— Brīvība, vienlīdzība, māsība!

Par Dainas Tabūnas grāmatu bērniem Puķu banda (liels un mazs, 2026; ilustrējusi Anete Bajāre-Babčuka)

 

“Skarbajai dūdai čokerītis!” sajūsmināta rakstu draudzenei, nosūtot foto ar Anetes Bajāres-Babčukas ilustrāciju no Dainas Tabūnas grāmatas Puķu banda. Draudzene čokerus nēsā joprojām, pat nenoņemot dzemdībās, bet es, tos ieraugot, tieku aizrauta tālā, tālā pagātnē – deviņdesmitajos gados šīs cieši pieguļošās, niezīgās kaklarotiņas varēja nopirkt katrā kioskā. Daloties bērnības atmiņās ar vienaudžiem, paveras diezgan dažādas ainas – kamēr mēs ar brāli kā siltumnīcas audziņi dzīvojāmies iekštelpās, citi klīda pa daudzstāveņu pagalmiem, vārīja burvju dziras no lapiņām un zīmēja tetovējumus ar struteņu sulu, jo vecākiem nebija vaļas un televizorā neko prātīgu nerādīja.

Šādā deviņdesmito gadu scenārijā nonāk arī grāmatas galvenās varones, divreiz divas māsas – Dārta un Evelīna, Paula un Sofija. Meitenes uz pāris nedēļām tiek nosūtītas pie tantes Kaivas uz vasarnīcu, viedierīces ar “robloksiem” un “tiktokiem” tiek noceltas, jau pirmajās lappusēs tiek nodibināta minētā banda, un vasaras piedzīvojumi var sākties! Kā visiem zināms, jebkurā bandā pats svarīgākais ir segvārdi – desmitgadīgā gudriniece Evelīna kļūst par Tīģerliliju, asmēlīgā deviņgadniece Paula tagad būs Nātre, savukārt mazā Sofija, kurai ir četri gadi, grūtības ar burtiņu “r” un kura zina tikai vienu puķi, būs Pienenīte. Kautrīgās septiņgadnieces Dārtas pirmo izvēli draudzenes noraida – viņa būšot Vijolīte, “tāda klusa, sapņaina māksliniece” (18. lpp.). Paldies, Anna Sakse, paldies!

Ātri gan kļūst skaidrs, ka, par spīti puķainajiem pseidonīmiem, varones nav nekādas klišejas – viņu iekšējā pasaule, sevišķi Vijolītes gadījumā, ir niansēti attēlota un pārdzīvojumu pilna. Tā kā manai meitai arī ir gandrīz septiņi gadi un tūlīt jāsāk skolas gaitas, es, šķiet, sevišķi sāpīgi izjutu Vijolītes bažas, nedrošību, dusmas uz vecākajām meitenēm, kas mēdz neatskatoties dragāt uz priekšu, un skaudro vientulību brīžos, kad Puķu bandas ciešās saites pairst. Tā gan lielā mērā ir šī stāsta veiksmes atslēga, jo meiteņu attiecību dinamika, kur strīdi mijas ar pamieriem, raiti dzen uz priekšu sižetu. Sāncensība starp abām lielajām māsīcām par to, kura būs bandas vadone, sagādā virkni jautru izaicinājumu, no kuriem dažus labāk neatkārtot dzīvē, bet vienā brīdī kļūst skaidrs, ka tā turpināt nevarēs, tāpēc Puķu banda apskaujas, lec uz riņķi un skandē pašas savu revolūcijas saukli – lai dzīvo draudzība, vienlīdzība un vientiesība! Jauno idilli gan ātri izjauc divriteņu parādīšanās, abas vecākās māsīcas satuvinās, apbraukājot arvien plašākas teritorijas, kamēr Vijolīte, kura lielajām nevar turēt līdzi, paliek ar četrgadnieci vāķīt vasarnīcas bēniņos uzlasītos spociņus jeb “neledzamos bēlniņus” (68. lpp.). Kā nojaušam, veidojas augsne jauniem sarežģījumiem!

Šeit gan gribu piestāt un papriecāties par Anetes Bajāres-Babčukas ilustrācijām, kuras ne vien palīdz tēliem noenkuroties lasītāja iztēlē – atzīšos, man galvā rodas jūklis, ja grāmatā to ir vairāk par trim –, bet arī uzbur gandrīz taustāmu un sasmaržojamu vasaras noskaņu. Zaļās akvareļa lapotnes virmo un miglojas tveicē, un varones attēlotas caurspīdīgi vieglos, košos zīmuļa vilcienos. Iedomājos, kā māksliniece, nometusies zem ziedoša koka, steidz notvert kārtējo ainu, ar vienu aci vērojot, ko dara viņas pašas atvases. Un, tā kā vide atveidota nosacīti, lasītājs var domās aizceļot uz savām mīļākajām bērnības vietām (man grāmatas notikumi norisinās Carnikavā). Vienmēr gribētos, lai māksliniekiem maketā būtu vairāk vietas, kur izplosīties, taču šī tomēr ir lasāmgrāmata, un uzreiz jāpiemin, ka svarīgākie brīži tikuši pie cienījami lielām ilustrācijām un lasītājs var izpētīt, ar kādiem gangsterīgiem košļeņu tetovējumiem bandas meitenes sevi izrotājušas (97. lpp.)!

Visu grāmatu nolasīju skaļi priekšā savai meitai, kura katru vakaru pieprasīja vismaz vienu nodaļu: lai arī nodaļas ir pagaras, valodas ritējums ir patīkami viegls, meiteņu runa atveidota ļoti ticami, un nenācās klupt pret vārdiem vai smagi nopūsties starp daudziem palīgteikumiem, jo ir krietni pāri gulētiešanas laikam, bet mēs joprojām neesam gatavas šķirties no Puķu bandas. Dažas ainas man bija jānolasa vairākkārt, piemēram, saspringtā epizode pie vakariņu galda, kurā Vijolīte tantei nosūdz abas vecākās bandas locekles, kuras bez atļaujas aizminušās līdz pat jūrmalai un peldējušās bez pieaugušo uzraudzības! (Man bija sajūta, ka mazais cilvēks cenšas saprast, kā pašam rīkoties šādās situācijās, bet, protams, arī ainas dramatisko efektu nevar novērtēt par zemu!) Otra iecienītākā vieta grāmatā bija Tīģerlilijas saruna ar kaimiņu puiku Vientuļo Vilku, kurā atklājas, ka viņš slepenā burtnīcā pierakstījis, kad un cik ilgi meitenes apmeklē mazmājiņu!

Vispār Vientuļais Vilks jeb Markuss ir pelnījis, lai par viņu pastāstītu vairāk, jo tieši viņš pārstāv to “citu”, pret kuru meitenes sevi nodefinē kā grupu. Viņš aicina viņas savā bandā, bet grib diktēt noteikumus, viņš apsmej viņu puķainās kleitas, tādējādi nevilšus dodot impulsu Puķu bandas nosaukumam, viņš slapstās pa krūmiem un vēro viņas no malas, un, protams, viņš ir zēns, turklāt vienīgais bērns, kam ir smalks štābiņš kokā. Varētu likties, ka pēc mazmājiņas starpgadījuma šim varonim vainas izpirkšanas arka nespīd, taču autore viņu pakāpeniski un iejūtīgi ievij atpakaļ stāstā. Vienā brīdī viņš pat kļūst par Vijolītes līdzgaitnieku sevišķi svarīgā sižeta līnijā, kurā es saskatu zināmas paralēles ar Dainas Tabūnas romānu pieaugušajiem Raganas, bet, kuš, visus grāmatas noslēpumus šai recenzijā es negribu izpaust!

Ļoti zīmīgu lomu spēlē arī Kaivas tante – jā, viņa nav diez ko draudzīga, lielākoties ir aizņemta ar nolaistās vasarnīcas uzkopšanu un ir gatava jebkurā brīdī atlūzt uz zviļņa, taču helikoptera vecāku uzaudzinātiem bērniem tāda Kaiva ir nepieciešama. Jā, divas no meitenēm aizklīst krietni par tālu un trešā nakts vidū dodas piedzīvojumos ar kaimiņmājas zēnu, savukārt mazākajai ar gumijniekiem ļauts lēkāt pa slideniem upes akmeņiem, taču viss kaut kā beidzas labi. Autore prasmīgi notur līdzsvaru starp romantizētu brīvību Astridas Lindgrēnes stilā un tādu pasauli, kurā šoreiz neviens nenoslīka, bet nav garantēts, ka nākamreiz arī veiksies, tāpēc šovakar planšeti neviens nedabūs. Bērnu drošība, nenoliedzami, ir pirmajā vietā, bet, pārlieku liedzot brīvības garšu un iespēju pašiem apdauzīties, rodas sajūta, ka kaut kas neglābjami tiek zaudēts.

Nojaušu, ka bērnu grāmatu tuvumā ar jēdzienu “feminisms” jāoperē uzmanīgi, jo daudziem tas nez kāpēc liek satrūkties, tāpēc lietošu nedaudz citu vārdu – šo grāmatu kā mirdzošs pavediens caurvij māsība. Māsība ir tas, kas ļauj ne vien pasmieties par citu zobošanos, bet pašu zobgalību pārvērst par kopīgu identitātes zīmi – jā, mēs esam puķainās! Māsība neļauj Dārtai pamest novārtā raudošo Sofiju ar visiem viņas spoku bērniņiem, māsības vārdā viņa ceļ štābiņu, kur bandai apmesties, un māsības dēļ vecākās meitenes tomēr piedod Dārtai, kad viņa aiz bēdām un greizsirdības nosūdz slepeno jūrmalas braucienu tantei. Māsība ir šis ciemats, kas sievietēm palīdz uzaudzināt bērnus un mudina Kaivu, kam pašai bērnu nav, pie sevis uzņemt savu draudzeņu meitas. Turklāt māsība ir iekļaujoša, jo pat Vilks beigās tiek uzaicināts spēlēties ar Puķu bandu un Kaiva kļūst par goda biedreni Peoniju. Māsība ir puķe, kura rūpīgi jākopj, jo tad tā zied mūža garumā un no tās izaug skaistākās mūsu dzīves draudzības. Šai grāmatai piešķiru piecas ziedlapiņas no piecām, dāviniet to saviem draugiem un viņu bērniem, dibiniet bandas, kaut vai tikai tāpēc, lai izdomātu segvārdus. Es esmu Floksis.