— Gājiens no Eseksas

Džons Klērs (John Clare, 1793–1864) bija angļu dzejnieks, pazīstams ar saviem dziļi izjustajiem lauku tēlojumiem. Ilgu laiku aizmirsts, 20. gadsimtā Klērs ticis reabilitēts kā viens no spožākajiem angļu romantisma autoriem.

Lielu daļu dzīves Klērs nodzīvoja pāris kilometru rādiusā no dzimtā Helpstounas ciemata. Pēc pārvākšanās uz netālo Nortboro 1832. gadā viņa garīgā veselība sāka pasliktināties, līdz 1837. gadā Klērs nonāca Haibīčas trakonamā netālu no Eseksas. Viņam šķitis, ka viņš tur ieslodzīts daudzsievības dēļ: lai gan Klēram ar sievu Patiju bija septiņi bērni, domās viņš bija salaulājies arī ar zēnības dienu draudzeni Mēriju, kura tolaik jau bija mirusi.

1841. gada vasarā Klērs aizbēga uz Helpstounu, nostaigājot kādus 130 kilometrus, un tālāk lasāmas viņa piezīmes no šī drudžainā gājiena.

Klēra laikā angļu valodas ortogrāfiskās normas vēl nebija nostabilizējušās, un viņu tās arī īpaši nesatrauca. Lai vieglinātu lasīšanu, tur, kur vajadzētu likt punktu, teksta itin glītajā latviešu versijā Ieva Lešinska izmantojusi atstarpes, līdzīgi kā Klēra angļu izdevumos. 

Redakcija

 

1841. gada 18. jūlijs – svētdiena   Jutos ļoti skumjš – pēcpusdienā gāju staigāt pa mežu – sastapu dažus čigānus viens no tiem solījās man palīdzēt aizbēgt no trakonama un paslēpt mani savā apmetnē un es gandrīz biju ar mieru bet teicu viņam ka pašlaik man nav naudas bet ja viņš tomēr tā darītu varētu apsolīt viņam piecdesmit mārciņas un viņš solījās to izdarīt vēl pirms sestdienas   piektdien gāju atkal bet viņš vairs nelikās tik gatavs tāpēc neko daudz par to nerunāju – Nogāju tur svētdien un viņi visi bija prom – mētājās tikai viena novalkāta mīksta platmale un viena veca salmu aube no tās plūmpudiņu zortes – un es iebāzu platmali kabatā ar domu ka tā varētu pie izdevības noderēt un tā arī iznāca

19. jūlijs – pirmdiena   Nedarīju neko

20. jūlijs – Izlūkoju to ceļu ko čigāns bij rādījis un atradu to gana piemērotu  gājiena sākšanai un tā kā manā karaspēkā bij tikai patiesa drosme un es pats tad stājos priekšgalā un mans karaspēks drīz vien sekoja bet tā kā biju pavirši iezīmējis čigāna stāstīto ceļu es palaidu garām  pagriezienu uz Enfīldas pilsētu un gāju vien pa Enfīldas lielceļu līdz nonācu pie “Darbs pa tukšo” kroga no kura iznāca viens ko pazinu un parādīja īsto virzienu

Rāmi gāju pa to ceļu un drīz vien jau nonācu Enfīldas pilsētā un pamazītēm ar’ uz lielā Jorkas ceļa kur varēju burāt un stūrēt tik uz priekšu un nesatiekot un nebīstoties neviena ienaidnieka es sasniedzu Stīvenidžu kur tā kā bij nakts es dabūju kāpt pāri vārtiem un tad šķērsoju zaļa aploka stūri kur redzēdams dīķi vai kādu bedri pacentos turēties pieklājīgā attālumā lai neiekristu iekšā jo kājas man bija pagalam piekusušas un jau sāka streipuļot   Es pārrāpos pāri vecam satrunējušu latu žogam un nonācu pagalmā un tad man bija jāpārrāpjas vēl augstākam žogam lai ietiktu šķūnī vai nojumē ko es ar lielām pūlēm izdarīju jo biju diezgan savārdzis  par laimi uzgāju tur dažas četrstūrainas āboliņa ķīpas kas bija sakrautas sešu vai vairāk pēdu augstumā uz kurām tad ar prieku uzkāpu un apgūlos   nojumē bija arī dažas siles kurās būtu varējis atlaisties ja nebūtu atradis labāku gultu   gulēju ciešā miegā bet redzēju ļoti nepatīkamu sapni   man šķita ka mana pirmā sieva guļ uz manas kreisās rokas bet kāds viņu aizveda prom no maniem sāniem un tāpēc es modos diezgan nelaimīgs   man šķita ka mostoties kāds saka “Mērij” bet neviena tuvumā nebija – es biju apgūlies ar galvu uz ziemeļiem lai norādītu sev pašam virzienu kurā stūrēt no rīta

21. jūlijs – kad pamodos dienasgaisma lūkojās iekšā no visām pusēm un bīdamies ka manu garnizonu varētu ieņemt triecienā bet mani pašu sagūstīt es pametu savu pajumti pa to pašu ceļu pa kuru biju ticis iekšā un pateicos Dievam par viņa žēlastību to sagādājot (jo bada laikos jebkas ir labāks par neko un ikkatra vieta kas gurušam sniedz atpūtu ir īsta svētība)   Es no jauna nonācu uz ziemeļu ceļa un stūrēju tieši uz ziemeļiem – ceļa kreisajā malā zem uzbēruma gluži kā alā es ieraudzīju saritinājušos un aizmigušus kādu vīru un zēnu kuriem es uzsaucu viņi pamodās un man pateica nākamā ciema nosaukumu

Kaut kur Londonas pusē pirms kroga “Arkls” kāds vīrs darba drēbēs jāja man garām zirga mugurā un teica “re kur vēl viens no tiem noplukušajiem dienderiem” un pasvieda man peniju puspintei alus kuru es pacēlu un pateicos viņam un kad tiku līdz “Arklam” pasūtināju puspinti un izdzēru to un atpūtos un piedevām izbēgu no ļoti stipras lietusgāzes jo biju zem jumta līdz pat brīdim kad tā bij rimusies – pēc tam grasījos izlūgties peniju no diviem lopu dzinējiem kuri bij dikti nekaunīgi tāpēc vairs neubagoju ne no viena lai kas arī gadītos ceļā

Es pagāju garām 3 vai 4 labi būvētām mājām kalnā un krogam ceļa malā ielejā zem tām   Rīta pusē es ļoti ātri pagāju garām jūdžakmeņiem bet uz vakarpusi tie šķita attālināmies cits no cita   es nonācu līdz kādam tālākam ciematam bet aizmirsu tā nosaukumu   ceļš kreisajā pusē bija koku paēnā un diezgan sauss tāpēc uz pusstundiņu apsēdos un iedomājos labu skaitu brokastu vēlmju bet vēlme vēl nenozīmē īstu mielastu tāpēc cēlos tikpat izsalcis kā biju apsēdies – esmu aizmirsis nosaukumus ciematiem kam gāju cauri bet atceros ka vēlu vakarā šķērsoju Potonu Bedfordšīrā kur iegriezos kādā mājā lai aizkūpinātu pīpi iekšā bij viena veca laipna sieva un jauna lauku meiča kas darināja mežģīnes virs spilvena tik apaļa kā globuss un vēl tur bij viens jauns puisis visi laipni ļaudis – uzdevu viņiem dažus jautājumus par ceļu un kur dzīvo mācītājs un pārraugs bet viņi mani vai nu nesadzirdēja vai tāpat vien neko neatbildēja

Pēc tam es iedams cauri Potonai sastapu kādu laipnu runātīgu lauku vīru  kas man teica ka mācītājs vai pārraugs nezinu kurš no abiem dzīvo labu gabalu no tās vietas kur tobrīd biju tāpēc gāju vien tālāk klibodams uz savainotās kājas jo mans vecais apavs bij pilns ar granti un vienai kurpei zole bija gandrīz pilnībā atnākusi vaļā. Ja vien pārrauga vai mācītāja māja būtu pa rokai es būtu nosaucis savu vārdu un izlūdzies kādu šiliņu mājupceļam bet nu biju spiests vilkties tālāk tukšām rokām un pateicīgs ka vismaz man vēl ir kājas ar ko kustēt uz priekšu – tad es viņam apvaicājos vai viņš nevarētu ieteikt kādu ceļmalas saimniecību kur man atrastos kāda nojume un sausu salmu klēpis un viņš teica jā un ja nāksi man līdzi es tev to vietu parādīšu – tas ir krogs ceļa kreisajā pusē ar izkārtni “Auns” bet kad ieraudzīju kaudzi ar akmeņiem vai šķembām es sailgojos atpūsties jo viena kāja stipri sāpēja tāpēc pateicos viņam par laipnību un teicu lai iet vien tālāk – bet labsirdīgais vīrs brīdi uzkavējās it kā vēlēdamies mani pavadīt bet tad piepeši attapās ka plecos viņam grozs un pie rokas soma ar slēdzi abi pilni līdz lūpai tāpēc jāsteidzas lai nepalaistu garām diližansu – viņš žigli metās prom un drīz vien bija nozudis skatienam – es sekoju velti lūkodams pēc laukos ierastās salmu guļvietas – tādu neatradis nogūlos pie šķūņa sienas zem gobām kas bija sastādītas ciešā rindā 5–6 pēdu attālumā no ēkām   tur es nogūlos un mēģināju iemigt bet starp kokiem izlauzās tik auksts vējš ka gulēdams sāku drebēt kā drudzī tāpēc atteicos no šīs mītnes cerībā uz labāku pie “Auna” kuru gan diez ko necerēju atrast – Tagad sāka strauji tumst un retajās ceļmalas mājās iedegās gaisma uzrādot iemītnieku likteņus iekšā kā ļoti omulīgus un manējo ārā kā ļoti neomulīgu un nožēlojamu – tomēr es kliboju uz priekšu cik labi varēdams un beidzot nokļuvu līdz “Aunam”   slēģi vēl nebij aizvērti un apgaismotais logs šķita ļoti uzmundrinošs taču naudas man nebij un tāpēc negribējās iet iekšā   kroga galā bija tāds kā šķūnis vai ratnīca bet tur nebij lustes likties guļus jo ļaudis vēl bija nomodā – tālab turpināju vien iet pa ceļu kas bija ļoti vientulīgs un vietām koku noēnots pavisam tumšs

visbeidzot nonācu vietā kur ceļš sadalījās divos viens veda apmēram pa labi un otrs taisni uz priekšu un garām ejot man acs aizķērās aiz jūdžakmens zem dzīvžoga tāpēc es vieglprātīgi griezos atpakaļ lai izlasītu uz kurieni ved tas otrs ceļš un atklāju ka tas ved uz Londonu   tad es piepeši vairs neatcerējos uz kuru pusi ziemeļi uz kuru dienvidi un kaut gan es rūpīgi izpētīju abus ceļus neredzēju nevienu koku krūmu vai akmeņu kaudzi kam atminētos garām gājis un tā nu soļoju jūdzi pēc jūdzes gandrīz pārliecināts ka eju atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru biju nācis un šīs domas pārņēma tik stipri ka šaubas un bezcerība darīja mani gluži vārgu un es tikko spēju pavilkt kājas tomēr nevarēju apsēsties vai padoties bet tenterēju vien tālāk līdz ieraudzīju lampu kas spīdēja tik spoži kā mēness un pienācis tuvāk redzēju ka tā karājas virs maksas ceļa vārtiem   iekams biju ticis tiem cauri iznāca sargs ar sveci un cieši mani noskatīja bet tā kā bail man nebij es apstājos lai pavaicātu viņam vai eju uz ziemeļiem un viņš teica kad būsi izgājis cauri vārtiem tad iesi; tad nu laipni viņam pateicos un izgāju vārtiem cauri atgūdams senākos spēkus   tā kā šaubas bija izgaisušas es drīz vien kļuvu gluži priecīgs un iedams sāku dungot Kalnu Mērijas meldiju   Beidzot uzgāju savādu namu kas gluži viens pats stāvēja netālu no meža bet es nevarēju saskatīt kas bija uz izkārtnes lai gan pati izkārtne gana savādā kārtā šķita iestutēta tādā kā silē vai teknē   durvju priekšā bija liels lievenis un būdams pārguris es tajā ielīdu un nopriecājos ka varu gulēt izstiepis kājas   nama iemītnieki jau bija likušies uz auss jo dzirdēju viņus grozāmies gultā kamēr pats gulēju lievenī izstiepies pilnā augumā – nogulēju tur līdz rītausmai un piecēlies jutos lieliski atspirdzis – es svētīju abas savas sievas un abu ģimenes kad likos gulēt un kad cēlos augšā un kad atcerējos dažas agrākas grūtības līdzīgā reizē nevarēju nesvētīt arī Karalieni   Pagājis garām muižas vārtu namiņam ceļa kreisajā pusē jūdzes pusotras vai mazāk pirms kādas pilsētas kas man šķiet varēja būt Sentīvsa bet nosaukumu esmu aizmirsis es apsēdos atpūsties uz krama šķembu kaudzes kur dziros pasēdēt pusstundu vai ilgāk un kamēr tur sēdēju ieraudzīju no vārtu namiņa iznākam gara auguma čigānieti kas devās lejup pa ceļu uz to vietu kur sēdēju   kad viņa bija pienākusi tuvāk un es redzēju ka tā ir jauna sieviete ar godīgu seju un diezgan glīta es viņu uzrunāju un uzdevu viņai dažus jautājumus uz kuriem viņa atbildēja bez vilcināšanās un acīmredzami labā omā tāpēc es cēlos kājās un devos uz nākamo pilsētu ar viņu kopā – pa ceļam viņa mani brīdināja kaut ko iebāzt platmalē lai virsa turētos augšā un klusākā balsī piebilda “tevi pamanīs” taču es nesapratu ko viņa ar to domā – nelikos ne zinis un neko neatbildēju   visbeidzot viņa norādīja uz nelielu baznīcu ar torni kuru viņa nosauca par Šefordas baznīcu un ieteica tālāk doties pa taku kas mani taisnā ceļā aizvedīšot turp un saīsināšot manu ceļojumu par piecpadsmit jūdzēm   es labprāt būtu sekojis jaunās sievietes padomam jo tas man šķita godīgs un itin tuvs patiesībai taču bīdamies ka varētu apmaldīties un vairs neatrast ziemeļu ceļu es viņai pateicos un atbildēju ka labāk turēšos pie ceļa un tad viņa novēlēja man “labu dienu” un iegāja mājā vai tirgotavā pa kreisi no ceļa   no šejienes līdz Stiltonai savu ceļojumu atceros tikai miglaini jo biju galīgi nomocījies un ievēroju maz vai gluži neko – vienu nakti patvēros no vēja grāvja dibenā bet biju gulējis tikai kādu pusstundu kad pēkšņi pamodos jo viens sāns man bija cauri slapjš no dubļiem kas bija sakrājušies grāvja dibenā tāpēc rāpos laukā un turpināju iet – atminos ka gāju pa ļoti tumšu ceļu pār kuru no abām pusēm sakļāvās kupli saauguši koki un šķita ka tas tā stiepjas pāra jūdžu   tad es nokļuvu kādā pilsētā kur daži logi spīdēja sveču gaismā – tur mani pārņēma tāds nogurums ka biju spiests apsēsties zemē lai atvilktu elpu un kamēr es tā sēdēju diližanss kas šķita smagi piekrauts grabēdams apstājās ieplakā zem manis bet es neatceros ka tas būtu man pabraucis garām   tad es piecēlos un devos tālāk redzēdams maz ievērības cienīga jo ceļš itin bieži likās tikpat stulbs kā es pats un iedams es itin bieži biju pusmiegā   trešajā dienā es remdēju izsalkumu ēzdams ceļmalas zāli kas garšoja gandrīz kā maize   es biju badā un ēdu aizgūtnēm līdz vēders bija pilns un maltīte man šķita nākam par labu   nākamajā dienā kas bija pēdējā es atcerējos ka man taču ir drusku tabakas bet tā kā zēvelkociņu kastīte bija tukša pīpi es nevarēju aizkūpināt tāpēc ņēmos košļāt tabaku visas dienas garumā un sazelētos kumšķus pēc tam apēdu un izsalkums mani vairs nemocīja – atceros ka izgāju cauri Bakdenai un pēc tam nogāju prāvu ceļa gabalu, bet neatceros nevienas vietas nosaukumu līdz pat Stiltonai kur vairs knapi turējos uz kājām un biju pavisam beigts   kad biju ticis pilsētā līdz pusei kāds grants uzbērums mani aicināt aicināja atvilkt elpu tāpēc es atgūlos un jau laidos miegā kad no kādas mājas iznāca jauna sieviete (spriežot pēc balss) un teica “nabadziņš” bet cita vecāka sieviete teica “ak viņš tikai izliekas” bet kad biju pieslējies kājās tā otra teica “ai nē neizliekas vis” jo redzēja kā es aiztenterēju galīgi klibs   es dzirdēju šīs balsis bet neatskatījos no kurienes tās nāk   grants takas galā sasniedzis iebraucamo vietu es sastapu divas jaunas sievietes un pajautāju vienai no viņām vai ceļš kas iebraucamās vietas galā nogriezās pa labi neved uz Pīterboro un viņa teica “Jā” ved gan tāpēc tiklīdz biju uz tā es jutos esam uz mājupceļa un devos tālāk mazliet priecīgāks jebšu jāapstājas lai atvilktu elpu bija biežāk nekā iepriekš   iekams nokļuvu Pīterboro mani panāca rati kuros sēdēja vīrs un sieviete un kad viņi garāmbraucot mani sveicināja atklāju ka tie ir kaimiņi no Helpstounas kur kādreiz dzīvoju – es teicu viņiem ka esmu galīgi nomocījies ko viņi arī skaidri redzēja un ka neesmu ne ēdis ne dzēris kopš atstāju Eseksu   uzklausījuši manu stāstu viņi savā starpā apspriedās un tad izmeta man no ratiem piecu pensu monētu   es to pacēlu un netālu no tilta iegriezos nelielā krodziņā kur izdzēru divas puspintes alus un par diviem pensiem nopirku maizi un sieru   kad biju ieturējies es labi atspirdzis devos atkal ceļā tikai kājas man bija vēl bēdīgākā stāvoklī kā jebkad un pa bruģakmeņiem es tik tikko spēju pavilkties taču ielas vidū sēsties zemē man bija kauns tāpēc piespiedu sevi kustēt vien uz priekšu un tiku cauri Pīterboro labāk nekā biju gaidījis bet kad nokļuvu uz lielceļa šad un tad atpūtos uz kādas akmeņu kaudzes līdz atkal spēju doties tālāk un pēc kāda laika pagāju garām Voltonai drīz vien sasniedzu Veringtonu un cik vien ātri spēdams virzījos uz Bīhaivu kad mani panāca rati kuros sēdēja vīrs sieviete un zēns un kad tie jau bija man pavisam tuvu sieviete izlēca no ratiem cieši satvēra manas rokas un aicināja mani kāpt ratos bet es atteicos jo domāju ka viņa ir vai nu piedzērusies vai traka taču kad mani pārliecināja ka tā ir mana otrā sieva Patija es kāpu tomēr iekšā un drīz vien nokļuvu Nortboro   tikai Mērijas tur nebija un es arī nevarēju uzzināt par viņu neko vairāk kā vien veco stāstu ka viņa esot mirusi pirms sešiem gadiem kas tikpat labi varētu būt ņemts no gluži jaunas pirms divpadsmit gadiem drukātas avīzes bet es šīm blēņām nepievērsu uzmanību jo pats viņu vēl pirms kāda gada biju redzējis dzīvu un veselu un tikpat jaunu kā arvien – tā nu te es esmu bez mājām mājās un pa pusei iepriecināts apzinoties ka varu būt laimīgs jebkur

Neviens lai nedzēš mana skarbā liktens zīmes
Par maniem varmākām tās Dievam sūdz
Bairons

1841. gada 24. jūlijs – Atgriezos mājās no Eseksas un Mēriju neatradu – viņa un viņas ģimene man tagad vairs nav nekas lai gan reiz viņa man bija visdārgākā no visiem – bet kā gan lai es aizmirstu

 

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska