— Dzejas dienu sēnes

Riņķoju ap kvartāliem, zinu to nosaukumus, bet nepazīstu šo pilsētu, tāpat kā tā nepazīst mani. Tikpat labi varu staigāt pa Mēness virsmu un nosaukt krāterus un kalnu grēdas tās vārdā, bet, kad pieskaros matērijai, satveru apklusuša vulkāna lavas pikuci. Esmu zaudējusi saikni. Tā ir mana vaina, jo ļāvos vērpējām, kas darina plīvuru Salomei un mēteli Neredzamajam cilvēkam, bet nespēj radīt neko dzīvei noderīgu, nevienu smart casual lupatiņu.

Pūlos atcerēties Dzejas dienas, kādas tās bija sensenā pagātnē, tik senā kā pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi. Tas ir kā mēģināt notvert gaisu caurvējainos bēniņos, kuru pažobelēs mētājas pusizdzisuši iepriekšējie “Es”.

Kad iedziļinos skaņās, ko vējš triec cauri bēniņu vēdlodziņiem, dzirdu pionieru taures, partkoma ķirmjus, blēžu publisko patosu un radio Amerikas Balss čerkstoņu virtuvē. Atpazīstu sezonālu izmisumu, aizslēpušos aiz trūdēšanas un čaboņas. Saklausu Ojāra Vācieša Si minoru, Olafa Gūtmaņa Pičuka ņurdēšanu no aizsaules, dzirdu etilspirta jūras atraugas saulrietā un slīkoņu vaimanas dzidrā rīta stundā.

Ojāra Vācieša kauli

Ojāra Vācieša kauli 1983. gadā svinīgā procesijā tika transportēti Carnikavas virzienā, taču vēl septembrī dzejnieks paspēja piedalīties Dzejas dienās Rīgā. Savukārt pirms gada – apciemot arī Liepāju, īpašu uzsvaru liekot uz jaunā dzejas krājuma Si minors popularizēšanu plašākai publikai. Arī iepriekš, 1981. gadā, Vācietis apmeklēja Liepāju un, iespējams, lasīja dzejoļus no topošā krājuma, kurā ievērojamu vietu aizņēma drūmas priekšnojautas:

“No laikmeta šausmām / manī kaut kas ir pārakmeņojies… / Man tas jānēsā sevī / līdz kapa malai. / To nedrīkst izlikt / cilvēku ceļmalā. / Tas ir par reālistisku.”¹

Ojārs Vācietis nebija vienīgais dzejnieks, kuru izpildkomitejas Kultūras nodaļas vadība vēlīgi virzīja uz Pūt, vējiņi estrādes pusi, tomēr satiku tieši viņu. Otrklasniecei tas bija liels gods – skandēt Tautas dzejnieka vārsmas. Turklāt šī iespēja tika izcīnīta sīvā konkurencē ar Andrīti un Ivariņu. Man ir saglabājusies fotogrāfija, kurā blonda apaļvaidze iespiesta starp diviem puišiem. Neizdibināmi ceļi klasesbiedrus ieveda arhitektūras un ķīmijas biezokņos, bet apaļvaidzi – pilnīgā anarhijā. Tomēr mūs visus fotogrāfijā vieno tādu kā upurēšanai lemtu stirnasbērnu izskats un Ļeņina mazbērnu nozīmītes.

Ļeņins dūrās krūtīs arī Pūt, vējiņi estrādē, kur pēc Vācieša dzejoļa nobēršanas tiku burtiski pagrūsta dzejnieka virzienā. Bija salts, saulains rīts. Lai gan astoņu gadu vecumā neizcēlos ar sociālu adaptivitāti, sapratu, ka situācija ir neordināra. Galvenokārt pusvītušo puķu klēpju un audzinātājas nedabiskās laipnības dēļ. Vācietis augumā bija daudz lielāks par mani. Nācās atgāzt galvu. Un tur augšā kā torņa jumts rēgojās ikoniskā berete – tieši tāda kā fotogrāfijās. Bet zem tās – kā apstājies laikrādis – nogurusi seja. Ja kādreiz gadījies satikt cilvēku, kurš nevēlas atrasties vietā, kur dzīve nolikusi, tad toreiz tā šķita. Nesaprotamu iemeslu dēļ dzejnieks pievāca ne vien pašķidrās asteres, bet arī manu plaukstu, un kādu mirkli mēs žņaudzām viens otra delnu. Es žņaudzu tāpēc, ka man bija iestāstīts, ka kārtīgi cilvēki sveicinoties mēdz stipri spiest otram roku, un nepavisam negribēju būt vārgule ar to otru – ļengano – rokasspiediena tipu. Un laikam jau Vācietis arī, jo no pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma Dzejas dienām – pāri neverbalizējamam nelabumam un piespiedu brīvprātībai – atceros vien Ojāra Vācieša depresīvās acis un pirkstu falangu cietos kaulus.

Mušmires arī Sibīrijā ir mušmires

Kopš 1988. gada no Rakstnieku savienības kopējā micēlija izauga Liepājas nodaļa, kuru vadīja Olafs Gūtmanis. Nezinu, vai pastāvēja oficiāls konsultanta kabinets, taču atceros viņa dzīvoklīti – sākotnēji netālu no mākslenes pie Alejas laukuma (tagad J. Čakstes laukums), vēlāk Ūliha ielā –, kā arī Jūrmalciema mājas bēniņus, no kuriem varēja redzēt horizontu. Šīs neformālās sarunas, kurās reizēm piedalījās arī gleznotāja Velga Gūtmane un pastāvīgs dalībnieks bija Pičuks, dzejnieka taksis ar kritisku attieksmi pret poēziju, sekmēja jauno autoru publicēšanos vietējos un republikas mēroga literāros izdevumos, kā arī dalību dzejas pasākumos Liepājā, tai skaitā Dzejas dienās, ar retiem, oficiāliem izbraukumiem uz galvaspilsētu. Gūtmanis runāja lēnām, apsvērdams katru vārdu, ko sacīs. Vienalga, vai runa bija par dzejoļiem vai, kā to agrāk biju novērojusi, par sēnēm.

Tā kā Gūtmanis manā bērnībā bieži ciemojās kādās lauku mājās Lejaskurzemē un sagadījās, ka arī man ar šo vietu bija saistība, tad mēs, bērni, tikām nodoti Gūtmaņa dabas-pratīgajās rokās. Ap Dzejas dienu laiku klīdām pa Bārtas mežiem. Mums ar māsu piemita nosodāms paradums āzēt slavenus dzejniekus, entuziastiski pielādējot grozus ar suņusēnēm un mušmirēm. Gūtmanis bezgalīgā pacietībā izskaidroja katras noģiftēt spējīgās sēnes īpašības, kuras, iespējams, bija izzinājis Sibīrijā. Viņš likās fundamentāls kā alnis sūnās.

Es domāju, ka čekisti viņu piespieda sadarboties. Viņš būtu varējis nostučīt manu onkuli, kurš privātā lokā mēdza bezrūpīgi un regulāri apliet padomju varu ar samazgām. Tomēr viņš to neizdarīja. Pat Dzejas dienu sezonā ne, kad, kā zināms, aļņi mēdz apreibināties ar mušmirēm.

Brīvais mikrofons dzīves pabērniem

Viens no pasākumiem, uz kuriem konsultācijas virzīja emocionāli nestabilākas personības, bija Dzejas dienu Brīvais mikrofons. Uz tagadējā Latviešu biedrības nama (cenšos atcerēties – vai tolaik joprojām Baltijas kara flotes Virsnieku nama) kāpnēm Dzejas dienu pasākumu ietvaros atradās mikrofons, un jebkurš, patiešām jebkurš garāmgājējs varēja doties pie tā un izkliegt savu sāpi. Turklāt postperestroikas publika nebija polarizēta, drīzāk izteikti labticīga un tendēta uz aplaudēšanu. Pat ja sākumā eksistēja kāds plāns vai saraksts, vakara gaitā uzstāšanās ieguva nekontrolētu raksturu un dažus autorus pat nevarēja atraut no mikrofona. Domāju, ka mūsdienās haoss ir likvidēts un tāda anarhija nepastāv. Ja nu vienīgi galvaspilsētā, dziļi, dziļi Tallinas ielas kvartāla biežņā vai Dzejas pusnakts migliņā. Bet kas tur notiek, tas tur arī paliek.

Atceros eiforisko noskaņu, kad mikrofonā iedūktie patskaņi rezonēja Rožu laukuma krūmos. Šķiet, pēc kāda no šiem pasākumiem sapazinos ar Pepiku, 20 gadus par sevi vecāku hipiju, ar kuru dīkdienības pārņemti mēdzām virtuvē lomās lasīt Hamletu, uzsvaru liekot uz Hamleta tēva gara parādīšanos – to izdzīvojām no visas sirds. Lai nu kā – Dzejas dienu Brīvajā mikrofonā tolaik bija nesalīdzināmi vieglāk plūkt laurus, jo cilvēki nebija tik samaitāti kā mūsdienās. Atskaņas “kāja – māja” un “vējš – spējš” nevienam netraucēja.

Brīvajam mikrofonam bija būtiska nozīme pastāvošā režīma dezorganizācijā, jo skaidrs, ka autori nebija spējīgi valdīt pār sevi, tādēļ tika priekšstatītas tēmas, kas nonāca klajā pretrunā ar valsts varu. Dzejas dienu novakara tumsiņā šādus izlēcienus atbalstīja daudzi, cita lieta, vai tas tika darīts gaišā dienas laikā.

Dzejas dienu 1989. gada kopkrājumā ietvertas Tomasa Stērnsa Eliota pārdomas esejā Eiropas koks Leona Brieža tulkojumā. Tās ironiski atklāj juku laikos valdošās laikmeta pretrunas: “Tās idejas, kurām jūs nepiekritāt, un uzskati, kurus jūs noraidījāt, bija tikpat svarīgi, kā tas, ko jūs tūdaļ pat pieņēmāt ar visu sirdi.”² Ironiski, bet ne nosodāmi, tas, manuprāt, skan tādēļ, ka Eliots atteicās publicēt Orvela romānu Dzīvnieku ferma kā darbu ar nepareizu politisku skatījumu, kas balstās trockistu politikā.³ Bet kurš gan nav nošāvis greizi? Līdzīgi tas, iespējams, ir noticis ar neierastāku dzeju, tās izteiksmes formu vai tēmām.

Nārnija bibliotēkas skapī

Atgriežoties Dzejas dienu problemātikā, formālāki un kultūras dzīvē integrētāki pasākumi par Brīvo mikrofonu norisa Liepājas bibliotēkās. Lai gan tolaik pieslējos panku kustībai un biju sagatavojusies dažādiem dzīves pavērsieniem, viens no spilgtākajiem Dzejas dienu iespaidiem saistās ar kādu pasākumu bibliotēkā. Pēc omulīga dzejas priekšlasījuma un pīrādziņiem aizkulisēs piepeši tika atvērts skapis, un nudien – nekad dzīvē vairs neesmu redzējusi tik daudz alkohola vienkopus. Varbūt toreiz dzeju rakstoši cilvēki tika uztverti kā tādi, kurus nedefinējama dziņa urda tik stipri, ka nav iespējams savādāk apklusināt.

Būtu liekuļots, ja teiktu, ka skumstu pēc pagājušo Dzejas dienu ilūzijām, drīzāk pēc dažiem draugiem un paļāvīgas dzīvošanas. Jūtos mazliet neērti, šādi noslēdzot eseju, kura varēja kļūt par pagātnes nodarījumu izvētītāju vai nākotnes patriotisma fundamentu, vai vismaz par augstvērtīgu kultūrvēsturisku liecību, taču sanāca vien septembrīgs vienas rokas plaukšķis.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Dzejas dienu festivālu.

1. Vācietis O. Si minors. Rīga: Liesma, 1982. 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Dzejas dienas. Rīga: Liesma, 1989. 403. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Eliot T. S. Letter to George Orwell [Letter]. 1944, July 13. George Orwell Archive, The British Library, London, United Kingdom.  (atpakaļ uz rakstu)