— Estere, miesniece

Marīas Niskavāras (Mariia Niskavaara, 1988) groteskā pasaka Estere, miesniece (2025) ir kļuvusi par Notikumu somu literatūras laukā un literāro aģentu dārziņā. Romāns saņēma Somijā ļoti svarīgo laikraksta Helsingin Sanomat debijas balvu un tā tulkošanas tiesības dažu mēnešu laikā tika pārdotas 30 ārvalstu izdevniecībām. Vēl pirms angļu tulkojuma iznākšanas Estere, miesniece ir iekļauta Amerikas Grāmatu tirgotāju asociācijas izlasē Indies Introduce.

Marīa Niskavāra ir studējusi kinorežiju, salīdzinošo literatūrzinātni un mākslas vēsturi, strādājusi par izstāžu kuratori, un viņas doktora darbs veltīts gaļas, ķermeņa un trūdēšanas estētikai. Lakoniskais, oriģinālais izteiksmes veids padara viņu par Franca Kafkas, Daniila Harmsa un Aki Kaurismeki gara radinieci.

Estere saprot gaļas valodu, viņai ir dabas dots talants būt miesniecei un kvēla vēlme vairoties. Stāsts par Esteres dzīvi balansē uz absurda un groteskas robežas un liek kaklā sakāpt kamolam. Tas ir vienlaikus ekscentriski smieklīgs un grūtsirdīgi nopietns.

Dažas dienas pirms latviešu tulkojuma iznākšanas Punctum publicē romāna fragmentus, savukārt Jāņa Rozes apgāds un tulkotāja aicina visus uz tikšanos ar Marīu Niskavāru Rīgas Grāmatu svētkos 7. novembrī.

 

TĀ IR ESTERE, viņa pošas uz darbu.

Estere, miesniece.

Viņa stāv pie spoguļa, klāj vazelīnu uz lūpām un pāri. Tas atsauc atmiņā bērnību, pirmo klases fotogrāfiju. Uz sliekšņa māte bija ieziedusi viņai seju, lai pieķertos zibspuldzes gaisma. Tā klases fotogrāfija viņai joprojām ir piezīmju kalendārā. Viņas ieziestā, mirdzošā seja starp citu bērnu blāvajām, kā svētajai. Tauku Estere!

Uzmetusi somu plecā, Estere atstāj dzīvokli. Atstāj uz galda pusizdzertu kafijas krūzi. Tai līdzās šķīvi, no kura ēsta maize un uzgriežamie. Atšķirtu avīzi zem šķīvja, galveno ziņu par zemkopības ministru, pāri avīzei pārlīkušo vīra bālo seju. Vīrs, Mākslīgās apsēklošanas tehniķis, diplomēts Mākslīgais apsēklotājs. Pirms kāzām Estere bija lielījusies: Laba izglītība, stabili ienākumi.

Tagad Esterei kājās ir klaudzošas kurpes. Viņa skrien pa kāpnēm, trīs stāvus uz leju, pagalmā smako atkritumu nojume. Estere iet pa Galveno ielu. Viņai ir spēcīgi stilbi, ar kuriem viņa lec pāri suņu kakām un pavasara strautiņiem. Iedama pa ielu, viņa nepaliek bez ievērības. Garā Estere. Lielā Estere. Estere, miesniece. Uz ielu stūriem viņā noskatās, tik īsi ir viņas svārciņi.

Pie kautuves vārtiem Estere uzkrāso lūpas. Lūpukrāsa viegli slīd pāri vazelīnam un atstāj biezu slāni. Tikai pēc tam viņa paņem cigareti. Viņa grib redzēt uz cigaretes papīra savu lūpu attēlu. Esterei patīk savas lūpas. Tās ir apbrīnojami jutīgas. Un viņa sajūt, kā cigaretes papīrs kļūst mitrs un kā tas, kas reiz bija simtgadīgs koks mežā, uzsūc viņas lūpu mitrumu un kļūst trausls.

Pie vārtiem vienmēr ir auksts vējš. Tas pūš no ziemeļiem uz dienvidiem, aiznes gaļas smārdu uz kaimiņu pilsētām. Pie vārtiem sapulcējas arī citi smēķētāji. Labrīt! Labrīt, labrīt! Mēteļu stērbeles plīvo. Estere tiek aplūkota. Piesardzīgi, garāmejot. Visa pilsēta zina: jaunlaulātie Miesniece un Mākslīgais apsēklotājs cenšas tikt pie bērna. Vai mēteļa priekšpuse izspīlējas? Vēl ne.

 

KAD ESTERE VĒL ir klēpja bērns un sēž bērnu ratiņos, māte viņu vizina pa pilsētu. Sveši cilvēki nāk skatīties, saņem Esteres vaigus rokās, knaiba, āda stiepjas, un tie cilā viņu, turēdami zem padusēm, un saka, ka tas nu gan ir viens laba lieluma bērns. Šādi viņu sver un pārbauda visa pilsēta. Miesa sārta, acis dzidras. Labi uztaisīts! Māte ir apmierināta un ved Esteri aplūkot Kombinātu. Tā ir pilsētas lielākā būve un tāpēc apskatīšanas cienīga. Tur tiek iepakotas lielās gaļas, māte saka un norāda uz hallēm. Gaļa, māte atkārto un cer, ka tas būs Esteres pirmais vārds. Estere sūkā pirkstus un klusē, kad pa Kombināta vārtiem iekšā un ārā iet cilvēki, divās maiņās. Pilnīgi visi pienāk aplūkot Esteri. Ir nu gan glīts bērns, viņām vairākkārt saka, un šie vārdi mātei ir saldākais vīns.

Cerībā uz uzslavām viņa sāk vest Esteri pie Kombināta vārtiem ik dienu, jo daļa no skaistajiem vārdiem pieķeras arī mātei, un viņa kādu brīdi jūtas jauna un kaistoša. Saņemdama tur uzslavas, viņa gandrīz aizmirst, ka, Esteri dzemdējot, gadījās misēklis. Viņas dzemde palika dzemdību nodaļā. Tā nevajadzēja notikt, protams, ne, dzemdei būtu vajadzējis pārnākt mājās kopā ar viņu, taču, lai Esteri dabūtu ārā, māti vajadzēja pavisam uzšķērst. Tur viņa gulēja, jaunā māte, divas karbonāžu rindas, pa vidu bērns. Steidzami bija jādabū bērns ārā un jāsaliek māte no jauna. Visā šai kņadā dzemde palika uz operāciju galda, nieres veidola kausā, skaists, tikai reizi izmantots orgāns. Žēl, ka to vairs nevarēja atlikt atpakaļ, vēlāk bija teicis Ārsts.

Reizēm māte domāja, ka varbūt dzemde kļūmes pēc tikai pazudusi. Izšļukusi ķirurgam no rokas, ieslīdējusi zem slimnīcas gultas, kur to būtu atradusi apkopēja. Mātei gribētos iegriezties slimnīcā un apjautāties par atrastajām mantām. Varbūt tā tur būtu, starp lietussargiem un brillēm. Glīta, tīra un sausa, viņas labi uzturētā dzemde, un ar nelielu operāciju to varētu dabūt atpakaļ, šņik un gatavs, labi gan, ka atradās, Ārsts sacītu, un tad tik sāktu dzimt nākamie bērni. Burvīgi, apaļi: gaļas veikala bērni. Bet tev taču jau ir viens labu labais, viņai tiek teikts, un tam, protams, vajadzētu būt mierinājumam.

 

IR PIRMAIS SKOLAS rīts. Tēvs un māte māj ar roku. Mugursoma plecos, mati izsukāti. Jauna kleita, matu stīpa. Ielu stūros vecāki cilvēki noskatās. Tur iet gaļas veikala Estere. Ir nu gan izaugusi. Un vēl augs. Klasē Skolotāja nosēdina viņu pēdējā rindā, jo cilvēki, kas blenž sev priekšā, tur iederas vislabāk.

Skolotāja klases priekšā iepazīstina viņus ar dzīvības apriti. Uzskates līdzeklis tiek ar vinču pacelts augšā, un Skolotāja tam piesit ar rādāmkociņu. Attēlā ir dzīvnieki, cūka un liellops, broileris un aita, visiem pazīstami. Dzīvnieki stāv ap cilvēku, aplī, it kā būtu sapulcējušies uzklausīt paziņojumu, kas cilvēkam viņiem jāsniedz. Cilvēks attēlā ir vīrietis ar blondiem matiem. Nez kāda iemesla dēļ viņš ir kails. Dzimumorgānu nav. To vietā ir vienkārši tukšums, un Esterei vīrieša žēl. No visiem dzīvniekiem uz cilvēku novilktas bultiņas, viņam apkārt uzzīmētas trīsošas līnijas. Bulta attēlo pāreju. Trīsēšana ir enerģija. Dzīvnieku enerģija plūst caur cilvēku, Skolotāja stāsta. Cilvēka spēks nāk no dzīvniekiem. Cilvēks papīra tukšumā dreifē jūraszvaigznes pozā. No viņa nekur neved neviena bulta. Tas nav diezcik jēdzīgi, Estere domā, taču tad seko ticības mācības stunda un viņiem tiek parādīts jauns attēls. Tajā cilvēks ir nometies ceļos. Gaismas stars no viņa ved uz attēla augšmalā redzamu spožu mirdzumu, ko Skolotāja sauc par Dievu. Gaismas stars ir lūgšana, un tā uztur Dievu pie dzīvības. Dzīvnieku enerģija no cilvēka pāriet uz Dievu, Estere ieraksta burtnīcā,

un viņai ataust, ka pasaulē ir kārtība. Cilvēks pasaulē atrodas starp dzīvniekiem un Dievu, jo no Dieva radītajiem cilvēks ir vienīgais, kurš prot gatavot ēst. Pat Dievs pats neprot no sevis radītajiem produktiem pagatavot ēdienu. Dievs ir gatavotnepratējs, un viņam nav mutes, tikai nāsis, Estere nospriež, jo Skolotāja viņiem stāsta par kvēpekļiem un dedzināmiem upuriem, kas tikuši sūtīti Dievam. Dieva barība ir lūgšanas un ēdienu smaržas, kurus prot pagatavot tikai cilvēks. Citi dzīvnieki neapbrūnina cepeti un nečurkstina taukus, un tāpēc nemāk būt Dievam pa prātam. Tā nu Dievs ļauj cilvēkiem ievietot dzīvniekus lielos kombinātos, cilvēks tā arī dara, un drīz no plīts tvaika nosūcējiem uz Dieva nāsīm plūst burvīga smarža.

 

AUGĀM DIENĀM ESTERE kauj cūkas. Kautuvē ir skaisti. Baltās flīzītes atvizmo dienasgaismas spuldžu skaidro gaismu, un sparīgi strādājošo miesnieku cīpslainās rokas un spulgās pieres spīd. Arī viņai uz pieres vienmēr kā kronis ir sviedru lāsīšu virtene. Viņiem visiem ir balti tērpi, uz kuriem rotājumam vienmēr ir pa kādai asins lāsei, kā bērnu saņēmējām vai slimnieku kopējiem. Uz slīdlentes pie viņiem pa vienai ierodas cūkas. Tās tiek apglaudītas. Ak tu mana sivēnmāte. Un tad tiek ņemta apdullināšanas pistole, ar to pa pieri, tūkstoš voltu, kā skūpsts, čah, un cūkai atslābst acis un paveras mute. Un tad vienmēr starp baltajiem zobiem drusku uzvēdī gaļas zupas smārds. Tā ir cūkas dvēsele, ceļā uz debesīm, Estere nodomā, viņa taču ir skolots cilvēks. Viņa zina, ka dvēsele ir matērija, tāpat kā viss cits šajā pasaulē. Tas ir pierādīts, viņa stāsta kautuves atpūtas telpā, un citi miesnieki skatās uz viņu pāri savām kafijas tasēm. Tā tas ir, Estere apstiprina. Zināšanas viņa ieguvusi no avīzes, kuru abonē. Preses rakstu pārskats. Rakstu viņa bija izlasījusi divas reizes un svarīgākās vietas tajā pasvītrojusi. Tā viņa to atceras: 1907. gadā Dankanam Makdugalam, pēc Esteres domām, stipri glītam dakterkungam ar augstu pieri, bija izdevies nosvērt dvēseli. Makdugals bija novietojis sešus mirstošus pacientus uz lieliem industriālajiem svariem. Pacients pēc pacienta nomira, svari deva rādījumu, un tika izrēķināts vidējais. Rezultāts: dvēsele sver 21gramu.

Kaujot cūkas, Estere nemitīgi domā par dvēseli. Tas ir mazākais no iekšējiem orgāniem un šķidrs, ēšanai nederīgs, jo nāves brīdī izgaro un kā caurspīdīgs mākonītis paceļas gaisā. Un tāpēc, ja kāds atrodas tuvu aizgājējam tā nāves brīdī, var gadīties, ka gaisā jūtama sātīga smarža. Tur dvēsele aiziet. Kautuvēs tā tas ir vienmēr. Šad un tad iespējams arī sadzirdēt ļoti īpašu skaņu, vieglu švīkstu, un sajust uz deniņiem maigu dvesmu. Tā tas ir, kad debesu vārti atveras un uzņem vienatnē klīstošās dvēseles.

Debesīs tiek savāktas visas dvēseles, nevienai neļauj aiziet postā, par to Estere ir pārliecināta. Dvēsele ir maza un slidena, tāda pati gan cūkai, gan arī cilvēkam, tā nespēj dzīvot virszemes dzīvi bez plašām audu masām, kas pasargā tās trauslo būtni. Ķermenī dvēsele ir kā maza vizoša lāsīte starp sirdi un plaušām. Nāves brīdī dvēsele kā silti šķidruma garaiņi aizplīvo uz to pēcnāves vietu, kas ir arī pirmspiedzimšanas vieta. Tur ir debesu lielais viruma katls. Katlā visas dvēseles iekūst lielā gaļas zupā, aminoskābju duļķēs, kas kūsā un dzirkstī, un burbuļo. Tur aizsācies viss dzīvais. Katls ir viss, kas palicis pāri no lielās pirmjūras. Ik pa laikam zupa ar lielu pavārnīcu tiek apmaisīta. Tas ir eņģeļu darbs. Tad zupa šļakstās pāri un sākas stiprs un biezs lietus, un kopā ar to dvēseles nolīst atpakaļ uz zemes un meklē sev tumšu, mitru vietu, dzemdi vai olu, kur atkal tapt miesa. Tad šīs pilsētas dzemdību zālēs un atnešanās nodaļā dzimst atkal jauni cilvēki un sivēni. Tā Estere domā. Un kādu dienu, kad šāda lāse būs iekritusi viņas pašas dzemdē, viņa tiks pie sava. Tā viņa cer. Par savu ķermeni viņa domā cerīgi. No rītiem aplūko to spogulī kā apsolījumu un vannā sevi tā lolo, ka, celdamās no peldes, ir viscaur sarkana un mīksta.

Viņas sapņu bērnam ir porcelāna eņģeļa seja. Šāds porcelāna eņģelis bija sēdējis uz viņas vecāku grāmatplaukta un spēlējis mazu arfiņu. Vaidziņi sārti un lūpās smaids, bija dziedājusi māte un slaucījusi no porcelāna eņģeļa putekļus, viegli skūpstījusi to uz zemeņu mutes, un porcelāna eņģeļa seja bija apmiglojusies no skūpstiem. Reizēm Estere bija centusies aizsniegt eņģeļbērnu, taču tas atradās pārāk augstu. Viņa bija uz to skatījusies no attāluma, vēlējusies iegūt savām rotaļām. Vaidziņi sārti un lūpās smaids, arī viņai būtu gribējies tā dziedāt un skūpstīt eņģeli, taču tas sēdēja uz plaukta un pat nepaskatījās uz viņu.

Taču tagad Estere tic maza sārtvaidža iespējai. Viņai tikai vajadzīgs īstais vīrietis. Kāds piemērots, Estere domā un vērīgi nopēta ikvienu, kas iet garām. Vai tas būtu īstais? Vai varbūt tas? Un, šādās pārdomās iegrimusi, viņa arī šajā rītā iet iekšā pa Kombināta vārtiem. Vārtusargs viņu redz, un karameles papīrs nočaukst.

Sveiks, saka Estere.

Sveika, saka Vārtusargs, un karamele ieslīd aiz zobiem. Vārtusargs skatās uz viņu, un Estere zina, ka viņas sapņi ir saskatāmi no ārienes, tik stipri tvīkst viņas vaigi. Un Vārtusargs noteikti redz arī daudz ko citu, Estere domā. Viņa ir ievērojusi: pie vienas no sargbūdas sienām ir divdesmit monitori. Tajos ir pelēki attēli. Attēlos redzams viss, kas patiešām notiek.

 

UN RAU! Tas ir Mākslīgās apsēklošanas tehniķis. Nāk iekšā pa Kombināta durvīm. Glīts mētelis, glīti apavi. Diplomēts Mākslīgais apsēklotājs. Augsti izglītots vīrietis. Tieši no mācību iestādes sola. Kad viņš iet pa Kombināta gaiteni, visi atskatās. Arī Estere. Un tovakar, dodamās mājup, Estere vārtos apstājas. Vārtusargs izsūc karameli no papīra. Estere vaicā: Kāds viņš ir?

Un Vārtusargs čukst: Runā, ka viņš ir atbildīgs par visu vaislinieku spermu.

Estere: Vai viņš ir mīļš un maigs?

Vārtusargs: Protams, tādiem taču mākslīgajiem apsēklotājiem jābūt. Jāprot apieties ar sivēnmātēm. Tas ir jutīgu cilvēku amats.

Visu vakaru Estere domā par Mākslīgo apsēklotāju. Viņam jābūt mīkstām rokām. Citādi sivēnmātes izbītos. Un viņam jābūt dvēselīgām acīm. Citādi taču sivēnmātes nojaustu, kas ar viņām drīz notiks. Un, protams, vīrietim ir jābūt asam prātam, viņš taču ir mācījies. Par to visu Estere domā arī tajā brīdī, kad nākamajā dienā darbavietas ēdnīcā viņu skatieni sastopas. Labdien, Estere saka un apsēžas pie tā paša galda. Un visu galvas pavēršas pret viņiem, tā nu ēdnīcā dzirdama viegla šalkoņa. Viņi sēž viens otram pretī, klusē, gaļas bumbiņas veļas pa šķīvjiem, brūkleņu ievārījuma sārtums sakāpj Mākslīgā apsēklotāja sejā. Estere stumj gaļas bumbiņas atvērtajā mutē, nedalīs taču gabalos. Viņai ir mute, kas viegli veras vaļā, un tāda ēstgriba, ka ar to var apburt jebkuru kārtīgu vīrieti. Pamatskolas pēdējās klasēs citi jaunieši pulcējās ap Esteri, lai noskatītos, kā viņa ēd, pierei tvīkstot un veselajiem, taisnajiem zobiem zibot. Valdzinošs skats! Tas pats arī šoreiz. Un Mākslīgais apsēklotājs nespēj atraut no viņas skatienu. Tā tas sākas.

 

Pēc dažām nedēļām abi satiekas Kombināta parkā. Ir pavasaris. Zied tulpes. Ziņās tiek stāstīts: Eiropā plūdi. Kaut kur upē ieskalota vesela klase kopā ar skolotājiem. Upmalas ciemos pa kraujām tiek vākti mazi gumijas zābaciņi, pilni ar kurkuļiem. Estere un Mākslīgais apsēklotājs iet pa parka liepu aleju. Mugurā glītas pavasara drānas. Trenči un nubuka cimdi. Viņi sarunājas. Izrādās, abi ir vietējās krājbankas klienti. Tā ir laba banka, Mākslīgais apsēklotājs saka, un Estere pamāj. Nubuks nogurkst, kad viņu pirksti sakļaujas. Abi uzkāpj pakalnā un skatās uz Kombinātu. Viņi mazliet atbalstās viens pret otru, pavisam piesardzīgi. Un tad Mākslīgo apsēklotāju pārņem drusku romantisks noskaņojums, un viņš vēlas runāt par savu darbu. Viņš grib teikt kaut ko cildenu. Un ļauj atskanēt domai, kuru reiz dzirdējis kā jauns audzēknis un atzinis par skaistu. Viņš to deklamē kā dzejoli: Dzemde ir gaļas ražošanas pamatvienība, gaļas ražošana balstās uz reproduktīvo orgānu kontroli. Un Estere, to izdzirdusi, mazliet sajūteļojas. Viņi abi mīl savu darbu. Tas ir brīnišķīgi. Viņi mīl Kombinātu. Un cūkas. Ak, cūkas viņi tik tiešām mīl. Sirds Esteres krūtīs sitas straujāk nekā būtu piedienīgi.

Viņa jautā: Vai tas ir tas?

Mākslīgais apsēklotājs atbild: Ir.

 

Un reiz, sensenis, kādā dārzā Dievs uz brīdi novērsās. Tad cilvēks paņēma dzemdi un radīja cūku pēc sava tēla un līdzības. Radīja pavisam parastu nobarojamo sivēnu, standarta izmēros. Un, kad Dievs atkal paskatījās, viņš vairs neatrada paradīzē cilvēku. Tā viss sākās.

 

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga