— kad septembris jau bija beidzies

Νόστος. Nostalģija

I

Kad raudājām pie upēm Babilonā,
tur Temzas šļaksti skanēja jau fonā
mums, dzimušiem ar bārenību sirdīs,
ko, ja ne Jordāna, tad Lēte dzirdīs.

Divus atpakaļ, vienu uz priekšu gājām,
jo īsto pilsētu jau nezinājām.
Kas tā par modi – pie pavarda apautām kājām?
Jo – atvēzta zobena liesmas attālumā no mājām.

II

Lieti, lieti, dziļi, dziļi
iestieg, iestieg piligrimi.
Kas tos saudzēs? Ko tie auklēs?
Caurās ķešās uguntiņu.

Viņā sapnī noredzēju
tevi baltas kājas aujam.
Kad tu atkal pamodīsies,
pasaule būs mazliet jauna.

Kā tu zini, ka es mīlu?
Visi argumenti vāji.
Kā es zinu, ka tu mīli?
Jo tu man to pajautāji.

III

Zinot, ka pietrūks
pēdējā šķiršanās glāsta,
pēdējās ceļakājas,
pēdējā atspulga
sālsstaba acīs,
piesēžam pirms ceļa,
un dienvidnieku onkulīši
siltā vakarā uz krēsliem
ielu malās ir piesēduši,
pirms viss paiet.
Mēs visi piedzimām,
kad septembris jau bija beidzies,
un jauko dienu vīraks
patiesībā ir kartupeļu lakstu
gruzduma dūmi norakta lauka vidū.
Paviršs sveiciens,
pārmests pār plecu kā virtuves dvielis,
nav mazāks vai sliktāks,
par atvadu maršu.
Neskumstiet. Ejiet un nāciet.
Mūsu tikšanās
ir brīnišķīgi pārpratumi.

 

***

Aiz loga bīstami tuvu
Āgenskalna asfalts.
Viņu dienišķie soļi rītos
gar pašu manas gultas malu
kā rēgi. Vai arī – garām
man pašam kā nepiederīgam rēgam
ar sirdi kur citur,
kas tikai gurdi nolasa
šejienes ainas un takas.

 

Mijkrēslī

Mirušie mani šeit apraudzīt nāk. Mirušie mani.
Šeit tad tu tagad un bērniņi tavi. Šeit tad es tagad.
Raugiet: šeit sēdu, šeit ēdu, šeit guļu. Bērniņi mani
pusaugu jaukumā slaiki un tīri. Mirušie mani
neveras turpu, kur laipnīgi rādu. Tie būs tik tavi.
Noliecos noskūpstīt mirušo savu vēsajā vaigā:
dzīvību atnesis jaunajai dienai. Pamodos pēkšņi.

 

***

mani soļi
uz mirkļa plānā ledus
neielūst atpakaļ
kur nevar vairs elpot
neklupt uz priekšu
kur nekā vēl nav
turi mani cieši
šajās brīnumainajās šausmās
un saprātam krakšķot
ved mani uz pateicību

 

***

es lūstu tā
kā zvēresti lūst
palēnām un tad spēji
censties sarunāt
ar šausmām
ir tas pats
kas čurāt pret vēju
es pamodos
drīz modās viņas
viss bija vēl daudzmaz normāls
raudzījos apkārt
bet redzēju iekšup
kas ir ar jums
dzīvības formas

 

pēc kara

un satrūkās sirds
jo pēc ilgas prombūtnes
sētā kāds skalda malku
ne ienāca ne apsveicinājās
ne iekrita apskāvienos un skūpstos
ne bļodiņa neizkrita pārsteigumā no rokām
bet skalda malku
un skan pēc mīlestības un ilgām
un skan pēc ilgām un mīlestības

 

***

divi cilvēki telpā
viens māca otram spēlēt klavieres
pēc laiciņa mainās