— kā izspiest sulu no mehāniskā apelsīna

reiz šeit bija īstā gaisma

I

sapnī ielaužos noputējušā bārā
ir mūžīgs novembra vakars
pie apaļiem galdiņiem cilvēki smēķē
uz skatuves uzstājas slikti komiķi
kaut kur skan džezs
noputējis bārmenis slauka glāzes
neviens nekad nav slaucījis grīdu

šī aina ir vecs diapozitīvs, kam cauri izdedzis laiks
lūk, mana galva, mana acs, mana camera obscura,

es redzu oriona zvaigznāju un lielos greizos ratus
lūk, miesu atmetušie, jums nav gala
what is, is; what is not, is not

reiz mēs šeit bijām pirmo reizi reiz mēs šeit esam nebeidzami esam nebeidzami esot esoši esam

II

pie bāra letes sēž jauna sieviete viņas āda atgādina plāno membrānu ap apelsīna daiviņu
tā pārklāj viņu kā plīvurs kā līķauts viņa ir tik sausa ka šķiet no viņas pāri palikusi vien virskārta
kā māla trauks ar dobu iekšu kā porcelāna kā papirosa papīra papjē mašē

III

man slāpst bet neviens mani neapkalpo

pārāk ilgu laiku atrodoties miesai pārmēru zemā temperatūrā iestājas hipotermija
gluži kā koki ziemā atvelk sulas un siltumu no zaru galiem, lai pasargātu serdi un saknes
arī cilvēka ķermenis kā pirmos atmērdē kāju un roku pirkstus
pēc kāda laika tie nomelnē un atmirst
atņemot spēju noglāstīt mīļotā delnu vai nopaijāt bērna galvu
atņemot spēju satvert cita roku savējā
atņemot spēju sasildīt un tapt sasildītam

IV

uz galda ir kaudze spilgti oranžu apelsīnu
es iekožos tajos ar visu mizu
zobi viegli pāršķeļ rūgto ādu

tik daudz sulas
nekad neesmu redzējusi tik daudz sulas

kas būtu domājis, ka vecajam vīram ir tik daudz asiņu
tā pil pār manu zodu, kaklu, pleciem, krūtīm, kājām

pārbijušies apsargi cenšas mani satvert aiz rokām
es atņirdzu zobus un iešņācos
norauju nost savas drēbes
cilvēki kliegdami metas bēgt

dieva dzirnas maļ lēni, bet labi
apelsīni garšo īsti un sulīgi

es zinu, ka šis ir sapnis

 

maize un izpriecas à la Baudrillard

no sienas nolec zīmējums ar cilvēciņu
un pieplūst asinīm

pasauli tev neviens neatdeva
tikai iedeva paskatīties

kuru katru brīdi to ņems atpakaļ
bet pagaidām ir miers

brauc autobuss pa šoseju uz laukiem vakarā
kā zootropa cilindrā tu sēdi
logi iekadrē kustīgas bildītes
zirdziņi neskrien, tie paliek pļavā

tu esi vienīgais statiskais attēls
tevi ir noķēris zaķis

 

Pozējot 510. kab. || Šķīstītava

Dienu pēc dienas vēroju
kā lēni aiz loga izģērbjas kļava
kailums ir grafisks, lietišķs
ar ogli aizšvīkāts kaunums

Ķermenis ir konstrukcija
kas notur pozu

Skatpunkts uz kura sēžot
es kļūstu par līniju

 

Diapozitīvi

es ravēju  ēdenes dārzu un daru to labi
es pārmetu velēnas velēnām pāri
es raudzēju zemi un naktī sapņoju auglīgus sapņus
tur redzu es tevi piekusušu
ap acīm laimīgās rievās kūst vakara saule
ir noreibis gaiss un taureņi lido un krīt kā sudraba zvīņas
simttūkstošiem gadu es esmu tās krājis
šis attēls ir vērts visas pasaules algas

aug mēness un savādi zvana tev ausīs
viss izšķīst kā mirāža kad uz to raugies
un smiltis birst viegli un mūžīgi

ir tava roka
manējai kaps