— 2016. gada kalendārs un poēma “Apziņa”

2016. gada sākumā uz trim mēnešiem devos uz Norvēģiju stažēties Oslo Universitātes Dzimtes studiju centrā. Braucu kopā ar doktorantūras biedru Jāni Ozoliņu; pēc tam mūsu istabas atradās blakus. Kā viespētniekiem mums vispirms piedāvāja pasniedzēju dzīvokļus, taču izrādījās, ka nevaram atļauties īrēt katrs savu, bet nevaram arī dalīt vienu, jo tie bija paredzēti vienam cilvēkam vai pārim. Beigu beigās mūs iekārtoja lētākā, diezgan neomulīgā studentu kopmītnē, kur pirmie vakari pagāja visai bēdīgā noskaņā. “Sēžam kopmītnēs un runājam par nāvi,” rakstīts poēmas Apziņa nodaļā Šodien. Ar visu to, ka ietaupījām uz dzīvokli, mobilitātes stipendija draudēja izsīkt krietni pirms uzturēšanās beigām, tāpēc 29. februārī es nosūtīju AKKA/LAA pieteikumu Autora stipendijai.

Tajā bija šādi vārdi: “Poēmā Izmisums vēlos demonstrēt individuālus un vienlaikus kolektīvus domu formulējumus, kas raksturotu pašreizējā laikmeta cilvēka iekšējos konfliktus. Lai neekspluatētu [poēmā Identitāte] jau izmantoto numerāciju, esmu paredzējusi atrast citu strukturēšanas veidu.” Kā projekta mērķus norādīju “no jauna aktualizēt Latvijas dzejā poēmas žanru; pievērst uzmanību konceptuālās dzejas daudzveidīgajām iespējām; radīt pārsteidzošu dzejas darbu”. Pavadošajā e-pastā solīju ienest parakstītu pieteikumu, tātad tieši tobrīd biju atbraukusi uz Latviju apciemot ģimeni.

Vēlākās poēmas Apziņa februārim veltītās daļas Šodien nobeigumā ir rindas “Kāpēc vazājies pa Carnikavas mežiem? Vai sievas pienākumus izpildīji?”, kurām rokrakstā seko “Apmaldījos”. Es patiešām biju nedaudz apmaldījusies mežā – tolaik mēdzu doties garās pastaigās bez interneta, kartes un navigācijas. Konkrēti Carnikavā tas nebija pārāk bīstami – ja pietiekami ilgi gāja, drīz vien nonāca pie jūras, upes vai uz kāda no ceļiem. Bet par sievas pienākumiem mani ķircināja Kārlis Vērdiņš, iespējams, tāpēc, ka iepriekš Jānim biju žēlojusies, ka vēlos teleportēties mājās pie vīra uz guļamistabu.

Tuvinieku mums Oslo patiešām pietrūka, tomēr pavasarim atnākot, bijām iemīļojuši šo pilsētu, universitāti, bibliotēku un kolēģus, kā arī kopīgi noskatījušies daudz filmu (novērtēju Jāņa komentārus) un pabijuši Bergenā. Nodaļā Nauda, kas hronoloģiski atbilst aprīlim, ir Bergenas apmeklējuma tieši un netieši iespaidotas rindas. Autora stipendiju tad jau biju saņēmusi un iztērējusi, taču rindu “kontā ir nauda” iedvesmoja pārskaitījums no Literatūras, folkloras un mākslas institūta par tobrīd vēl nepabeigto rakstu, kas pēc tam tika publicēts grāmatā Latviešu literatūra 2007–2015. Pēc tam aprīlī atgriezos mājās pavisam.

Tagad 2016. gadu atceros kā laimīgu laiku, vienu no sava mūža virsotnēm, ja ne viennozīmīgi zenītu dažādās jomās. Pārlasot savu tālaika dienasgrāmatu, redzu, ka gads ir bijis ļoti piepildīts. Pavasarī pēc atgriešanās esmu baudījusi tuvo cilvēku klātbūtni, dzīvi Carnikavas mājā ar dārzu, kurp bijām pārcēlušies pirms diviem gadiem, ieguldījusies pasniedzējas darbā, daudz lasījusi, rakstījusi disertāciju. Rakstīju arī dzeju, taču ar iecerēto konceptuālo poēmu līdz augustam nebiju tikusi tālāk par uzmetumiem.

Augustā biju piekritusi vadīt dzejas grupu Satori nometnē, kas togad notika Ruckas muižā Cēsīs. Pēc tās rakstīju dienasgrāmatā par milzīgu aizkustinājumu un gandarījumu. Tā bija pirmā reize, kad vadīju nometnes darbnīcu, arī par pasniedzēju strādāju neilgi un vēl tikai meklēju veidus, kā strādāt ar grupu. Tagad es zinu, kad jābūt žilbinošai, kad stingrai, kā to panākt un kā gatavoties, kad vajag vienkārši moderēt un kad varu atļauties būt vāja. Piemēram, šogad, 2026. gada Satori nometnē pārsvarā piekopu abus pēdējos, taču pirms desmit gadiem grupā bija vairāk dalībnieku vispār un vairāk iesācēju. Nemainīga palikusi enerģijas apmaiņa, un, šķiet, 2016. gadā grupas enerģija bija būtisks faktors starp visiem apstākļiem, kas summējoties noveda pie Apziņas tapšanas.  

Vienā no tikšanās reizēm es izstāstīju grupai arī savu ieceri un, šķiet, sāku jau pamazām konkrēti domāt par tās īstenošanu, jo toreizējais Satori redaktors Ilmārs Šlāpins aicināja drīzumā iesūtīt tekstus gaidāmajam grāmatžurnālam. Viņš atsaucīgi uztvēra manu ideju, ko tobrīd aprakstīju tikai aptuveni, un arī vēlāk iedrošināja mani to realizēt un veicināja sadarbību ar Alekseju Muraško, kuram pateicoties es pirmo reizi varēju padarīt Apziņu redzamu citiem. Taču pilnu tās tekstu es sarakstīju vai drīzāk apkopoju jau pēc nometnes, zogot laiku disertācijai un citiem darbiem. Katrā ziņā atceros, kā stāstīju jau pavisam konkrētu ideju Artim Ostupam atceļā no Cēsīm uz Carnikavu. Mēs sēdējām aizmugurējā sēdeklī, visticamāk, tāpēc, ka mana meita, ko vīrs bija paņēmis līdzi man pakaļ un uz lasījumiem, draudēja ar nelabumu, ja nevarēs sēdēt priekšā, bet arī tāpēc, ka gribēju parunāt ar Arti. Šķiet, es pat parādīju viņam savu reālo 2016. gada plānotāju, kurā bija arī Oslo perioda piezīmes un citi haotiski ar roku rakstīti uzmetumi.

Pēc nometnes sāku mērķtiecīgi strādāt pie poēmas. Vispirms uztaisīju vordā 12 vienkāršas tabulas atbilstoši 2016. gada kalendāram. Tad sarakstīju visus tekstus ar datoru un jau 19. augustā nosūtīju Ilmāram kā paraugu. Kad Ilmārs un Aleksejs bija pateikuši jā, datorrakstā atstāju tikai daļu no rindām, bet pārējo izdrukās pierakstīju un piezīmēju ar pildspalvu un flomāsteriem. Cenzdamās aizpildīt tabulas, ātri sapratu, ka poēmas nosaukums nav vis Izmisums, kā biju to pieteikusi stipendijai – 19. augusta vēstulē jau figurē nosaukums Apziņa. Izmisusi togad biju tikai periodiski pēc naudas, taču visādi citādi dzīve un smadzenes drīzāk mutuļoja ja ne visu laiku aiz prieka, tad aiz piepildījuma un pilnasinīguma izjūtas. Vēlāk sapratu, ka poēma ir mēģinājums parādīt daudzbalsību un kakofoniju manā galvā.

Uzsāku to klasiski konceptuāli tādā ziņā, ka pirmajā daļā, Es apņemos, sakārtoju galvenokārt internetā uzietas citu cilvēku apņemšanās; otrajā, Šodien, izmantoju pati savus pierakstus; taču jau trešajā, martam atbilstošajā Ko tas līdz, ierakstīju rindas, kas skanēja manā galvā, līdzās dažādiem, tostarp profesionāli ietekmētiem citātiem liekot nepublicētu dzejoļu uzmetumus un personiskus izteikumus, par kuru fiksēšanas vietu šobrīd neesmu droša. Maijam atbilstošās daļas Nāc sākumu iedvesmojusi Latvijas Kultūras akadēmijas sieviešu tualete, kurā ap 2011. gadu novēroju aicinājumu studentēm taupīt tualetes papīru. Skolas tēma pamazām aizveda līdz 20. gadsimta 80. gadu kora dziesmai ar rindu “draugs atceries šo skolu jauko”, un tad jau apziņa pamazām no skolas izlauzās vasarā, miksējot un papildinot latviešu klasiķu citātus.

Jūnija nodaļā Sveicieni izmantoju dažādas privātas īsziņas, savukārt jūlijam atbilstošajā Paldies ar roku pārrakstīju gluži lirisku dzejoli, kas drukātiem burtiem ir atsevišķi publicēts krājumā Annas pūra govs. Augusts jeb Vairs ir veltīts manam vecākajam dēlam un citiem viņa paaudzes jauniešiem, septembrī jeb Es uzskatu izmantoju iespēju paust dusmas pret izglītības sistēmu, valsts pārvaldi un pat kolēģu viedokļiem, kurus vecāku sapulcēs vai strīdos par politiku turēju aizdomās par konformismu. Arī oktobris jeb Kāpēc turpina dusmīgo noskaņu, nonākot līdz varaskāres un tamlīdzīgu konceptu kritiskai izvaicāšanai. Savukārt novembrim piestāvošais Piemini ir jau daudz maigāks. Decembri jeb Kaut nu uzsāku klasiski konceptuāli, līdzīgi kā Es apņemos, taču drīz vien nonācu personiskā paradoksā. Šīs daļas beigās rokrakstā lasāmas rindas “Kaut nu es nebūtu stāvoklī / Kaut nu es būtu stāvoklī / Kaut nu bērns būtu laimīgs!”, un decembra beigās es patiešām ieņēmu jaunāko bērnu, taču minētās rindas datorrakstā atrodamas jau augustā sūtītajā variantā. Tātad realitāte tekstā ir tikusi nevis atspoguļota, bet gan konstruēta.

Satori grāmatžurnāla pirmais numurs ar nosaukumu Plūdi un Apziņas pirmpublicējumu iznāca 2016. gada novembrī. Drīz pēc tam kārtoju savu ceturto krājumu Annas pūra govs. Nebiju domājusi tajā ievietot arī Apziņu, taču kolēģi un draugi, ieskaitot krājuma redaktoru Kārli Vērdiņu, ieteica tomēr to darīt. Laikam jau Kārlis arī bija tas, kurš pārliecināja par labu Apziņai Laimu Slavu, Elgitu Bērtiņu, Daci Kreceri un Antu Penci izdevniecībā Neputns. Par grāmatas mākslinieku man piešķīra Armandu Zelču, un sadarbībā ar viņu es pārrakstīju un pārzīmēju Apziņas vizuālās daļas vēlreiz.

Esmu pateicīga par priecīgi satraucošo pieredzi Latvijas Mākslas akadēmijas telpās (turklāt tajā korpusā, kur pati reiz mācījos rožos), kad vairakkārt gāju turp pie Armanda strādāt uz gaismas galda. Pēc dažiem gadiem pārrakstīju Apziņu arī somu un igauņu valodā – latviešu eksperimentālās dzejas izlasei somu un latviešu valodā Ja esi aizmirsis savu vārdu Annikas Sūnas tulkojumā un jau atkal Alekseja Muraško dizainā, bet igauniski Tuuli Aules noformētajai latviešu konceptuālistu dzejas izlasei Alfabēta dzimtene to atdzejoja Contra.

Lai gan teksts šķiet uztverams tikai vizuāli, es pie sevis iztēlojos, kā to varētu daudzbalsīgi izpildīt lasījumos, un 2018. gada pavasarī Laligabas lasījumos manas fantāzijas piepildīja Edvards Kuks, Raimonds Ķirķis un Marija Luīze Meļķe, kuriem Ilmārs Šlāpins kā viens no tā gada Laligabas koordinatoriem un scenārija autoriem to palūdza, jo es pati nevarēju ierasties mazuļa dēļ. 2020. gadā Helsinkos lasīju Apziņas daļas kopā ar Mariju Luīzi Meļki un Kirilu Ēci, bet 2024. gadā pāris reižu to ekspresīvi izpildījām ar Preiļu konceptuālistiem.

Pēc pirmpublicējuma Ostups man atrakstīja, ka Apziņa esot viens no interesantākajiem dzejoļiem, ko viņam latviski laimējies lasīt, un foršs eksperiments. Kad tagad par to domāju, man pašai dzejolis šķiet interesants ne tik daudz idejas oriģinalitātes vai vizualitātes dēļ, bet gan tāpēc, ka man ir izdevies tajā iedabūt veselu virkni rindu, kas citādi nevarētu tikt publicētas ne dzejas, ne citā statusā, bet no kurām es citādi netiku vaļā. Turklāt, pozicionējot tās kā citātus, tostarp apziņas plūsmas fragmentu nepastarpinātus citātus, es varēju šķietami sausā konceptuālā rāmī likt arī galēji liriskus un emocionālus personiskas dabas tekstus, neraizējoties par to, vai tie katrs atsevišķi tiks uzskatīti par labiem un vai visi lasītāji visu sapratīs. Krājuma vidū ievietota, poēma reprezentē sīkās drumslās saplīsušu apziņu, kas grāmatas gaitā atkal kļūst viengabalaina. Savukārt viena pati tā demonstrē noteikta tipa domāšanu un centienus strukturēt neviendabīgu un nemierīgu teksta plūdumu.

 

Raksts tapis sērijā, kurā dzejnieki izstāsta kāda sava dzejoļa biogrāfiju