Gari iet uz upi dzert (LFK 23, 6994)
– Kas ir trakākā lieta, ko jūs darījāt ziemā?
Pauze kā klusums čāpstinās remdenā gaismā, kas ieveļas no lieliem, stiklotiem logiem, aiz kuriem kliedzoši stāv mežs.
– Tas var būt jebkas. Kas nāk pirmais prātā.
– Es visu vasaru strādāju – kāds saka, un citi pamāj ar galvu.
Kāds cits apgalvo, ka stopēšana uz Austriju un turienes augstais aukstums.
Viņš atceras suni, jo pēdējā laikā pilsēta beidzas tieši tur – pie suņa. Tad atmiņā uznirst vetārste, kas beidzamajā reizē paziņoja, ka “tas jau vairs nav jauns suns”. Suns paliek vecāks, bet kas ar tevi notiks vēlāk, Robert? Viņš nodomā. Aiz vēlāk ir priekšnams un tur gaida suns. Tagad tu zini, Robert, ka tev jāatdara sunim, jāatdara par gaidīšanu. Tagad tu zini, ka sagaidīsi viņa novecošanu.
– Es sapratu, ka mans suns noveco. Tā bija tā lieta, – viņš atbild, kamēr aiz neveikli nodilušām pauzēm un stiklotiem siluetiem atirst vaļā kāda pilsēta, kurā Roberts aizver ciet durvis.
Tagad suns ir pazudis.
Neviens neticēs, ka ir pavasaris, Robert. Gaišā debess, nabagkoki, bezlapji koki. Tikpat labi tas var būt rudens. Bet kuram vārdam ir taisnība, kad tās debesis tā mētājas, kad pazudis suns un tu esi aizmirsis skatīties laikā? Bet, putnu piebalsots, debesgaiss lauž vaļā acis, jāsāk redzēt, gaisma nāk un iet iekšā, klejo, nerodot vietu, kurā palikt.
Pēc tam viņš iet nopirkt paciņu kafijas. Pie pilsētas jāpierod. Vietu pielīdzināšana kā matemātiska darbība – kāda iela šajā pilsēta atgādina tik labi pazīstamo, stāvus slīpo Kurzemes ielu. Bet tas viss ir māņi, jo nav divu vienādu pilsētu. Pie pilsētas jāpierod. Varbūt tāpēc tā kafija. Pavasara liecības – putni un mitrāja gaiss. Tie zīmē aprikožu debesis, zem tām upi ar ledus atlūzām. Tātad tomēr taisnība ir vārds, kurš uzvar un nosauc.
Tagad suns ir pazudis. Bija teikusi Lida. Atrodi pilsētā klīstošu suni, Robert, atrodi!
Pēdējā laikā viņš ir pazaudējis vairākas lietas. Piemēram, telefonu, atslēgas, laika zeķes. Pēdējā laikā viņš sapnī redz omi un Lidu. Pēdējā laikā viņš pats ir aizmirsis savu vārdu, ar kuru reiz bija sācis uzturēties vārdu pasaulē. Pēdējā laikā viņš aizmirst, kāpēc šajā pilsētā uznirst kāda cita pilsēta. Un kur, pie velna, ir pazudis suns.
Sapnī Roberts noredz omi – neliels, nedaudz saliecies stāvs ieskauts pustumsā. Neraudi, bērns. Tev smuka seja. Suņa acīs debesis iemetas. Viņa saka un aicina iekšā. Ir vaļā logs, caur to saskatāms pagalms, pagalmā stāv māsa un strebj zupu. Sapnī nevar sasaukt, jo vārdi šķietami zaudē skaņu, bet zīmējas ne vairs kā melnbalti zīmējumi uz baltpapīra mūra, bet gan kā visādi vizuāli, kustīgi kadri. Ome paņem ūdens bačokus un nosaka – aizved mani uz upes strautu, jāsasmeļ ūdens.
Mēness šķietami atmodina kādu dziļu un saspriegotu, dienasgaismai nepieejamu telpu.
Tu vāri zupu. Tas ir tik vienkārši, Lida, – šī siltā zupa. Ja tā būtu īsta, tad noticētu, ka vārdi pakļaujas objektiem, pieglaužas tuvu jo tuvu, pieradinot un nostiprinot pieņēmumus, ka tādi ir šie bezvārdnieki, ka šajā pasaulē ir tādi notikumi ar tādiem vārdiem un nosaukumiem.
Tu vāri zupu. Atrodi suni, Robert, man tā zupa. Teica Lida. Neticamā Lida. Labi, iešu uzmeklēt suni, bet kur paliksi tu? Viņa ēd zupu un nerunā, kad ēd zupu. Bet viņš iet ārā un sauc pēc suņa. Neviena atsauciena, viss it kā paslēpies aiz ēnām, neļaujas balss tvērienam.
Suns nebija jauns, bija skumji.
No rīta uz ielas parādās kāda meitene, kurai ir Lidai līdzīga galva. Kādu laiku viņš skatās un vērīgi seko katrai kustībai, ar kuru sākas šī meitene. Viņa pastiepj roku un jautā pēc naudas. Klibām kājām viņa skrien, nudien, vismaz rādās, ka skrien pāri ielai un raud. Viņš grib viņai palīdzēt, bet nevar. Viņam ir jātiek uz autobusu un jābrauc pie tevis atpakaļ, Lida, jo suns ir pazudis, un, kad suns ir pazudis, viņš vienmēr atgriežas pie tevis.
Bet viņš ir aizmirsis. Piemēram, to, ka atrodas pavisam citā pilsētā.
– Pastāsti, Robi, man par to pilsētu, – Lida reiz bija prasījusi.
– Ir tāds portāls. Tu māj un kādā citā valstī tev māj pretī.
– Kur?
– Pilsētas centrā, pie stacijas.
– Ā.
– Un ir viens tāds portāls, kur mēs viens otram mājam pretim, un tur ir sestdiena. Neatņemdamies sestdiena. Es par to domāju, lūk. Mēs taču nekad neesam teikuši viens otram, cik esam līdzīgi, Lida.
– Kāpēc lai tā teiktu?
– Nu, jo mums to kāds pa retam atgādina. Un tagad, kad esam prom, man par to jādomā. Līdzības taču saīsina tādus attālumus.
– Ko darīsi?
– Nezinu.
– Tu visu laiku tā atbildi.
– Piedod.
– Brauksim drīz. Es tagad runāju. Tu neredzi?
– Tu man to?
– Nē, Dārtai. Mēs taisāmies, brauksim ēst.
Bet viņam jāatrod tā vieta, kur sākas māsa, jo suns jau noteikti būs atpakaļ.
Viņš aizver acis, jo upe, un stāsta, jo aiz aizvērtām acīm uzaust telpa kā uz kinoteātra ekrāna tumsa. Viņš grib izstāstīt visu šo pilsētu.
Viņš ir iemaldījies šajā atmiņā, meklējot suni, bet atrod kādu citu. Atceries, kā bibliotēkā Aivis rādīja burvju trikus. Mēs bijām nejauki. Visu laiku gribējām atminēt mīklu. Tagad es nevaru atminēt šo mīklu – kurā pilsētā esmu un kura pilsēta ir manī.
– Uz kurieni kustas ledus? – aiz Roberta aizvērtajām acīm jautā Lida.
– Uz jūru, upe to nes un ietek jūrā.
Atbilde rāda virzienu, aiz kura paslēpjas un uz neatgriešanos pamāj sadrupušais vientuļnieks ledus.
Aiz muguras Katedrāles laukums. Viņš atpazīst zvanus, ar kuriem pavada laiku. Zvans nozvana nomodu un aicina sapni.
Varbūt vēlāk nāks sapņi, bet vispirms ir jāiemieg. Kaut kur nāks pilsēta, neatminama mīkla vai upe, uz kuru iet padzerties, kad pamostas nakts vidū un izjūt necaurredzamu sausumu dziļi rīklē. Bet varbūt vēlāk vienkārši nāks miegs, viņš pamodīsies, izmircis upē, pie viņa nāks padzerties un nekad viņu nepametīs gluži kā viņš – pilsētu.