaules kā ideālas un laimīgas ainiņas, kas ieslēgtas neaizsniedzami nevainojamajos ziepju burbuļos.

Pustumšajā priekšnamā ar vecām gleznu reprodukcijām, ko apēdis jau pelējums un aklas padarījis vecums, sastapām mums pazīstamo smaržu. Tajā vecajā, uzticamajā smārdā savādi vienkāršā sintēzē mitinājās to ļaužu dzīve, rases destilāts, asiņu paveids un likteņa noslēpums, kas nemanāmi ietilpināts viņu pašu atsevišķā laikā ikdienas gājumā. Vecas, viedas durvis, kuru tumšās nopūtas ielaida un izlaida šos ļaudis, klusējošie liecinieki mātes atnākšanai un aiziešanai, meitu un dēlu gaitām – tās atvērās bez skaņas kā skapja durvis, un mēs iegājām viņu dzīvē. Tās sēdēja it kā sava likteņa ēnā un nemaz nesargājās – jau ar pirmajiem neveiklajiem žestiem tās izpauda mums savus noslēpumus. Vai mēs nebijām ar asinīm, ar likteni sasaistīti ar viņām?

Istaba bija tumša un samtaina no tumšzilā apšuvuma ar zelta virvītēm, taču liesmainās dienas atbalss arī šeit vēl iekustināja misiņu uz gleznu rāmjiem, uz durvju rokturiem un apšuvuma zelta plāksnītēm, lai arī tikusi izkāsta cauri biezajam dārza zaļumam. Pie sienas sēdēja un nu kājās cēlās Agatas tante, liela un kupla, ar baltu un apaļu miesu, ko izraibināja ruda vasarraibumu rūsa. Piesēdām tiem blakus, it kā to likteņa pašā maliņā, mazliet sakaunējušies no tās neaizsargātības, ar kādu tie mums bez ierunām ļāvās, un dzērām ūdeni ar rožu sulu, ārkārtīgi savādu dzērienu, kurā es uzgāju it kā šīs tveicīgās sestdienas dziļāko esenci.

Tante sūdzējās. Tas bija pamattonis visām viņas sarunām, šīs baltās un auglīgās miesas balss, kas it kā jau paloja ārpus personas robežām un tik tikko turējās, koncentrējusies vienkop individuālās formas ietvaros, un pat šajā daudzkāršotajā koncentrētībā tā bija gatava izjukt, sazaroties, izkaisīties ģimenē. Tā bija gandrīz vai pašdzemdinoša auglība, sievišķība, kas sazēlusi slimīgi un ko neaiztur nekas.

Man šķita, ka jau vīrieša aromāts vien un tabakas dūma smarža, vecpuiša joks var dot šai nokveldētajai sievišķībai impulsu mesties izlaidīgā incestā. Un nudien, visas viņas žēlabas par vīru, par kalponēm, viņas rūpes par bērniem – tie visi bija tikai nepiepildītās auglības untumi un kaprīzes, tās pašas dzirksteļojošās, piktās un raudulīgās koķetērijas turpinājums, ar ko viņa pārpārēm apveltīja arī vīru. Tēvocis Mareks, mazs un sakumpis, ar seju, kurā gandrīz vairs nebija nekāda dzimuma, sēdēja savā pelēkajā bankrotā, samierinājies ar likteni bezgalīga nicinājuma ēnā, kurā jau šķita atpūšamies. Viņa pelēkajās acīs atblāzmoja tālā dārza versme, kas pletās loga rāmī. Reizēm viņš lūkoja ar vārgu kustību kaut kā pretoties, iebilst, taču pašpietiekamās sievišķības šalts pasvieda šo nenozīmīgo žestu malā, triumfāli pasoļoja tam garām un apšļāca ar savu plato straumi šos trauslos vīrišķības centienus.

Kaut kas traģisks bija šajā nevīžīgajā un negausīgajā auglīgumā, šajā uzskatāmībā, cik žēlīga ir radība uz neesamības un nāves robežas, bija kāds sievišķības heroisms, kas pacēlās pāri pat dabas kroplībai, pāri vīrieša insuficiencei. Bet pēcnācēji pierādīja, ka ir pamats šai mātišķajai panikai, šim dzemdēšanas trakumam, kas sevi izsmēla neveiksmīgos augļos, bezsejas un bezasiņu fantomu efemērajās audzēs.

Ienāca Lucja, vidējā, ar pārāk nobriedušu un pieaugušu galvu uz bērnišķā un mīkstā ķermeņa ar balto un delikāto miesu. Viņa pasniedza man rociņu, lellīgu, it kā tikko aizpumpurotu, un viņas sejiņa uzreiz uzziedēja kā pujene, pielīdama rožainas pilnības. Nelaimīga par savu piesārtumu, kas bezkaunīgi atklāja menstruāciju noslēpumus, viņa pievēra acis un iekvēlojās vēl vairāk, visvienaldzīgākā jautājuma skarta, jo ik vārdā mita slēpta alūzija uz viņas pārjūtīgo jaunkundzību.

Emils, vecākais no brālēniem, tas, ar gaišbrūnām ūsām un seju, no kuras dzīve šķita noskalojusi jelkādu izteiksmi, staigāja šurpu un turpu pa istabu, sabāzis rokas buktēto bikšu kabatās.

Viņa eleganto un dārgo tērpu bija apzīmogojušas eksotiskās zemes, no kurām tas pārbraucis. Viņa seja, savītusi un izgurusi, šķita aizmirstam sevi ar katru dienu vairāk, tā kļuva par baltu, tukšu sienu ar bālganu vēnu tīklojumu, kur, gluži kā līnijas apdilušā kartē, vijās dziestošas atmiņas par vētraino un izniekoto dzīvi. Viņš bija kāršu mākslas meistars, kūpināja garas, dārgas pīpes un īpatni smaržoja pēc tālām zemēm. Ar skatienu, kas pārceļoja senas atmiņas, viņš stāstīja ērmotas anekdotes, kas vienā punktā piepeši aprāvās, satrūka un aizvējoja nebūtībā. Es klejoju viņam līdzi ar ilgpilnu skatu, cerēdams, ka viņš pievērsīs man uzmanību un atpestīs mani no garlaicības mokām. Un tik tiešām – šķita, ka viņš man pamirkšķina, iedams uz otru istabu. Es steidzos nopakaļ. Viņš sēdēja zemu uz maza beņķīša, tā ka ceļgali krustojās gandrīz pie pašas galvas, plikas kā biljarda bumba. Šķita, ka tur tikai drēbes mētājas, sakrunkotas un samīcītas, un pārsviestas pār krēsla atzveltni. Viņa seja bija kā sejas šķitums – švīka, ko nezināms garāmgājējs atstājis gaisā. Bālās, gaišzili emaljētās delnās viņš turēja naudas maku un kaut ko tajā pētīja.

No sejas miglāja ar mokām izspraucās izvalbīts bālas acs baltums, gūstot mani ar viltīgu piemiedzienu. Jutu pret viņu neaizturētas simpātijas. Viņš paņēma mani starp ceļgaliem, ar prasmīgām rokām pārceļot manu acu priekšā bildes, rādīja man kailu sieviešu un zēnu tēlus savādās pozās. Es stāvēju, atspiedies pret viņu ar sānu, un skatījos uz šīm delikātajām cilvēku miesām ar tālām, neredzošām acīm, kamēr neskaidras trauksmes fluīds, ar ko pēkšņi pievērpās gaiss, sasniedza mani un pārņirboja ar nemiera trīsām, ar pēkšņas atjautas vilni. Bet tajā pašā laikā tā smaida migliņa, kas iezīmējās zem viņa mīkstajām un skaistajām ūsām, iekāres mezgliņš, kas piepūtās viņa deniņos pulsējošajā dzīslā, un spriegums, kas mirkli noturēja viņa vaibstus nospriegotus, – tie iekrita atpakaļ nebūtībā, un seja atgriezās neklātbūtnē, aizmirsa sevi, aizvēdīja.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.