— Samainīsim dzīvokli Rīgā pret īpašumu laukos

Viss sākās pirms četriem gadiem.

Mēs ar vīru iztēlojāmies, ka nodzīvosim dzīvi līdz sirmam vecumam, nekļuvuši par vecākiem. Tad ievācāmies interesantā dzīvesvietā. Tā bija sena mūra māja ar vislētākajiem dzīvokļiem īres tirgū. Mūsu dzīvoklis bija viens no šikākajiem namā – tajā bija vieta, kur nomazgāties, un kakāt nebija jāiet koplietošanas tualetē kāpņutelpā. Toties koplietošanas tualetes durvis atradās telpas padziļinājumā perpendikulāri mūsu dzīvokļa durvīm, kas nozīmēja cieņpilnu rēķināšanos ar kaimiņu bioritmiem, vienmēr ieklausoties, vai ir piemērots brīdis iziet. Ūdens no boilera mūsu vannasistabā gan oda pēc vecām olām, un ēdienu pagatavot bija iespēja tikai mikroviļņu krāsnī, bet tie bija tikai laika gaitā atrisināmi sīkumi.

Šajā mājā diendienā izcēlās pamatīgi konflikti, centāmies negadīties ceļā nevienam, kurš no visa spēka sities pie kādu kaimiņu durvīm, bet iekšā neticis, nu uzkrājis aizvainojumu, kuru novadīt ar dūri kāda nejauša garāmgājēja sejā. Pagalmā notika interesantas interakcijas, kuras es, būdama tramīgs mietpilsonis, interpretēju kā tirgošanos ar narkotiskajām vielām, un gan jau nekļūdījos. Vienā reizē vīrs, nākdams no darba, kļuva par liecinieku, ka kāpņutelpā kāds atvadījies no šīs dimensijas pārdozējot.

Mēs it kā tieši tāpēc izvēlējāmies šo dzīvesvietu, jo jauniem un bezatbildīgiem nelikās, ka pastāv nopietni iemesli par īri un komunālajiem maksāt vairāk, bet tieši tur ienāca prātā šī fiksā ideja, it kā tas nebūtu viens no atbildīgākajiem lēmumiem, kuru cilvēks var pieņemt dzīves laikā. Paskatīsimies, kas notiks? Man šķiet, situācija, kurā diendienā redzi Dieva pamestus dzīves pabērnus, radīja izjūtu, ka mēs esam zirgā, mums sanāk, mēs mierīgi varētu arī bērnu normāli uzaudzināt. Tā arī nezinu, vai kāpņutelpas smaka patiešām bija tik neizturami pretīga, vai arī tā man bija neliela un īsa toksikoze, jo, kad uzzinājām, ka esmu stāvoklī, uzreiz meklējām citas mājas, un sanāca, ka kopumā tur nodzīvojām divus mēnešus – brīdī, kad pienāk vasara, kļūst arvien karstāks un vienmēr arī objektīvi smacīgāks.

Šī nama tuvumā kuploja lekni ceriņu krūmi, kas mūsu atmiņās uz visiem laikiem palicis kā gaidību laika sākuma apdulluma un prieka simbols. Tagad katru gadu visi ceriņu ziedi ir par mūsu pašu laimīti, bet meklēt pieclapītes vairs nesanāk laika.

Kādā jūnija naktī, kad tajā mājā gulējām ar atvērtiem istabas logiem, pamodos no nervus stindzinoša trokšņa. Kāds alkoholisma izkropļotā tembrā nesaprotami lādējās, ausis plēsa it kā metālisku priekšmetu sišanās vienam pret otru un tam visam pāri kā sirēna izskanēja izmisīgs kaķa brēciens. Es uzrāvos augšā, saskatīju tikai pēdējos soļus, kā metāliski grabošais un čerkstošais pazūd aiz pretējās mājas stūra, bet kaķi blāvajā rītausmas gaismā vairs nekur neredzēju. No rīta kaķītis pagalmā atradās miris. Mēs pavisam drīz izvācāmies.

Pirms grūtniecības biju apsvērusi dzīvoklī veikt nelielu remontu, taču vēl biju stāvoklī, kad internetā jau parādījās sludinājumi, ka iepriekšpārdošanā iespējams rezervēt stilīgos un mūsdienīgos dzīvokļus, kas šajā namā būs pieejami pēc renovācijas. Vecais dīleru pagalmiņš, kurā nogalināja kaķīti, tagad ir smalkā nama iedzīvotāju piemājas autostāvvieta.

Tad, 2022. gada vasaras sākumā, man šķita, ka tur piedzīvotais paliks tikai kā grotesks atmiņu pastāstiņš no jaunības, sirreāla vēstures liecība, bet tagad arvien biežāk iedomājos, ka tur vai nu izmainījos es, vai arī tas brīdis iezīmēja kādu robežu, kurai pāri pārkāpām mēs visi kopā, un cita esmu nevis es, bet realitāte.

Būdama stāvoklī, es zaudēju spēju strukturēti domāt. Kaut ko izdomāt līdz galam. Formēt un noturēt viedokli. Tā kā es biju no tām grūtniecēm, kurām gaidību laiks bija sāpju un dažādu izteiktu ķermenisku neērtību pilns, es sāku dzīvot kā sapnī, simbolos, arhetipos un noskaņās. Tajā laikā manī apmetās seno laiku pirmatnējā sieviete. Zombējoties savās sāpēs, prāta miglā un riktējot zem sevis spilvenu jūru, es visu laiku biju tikai divatā ar viņu, pirmmāti. Kā viņa gulēja? Vai zālē, uz apsūnojuša sena koka zara? Es ļoti bieži modos agrā rītā un tad ilgi nevarēju iekārtoties un atkal aizmigt. Tad kaut kad pa pusei pamodās arī mans vīrs, saņēma mani savās rokās, ieaijāja mani atpakaļ miegā un, kad iemigu, pats devās uz darbu. Vai pirmatnējā sieviete grūtniecības laikā gulēja kāda rokās? Vai pieglaudusies kādam dzīvniekam? Ko viņa ēda? Vai viņas kuņģis liesmoja tāpat kā manējais – pat no ūdens? Es gribēju izkāpt no dīvāna, dzīvokļa, pilsētas, šī laika un būt tur, tajā, ko izjutu kā īstu, jo vizītes pie ginekoloģes galīgi nerezonēja ar to pieredzi, kurā es dzīvoju. Man sāp, es varu ieēst tikai dažas lietas, es nespēju pat regulāri mazgāt zobus, jo dedzināšana tiek provocēta pat tad, ja nemaz neuzlieku zobupastu uz birstes. Bet viņa runā un runā par kilogramiem. Norīkojumā uz dzemdību ierosināšanu nepareizs datums. Nepareizi piereģistrēts bērna dzimšanas datums. Pirmmāte mani veļ sendienās, kosmosā, viņa ar siltām rokām pietur manu vēderu. Ietves ir apledojušas, un es iztēlojos, kā pirmmātei gan nebija jāšļūc caur pilsētu pa gludiem stikla ķieģelīšiem pie ginekologa, vispār viņa droši vien nekad dzīvē pat nebija redzējusi sniegu.

Visu šo laiku tā ir smalka nozīmju, jēgu un pasauļu balansēšana. Tas, kā bērns ienāca un turpina piepildīt un aizņemt dzīvi, ir licis man noklust, jo ir bijis un joprojām ir sarežģīti tam atrast pareizos vārdus. Domāju par savu veco dzīvi – vai citām mammām viss ir pilnīgi citādāk, vai viņas vienkārši nedalījās, vai man nebija pieejama vārdnīca tam, ko viņas mēģināja pateikt ar šiem koplietošanas vārdiem. Vai to vārdnīcu var dabūt kādā citā ceļā, ne tikai pašam radot bērnus? Vai drīkst? Vai vajag?

Pirmmāte ir mani saindējusi, viņa ir mans smadzeņu tārps. Es funkcionēju institūciju, pienākumu, norišu realitātē, es iedzīvojos avitaminozē, hroniskā bezmiegā, nonāku situācijās, kurās nesaprotu jautājumus un acīmredzamas, vienkāršas lietas, bet tas ir tā, it kā dzemdē, kurā vairs nav bērna, augtu jauna pasaule, kurā zied pļavas, dūc bites, plūst ledaini strauti, sabriest tumšpelēki negaisa mākoņi – un kādreiz patiesi sirdī ietriecas zibens, kā norāde, ka nav pareizi, nav kārtībā. Kas nav pareizi? Tā māja vairs nav atmiņu fantasmagorija, bet tās gars, izremontēts no telpām, ir izplūdis pa visurieni.

Mūsdienu zinātne atklāj arvien pārsteidzošākus faktus par to, kā funkcionē sievietes ķermenis – tas beidzot tiek pētīts. Vai nav interesanti, ka olšūnas pašas izdomā, kuram spermatozoīdam izsniegt ieejas karti? Šajos neauglības sērgas laikos zinātnieki izgudro pat īpašus “ratiņus” spermatozoīdiem, kuriem pašiem nav spēka sasniegt galamērķi. Kamēr zinātnieki šķeļ un spridzina, es domāju par tiem cilvēkiem uz ielām. Es jūtu spriedzi. Dzirdu pielādētu valodu un intonācijas. Redzu sažņaugtas dūres. Vai tā ir ilūzija, ka vairāk? Klimata krīzē lēnām zaudējam to, uz kurieni mani sauc pirmmāte.

Es domāju, ka saule ir liela olšūna. Dievs, kurš domā ar savu galvu. Mums vienkārši ir saulesdūriens. Saule vairs nevar ciest. Viņa ārdās, lai mēs beidzot aizcirstu ciet savus laptopus un izmestu viedtālruņus no rokām. Viņa liek lāču mammām audzināt savus bērnus mūsu mežos. Lai mēs redzam. Lai mēs beidzot paskatāmies.

Nesen peldējos jūrā akmeņainā pludmalē milzu viļņos. Raizējos, vai, piemēram, negaidīti neatsitīšu celi pret kādu lielāku zemūdens akmeni. Mani pārbiedēja irsis, kura uzmanību pēkšņi bija piesaistījušas manas deju kustības ūdenī, un viņš kādu brīdi no manis neatstājās. Es sastresojusies lēni bridu ārā no ūdens un pa ceļam uz krastu pie ģimenes vēl uzkāpu kādai jūras radībai, kas kā uz dzīvību un nāvi spērās ārā no smiltīm zem manas pēdas. Pēc sajūtas, es teiktu, ka tā bija varde, kura centās dabūt atpakaļ savu kāju. Bet jūrā nevajadzētu būt vardei. Pirmmāte par mani pasmējās. Saule noglāstīja galvu. Esmu muša, kas ielipusi saldā, saldā murga zaptē.