— Ja nu starpstāvoklis ir pamatstāvoklis?

Ir tādi laikposmi, sabiedrībā zināmas personas, kā arī politiski un sociāli notikumi, kas, šķiet, ir vairāk ārpus normas salīdzinājumā ar citiem. Tie liek brīnīties – protams, ne visiem – un jautāt: kā var būt, ka notiek kas tāds? Sāk plaisāt status quo, un vismaz kritisko tradīciju pazinējiem tas nav nekas slikts. Taču tas, kas veidojas kārtības sabrukuma laikā, rada satraukumu. Trauksmaini jeb “no sliedēm izsisti” laiki ir analizējami, turklāt arī psihoanalizējami. Tas, protams, nenozīmē, ka sabiedrību, politiku un politiķus var vienkārši uzskatīt par analizējamu pacientu klīniskā vidē. Tomēr, ņemot vērā to, ka individuālo un sociālo jomu nevar nošķirt, psihoanalīzes konceptuālie instrumenti var dot nenovērtējamu ieguldījumu situācijas izpratnē – ar to palīdzību var kartēt situāciju, atpazīt tās simptomus un izskaidrot dažu tās mehānismu darbību. Īsāk sakot, var diagnosticēt realitāti.

Varbūt tieši šeit kļūst redzama arī šo centienu robeža: apstākļu, tostarp veidu, kā aktīvi piedalāmies tajos, asredzīga kritiskā analīze pārsvarā paliek bezspēcīga, kad runa ir par pastāvošo mehānismu mainīšanu. Var jau ienīst savu simptomu gan sociālā, gan individuālā līmenī, tomēr mēs labāk izvēlētos visu zaudēt, nekā no tā atteiktos. (Simptoms ir forma, kādā turamies pie baudas (enjoyment).)

Lai gan ideālā gadījumā psihoanalīzei un analītiskajai intervencei ir pieejami citi līdzekļi, lai izstrādātu, ietekmētu un mainītu traucētos funkcionēšanas mehānismus, kā arī lai sarautu saikni ar baudu, kas tos uztur, sociopolitiskajā analīzē, šķiet, analogi līdzekļi nepastāv. Viens no galvenajiem iemesliem ir tāds, ka “mēs”, kas ir nepieciešams jebkādām nopietnām sociālām pārmaiņām, vēl nepastāv. Lai gan analīzes subjekts (analizējamais) faktiski rodas tieši analīzes laikā, nevis pilnībā sakrīt ar cilvēku, kuru uzsāk analizēt, mūsu kritiskie centieni nerada līdzvērtīgu kolektīvo subjektu. No diagnostikas neizriet šāds “mēs”. Ētiski vai politiski normatīva pieeja (“mums vajadzētu vai nevajadzētu tā darīt”) neko daudz nedod.

Tāpēc atliek tikai gaidīt, kad sabruks status quo, kura uzturēšana kļūst pārāk nerentabla pašai sistēmai. Šāds pārrāvums, manuprāt, ir tas, uz ko Gramši atsaucās slavenajās Cietuma piezīmju rindās, kuras pēdējā laikā bieži pamatoti citē. Šķiet, ka atrodamies līdzīgā situācijā: “Vecā pasaule mirst, un jaunā pasaule cenšas piedzimt; tagad ir briesmoņu laiks.”

Faktiski šis ir populārs Gramši sākotnējā formulējuma pārstāsts: “Krīze ir tajā, ka vecais mirst, bet jaunais nevar piedzimt; šajā interregnum rodas visādas slimīgas parādības [fenomeni morbosi].” (Morbosi varētu tulkot arī kā “perversas”.)

Papildus atsaucei uz “slimīgām” vai “perversām parādībām” (nevis “briesmoņiem”) sākotnējā formulējumā ir ietverts vēl viens svarīgs termins: interregnum. Senajā Romā interregnum apzīmēja juridisko un politisko pārejas periodu pēc valdnieka nāves līdz brīdim, kad viņa pēctecis stājās pie varas. Interregnum pasludināšanu pavadīja justitium pasludināšana, jo tika apturēta ne tikai suverēnā vara, bet arī tiesiskā kārtība.

Tas spēcīgi sasaucas ar pašreizējo globālo ģeopolitisko situāciju un tādas pasaules kārtības sabrukumu, kuras pamatā ir ideja par starptautiskajām tiesībām, kas pastāv ārpus atsevišķu valstu robežām un ir pārākas par šīm valstīm un to interesēm. (Mēs zinām, ka sistēma ir nepilnīga un ne vienmēr ir darbojusies, taču tas, ka starptautiskās tiesības pastāvējušas kā augstākā instance, kā arī ticis uzturēts iespaids, ka šīs tiesības darbojas, ir bijis izšķiroši svarīgi tā dēvētajai globālajai pasaules kārtībai.) Tagad visas agresīvās lielvalstis atklāti izsmej un neievēro starptautiskās tiesības. Tiesību simbolisko varu un iedarbīgumu apšauba, atsaucoties galvenokārt uz tūlītēju, tiešu, empīrisku varu: “Mēs esam pārāk lieli un vareni, lai pakļautos tiesībām, jo, esot lielākajai varai šajā reģionā, mums būtu jānosaka noteikumi (citiem).” (Līdzīgi ir daudzās citās valstīs: ne tikai konkrēti likumi, bet arī “spēles noteikumi” tiek mainīti pēc patikas, izmantojot dekrētus un izpildrīkojumus, ko uzspiež “pie varas esošie”.)

Vienvārdsakot, termins interregnum (“likumības apturēšana”) patiešām ļoti labi raksturo dīvaino situāciju, kurā atrodamies.

Kamēr neesam šīs situācijas “aprīti” (kā tas citviet jau noticis), mūs pārņem nolemtības sajūta un apjukums, reaģējot uz krīžu virkni un būtiskajām tektoniskajām pārmaiņām pasaulē, uz kuru raugāmies kā “mūsu”. Pasaule mūsu acu priekšā dramatiski mainās, bieži vien pārsteidzoši un ne pilnīgi paredzami. Daļa pārmaiņu, šķiet, tiešām ir Gramši aprakstīto “briesmoņu” rašanās – dīvainas būtnes un parādības, kas vēl nesen būtu sauktas par neloģiskām vai pilnīgi neiespējamām.

Taču šeit vajadzētu spert soli tālāk un uzdot gana satraucošu jautājumu: ja nu “briesmoņu laiks” ir nevis pārejas posms, bet gan pati jaunā pasaule? Ja nu “otrā pusē” nekā nav? Kā mēs varam būt droši, ka atradīsies izeja un ka šis interregnum nav jaunais regnum (vai jauna vecās kārtības versija)? Kā mēs zinām, ka tās nav beigas – ka mēs jau nedzīvojam galamērķī? Patiesībā mēs to nezinām.

Atcerēsimies, ka ir pienācis laiks, ko bijām gaidījuši, proti, status quo beigas. Tas, kas beidzas, nav vienkārši konkrēts ģeopolitiskais sakārtojums, bet gan simboliskās koordinātas, kas lika šim sakārtojumam šķist dabiskam un pašsaprotamam. Tieši tāpēc šis brīdis ir gan bīstams, gan neparedzams. Nākotne vairs nav iepriekš noteikta. Tās koordinātas, varētu teikt, atkal ir brīvi pieejamas. Tas ir arī brīdis, kad kritiskā analīze var iegūt zināmu efektivitāti, ja to apvieno ar politisko cīņu. Tā vismaz var sniegt zināmu virzienu pilnīgi dezorientējošā ainavā.

Ļoti pieticīgi mēģināšu ieskicēt vienu virzienu saistībā ar mantru, ar kuru šobrīd, šķiet, visi ir vienisprātis, proti, ka šis ir vecās pasaules kārtības gals un ka jāpielāgojas jaunajai realitātei. Paziņojumi par vecās pasaules kārtības beigām nāk gan no tiem, kas aktīvi iesaistīti tās izbeigšanā (piemēram, no Trampa un viņa politiskajiem sabiedrotajiem, un varbūt ne tik skaļi, bet arī no Netanjahu, Putina un zināmā mērā Ķīnas), gan no to (arī lielo) varu puses, kurām šīs beigas, proti, veco (hegemonijas) noteikumu beigas, ir nākušas kā pārsteigums un satricinājums. Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs paziņoja par šīm beigām uzrunā Davosā. Vēlāk to izdarīja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs Minhenes konferencē. Un tagad visi, šķiet, ir gatavi pielāgoties jaunajai pasaules kārtībai, jaunajai varas sadales un noteikumu konfigurācijai.

Taču man rodas, iespējams, naivs kārdinājums iesaukties: “Paga, mirklīti! Kam tieši mēs pielāgojamies?”

Ja vēl nedaudz pakavējamies pie tiešiem politiskiem piemēriem, tad Marko Rubio runa februāra Minhenes konferencē skaidrāk ilustrē situāciju. Pēc Trampa haotiskajiem uzbrukumiem Eiropai, atkārtotajiem apvainojumiem un, tā teikt, tās jūtu aizskaršanas Rubio runa tika plaši raksturota kā mēģinājums padot Eiropai draudzīgu roku. Daudzi šķita atviegloti, pat nomierināti pēc šāda žesta. Tātad atkal esam vienā pusē; mums vienkārši jāveic dažas korekcijas.

Un kādas ir šīs korekcijas? Rubio cita starpā minēja Eiropas pakļaušanos “klimata kultam”, labklājības valstu paplašināšanu uz nacionālās aizsardzības rēķina un “bezrobežu pasaules, kurā ikviens būtu pasaules pilsonis” atbalstīšanu. (Viss minētais tika pasludināts par bijušās pasaules kārtības lielajām kļūdām.) Citiem vārdiem sakot, Eiropai prasa atteikties praktiski no visa, ko tā deklarē par savām vērtībām, – vai vismaz no vērtībām, ko tā deklarē uz papīra.

Tā nav pielāgošanās kādai realitātei, bet gan ļoti konkrēta it kā jaunās pasaules politiskā programma, kuras prioritātes ir šādas: nekādas labklājības valsts un nopietnas attieksmes pret klimata pārmaiņām, tā vietā jāpalielina militārais budžets un jāīsteno vardarbīga pretimigrācijas politika. Un mums tiek prasīts pielāgoties šai programmai.

Nav tā, ka sastopamies ar jaunu pasauli vai realitāti. Drīzāk vecās pasaules kārtības sliktākās daļas izmisīgi un vardarbīgi mēģina izdzīvot savu sabrukumu un gūt no tā maksimālu labumu, pagarināt šo procesu līdz bezgalībai. Manuprāt, to kā atjautīgu brīdinājumu izteica kādas rumāņu filmas nosaukums: “Negaidi pārāk daudz no pasaules gala.”

Turklāt nepastāv nekas, kam jāpielāgojas. Protams, tur ārā kaut kas pastāv. “Realitāte” eksistē. Taču šī realitāte nav vienots veselums. Un nepietiek norādīt, ka mūsu pašreizējā rīcība noteiks, kam būsim pielāgojušies. Jāpievieno arī tas, ka ārējā realitāte, uz ko atsaucas, lai leģitimētu aicinājumus pielāgoties, ir caurcaurēm pretrunīga, nevienveidīga un sadrumstalota. Šajā nozīmē “jaunā realitāte” ir tāda, ka realitātes nav – nav pat tās realitātes šķietamības, ko ideoloģija tradicionāli aicināja pieņemt (vai kurai pielāgoties). Īstā atbilde uz nesen izteikto ideoloģisko aicinājumu, ka jāmostas un jāpielāgojas jaunajai realitātei, būtu šāda.

Pirmkārt, mēs nevaram pamosties, jo atrodamies murgā. Un murga galvenā iezīme ir nevis vienkārši briesmīgi notikumi, bet tas, ka mēs nevaram pamosties un aizbēgt realitātē. Murgu būtībā raksturo ne tikai sapņa traumējošais saturs, bet fakts, ka, lai cik ļoti mēs to gribētu, mēs nevaram pamosties. Šādā ziņā var teikt, ka tieši murgojot mēs esam visvairāk nomodā, cik vien iespējams nomodā. Mēs nevaram pamosties, lai atgrieztos realitātē, jo jau esam nomodā. Murgs nav realitātes trūkums, bet gan tās pārmērība, un šis ir iemesls, kāpēc mēdzam justies tik nobijušies un bezspēcīgi.

Šeit atkal varam piemērot Lakāna tēzi, ka, attapušies murgā, mēs pamostamies, lai varētu turpināt sapņot, proti, turpināt pastāvēt, murga reālā aspekta neskarti. Ja vien tas izdodas.

Tagad tikai padomājiet par krīžu vilni, ko pašlaik piedzīvo “pasaule”, – krīzes seko cita citai ātrāk, nekā spējam izsekot: brutāli ģeopolitiskie konflikti un kari, genocīds, ekonomiskie satricinājumi, epidēmijas un pandēmijas, dziļi strukturālas izmaiņas kapitālisma darbībā (daži runā par neofeodālismu vai tehnofeodālismu, kas iet roku rokā ar mākslīgā intelekta eksplozīvo attīstību), dīvainas politiskas “revolūcijas” (à la Tramps) un ar tām saistītās protofašistiskās galēji labējās kustības uzplaukums – un to visu vēl vairāk aptumšo globālās sasilšanas un ar to saistīto ekstrēmo laikapstākļu garā, biedējošā ēna. Turklāt (gandrīz) nekas patiesībā nebeidzas. Krīzēm nav ne gala, ne “risinājuma”. Vienīgais gals ir nākamā krīze. Tā vietā, lai notiktu tas, ko neprecīzi sauc par “noslēgumu”, mēs saņemam nākamo krīzi un vēl vienu pēc tās. Kā redzams, “beigām” šeit ir ļoti specifiska modalitāte: krīze turpinās, bet tās simboliskais statuss ievērojami mainās. Krīze nebeidzas. Tā pazūd no pirmajām lappusēm un vairs netiek uzskatīta par “to” krīzi. Tā nebeidzas – tā “pārtrauc beigties”. Vienu krīzi nogalina cita. Turpinot šo nogalināšanas semantisko reģistru, var arī teikt, ka krīze nav mirusi, bet kļūst par nemirušu (undead). Tieši tāds ir murgs. Faktiski tas varētu būt labs murga definējums: “nemirusi krīze”.

Viss iepriekš minētais, iespējams, liek apvērst perspektīvu un pārstāt lietot terminu “murgs” tikai metaforiskā nozīmē. Mēs faktiski dzīvojam murgā. “Neizglābšanās” ir daudz reālāka nekā īslaicīgie brīži, kad pamostamies.

Pievēršoties otrajai daļai par to, kāda būtu īstā atbilde uz nesen izteikto ideoloģisko aicinājumu, ka jāpamostas un jāpielāgojas jaunajai realitātei, – nav (citas) realitātes, kur patverties, un jo īpaši nav nekādas “jaunās realitātes”. Mēs esam pārgājuši no (simptomātiska) sapņa uz murgu, un ārpus tā nekā nav. Pat ja pieņemam, ka šis trakais murgs ir vienīgā realitāte, paliek šāds jautājums: kurai šīs jaunās realitātes daļai ir jāpielāgojas? Jo murgu realitāte ir ļoti pretrunīga, sadrumstalota un sastāv no daudzām savstarpēji izslēdzošām “mikrorealitātēm”. Tas padara to ļoti haotisku, tai nav nekāda simboliska ietvara.

Varbūt tā vietā, lai mēģinātu pamosties, mums vajadzētu darīt vienīgo, ko patiešām varam: palikt murgā un ieguldīties kādā tā realitātes segmentā. Bet – kas ir “mēs”? Vai vispār pastāv “mēs”? Ja pastāv, to var atrast tikai murgā, bet ne kā recepti un ne kā romantisku cerības stariņu visā šajā postā, bet drīzāk kā šī posta tumšāko stūrīti.

Ja vispār radīsies kolektīvais subjekts, tas neradīsies no kopīgas realitātes uztveres. Realitāte ir kļuvusi sadrumstalota un pretrunīga. Tas neradīsies arī no vienprātības par to, kas notiek. Būtiskāks jautājums ir – vai “mēs” var rasties no kopīgas, praktiskas saiknes ar neiespējamību?

Uz šādu iespēju norāda kāda anekdote. (Tā ir aizgūta no veca Dienvidslāvijas–Bosnijas joku krājuma par Mujo un Haso.)

Haso stāsta Mujo par saviem piedzīvojumiem Sahārā.

“Es eju cauri tuksnesim. Ap mani nav nekā, tikai smiltis, nevienas dzīvas dvēseles, pilnīgi nevienas… Debesīs kvēlo saule, un man rīkle deg no slāpēm. Pēkšņi man priekšā parādās lauva. Ko darīt, kur paslēpties? Es uzkāpu kokā…”

“Pagaidi, Haso. Tu tikko teici, ka apkārt nebija nekā, tikai smiltis. Tad no kurienes parādījās tas koks?”

“Mans dārgais Mujo, kad parādās lauva, tādus jautājumus neuzdod! Es bēgu un uzkāpu pirmajā kokā.”

Šeit nekādā ziņā nav runas par cilvēciskās realitātes un tās ierobežojumu noliegšanu, bet drīzāk par cilvēciskās vēlmes (desire) reāluma pilnīgu atzīšanu. Kad vajag, tā liek ātri uzkāpt kokā, kura nav, vai arī pēkšņi likt kokam parādīties tuksneša vidū.

Vēlme nav tas pats, kas vajadzība, tāpēc šeit nav runas vienkārši par izdzīvošanu – par “vienkāršu izdzīvošanu”. Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no vēlmes, nevis tikai no fizioloģiskajām vajadzībām un bioloģiskās reprodukcijas. Bet vēlme arī nav vienkārši kaut kas prioritārāks par vajadzību.

Anekdote izjauc parasti piedāvāto alternatīvu. No vienas puses, mēdz teikt: “Dzīve nav dzīvošanas vērta, ja zaudē visus iemeslus dzīvot.” (“Dzīvē ir svarīgākas lietas par dzīvību.”) No otras puses, mums turpina atkārtot, ka vispirms ir jābūt dzīvībai, kuru var padarīt dzīvošanas vērtu, – dzīvība ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai būtu viss pārējais.

Serhio Benvenuto (un pēc viņa arī Žižeks) nesen mums atgādināja kaut ko, ko reiz teicis Ernsts Blohs: “Cilvēki nepārtiek no maizes vien – it īpaši tad, ja viņiem tās nav.” Šis izšķirošais papildinājums samudžina patosu, kas piemīt tādiem apgalvojumiem kā “kāda jēga dzīvot, ja dzīve nav dzīvošanas vērta?”. Līdztekus var izvairīties no lamatām, ko izliek šī atbilde: “Jā, bet vispirms ir vajadzīga dzīvība, kuru padarīt dzīvošanas vērtu.”

Taču Bloha formula liek paskatīties uz to citādi. Kad dzīve ir apdraudēta, izdzīvošana vairs nav vajadzību apmierināšanas jautājums. Ja dzīve tiek apturēta vai apdraudēta, vienīgā izdzīvošanas iespēja ir padarīt to dzīvošanas vērtu.

Šis ir brīdis, kad pat lielākā pamatvajadzība pārvēršas vēlmē. Vēlme nerodas pēc tam, kad ir apmierinātas pamatvajadzības un mēs varam ļauties citām iegribām. Tā parādās kopā ar vajadzību kā plaisa, kas to konstituē. Lakāns, kā labi zināms, definēja vēlmi kā to, kas prasības beznosacījuma raksturu pārvērš par absolūtu nosacījumu. Vēlme nav fakultatīvs dzīves papildinājums. Noteiktos apstākļos tieši vēlme ir tas, kas padara dzīvi iespējamu.

Atgriežoties pie anekdotes par Mujo un Haso, ļaujiet pajautāt: vai no murga, “reālā tuksneša” (the desert of the real), no daudziem Haso, kas kāpj kokā, var rasties kāds “mēs”?

Varbūt varam teikt: “Kokā kāpt vajag. Dzīvot nevajag.”

Tā formulējot, šis teikums izklausās pēc variācijas par romiešu teicienu Navigare necesse est, vivere non necesse (“Kuģot vajag, dzīvot nevajag”). Teicienu piedēvē Gnejam Pompejam, kurš, kā stāsta, mudinājis jūrniekus doties ceļā spēcīgā vētrā, lai nogādātu Romā graudus. Loģika līdzīga: cilvēks izdzīvo, cīnoties par kaut ko citu, nevis par izdzīvošanu.

Tomēr ir arī būtiska atšķirība. Pompeja teicienā (ko, starp citu, ļoti cildināja Musolīni) tiek uzsvērts upurnešanas diženums – vai vajadzība. Upurnešanas glorifikācija. Cilvēks riskē ar dzīvību augstāka mērķa vārdā. Tomēr Haso gadījumā nav būtiski tas, ka cilvēkam ir jāupurējas kaut kā augstāka vārdā. Patiesi komisks pavērsiens te rodams tajā, ka tiek radīts īssavienojums starp neatliekamo vajadzību un augstāko mērķi. “Augstākais mērķis” nav ārpus izdzīvošanas. Tas rodas no izdzīvošanas kā tās nosacījums. Cilvēks izdzīvo, cenšoties sasniegt kaut ko, kas jau ir kaut kas cits nekā izdzīvošana. Šo īssavienojumu sauc par vēlmi.

Kāpt kokā vajag, jo dīvainā apgrieztā cilpā dzīve kļūst iespējama tikai ar kāpšanu kokā. Šajā paradoksālajā nozīmē, ko atspoguļo komēdija, kāpšana kokā ir pirms dzīvošanas.

Varbūt šeit var rasties “mēs”: nevis ar kopīgu diagnozi un vienprātību par realitāti, bet ar praktisku kopīgu attieksmi pret to, kas šķiet neiespējams, taču vajadzīgs.

Koks nestāv mūs gaidīdams. Turklāt ne visi to sasniedz. Daudzi neizdzīvo – ne tāpēc, ka viņu vēlme ir nepietiekama, bet tāpēc, ka viņus nogalina pirms koka sasniegšanas. Ne lauva, bet tie, kuriem attiecībā uz koku ir citi plāni: piemēram, pārvērst to par luksusa oāzi. Priekšlikums par “Gazas Rivjēru” šai loģikai vienkārši piešķir īpaši brutāli mūsdienīgu formu.

Nemēģināsim pamosties. Murgs ir mūsu vienīgā realitāte. Uzdevums nav pielāgoties un iemācīties dzīvot bez koka, bet gan panākt, lai tas parādās, un cīnīties par to.

 

No angļu valodas tulkojusi Ilze Jaunzeme

Eseja sākotnēji publicēta žurnālā e-flux. Tulkojums publicēts ar autores piekrišanu