— Mantojums, patīk vai ne

Par Evas Vežnavecas romānu Kam nāci tu, vilks? (Latvijas Mediji, 2026; no baltkrievu valodas tulkojusi Māra Poļakova)

 

Baltkrievu rakstniece Eva Vežnaveca aizgāja mūžībā tieši tad, kad latviski tika izdots viņas – tikai – otrais romāns Kam nāci tu, vilks?. Tas bija satricinoši, jo, pirmkārt, mums neizdevās viņu klātienē sveikt ar grāmatas iznākšanu un, otrkārt, tāpēc, ka vairs nav iespējas sagaidīt no viņas jaunus tekstus. Man liekas, tik jaudīgai rakstniecei arvien būtu bijis ko teikt, un es patiesi sēroju par daudzsološo nākotnes iespēju zaudējumu.

Varbūt izklausās sapiņķerēti, bet tas ir Vežnavecas stilā. Grāmata Kam nāci tu, vilks? ir kā kamols, kurā sapīti laiki un cilvēku likteņi, un tas atritinās tik strauji, ka aizsit elpu. Vežnaveca sāk stāstu mānīgi lēnām, jo nepagūsti pat attapties, kad jau esi ierauts vēstures, politikas un vardarbības šausmās. Pa kuru laiku stāsts par alkoholiķi Rinu, kura no ārzemēm atgriežas uz vecmammas bērēm, sabiedriskajās tualetēs ieraudama pa malciņam vīna un filozofēdama par šo tualešu lietderību alkoholiķa vajadzībām, pārvēršas par megavēsturisku un politisku traumu un noziegumu šķetinājumu? Man šķita, ka esmu ko palaidusi garām, tāpēc, tiklīdz apjautu, ka stāsts ir mainījies, sāku lasīt no jauna. Nē, tā nebija mana aizmāršība vai aizsapņošanās – Vežnaveca mani bija nemanot ievilkusi grāmatā iekšā. Fiziskais ceļš, kuru veic Rina, atgriežoties mājās, ir arī tūlītēja atgriešanās pagātnē, un šajā gadījumā personīgā pagātne, piemēram, atmiņas par bērnību, ir cieši savijusies ar nācijas vēsturi. Gribētos teikt pat vēl spēcīgāk – ar tā reģiona nāciju vēsturi, kuras 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā atguva brīvību no padomju okupācijas. Lasītājs tiek burtiski iegrūsts vēstures griežos bez jebkādas sagatavošanas: vienu brīdi lasām par omīti un citiem radiem, nākamajā jau fiziski sevī izjūtam ebreju slepkavošanu, sieviešu un bērnu izvarošanu. Vežnaveca pret saviem lasītājiem nav saudzīga.

Maģiskā pasaule grāmatā itin labi sadzīvo ar zinātnisko progresu, bet nespēj saprasties ar politiskajām ideoloģijām, kas savu uznācienu vienmēr ir pavadījušas ar izpratnes trūkumu, uzspiešanu, ieročiem un nāvi. Padomju okupācijas un pasaules karu trauma ir dzīva un sulo, bet tā nenosaka to, kas mēs esam. Proti, tās nācijas, kas ap 90. gadiem atguva brīvību, nav nekādas postpadomju valstis – tām kopīga ir dziļāka vēsture ar matriarhālo un maģisko domāšanu centrā, kas veidojusi pasauli, kuru esam zaudējuši vai atpazīstam tikai drumslās. Autore caur Zofjas, Marjankas, Prosjas, Darafejas un Rinas tēlu vāc kopā šīs drumslas un būvē atmiņu pamatni par jaunu: “Tā nu Rinai bija sajūta, ka viņa pati dzīvo simtu otro gadu un prātā glabā nāvju karti, veselu ciemu ciltskokus un vēl nevienam nevajadzīgo vecāsmātes “skolu” piedevām.” (30. lpp.) Pagātnes sajūtu pastiprina arī romāna valoda, kuras latviskojumā tulkotāja Māra Poļakova izmantojusi vietvārdus un “virtuves” vārdus, kas būs pazīstami tiem, kuri ir dzīvojuši vai dzīvo valodu saplūsmes robežzonās. Teksts rit ļoti raiti un dabiski, it kā nemaz nebūtu tulkots, līdz ar to grāmatas valoda rada tādu kā kopības, tuvības sajūtu ar to “balt-” daļu, kas mūs, latviešus un baltkrievus, vieno.

Patiesi, lasot šo grāmatu, pirmo reizi tā pa īstam aizdomājos par to, cik daudz latviešiem ir kopīga ar baltkrieviem. Šobrīd mūs no Baltkrievijas šķir žogs un pamatīgi apsargāta robeža, Baltkrievija ir ienaidnieka valsts, un labāk par to nedomāt, norobežoties no tās. Taču Vežnaveca saka “nē” – tas, ka pie baltkrieviem atnāca vilks Lukašenkas izskatā, ir politika, kam nebija iespējams turēties pretī, turklāt mums pašiem priekšā ir vēlēšanas, kurās velns viņu zina, kādi vilki tiks savēlēti. Mēs neesam nemaz tik ļoti atšķirīgi – kā cilvēki. Bet, no otras puses, cilvēki veido politiku un izpilda tās uzstādījumus, burtiski ietekmējot citu cilvēku likteņus paaudžu paaudzēs. Politiskās konjunktūras atbalstītāji jauc prātu, liek krist galējībās, meklēt glābiņu no viena varmākas pie cita, kurš tikai maskējas par labdari. Tā tas ir bijis vēsturiski, un dažviet ir joprojām, savukārt citviet neticas, ka varētu būt citādi. Bet no kā gan ir un būs atkarīgs, vai dzīvosim saticībā un mierā?

Turklāt tāda Lipeņa un Egļugali, un citas vietas – vai mums tādu trūkst? Vietu, kurās ir lijis tik daudz asiņu, ka varētu appludināt visu pasauli, kaut arī tas nevienai politikai īsti nav rūpējis. Un vai mēs kaut kripatiņu esam mainījušies? Mums sāp vēsturiskās traumas, bet šodienas līdzcilvēki, ar kuriem kopā strādājam, sadarbojamies vai vienkārši komunicējam, kā zvēri ir gatavi saplosīt tos, kas “neiederas”: “Lieli purvi pie mums, neizbrienami, bet cilvēkam nav ne kur paslēpties, ne kur paglābties. Ja sagribēs, dabūs tevi rokās un izraus tev dvēseli līdz pašām īkstīm – tie vilki, tie varasvīri.” (82. lpp.)

Cik precīzi gan tas izskan, ja lasa šo citātu saistībā ar to, kas šobrīd notiek purvos uz robežas! Bet Vežnaveca par to nerunā – galu galā romāns rakstīts 2019. gadā, kad hibrīdkarš vēl nebija padarīts par populistu žargonvārdu. Autores uzmanības centrā ir pagātnes un šodienas sastatījums: vēsture un atgriešanās pagātnē ir tik šausmīga, ka neviena Holivudas šausmu filma to nekad nepārspēs, bet mums šodien vēl ir iespēja – mēs vēl neesam gājusi tik tālu (vai tiešām?), mēs varam vēl saglābt kosmisko kārtību. Ja ne globālā mērogā, tad mūsu pašu “Lipeņā”. To mums kā ar kulaku acī rāda Rina, vienlaikus atgādinot, ka tas, kas ir reāli sačakarēts, tā patiešām sačakarēts, nekad vairs nebūs labojams pilnībā. Mūsos visos pārmantojas – caur asinīm un atmiņām – vilku zvērības, tās ir mūs ietekmējušas un turpina ietekmēt, un kaut kādā ziņā no tām nevar atkopties, taču var dzīvot mazliet labāk. Godināt cilvēcību. Lai gan jāatzīst, ka to jau sludinu es; Vežnaveca teic pavisam ko citu: “Ļaunākas slimības par cilvēku pasaulē nav.” (74. lpp.)

Vežnaveca arī nesludina mīlestības spēku. Viņas veidotajās attiecībās līdzās pastāv kā skaistais, tā šausmīgais: Rinas vecmamma Darafeja mīl izglābto ebreju Orku, kuram jāslēpjas, jo Darafejas tēvs ir ebreju slepkava, alkoholiķe Rina sastop savu mīlestību zagļa Alouņikava izskatā, bet tas, vai viņi ir vai nav radinieki, tā arī netop līdz galam skaidrs, un vienīgais pāris – Rinas tēvs un māte –, kuriem, šķiet, tā mīlestība ir, attēloti salti un nejauki, un viņu meita izaug par alkoholiķi. Potenciālie incesta iedīgļi, izvarošanas, nogalināti mīļotie, vardarbība ģimenē – tā tev nav nekāda romantika, bet bērni turpina dzimt. Un te atklājas vēl viena autores talanta stīga – caur politisko vēsturi viņa stāsta sieviešu vēsturi: “Mana vecāmāte Marjanka bija vienace, un viņas māte Zofja bija vienace. Acis viņām vīrišķi izsituši. Zofjai no rīta pie galda acs vienkārši iztecējusi virumā, bērni pat sākuši bļaut. Marjanka pēc tam tēvu sadzirdīja ar trucekni vai trucekli – kā nu kurais sauc. Laba zālīte, kad vajag vīrišķi nomērdēt.” (62. lpp.) Vilks grāmatā ir baiss dzīvnieks, bet ne tik baiss kā cilvēks, politiķis un vīrietis: “Tikai cienīt mana vecāmāte vairs nevienu necienīja. Ne dievu, ne velnu, ne cilvēku. Vai nav vienalga, viņa teica, vācieši, krievi, poļi vai baltkrievi? Tukša skaņa vien, vīrieši.” (77. lpp.)

Kā redzams, Vežnaveca piekopj arī skarbu humoru – galu galā stāsta šausmīgās detaļas ir nedaudz jāizlīdzsvaro, bet varbūt arī tāpēc, ka tāda taču ir dzīve: pat ja notiek sliktas lietas, cilvēki smejas. Grāmata sākas ar to, ka piedzērusies sieviete ierodas uz vecmammas vāķēšanu, nevienu nepasveicina un uzreiz metas mirušajai omītei izraustīt bārdas rugājus. Tad tur ir sieviete, kura visu mūžu glābusi un mīlējusi traktoru. Un beigās pie kosmiskās kārtības atgriešanas – Baltā Staba akas atrakšanas – ķeras tieši šie pa daļai humoristiskie tēli: alkoholiķe, zaglis un mūžīgā jaunuve ar traktoru. Jāpasmaida arī par to, ka šo recenziju raksta -eviča, kam netieši romānā veltīti šādi vārdi: “Viņi mums visiem nav līdzinieki, tie eviči un oviči. Pašu cilvēks, vīžainis, būs kāds Laščs, Šardika, Henta, Žurs, Zajacs vai Halčeņa i Ščarbačeņa. Kā tik ir ovičs vai evičs – uzreiz skaidrs: šļahta un nav mums līdzīgs!” (66. lpp.) Bet, kā jau minēju, tās saiknes, saites un pīnes starp mums, poļiem, latviešiem, baltkrieviem, lietuviešiem un citiem, jau sen kā nav atpinamas (un kāda gan es šļahta). Mums ir daudz vairāk kopīga – gan sliktā, gan labā nozīmē –, nekā nosaka nācijas jēdziens un robežas. Vienlaikus esmu pazemīga: es nevaru šo grāmatu izskaidrot. Tā vienkārši ir jāizlasa ikvienam.

Manuprāt, jaunākajos laikos parādās tādi sieviešu rakstīti romāni, tādas grāmatas, kas iziet ārpus līdzšinējiem pieņēmumiem par to, kas veido – labā nozīmē – izcilu literatūru. Tā ir tāda brīvības apzināšanās rakstniecībā, ko iespējams izpaust vien tad, ja iepriekš šīs brīvības nav bijis. Un, protams, tieši rakstniecēm šodien ir šī iespēja, tieši sievietēm ir potenciāls pārdefinēt vai atgādināt, kas īsti ir brīvība (savukārt rakstniekiem izcili sanāk, ja viņi atļaujas izrādīt emocijas un reflektēt par vainu). Eva Vežnaveca ar grāmatu Kam nāci tu, vilks? ietilpst šādu tekstu virknē – tā, šķiet, ir rakstīta, stāvot pāri visam, kaut kādā citā dimensijā, neņemot vērā ierastos formālos kritērijus, un tieši tāpēc tā ir tik spēcīga. Kā grāmatā, reflektējot par rakstīšanu, norāda pati autore: “Anilīnzīmuļi laiku pa laikam jāaplaiza, lai braši rakstītu. Ķeza vienīgi, ka tādā veidā tevī iekļūst to inde. Proti, tādējādi tu par savu rakstīšanu it kā piemaksā ar dzīvību, un viss tavs rakstījums ir iejaukts tavās siekalās kā bezdelīgu ligzda.” (27. lpp.) Šādi teksti patiešām top no miesas un asinīm, un šajā gadījumā ir atņēmuši rakstītājai dzīvību, tomēr manuskripti nedeg, lai gan Vežnaveca rotaļājas ar šo domu, teikdama: “Te nekas neturas, nekas, visviens, vai zeme te būs dūksts vai ģilksts. Ies bojā kā Orkas pieraksti, Mašes papīri, Tārečienes anilīnburtnīcas un Rinas dzejoļi.” (156. lpp). Es gan uzdrošināšos apgalvot, ka rakstītais vārds neiet bojā, jo autore galu galā ir mums atstājusi šo smago, nepanesamo, bet vienlaikus tik vērtīgo un vajadzīgo mantojumu. Tas ir daļa no tās sieviešu valodas un literārās pasaules, kas šobrīd tiek rakstīta no jauna un kam ir potenciāls jau drīzumā kļūt par klasiku.