— 90 minūtes raudāšanai

Kad pussešos pamostos no draņķīga sapņa, atkal esmu viscaur noklāta aukstiem sviedriem. No sākuma aptveru ceļgalus ar rokām, lai sajustos siltāk, taču tas nepalīdz. Paiet dažas minūtes, līdz saņemos izrāpties no gultas. Drebinoties skrienu līdz vannasistabai, tur noģērbju un uz paklājiņa nometu slapjo pidžamu, apakšveļu, zeķes. Pār manu augšstilbu nolīst sviedru lāse. Iespējams, tā varētu justies apelsīns, ko nupat izvarojusi suluspiede.

Iekāpju dušā, noskaloju sevi ar karstu, mierinošu ūdeni. Gribu aizskalot prom arī murgus, taču tie par spīti turpina klauvēt pie manas apziņas durvīm. Ir sācies karš, uz mūsu daudzdzīvokļu mājām krievi met bumbas, droni kā ļauni un neparedzami putni te uzlido augšā, te krīt lejā, lai medītu cilvēkus parkos un ielās. Grasos skriet uz dēla bērnudārzu, lai izņemtu viņu un bēgtu prom, taču pa ceļam jāapstājas simts un vienā nesakarīgā pieturā. Piemēram, darba kolēģe pēkšņi lūdz man palīdzēt atrast kaut kādu konkrētu funkciju viņas datorā, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums, un es, protams, nespēju atteikt, jo esmu hroniska people pleaser. Kad beidzot esmu atkratījusies no viņas, skrienu caur Vecrīgu, kur jātiek garām grīļīgai un šķībi dziedošai pudeles brāļu kompānijai, kas kaut ko svin (nu kāds sakars?). Beidzot es tuvojos trolejbusa pieturai, kad man piezvana satraukusies mamma, vaicājot, vai neesam salijuši. Es paceļu skatienu pret saulainajām debesīm, kas žilbina tā, ka man sāp acis. Ak Dievs, mammu, kāds lietus, ir karš, es gribu kliegt, bet pieklājīgi atbildu, ka nē, neesam. Kā ierasts, sapnī redzu arī vismaz pusduci savu klasesbiedru, kuri nezin kāpēc brauc ar vienu un to pašu trolejbusu Purvciema virzienā. Kāds no viņiem pacienā mani ar sviestmaizi, kas no manām trīcošajām rokām pa taisno nolaižas uz baltās blūzes, atstājot sarkanīgu tomāta nospiedumu. Man ir kauns, jo es redzu, ka viņi visi zina – lai kā es gadu gaitā centos pārrakstīt un pārdefinēt sevi, es tik un tā esmu tā pati jocīgā Alise. Bailīgā, neveiklā un klamzīgā meitene, kas savā galvā pavada krietni ilgāku laiku nekā realitātē.

Beidzot tuvojos bērnudārzam, taču Ralfa tur nav. Es skrienu pie audzinātājas, kas stāsta – Ralfs ir aizvests uz grupiņu, kas atrodas ceturtajā stāvā. Patiesībā mūsu bērnudārzam ir tikai divi stāvi. Kā jau sapnī, viss ir maksimāli neloģiski. Kad sasniedzu ceturto stāvu, izmisusi skrienu pa garo gaiteni, bet visas durvis ir ciet. Sapņa beigās es attopos gaiteņa galā, atmuguriski atbalstoties pret sienu. Man ir tik slikta dūša, ka es sāku vemt, nē, ne tikai vemt – es pati sāku vilkt laukā no savas mutes šķietami kaut kādus mēslus, taču tas, ko es izvelku patiesībā, ir pērļu kaklarota ar asu aizdari. Murgs, ko varētu dēvēt par psihoanalītiķu sapni (nevis tādu, ko viņi pieredz miegā, bet tādu, ko viņi labprāt izanalizētu), ir galā.

Stāvot dušas kabīnē, uz mirkli sasprindzinu seju un atriežu zobus dzīvnieciskā izteiksmē, it kā grasītos kliegt bez skaņas. Cenšos izvilināt dažas asaras, lai kaut nedaudz atbrīvotos no murgainās pēcgaršas. Bet nevaru pierunāt sevi. Un raudāšanai nav jau arī laika.

Izkāpusi no dušas, rekordātri uzvelku tīru apakšveļu, uzmetu sev virsū halātu, bet slapjās drēbes iegrūžu veļas kastē. Man ir jātiek līdz virtuvei, līdz savam elektrolītu dzērienam, ko sajaucu ar magnija pulverīti, līdz pirmajai kafijas krūzei un līdz antidepresantiem. Kad esmu uzņēmusi svēto trīsvienību, zinu, ka esmu gatava iet uz dēla istabu. Man ir jābūt iespējami normālai un mīlošai mammai.

“Labrīt, dēliņ, laiks mosties,” es noglāstu Ralfa pierīti un uz mirkli izbaudu vienu no saviem mīļākajiem brīžiem – skatu, kad viņš vēl aizslēgtiem plakstiņiem cenšas izstaipīt tievās rociņas un kājeles. Dažkārt, ja dēls ir pamodies ērcīgā noskaņojumā, viņš uzmet man dusmīgu skatienu, aizver acis un vēl ciešāk apskauj savu zaķi Lulū, it kā demonstrējot, ka šodien nu gan nekur neiešot. Bet šorīt viņš pamostas viegli.

Drīzumā pieceļas arī mans mīļotais vīrietis. Ienākot virtuvē, viņš maigi noskūpsta man pieri. Pēcāk viņš palīdz man sagatavot Ralfu bērnudārzam. Pirms iziešanas no mājām dēls atceras, ka Lulū ir jāuzvelk kapucītis. Zaķis ir kosmonauts no Rimi kosmosa ekspedīcijas, un ik dienu Lulū dodas pētīt Marsu, tāpēc ķivere, kas šajā gadījumā ir balta, mīksta auduma kapuce, ir jāuzliek galvā ik rītu. Tad mēs beidzot izejam pa ārdurvīm.

Pie bērnudārza mans piecgadnieks grib vēl reizi stipri samīļoties. Viņa acīs riešas asaras. Ir vasaras vidus, un Ralfam ir grūti sadzīvot ar to, ka skolotājas mainās katru mēnesi. “Šorīt es vēl neesmu pieradis, mammīt. Bet drīz jau pieradīšu,” viņš mierina reizē mani un sevi. Es pasmaidu un sabučoju dēlu. Pēc mirkļa viņš jau ir gana drosmīgs, lai nospiestu zvana pogu un ar audzinātāju dotos uz savu grupiņu.

Pēc tam viss notiek kā parasti – bez pieminēšanās vērtām emocionālām atkāpēm. Es braucu trolejbusā, klausos mūziku, medikamenti ir iedarbojušies, kļūstu mazliet miegaina, darbā dzeršu otro kafijas krūzi un izdarīšu visu, kas no manis tiks prasīts. Bet pulksten trijos es došos pie Ksenijas.

 

***

“Tā, ja tu esi gatava, uzliec austiņas. Es tūliņ ieslēgšu, pārbaudīsim, vai nav par skaļu vai klusu.” Es uzvelku sarkanās austiņas un novērtēju skaņas intensitāti.

“Būs labi,” atbildu Ksenijai.

“Labi, un atceries – tu vari acis aizvērt vai turēt vaļā, kā tev ir ērti. Ja nu gadījumā paliek par traku, tad mēs jebkurā brīdī varam apstāties.” Pamāju un aizveru acis. “Atgriežamies dienā, kad tu dodies uz Bērnu slimnīcas reanimācijas palātu, kur guļ Ralfs. Pie tevis pienāk medmāsiņa, kas saka: “Mammīt, naktī gadījās nelaime, zāles, ko ievadījām, nejauši izlija, un jūsu dēliņam tagad ir neliels apdegums uz kreisās pēdas.” Tagad esi šajā vietā un novēro, ko tu jūti.”

Tik, tik, tik, es dzirdu pulsēšanu, zinu arī, ka mani acu āboli nemierīgi slīd no labās puses uz kreiso. Tiklīdz ieeju reanimācijas nodaļā, nāsīs iesitas asā antiseptiķu smaka. Rūpīgi nomazgāju un nodezinficēju rokas. Medmāsa mani aizved pie Ralfa gultas un parāda dēla kājiņu – uz tās ir sarkanīgi brūna krevele, kas pēc vairākiem mēnešiem pārvērtīsies par nelielu rētu. Es redzu, ka tajā brīdī jūtos apjukusi un nobijusies, līdz galam neizprotu, ko tas viss nozīmē, bet nespēju izdvest ne vārda.

Un tad es jūtu skumjas. Pār maniem vaigiem norit pāris asaru. Ksenija apstādina tikšķināšanu un vaicā: “Kas bija pēdējais, ko redzēji?”

“Es redzu sava bērna rētu un nespēju iedomāties, cik ļoti viņam sāpēja. Un es to nenovērsu. Nepasargāju viņu,” es šņukstu.

“Labi. Turpinām,” viņa ieslēdz tikšķināšanu.

No pirmās savas dzīves dienas mans dēls atradās intensīvās terapijas palātā. Viņam tika veikti reanimēšanas pasākumi, atklāta pneimonija un kreisās plaušas pneimotorakss, kas vienkāršā valodā nozīmē to, ka plauša nefunkcionē, jo starp to un krūškurvja sienu ir nokļuvis gaiss. Ārsts ievietoja drenāžu, izglābjot mana dēla dzīvību. Vienlaikus zīdainim pieslēdza mākslīgo elpināšanu. Tāpat viņam bija priekšlaicīgi dzimušo bērniņu dzelte, injicēti nopietni sedatīvi līdzekļi, kas izraisīja abstinences sindromu. Un tagad bija arī šis apdegums, kas slimnīcas izrakstā sausi noformulēts kā “rēta pēc nekrozes kreisās laterālās potītes rajonā”.

Kad medmāsiņa ir pametusi palātu, es iesāku savas ierastās darbības. Izmēru bērnam temperatūru. Tad paņemu līdzatnesto pudeli ar atslauktu pienu. Ieleju to atsevišķā trauciņā un pievienoju vadam, kas no dēla nāsīm nogādā ēdienu viņa kuņģī.

Piena sagādāšana ir atsevišķs stāsts. Piecos no rīta biju devusies uz slimnīcas slaukšanas istabu, kur jau atradās dažas manas bēdu māsas. Sēžot šajā nelielajā telpā, kur mēs ar elektrisko pumpi atslaucam pienu, šķiet, ka esam govis piena ražošanas fabrikā. Aparāti zum un cītīgi pilina pienu pudelītēs.

Es jūtos neērti. Citām sievietēm ir speciālie barošanas krekliņi vai krūšturi, bet manējie vēl nav piegādāti un es vienkārši novelku savu kreklu un atslaucu pienu pusplika. Man nav kauns par to, ka patlaban esmu resna (ir gan). Tomēr nepatīkamāka ir sajūta, ka uz pārējo sieviešu fona es izskatos nepiedienīgi un esmu nesagatavojusies. Vēlākos dzīves brīžos es ik pa laikam jutīšos kā sūdīga mamma, tomēr īpaši ievainojama un absolūti izgāzusies jutos periodā, ko pavadījām slimnīcā.

Tikšķināšana apstājas. “Kas bija pēdējais, ko tu redzēji?”

“Es atslaucu pienu. Mēs tur esam vairākas. Es izjūtu kaunu, jo man nav atslaukšanai piemērota apģērba. Citām mammām ir.”

“Labi. Turpinām,” Ksenija atjauno klikšķus.

Es sev riebjos. Manam dēlam ir apdedzināta pēdiņa, bet es domāju par to, ka man ir kauns par sevi.

Vēlreiz aplūkoju dēla kājiņu. Kā tas varēja gadīties, ka nodaļā, kurā guļ bērniņi, kas knapi izglābušies un ir īpaši jāaprūpē, manam dēlam tika nodarītas papildu sāpes? Es iedomājos citu mammu, redzu dusmu rievas viņas pierē un izteiktus draudus rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Tad māsiņas un dakteri varbūt aptekalētu manu dēlu kā savējo, kompensācijā par notikušo uzdāvinātu man automātisko piena pumpi, ko es varētu izmantot savā palātā, ik dienu atvestu man svaigus augļus un multivitamīnus, kas nodrošinātu, ka piens, ar ko baroju savu bērnu, ir veselīgākais un tīrākais pasaulē.

Visticamāk, notikušais bija negadījums, ko pārdzīvoja arī pati medmāsa. Un tomēr – es taču varēju vismaz kaut ko pateikt. Un kāpēc es tik reti uzdevu jautājumus? Varēju taču biežāk… Un tomēr nevarēju.

Manu nervu sistēmu gadu desmitiem ir veidojuši paaudžu traumatiskie musturi un ģenētiska nosliece uz trauksmi, panikas lēkmēm un obsesijām pat ikdienišķos notikumos. Bet šī bija krīzes situācija. Un šādās izmisuma bedrēs es pārtapu par bezmugurkaulnieku. Es jutos kā sava bērna nodevēja, lai gan vienlaikus sapratu, ka slimnīcā viņa dzīvība ir šo dakteru un medmāsu rokās. Un ar šo bezpalīdzību man bija jāsamierinās.

Pār maniem vaigiem nu jau veļas asarkritums.

“Kas bija pēdējais, ko tu redzēji?”

“Es…” mēģinu runāt, bet šņukstēšana nepalīdz. “Es laikam vienkārši ienīstu sevi par to, ka nespēju neko pateikt… aizstāvēt savu bērnu…”

“Aizejam mazliet tālāk, labi? Atceries, ka toreiz tu darīji labāko, ko varēji.” Atsākas klikšķināšana.

Es ieelpoju un lēnām izelpoju. Mēģinu pārtraukt raudāšanu. Kas notika pēc tam?

Atceros satraucošo nakti, kad pamodos trijos un uz baltas lapas skricelēju pienenes dēlam. Blakus ar zaļu zīmuli uzrakstīju novēlējumu “ķepurojies, ķipariņ!”. Tonakt Ralfam pirmo reizi tika noņemta mākslīgā elpošana. Ja bērns varēs elpot patstāvīgi, mūs pārvedīs uz parasto palātu. Un dēliņam izdevās – nākamajā dienā mūs tiešām pārveda uz citu nodaļu. Turp tika pārvestas vēl divas mammas ar savām atvasēm.

Šeit mēs aizvadījām Māmiņdienu, apsveicām cita citu, lai gan svētku sajūtas, protams, nebija. Te mēs sapņojām par to, kā dzīvosim, kad beidzot atgriezīsimies mājās.

Šad tad mums izspruka arī pa kādam jokam. Pieradušas, ka mazuļiem visu laiku ir pieslēgti aparāti, kas mēra un uzrāda skābekļa daudzumu viņu asinīs, mums bija grūti aprast ar domu, ka tie būs jāņem nost. Drosmīgākā no mums – Laura – atzinās, ka pa dienu jau ir vairākas reizes to aparātu noņēmusi. Es vēl nebiju tik droša, lai gan zināju, ka ir jāsāk. Savukārt Elzai bija trakāka ideja – viņai šķita, ka tādu vajadzētu nopirkt un piestiprināt pie zīdaiņa pēdas, arī atgriežoties mājās.

“Un tad viņš to valkās līdz 18 gadu vecumam, ja?” uzvaicāja Laura, un mēs visas viegli iesmējāmies.

“Un kad viņiem būs jau pāri divdesmit, tad katru dienu zvanīsim un vaicāsim, vai skābekli sev šodien izmērījuši,” es paturpināju joku, kas, kā jau visi, tikai daļēji bija joks.

Šajā nodaļā mums bija jāuzbaro savi bērniņi, jāiemācās hendlings, bērnu masāža, bet pats galvenais – bērniņam bija jāapgūst ēšana caur pudelīti.

Vai es varēju iedomāties, ka nokļūšana ar dēlu kopīgā palātā tieši viņa atlabšanas brīdī kļūs par vēl lielāku izaicinājumu man kā mammai nekā iepriekšējās dienas? Viņš nemitīgi raudāja, un es slīku bezpalīdzībā, jo nezināju, kā viņam palīdzēt. Mēģināju izlīdzēties ar white noise, ko bija ieteikusi kāda cita mamma, tad ar Espumisan un vēdera masāžām, jo medmāsa ieminējās, ka varbūt viņam sāp puncis, bet nekas nelīdzēja. Tikai tajā vakarā, kad beidzot pārnesu mazulīti uz savu gultu, glaudīju un mīļoju savās rokās, dziedot šūpuļdziesmu, viņš beidzot nomierinājās. Kāpēc es to neaptvēru agrāk? Kāpēc?

Bet pēc kāda laika es sapratu. Es nevarēju paņemt rokās savu zīdaini, kas tik ilgu laiku bija pieslēgts pie neskaitāmām caurulēm un vadiem. Es vienkārši baidījos nodarīt viņam pāri.

“Kas ir pēdējais, ko tu redzēji?” Ksenija turpina iesākto.

“Es turu Ralfu savā klēpī un dziedu viņam šūpuļdziesmu. Viņš beidzot nomierinās.”

“Labi. Vai vēlies novilkt austiņas?” Es pamāju ar galvu.

“Septiņu baļļu sistēmā, cik lielu uztraukumu un dusmas tu izjūti, kad domā par to brīdi, kad ieraudzīji dēla apdegumu?” Šie vērtējumi man vienmēr liekas mazliet smieklīgi. Reizēm es pat nespēju atpazīt, ko vispār jūtu. Kā lai es novērtēju šo emociju intensitāti?

“Es nezinu… divi, trīs…” Galu galā esmu raudājusi gandrīz pusotru stundu, gan jau lielāko daļu uztraukuma un dusmu esmu izventilējusi no sevis laukā. Pasniedzos pēc papīra salvetes galda malā un ar seju uz mirkli iegrimstu tajā. Izraudātā skropstu tuša atstāj melnas, izplūdušas švīkas. Manu asaru rokraksts.

 

***

Mēs dodamies uz mājām caur pagalmiem, pa mazām, ēnainām taciņām, un mana dēla siltā plauksta turas pie manējās. Es uzdodu viņam jautājumus par dārziņu, bet viņš ir netipiski mazrunīgs.

“Vai tev šodien kaut kas atgadījies?” es vaicāju.

“Kāpēc tu tā domā?” viņš atbild ar pretjautājumu.

“Tu neatbildi uz maniem jautājumiem.”

“Mammīt. Es domāju! Kad cilvēks domā, viņš nerunā!” Es skaļi iesmejos par piecgadnieka nopietnību. Tomēr mani smiekli dēlu aizvaino, jo viņam šķiet, ka daru to ņirgājoties. Ralfs nomet zemē mugursomu un ar pirkstiem izrausta un izmētā zāli.

Reizēm šādos gadījumos pirmais impulss ir apslāpēt viņa emocijas. Nav viegli redzēt sava bērna sāpes. Vēl izaicinošāks pārbaudījums ir izturēt viņa dusmas. Ir grūti būt blakus ne tikai kā labi funkcionējošam ķermenim, kas prot pagatavot vakariņas un izlasīt pasaku par pazudušo miedziņu. Neizskaidrojami grūti ir būt cilvēkam, kurš jūt un ļauj just arī otram.

Kad viņš ir nomierinājies, mēs apskaujamies un es paskaidroju, ka mani smiekli nebija ļauni.

Ik pa laikam es domāju, vai dzīves māksla Ralfam padosies labāk nekā man. Vai viņš jutīsies iederīgāks šajā dīvainajā, pretrunu pilnajā, reizēm neizturami pretīgajā, tomēr dažkārt arī apbrīnojami skaistajā pasaulē? Kā viņam ies?

Un man? Man ir manas ikmēneša deviņdesmit minūtes raudāšanai, kas neizskaidrojamā veidā ķermenī atbrīvo telpu lielākai līdzjūtībai pret sevi. Un varbūt, tikai varbūt, tas atbrīvo vietu domai, ka esmu tomēr pietiekoši laba mamma.